Kas ir žurnālists Lato Lapsa?

Pazīstamā žurnālista Lato Lapsas grāmatas vēl pat nav iznākušas, kad parasti jau izskan ierastie jautājumi — kam tas ir izdevīgi? Kurš par to samaksājis? Un vispār — kā tā drīkst?! Ceturtdienas vakarā viņš turklāt saņēma nopietnus draudus, par ko vērsies Drošības policijā.

Draudēts ir Lapsas māsai ar bērniem, pieprasot līdz 3. oktobrim, nākamajai dienai pēc Saeimas vēlēšanām, pārtraukt žurnālistisko darbību un slēgt visas Lapsas interneta lapas, piemēram, Lembergu darījumiem veltīto rokasgramata.com. Tuvinieku drošība ir galvenais, un interneta lapas Lapsa ir slēdzis.

Nejauks pret visām partijām

Uz grāmatai Šofera dēls minhauzens veltīto preses konferenci autors ieradās ar sīpolu kabatā — ja nu atnāk uz pasākumu lūgtais grāmatas varonis Ainārs Šlesers un vēlas kādu asaru nobirdināt, runājot vairs ne par bērnību, bet, piemēram, valsts krāpšanu ar nodokļiem. „Cik ciniski,” par tādu Lapsas nekaunību nočukstēja klātesošā Latvijas Televīzijas kristīgo raidījumu redaktore Dace Kudiņa.

Lapsam patiešām nav nekā svēta — politiskajā nozīmē, jo šajā vidē viņš elkus un dievekļus neatrod un arī nemeklē, tāpēc ar vienu grāmatu satracina Vairas Vīķes–Freibergas harismas pielūdzējus, ar citu Lemberga fanu pulku un tagad Šlesera „kristīgo ganāmpulku” un vienkārši buldozera spēka cienītājus.

„Man nav simpātisks neviens patlaban Latvijā redzamais politiskais spēks. Tā kā nevaru viņiem visiem nodarīt pāri, neuzstādu sev nekādus mērķus attiecībā uz konkrētiem cilvēkiem. Līdz ar to man ir pilnīgi vienalga, vai Šlesera kungam tas nāk par sliktu vai par labu. Es uzrakstu to patiesību, kas man ir zināma, jebkurš cilvēks to var izmantot. Gluži kā ar cirvju ražotājiem: viens cilvēks skalda malku, otrs — medmāsas,” saka Lapsa.

Viņš neliekuļo — šī ir priekšvēlēšanu grāmata, tāpēc iznākusi tieši tagad, trīsarpus nedēļas pirms balsojuma par jauno Saeimu, lai sabiedrība var uzzināt, kā Šlesers taisījis biznesu un politiku. Viņa bērnībai un tēvam slepkavam, kā uzsver autors, veltīta lai arī pirmā, bet ne nozīmīgākā grāmatas nodaļa.

Šogad vien viņš laidis klajā četras grāmatas: Va(i)ras virtuve, par Parex krahu, Kā nozagt miljardu? un pēdējo — Šleseram veltīto. Zem viņa „cirvja” var trāpīties jebkurš pietiekami nozīmīgs politiķis vai oligarhs. Un ne tikai grāmatās. Te Lapsa uzraksta ģenerālprokuroram iesniegumu, lūdzot ierosināt kriminālprocesu par finanšu ministra Einara Repšes (Jaunais laiks) darījumiem, te vēršas KNAB, lai pārbauda, kur Šlesers ņēmis nedeklarēto dārgo pulksteni, iespējams, vismaz 30 000 latu vērtu.

Te uzpircis Lembergs, te Lemberga oponenti

Vai ik reizi, kad Lapsam iznāk grāmata, viņu vaino politiskā pasūtījumā. Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), tikai padzirdējusi, ka „kāds atkal ķēries pie kārtējās melnās grāmatas rakstīšanas, un šoreiz tā būs par VVF”, paziņoja par mērķtiecīgu nomelnošanas kampaņu: „Tās pasūtītāji, iespējams, pat nesēž pie Puzes ezera vai Mākoņos, bet aiz trejdeviņiem kalniem, ezeriem un laukiem.”

