Mārcis Auziņš TV ekrānā ir redzēts bieži, taču par viņu pašu zināms visai maz. Puisi noteikti ir ievērojušas daiļā dzimuma pārstāves.
Mārcis Auziņš savulaik ir spēlējis grupā “Z-Scars”, devies tūrē pa Krieviju kopā ar Jāni Stībeli, pavadot koncertos Laimu Vaikuli, viņš sadarbojies ar Raimondu Paulu, Zigmāru Liepiņu, Uldi Marhileviču, Amber un citiem mūziķiem, piedalījies daudzos muzikālos TV šovos un projektos, ieguvis 2. vietu Baltijas džeza ģitāristu konkursā “Sony Jazz stage 2005”. Patiesībā viņa krūtīs pukst džeza mūziķa sirds. Un tas viņu padara noslēpumaini pievilcīgu… Pēc sarunas ar Mārci, gribas klausīties tikai un vienīgi džezu.
Piedāvājam Ritas un Agneses Lasmaņu sarunu ar mūziķi.
Agnese: Ko tu tagad dari un cik daudzos projektos esi iesaistījies?
Mārcis: Ļoti daudzos, bet, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, mazāk ar popmūziku saistītos. Esmu vairāk pievērsies džezam. Iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā. Ja agrāk varēju brīvi lidot un izmantot laiku kā gribu, tad tagad esmu stipri ierobežots. No sākuma tas man bija šoks. Skolas solā neesmu sēdējis gadus piecus un ir aizmirsies, kā tas ir.
A.: Ar popmūziku neesi pilnībā sarāvis saites?
M.: Nē, nē, popmūzika vēl aizvien ir liela daļa no tā, ko es daru. Tikai tagad ar to nodarbojos mazāk. Tas ir dabīgs solis – nevis spiest uz kvantitāti, bet kvalitāti. Kaut kādā dzīves posmā gribas spēlēt visur, pēc tam sāc saprast, ka ir vēlēšanās iet dziļumā. Gribas pašam rakstīt mūziku, ko jau esmu darījis arī līdz šim, tikai aizvien vairāk saprotu, ka zināšanu pietrūkst, tāpēc loģisks solis ir mācīšanās.
Rita: Kā tu vērtē situāciju ar džeza mūziku Latvijā, salīdzinājumā ar Eiropu?
M.: Ir ļoti daudz labu lietu, kas notiek: nodibinājusies džeza skola, ir sadarbība ar citām valstīm, šurp brauc ļoti daudz pasniedzēju no Eiropas. Tas viss ir lielā attīstībā. Bet jārunā arī par džeza klausītājiem: cik daudz, cik izglītoti viņi ir, vai izprot šo žanru. Mūzika bez klausītāja (patērētāja) nevar pastāvēt, bet arī klausītājs Latvijā kļūst gudrāks un prasīgāks. Pašlaik ir tā, ka, spēlējot tikai džezu, iztikai nenopelnīsi. Kaut gan, spēlējot džezu, mūziķa atdeve ir daudz lielāka nekā ieguvums.
A.: Bet, neraugoties uz to, tu tik un tā izvēlējies džezu…
M.: Kāpēc tad mēs dzīvojam? Ne jau naudā ir laime. (smaida) Vajag taču tās sajūtas, no kurām vari radoši baroties, gūt prieku. Ja džezs man tās sagādā, es izvēlos šo mūziku, nevis skraidīt pa naktīm, spēlējot ballēs ar vienu, ar otru, ar trešo. Es to tagad daru daudz mazāk. Daudz laika un enerģijas veltu, lai attīstītu sevi, savu muzikālo pasauli un spēju radīt.
A.: Vai tev ir nodoms vēlāk doties pasaulē, attīstīties tālāk?
M.: Kāpēc nē? Tā dara daudzi.
A.: Šeit izmācās un brauc ar visu savu talantu prom.
