Meli ir ne tikai mums visapkārt. Mēs bieži vien slikti pārvaldām paši savas emocijas. Mēs paši sev melojam. Un mēs to darām, lai justos labāk.
Mēs varam arī nezināt, par ko tieši sev melojam, taču ir skaidrs, ka daļa no tā, ko uzskatām par patiesību, bieži vien ir aizsardzība pret kaut ko dziļāku, ko ir sāpīgi pieņemt.
Melojot sev, mēs ieķīlājam savas ilgtermiņa jūtas pret kaut ko, kas īslaicīgi liek mums justies labāk. Tādēļ var teikt, ka personīgā izaugsme ir atkarīga no tā, cik daudz sev melojam.
Lai atklātu savas problēmas, mēs bieži vien paļaujamies uz meliem, lai sevi pasargātu.
Lūk, lietas, par kurām visbiežāk melojam paši sev:
1. „Ja es varētu…, tad mana dzīve būtu lieliska”
Izvēlieties, ko liktu daudzpunktes vietā: laulība, sekss, algas pielikums, jauna automašīna, jauna māja, jauns mājdzīvnieks, zobu tīrīšana, vienalga kas. Ir skaidrs, ka šīs lietas neatrisinās jūsu problēmas uz visiem laikiem. Tas nu ir šis triks: „Ja es varētu…”. Tas nekur nepazūd.
Evolūcija mūs ir radījusi mazliet neapmierinātus par visu. Tajā ir kaut kāda loģika. Primāti, kuri nebija apmierināti ar to, kas viņiem ir, un gribēja vairāk, bija tie, kas vairojās daudz biežāk.
Tā ir lieliska evolucionāra stratēģija, taču slikta laimes stratēģija. Ja vienmēr meklējam to, kas būs, mēs nespējam novērtēt to, kas ir šobrīd. Protams, mēs varam to mainīt ar savu uzvedību un domām, bet tas ir nekustams cilvēka stāvoklis, pret kuru mēs vienmēr balstāmies.
Tātad, ko tas nozīmē? Iemācieties to izbaudīt. Izbaudiet izaicinājumus. Izbaudiet pārmaiņas, sasniedziet savus mērķus. Izbaudiet pakaļdzīšanos.
Daudzi maldīgi uzskata, ka būt apmierinātam ar to, kas ir tagad, un tiekties uz labāko nākotnē nonāk pretrunās. Tā nav. Ja dzīve ir kāmīša ritenis, tad mērķis nav kaut kur nokļūt, bet gan izbaudīt skriešanu.
2. „Ja man būtu vairāk laika, es varētu…”
Muļķības. Jūs vai nu vēlaties kaut ko, vai nevēlaties. Mums patīk doma par kaut kā darīšanu, taču, kad tas ir jāizdara, mēs to patiesībā negribam.
Cilvēki mēdz teikt, ka vēlas uzsākt biznesu, viņi grib atlēta muskuļus, grib būt profesionāli mūziķi. Taču patiesībā viņi to nevēlas. Ja patiešām to vēlētos, viņi tam veltītu laiku. Cilvēkiem patīk domāt par saviem mērķiem, nevis par sāpīgo ceļu, kas līdz tiem ejams.
Jūs tagad varat teikt: „Ai, nē, Jāni. Ne tagad. Esmu aizņemts.” Taču aizņemtība ir laika veltīšana kaut kam. Jūs veltāt laiku lietām, kas jums patīk. Ja strādājat 80 stundas nedēļā, tas bija tas, ko vēlējāties vairāk par visu darīt. Ja tā ir, jūs vienmēr varat izvēlēties strādāt mazāk. Jūs varat arī vispār nestrādāt. Jūs varat turēt savu sapni zelta vērtē vai gluži vienkārši gulēt un ēst savā mīļākajā restorānā katru nedēļu. Taču jūs to nedarāt…
3. „Ja es pateikšu vai izdarīšu…, cilvēki domās, ka esmu idiots”
Patiesībā vairumam cilvēku ir vienalga, vai jūs darāt kaut ko vai ne. Ja arī viņus tas satrauc, viņi būs vairāk norūpējušies, ko domās par viņiem. Patiesībā jūs nebaidāties no tā, ko citi par jums domās. Patiesībā jūs baidāties, ka paši domājat, ka esat idioti.
Tā ir pašapziņas problēma. Tā rodas no nedrošības, ka neesat pietiekami labs. Tam nav nekāda sakara, cik labi/slikti ir cilvēki jums apkārt. Apkārtējie ir pārāk aizņemti ar to, ko domājat par viņiem, lai par to vispār uztrauktos.