Bet augusta sākumā izskanēja „balss no Puzes”: „Šodien Latvijas Republikā ir sākta kārtējā Aivara Lemberga un viņa dēla nomelnošanas kampaņa jeb melnais PR.” Ventspils mērs par kampaņas finansētājiem nosauca savus biznesa oponentus Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi. Tā Lembergs reaģēja uz www.rokasgramata.com publicētajām viņa dēla bankas konta izdrukām.

Tām sekoja arī paša Lemberga un viņa meitas darījumu vēsture un tiesas materiāli, kas nesen apkopoti grāmatā Kā nozagt miljardu?. Un rezultāts neesot izdevīgs ne Lembergam, ne viņa pretiniekiem, uzsver Lapsa: „Ja jūs esat Jaunais laiks, kā slavināsiet šo grāmatu, ja esat iekšā stipendiātu sarakstos?”

Par rokasgramata.com publicētajiem dokumentiem Valsts policija ierosinājusi kriminālprocesu par dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu saturošu ziņu neatļautu iegūšanu un izpaušanu. Lapsa jau ir bijis liecināt uz policiju.

Pasauli nelāpa, tikai informē

Reizēm tie, kas sauc Lapsu par nopirktu, tā aizraujas, ka situācija kļūst pavisam amizanta. 23. septembrī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā paredzēts izskatīt kriminālprocesu par neslavas celšanu — tas pēc Lapsas sūdzības sākts pret mācītāju Kārli Zuiku, kas pērn interneta portālos vēstījis: „Kargins daudzus nav finansējis atklāti, bet paslepeni. Piemēram, žurnālistu Lato Lapsu, pasūtinot sev tīkamas grāmatas par citiem Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem, sējot baumas un pat liekot sarakstīt slavinošu grāmatu par sevi, ko L. Lapsa arī izpildījis.”

Grāmatas par Karginu un Parex krahu gan ir grūti nosaukt par slavinošām, tur nu vajadzīgs fantāzijas lidojums.

Arī citos interneta komentāros Lapsu viena daļa tradicionāli gāna — kā gan viņš iedrošinājies publiskot advokāta un tiesnešu telefonsarunas, aizskart gluži vai svēto prezidenti Vīķi–Freibergu, nodot atklātībai Lembergu modes veikalu un restorānu rēķinus, ar kādām tiesībām rakņājas pa Šlesera ģimenes pagātni.

„Autora mātei derētu nopērt mazo šmurgulēnu,” ieteica kāds interneta komentētājs pēc Va(i)ras virtuves iznākšanas, kas atspoguļo bijušās Valsts prezidentes un viņas svītas lepno dzīvesveidu par valsts naudu. Sīkmanīgs skauģis, piktojās cits komentētājs. „Cik tam ķēmam samaksāja par netīrās veļas mazgāšanu?!” vaicāja vēl kāds. Tagad — zemisks nomelnotājs, lai rok pats savus skeletus no sava skapja…

„Man ir vienalga, ko sabiedrība par to teiks. Es pilnīgi pieļauju, ka, pateicoties izspiestām asarām, būs pietiekami daudz cilvēku, kas teiks — ak, nabaga Ainārs Šlesers. Un tās ir viņu tiesības,” Lapsa ir ciniski reālistisks un necenšas mainīt citu uzskatus. „Es esmu tas, kurš ar savām grāmatām liek cilvēkiem domāt.” Un katra paša ziņā ir — ko.