M.: Tā nu gluži nav. Pārsvarā, mācoties kopā ar pasaules džeza mūziķiem, veidojas sakari, komūnas. Pasaulē ir ļoti daudz džeza mūziķu, un viņu vidū valda liela konkurence. Bet tajā pašā laikā šie talantīgie ļaudis mēdz apmesties pilsētās, kur ir labvēlīgāka situācija šajā jomā. Mans jaunākais brālis, piemēram, studē Amsterdamas Džeza konservatorijā. Tas nav nekas neparasts, ka mūziķi veido komūnas, organizē grupas, veic ierakstus, piedāvā tos izdevniecībām un piedalās festivālos. Latvijas priekšrocība savukārt ir tā, ka džezmeņu nav tik daudz, un ir iespējams spēlēt kopā ar ļoti daudziem mūziķiem. Es, piemēram, akadēmijā dienā mācos pie pasniedzējiem, bet vakarā man iznāk kopā ar tiem pašiem pasniedzējiem spēlēt. Tā ir fantastiska iespēja. Tas ir dubults mācību process. Daļa pasniedzēju ir mācījušies ārzemēs, bet tagad atgriezušies Latvijā.
R.: Ja īstenam džezmenim svarīgāka ir mūzika nevis materiālie labumi, tad jau nav nekas neparasts, ka viņš atgriežas mītnes zemē.
M.: Nav gluži tā – es pazīstu daudz cilvēku, kas spēlē džezu un arī ļoti daudz ceļo pa pasauli. Tas ir labākais, kas var notikt, jo, braukājot pa pasauli, gūsti iespaidus, krāsas un pieredzi, nemaz nerunājot par sastapšanos ar visdažādākajiem klausītājiem. Darbības lauciņš nenoslēdzas tikai ar Latviju un ierobežoto džeza klausītāju skaitu. No visiem Latvijas iedzīvotājiem apmēram 10% interesējas par džezu, bet divas trešdaļas no viņiem nevar atļauties nopirkt biļeti uz koncertu.
R.: Mēdz teikt, ka dzīve ir kā rokenrols vai kā džezs.
M.: Neesmu dzirdējis tādu teicienu – dzīve kā džezs. Tas ir domāts – dzīve kā improvizācija?
R.: Cik daudz tavā mūžā kā dzīves stils ir bijis rokenrols un cik – džezs? Tu taču esi pabijis abos?
M.: Ir, ir bijusi dzīve kā rokenrols atsevišķos momentos, kad spēlēju kopā ar Andri Kiviču “Z-Scars” un vēl pāris rokmūzikas grupās, bet to vairāk vai mazāk konkrētā vecumā izbaudījis katrs un arī es neko no tā nenožēloju. Varbūt neesmu atradies pārāk ilgi tādā stāvoklī, bet dažreiz ir nācies.
R.: Vari pateikt atšķirību starp džezista un rokenrolista dzīvi?
M.: Nezinu gan, vai es būtu īstais cilvēks, kuram jautāt par dzīvi kā rokenrolu. Ainars Virga droši vien varētu vairāk kaut ko pastāstīt.(smaida) Es neesmu lietojis narkotikas, neesmu dzēris nedēļu bez pārtraukuma. Pirmkārt, atšķiras vide, kurā tiek spēlēts. Rokkoncerti notiek klubos, pēc tam ballītes… Uz džeza koncertiem pārsvarā nāk diezgan šaurs cilvēku loks, un viņi ir savstarpēji pazīstami, arī es gandrīz visus pazīstu. Tā vide ir inteliģenta, nosvērta un man līdz ar to pieņemama. Nav mežonīgo grafiku, kad jābrauc spēlēt kaut kur trīssimts kilometrus no Rīgas. Atpakaļ jābrauc naktī, mājās pārrodies septiņos no rīta. Nākamā diena ir pilnīgi pazaudēta.
R.: Vīrieši ir spējīgi vienlaikus apstrādāt tikai viena veida informāciju, kad ir tikts galā ar pirmo jautājumu, ķeras pie nākamā, atšķirībā no sievietēm, kuras vienā laikā risina vairākus uzdevumus…
M.: Piekrītu.
R.: …vai mūziķim spēlējot jāspēj apstrādāt vairākas informācijas vienlaikus? Nav taču tā, ka tu, spēlējot ģitāru, rausti tikai vienu stīgu?
M.: Kad cilvēks spēlē, ir ļoti daudz komponentu, jādomā vienlaikus par ļoti daudzām lietām. Tā arī ir atšķirība starp džezu un popmūziku. Džezā ir ļoti sarežģīta teorētiskā bāze, tāpēc galvenais ir māksla koncentrēties un būt tajā brīdī tur, kur esi. Ja esi uz skatuves, tevi neinteresē meitenes skaistos topiņos vai ar lielām krūtīm, kas stāv priekšējā rindā un miedz ar aci. Popmūzikā spēlējot nav jādomā tik daudz līdzi, var padomāt arī par to, kā izskaties, kā kusties, vari arī paflirtēt.
