PĒTERIS APINIS
Pacienti mani aicina rakstīt par tik dažādām tēmām, ka visu intereses apmierināt nevaru. Dažkārt vienlaikus parādās vairāk vai mazāk vienveidīgi vai vismaz līdzīgi aicinājumi, un tad es lemju uz pacientu ieteikumiem reaģēt un par konkrēto tēmu pastāstīt, cik nu es par to zinu. Man mazāk tīk rakstīt par uzturu, sportiskām aktivitātēm, kur padomdevēju internetā ir gauži daudz, kā arī par tām tēmām, kur mūsu speciālisti paši ļoti labi piepilda nišu, nu, piemēram – ko man rakstīt par atvilni, ja par gastroenteroloģiju tik labi stāsta un raksta kolēģe Ilona Vilkoite.
Tomēr šonedēļ saskaņoti vai nesaskaņoti mani sasniedza pieci aicinājumi uzrakstīt par klejotājnervu un tā ietekmi uz garīgo veselību un labsajūtu. Es pieļauju, ka jautājumi ir provokatīvi – sak, ko nu viņš pastāstīs par tēmu, kur zinātnieki un speciālisti nav raduši vienprātību, patiesībā – viedokļi par šo jautājumu kopu ir stipri pretrunīgi.
Interesanti, ka pēc sabiedrības veselības datiem un atbilstoši Eiropas iedzīvotāju interesēm par personas veselību, vislielāko interesi rada cilvēka garīgā veselība un labsajūta. Ļaužu uzmanību saista teksti un sociālo tīklu diskusijas trauksmes, stresa, izdegšanas un depresijas pārvarēšanai, kā arī apraksti – kā saglabāt garīgo līdzsvaru mūsdienu straujajā ritmā un neskaidro ģeopolitisko apstākļu dēļ. Un šajā psiholoģijas, psihiatrijas un neirozinātnes jomā pacientiem visinteresantākie un aktuālākie topiki par garīgo veselību un labsajūtu izrādās meklējumi uz jautājumu – kā fiziski nomierināt organismu un mazināt trauksmi, ietekmējot klejotājnervu (Nervus vagus). Cilvēki aktīvi apgūst praktiskus paņēmienus (elpošanas tehnikas, aukstuma terapiju, skaņas vibrācijas), lai pārvietotu ķermeni no stresa (cīnies vai bēdz) režīma uz miera un drošības režīmu.
Bet pirms stāstīt par klejotājnervu, man nāksies jums pastāstīt par unikālu zinātnieku Stīvenu Porčesu (Stephen Porges). Viņš ir 81 gadus vecs amerikāņu psihologs (nav ārsts!), vada psihiatrijas katedru Ziemeļkarolīnas universitātē. Paralēli šim akadēmiskajam darbam, profesors Indianas universitātē ir Kinseja institūta Traumatiskā stresa pētniecības konsorcija direktors. Nav jēgas uzskaitīt viņa globālos sabiedriskos un goda amatus, balvas un godalgas – to ir daudz. Viņš ir vairāk nekā 400 recenzētu žurnālu rakstu autors dažādās disciplīnās, tostarp anestezioloģijā, biomedicīniskajā inženierijā, intensīvās terapijas medicīnā, ergonomikā, fiziskās slodzes fizioloģijā, gerontoloģijā, neiroloģijā, neirozinātnēs, dzemdniecībā, pediatrijā, psihiatrijā, psiholoģijā, psihometrijā, kosmosa medicīnā un atkarību izraisošo vielu lietošanas jomā. Pavēru vaļā dažus no rakstiem – tiem bija fantastiski plašs tvērums.
Bet mums – klejotājnerva sakarā – Stīvens Porčess interesē ar to, ka 1994. gadā viņš aprakstīja, drīzāk jau izdomāja vai ierosināja polivagālo teoriju. Kā visu, ko darījis Porčess, arī šī teorija iet pāri specialitāšu robežām, un varētu teikt, ka polivagālā teorija ir starpdisciplinārā sintēze, kas apvieno evolūcijas bioloģiju, neirofizioloģiju, novērojamo pacientu uzvedību, diagnostisko atradi un klīniskās atziņas vienotā sistēmā, lai izprastu, kā mūsu nervu sistēmas stāvokļi ietekmē mūsu uzvedību un mūsu savstarpējās attiecībās. Polivagālajai teorijai ir bijusi plaša klīniskā ietekme, piedāvājot lingvistisku ietvaru, kā arī konceptuālu un aprakstošu struktūru parādībām, kas vērojamas klīniskajā izpratnē un terapeitiskā kontekstā.
Uzreiz norādīšu, ka polivagālo teoriju līdz galam neizprotu; tā izšķir divas vagālās sistēmas ar atšķirīgiem vagālo nervu eferentajiem ceļiem, funkcionālo integrāciju un regulējošajām lomām, un lielā mērā balstās uz autonomā līdzsvara jēdzienu.
Viss ir tik sarežģīti, ka polivagālā teorija ir izraisījusi kaismīgus strīdus, neirozinātnieki apšauba Porčesa veiktos mērījumus, kas balsta teoriju, anatomi norāda uz apšaubāmo smadzeņu stumbra kodolu neiroanatomijas interpretāciju, bet fiziologi vēl vairāk šaubās par šo kodolu funkcijām. Plašas publikācijas apstrīd Porčesa teoriju par klejotājnerva evolūciju, apgalvojumus par zīdītāju sociālo uzvedību salīdzinājumā ar citiem hordaiņiem. Toties Porčes saviem kritiķiem atbildes parādā nepaliek, iesaistās kaismīgos strīdos, kas – kā zināms – ir zinātnes dzinējspēks.