4. „Ja es izdarīšu…, tad tas cilvēks beidzot mainīsies”
Jūs nevarat mainīt cilvēkus. Jūs varat tikai palīdzēt tiem mainīties. Doma, ka liksiet otram beidzot saprast jūsu gribu, liksiet redzēt gaismu tuneļa galā, liksiet redzēt, cik patiesībā esat kaitinošs, ir neveselīgas pieķeršanās pazīme.
Visiem padomiem jābūt nepiespiestiem, negaidot, ka notiks kādas brīnumainas pārvērtības. Mīliet cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nevis tādus, kādus vēlaties, lai viņi būtu.
5. „Viss ir labi/Viss ir slikti”
Viss ir atkarīgs no tā, kā izvēlaties visu redzēt. Izvēlieties prātīgi.
6. „Ar mani kaut kas nav kārtībā, esmu pavisam savāds”
Šie meli ir naids pret sevi. Tā kā sabiedrība sastāv no simtiem miljonu cilvēku, esam spiesti sevi salīdzināt ar muļķīgiem sociālajiem standartiem. Pieaugot mēs pamanām (un mums to atgādina), vai esam gari/īsi, skaisti/neglīti, gudri/stulbi, stipri/vāji, stilīgi/pelēki.
To sauc par „socializēšanos”, un tai ir arī savs derīgums. Mērķis ir salikt cilvēkus rindiņā ar kultūras ideāliem, lai mēs spētu pastāvēt viens otram līdzās, nenogalinot vienam otru. Vairumā gadījumu tas darbojas.
Taču šādas vienotības sekas ir uzskati, ka neesam pietiekami labi tādi, kādi esam, ka esam nepilnīgi un nemīlami. Daži no mums to izjūt stiprāk nekā citi, īpaši, ja pagātnē esam tikuši par to ķircināti.
Šis uzskats, ka esam nepilnīgi, ietekmē mūsu domas, mūsu darbus un rada nomāktību visas dzīves laikā.
Taču šeit ir skaudrā patiesība: mēs baidāmies laist šos ideālus vaļā.
Kādēļ? Kādēļ jādomā, ka neesam pietiekami labi, neesam pelnījuši mīlestību un veiksmi kā visi citi mums apkārt?
Atbilde ir gluži vienkārša: tas liek mums justies īpašiem. Ja mēs kādā veidā esam sliktāki, tad mēs tēlojam upuri, cietēju, un tas piepilda mūsu dzīvi ar slimīgu, cēlu jēgu. Ja mēs to palaistu vaļā un pieņemtu, ka esam dzīves vērti, citu cilvēku vērti, mēs vairs nebūtu upuri, nebūtu īpaši. Tā vietā mēs pārvērstos par tukšumu, tikai vēl vienu seju lielajā pūlī.
Tādēļ mēs pieturamies pie šiem ideāliem, un lepojamies ar tiem. Tas ir vienīgais veids, kā apzināmies savu identitāti.
7. „Es mainītos, bet nevaru, jo…”
Ja vien aiz „jo” neseko „es nevēlos”, tad tās ir pilnīgas muļķības. Jūs meklējat attaisnojumus. Tas ir labi. Mēs visi to darām. Jūs nevēlaties mainīties, jo, ja to patiesi vēlētos, jūs to darītu. Ja to nedarāt, tad tas, kas jūs nomāc, sniedz arī kādu labumu. Būt svarīgam ir viena no psiholoģijas pamatvajadzībām.
8. „Nespēju dzīvot bez…”
Vairumā gadījumu – jūs spējat. Cilvēki ātri pielāgojas. Daudzi ir pieredzējuši, kā tiek pārdots gandrīz viss īpašums un pēc neilga laika konstatē: nemaz pēc tā visa neilgojas.
Mūsdienu patērētāju sabiedrībā daudzi no mums aizmirst, ka, psiholoģiski runājot, mums jau ir viss, kas vajadzīgs. Mūsu psihei piemīt apbrīnojamas spējas pielāgoties apkārtējai videi, lai piepildītu visas vajadzības un mēs justos laimīgi. Galu galā, svarīgi ir nevis tas, kas mums pieder, vai ko darām, bet gan tas, cik liela jēga ir tajā, ko darām, un kādas ir mūs attiecības ar to. Uzlabojiet dzīvi un tās jēgu. Tā ir panākumu atslēga.
9. „Es zinu, ko daru”
Protams, mīļie. Protams. Mūsu dzīvi nosaka nekas cits, kā vien minējumi, nebeidzams kāpumu un kritumu process.
Avots: Business Insider
Lasītāju viedokļi