R.: Vai iedziļinoties džezā tu sievietes saproti labāk?
M.: Vai es viņas vairāk saprotu? Man gribas jautāt, vai viņas saprot mani (smaida). Es bieži vien domāju, kā ir tam cilvēkam, kurš ir man blakus. Manai draudzenei ikdienā vairāk nākas saprast, kā tas ir – būt kopā ar mani. Man nav tā, ka darbs ir no astoņiem līdz pieciem un pārējo laiku un uzmanību varu veltīt viņai, vai paņemt divus alus un apsēsties pie televizora. Pārnākot mājās, es vai nu klausos mūziku, vai ierakstu kaut ko, vai trenējos līdz kādiem vieniem naktī, vai arī man ir koncerti un ieraksti. Tāda ir ikdiena un tad ir ļoti svarīgi, kā to visu pasniegt, parādīt, cik tas man ir svarīgi. Tā, lai viņa nekļūtu greizsirdīga uz instrumentu. Mīlestība pret mūziku un mīlestība pret sievieti ir divas ļoti dažādas lietas. Mūziķa draudzenei arī jābūt tur iekšā, ir jāfano par mūziku, jābalsta. Ļoti daudz kas arī tiek ziedots. Laiks, ko varētu pavadīt kopā ar mīļoto, tiek izmantots, sēžot pie sava instrumenta, bet citas iespējas nav. Nodarbojoties ar mūziku, sevišķi ar džezu, ir ļoti daudz jāstrādā.
A.: Vai tagad ir kāda, kura tevi atbalsta?
M.: Jā, man ir draudzene. Jau trīs gadus, tad bija kādu brīdi pārtraukums, bet tagad atkal esam kopā.
R.: Tās jau ir ilgas attiecības. Tavai draudzenei patīk džezs?
M.: Viņa pati nodarbojas ar mūziku.
R.: Bet tik un tā – viņa taču grib uzmanību. Īpaši pavasarī. (smaida)
M.: Nu, ir jau tā. Pat tad, kad visas lietas apdarītas un vienkārši esmu apsēdies, reizēm nespēju ģenerēt to vajadzīgo uzmanību.
A.: Tad jau tava draudzene ir ļoti pacietīga.
M.: (smaida) Jā, viņa patiešām ir ļoti pacietīga. Bet arī viņai darba grafiks ir ļoti blīvs, un viņa pielāgojas. Mana draudzene daudz braukā uz ārzemēm un tas, es domāju, ir pluss mūsu attiecībās. Ja viņa mēnesi ir Amerikā, arī es varu brīvi nodarboties ar visu, kas man vajadzīgs.
A.: Jūs muzicējat kopā?
M.: Viņa darbojas ar savu meiteņu grupu Lady’s Sweet. Kaut gan man ir prasījusi padomu savas darbības sakarā un otrādi, kaut ko man ir iedziedājusi ierakstos. Mēs arī esam uz vienas skatuves kopā muzicējuši. Bet mājās tikpat kā nē. Ja visu dienu esi nodarbojies ar mūziku, tad kādu brīdi galīgi negribas par to domāt.
R.: Kāds ir tavs sieviešu tips?
M.: Visu laiku mainās. Man tā liekas. Noteikti smalkas. Vienu laiku es kā traks biju uz tumšmatēm – ieraudzīju slaidu, melnīgsnēju tumšmati un man ļoti patika. Vēlāk domas mainījās. Es teikšu, ka man tomēr vispirms ir svarīgs vizuālais tēls.
R. un A.: Tu neesi vienīgais, kas šādi apgalvo! (smejas)
M.: Ja kāds teiks, ka viņam vispirms ir svarīga iekšējā pasaule, tad es atļaušos pasmaidīt. Lai tiktu pie tās iekšējās pasaules, vispirms ir jāpieiet klāt tam cilvēkam. Lai sāktu runāt, ir jāpiesaista skatiens.
R.: Kas sievietē ir pirmais, kam tu pievērs uzmanību?
M.: Sievietes gaitai, un tam, kā viņa izturas. Ir tādas sievietes, kas jau dzimušas sievišķīgas. Viņas matus māk sakārtot sievišķīgi, nu, un visu pārējo, viņas vienkārši IR sievišķīgas. Bet ir tādas, kas manā skatījumā nav sievišķīgas. Varbūt citiem ir… Nu, kam es vēl pievēršu uzmanību? Protams, dibenam! Augumam, sejai. Sanāk tāda ķēdes reakcija. Ja kaut kas nebūs, neapmierinās, protams, džeks meklēs kur citur. Labāk uzreiz pareizo kārti izspēlēt, lai viss apmierina. Ja vizuālais apmierina, tad skaties tālāk.