Tāpēc šodien pieturēsimies pie Porčesa polivagālās teorijas. Saskaņā ar to klejotājnervs darbojas kā ķermeņa iekšējais bremžu pedālis. Ja cilvēkam vagālais tonuss ir zems, šis cilvēks pastāvīgi atrodas trauksmes, stresa vai “cīnies vai bēdz” stāvoklī. Sirdsdarbība ir ātra, elpošana sekla, un ir grūti atslābināties. Savukārt – otrādi – ja cilvēkam vagālais tonuss ir augsts, viņa organisms ātri spēj nomierināties pēc stresa, sirdsdarbība un asinsspiediens ātri atgriežas normālā stāvoklī, un cilvēks jūtas droši un emocionāli līdzsvaroti.
Klejotājnervs ir garākais un (atbilstoši Porčesa teorijai) vissvarīgākais galvas smadzeņu nervs cilvēka organismā. Tas ir galvenais parasimpātiskās nervu sistēmas posms, kas savieno smadzenes ar gandrīz visiem iekšējiem orgāniem – sirdi, plaušām, kuņģi, zarnu traktu un aknām.
Klejotājnerva regulācija jeb tā tonusa paaugstināšana mūsdienās ir kļuvusi par vienu no karstākajiem garīgās veselības un neirobioloģijas tematiem, jo tas ir tieši saistīts ar organisma spēju tikt galā ar stresu, trauksmi un atjaunoties. Mūsdienu psiholoģijā arvien vairāk attīstās virziens, kas apgalvo, ka psiholoģiskās traumas un stress glabājas ķermenī. Tēmas par to, kā caur kustībām, deju, jogu, skaļu dziedāšanu vai ķermeņa apzinātību atbrīvot uzkrāto stresu, gūst milzīgu atsaucību, īpaši gadījumos, ja tradicionālā sarunas terapija ar psihoterapeitu vai psihologu nesniedz pilnīgu atvieglojumu.
Kā tad šīs teorijas un klejotājnerva pētījumi praktiski palīdz pacientam? Klejotājnervs iet caur kaklu un krūškurvi uz leju, to iesaka tieši pamodināt un stimulēt ar dažādām vienkāršām metodēm. Visbiežāk tiek izstrādātas un rekomendētas dažādas elpošanas tehnikas, kas saka (vienkāršoti) – izelpai jābūt garākai par ieelpu. Tā kā klejotājnervs palēnina sirdsdarbību izelpas laikā, pagarināta izelpa (piemēram, ieelpa 4 sekundes, izelpa 8 sekundes) ir viens no ātrākajiem veidiem, kā dot smadzenēm signālu, ka viss ir kārtībā un var nomierināties.
Klasiskās aukstuma vannas, auksta duša vai pat tikai auksta ūdens uzšļakstīšana uz sejas un kakla rajona stimulē klejotājvagu, pazemina pulsu un aktivizē parasimpātisko sistēmu.
Un te nu man jāstāsta, ka dziedāšanai ir liela nozīme klejotājnerva stimulācijā. Klejotājnervs iet gar balss saitēm un rīkli, tādēļ skaļa dziedāšana, vai dažādu skaņu izdziedāšana ir ļoti veselīga padarīšana. Tad kad Ints Teterovskis diriģē Dziesmu svētku kopkori, gluži tāpat kā citi diriģenti, bet ar Intu Teterovski mēs esam pārrunājuši skaļas dziedāšanas veselību veicinošos apstākļus; tātad – tad, kad Ints diriģē kopkori, viņš tur rūpi par tautas fizisko un garīgo veselību, jo skaļi dzied un savu klejotājnervu stimulē ne tikai tie, kas uz skatuves, bet arī tie, kas skatītāju rindās. Šķiet, ka latviešu tautas gudrība “dzied māsiņa Tu pret mani, es pret Tevi gavilēšu” ir terapeitisks padoms, bet tradicionālā sasaukšanās un gavilēšana pāri kalniem stiprina kliedzēju klejotājnervus.
Austrumu medicīna jau gadu tūkstošiem ir noņēmusies ar parasimpātiskās nervu sistēmas dziedināšanu, galvenokārt veicot dažādas jogas pozas, stiepšanās ar dziļām ieelpām, darot visu to, ko izcili parāda un pastāsta izcilais ārsts Igors Kudrjavcevs. Es vēl šai austrumu vingrošanai klāt pieliktu mērenu fisisku slodzi, piemēram vēdera priekšējās sienas vingrināšanu, kaut vai skrienot vai kāpjot kalnā.
Vēl viena lieta, ko vajadzētu apgūt tikai speciālista klātbūtnē, ir maiga kakla masāža, īpaši vietā, kur zem žokļa jūtams – kā pulsē miega artērija, taču to jāveic ļoti uzmanīgi. Tautas medicīna iesaka ausu ļipiņu masāžu vai pat – pārlieku straujas sirdsdarbības gadījumā –iespraust veļas knaģi auss ļipiņā, kur atrodas klejotājnerva virspusējie zari.