R.: Kas sievietē atgrūž tevi?
M.: Ja sieviete ir nekopta. Bet no nevizuālām lietām – tādas sievietes, kuras nav patiesas. To jau katrs jūt, ja cilvēks nav patiess. Meitene var būt nez cik skaista, bet, ja viņa nav patiesa, tad mani neinteresē.
R.: Cik liela vai maza ir tava pieredze attiecībā uz sievietēm? Vai vienmēr spēj atšifrēt to, ka viņa ir samākslota?
M.: (smaida) Nedomāju, ka esmu ļoti pieredzējis, bet to varu saprast, vadoties no savas pieredzes. Kāda nu tā ir, tāda ir! Es paļaujos uz savas sirds balsi.
R.: Cilvēkam ir apbrīnojama īpašība visu laiku kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Vai tev piemīt šāda īpašība – saprast, ka tas ir tas pats grābeklis, uz kura tu varbūt jau pāris reižu esi uzkāpis?
M.: Es pašlaik lasu Einšteina autobiogrāfiju. Viņam ir tas slavenais teiciens, ka pasaulē ir divas neizmērojamas lietas – visums un cilvēka stulbums. Cilvēks, darot vienas un tās pašas lietas, cer katru reizi uz citu rezultātu. Man arī ir savi grābekļi. Tos es redzu sevī, tos es redzu citos.
A.: Sevī to stulbumu mēs saskatām mazāk, citos gan. Skatāmies uz viņiem un brīnāmies, kā viņi šitā var visu laiku darīt vienas un tās pašas muļķības!
R.: Tu spēj pasmieties par sevi vai dusmojies par kārtējo kāpienu uz grābekļa?
M.: Esmu uz sevi dusmojies, bet tās kāpšanas ir tāds augšanas rādītājs. Pēc ceturtās reizes tomēr iemācies, labākajā gadījumā, apiet bīstamo vietu, vai kāpt tā, lai mīkstāk atsistos pret pieri, var arī piesiet spilvenu pie pieres.
A.: Vai sociālajos portālos tev meitenes pievērš uzmanību, raksta, mēģina iepazīties?
M.: Mēdz pēc kaut kādiem pasākumiem uzrunāt. Es gan nedomāju, ka tā ir uzplīšanās. Pārsvarā raksta apmēram tā: tu baigi forši spēlē, tad smaidiņš un jautājums – vai tu esi brīvs? Ir otrs variants: vai mēs varētu satikties? Kopsummā bijis reizes divdesmit.
A.: Secinājums – latviešu sievietes ir kūtras!
R.: Un kā tu, Mārci, gribētu – lai viņas paliek kūtras vai lai ir aktīvākas?
M.: Lai jau paliek, kā ir. (pasmaida)
A.: Vai izjūti sevi kā populāru personu?
M.: Es neuzskatu, ka esmu populārs. Varbūt tas ir kaut kādā saistībā ar to, ko es daru, bet man nekad tas nav bijis pašmērķis. Smieklīgi, ja cilvēkiem, kuri it kā ir mūziķi, tā mūzika ir tikai kā papildinājums slavai. Par kādu mūziķi tu vari sevi saukt? Cik darba tu esi ieguldījis? Esmu mācījies mūzikas menedžmentu Rīgas Doma kora skolā, kur smalki tika apstāstīti PR triki, kā veidot mākslinieka tēlu publiskā telpā. Tāpēc reizēm ir smieklīgi šķirstīt dzelteno presi un to arī vairs nedaru. Bet cilvēki jau nav muļķi, un laiks visu noliek savās vietās.
A.: Ko tu vēlētos pateikt saviem klausītājiem?
M.: Gribu teikt, lai katrs savā sfērā kļūst aizvien labāks! Kad katrs savā jomā būs labākais, cik vien tāds var būt, tad viss kopējais pulkstenis darbosies labāk nekā tas darbojas pašlaik. (smaida)
A.: Paldies par sarunu!
(Intervija pirmoreiz publicēta portālā Puaro.lv 2012.gadā.)
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Lasītāju viedokļi