Gatavs rakstīt par Ēlerti

Pārmetumi par pērkamību Lapsam ir ierasti — lai kāds atved cilvēku, kurš gatavs apliecināt, kā un par cik viņš autoru nopircis. Publicists iesaka vaicāt Šlesera reklāmistam Ērikam Stendzeniekam — varbūt viņš atcerēšoties „to sarunu pirms vairākiem mēnešiem un to summu, par kuru viņam labpatika runāt”. Vaicāts par apjomu, Lapsa tikai nosmīkņā: „Es pieļauju, ka Šlesera kungam šķiet, ka Latvija ir pilna ar viegli pērkamiem cilvēkiem.” Intervijā žurnālam Ir viņš apgalvo, ka runa bijusi par piecciparu skaitli, lai grāmata iznāktu pēc vēlēšanām.

Tikai grūti nopirkt tik neprognozējamu rakstītāju, kurš te apraksta Kampēju Šķēli, te tautas mīlētu prezidenti, te Šleseru, bet nu ir gatavs „izķidāt” viņas pretstatu Sarmīti Ēlerti — ja Vienotība gūs labus panākumus vēlēšanās un bijusī Dienas redaktore vēlēsies kandidēs par Valsts prezidenti. „Tad, visi cienītie politiskie spēki, ņemiet to vērā un laikus izmantojiet pastkastes pakalpojumus,” Lapsa reklamē savu ietilpīgo pastkastīti, kur viņš saņemot daudz interesantu materiālu, kuru patiesīgumu gan rūpīgi izvērtē.

Ja Lapsa ķersies pie savas bijušās priekšnieces, nekas ļoti gaišs nav gaidāms: „Manā izpratnē Ēlertes kundze ir viens no Latvijas visliekulīgākajiem, divkosīgākajiem jaunajiem un arī vecajiem politiķiem. Sava veida Oliņiete, kura staigā ar savu principu vārdu pa priekšu, bet baļķi savā acī neredz. Vienmēr darbojusies ar divām morālēm, kur viena ir citiem, otra — pašai.”

Aizraujas ar ekstrēmiem ceļojumiem

Lato spējas dziļi rakties aprakstāmo personu pagātnē vismaz daļēji izskaidrojamas ar viņa izglītību — viņš nav diplomēts žurnālists, bet gan beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. „Līdz ar to rakāties pagātnē viņš prot profesionāli, bez lieka populisma,” trāpīgi atzīst kāds interneta komentētājs. Lapsas pirmās gaitas žurnālistikā sākās 1990. gadā, kad sāka iznākt laikraksts Diena — kas nu pieder Šlesera draugam Viesturam Koziolam un dusmīgi nosoda Lato Lapsu.

Starp citu, Lato no Dienas aizgāja ļoti laikus — jau 1993. gadā līdz ar avīzes politizēšanos. Dažus gadus nostrādājis vairākos citos preses izdevumos, viņš izvēlējās neatkarīga autora karjeru — kļūdams par visveiksmīgāko žurnālistu Latvijā šādā statusā. 1997. gadā tapa pirmais miljonāru saraksts, kopš tā laika uzrakstītas grāmatas par politiķiem, izdoti visvisādi atmaskojumi, kopā ar citiem autoriem Mūsdienu Latvijas vēsture, bet sirdij — grāmatas par ceļojumiem.

Lato nebrauc uz ārzemēm dīki zvilnēt dienvidu kūrortos, viņš ir ekstrēms ceļotājs, kurš Āfrikā devās džungļos skatīt gorillas un pilsētā — bīstamus graustu rajonus, apciemojis pasaulei gandrīz slēgto totalitāro Ziemeļkoreju, Krievijā izbraucis tūkstošiem kilometru garo Trasi — no Maskavas cauri visai Sibīrijai līdz pat Tālajiem Austrumiem. Plānos ir vēstījums par ceļojumu pa islāma valstīm, bet pēc mēneša iznāks šogad jau piektā grāmata — par braucienu pa Indiju un Pakistānu.

Grāmatas izdošanai ieķīlāja dzīvokli

Nu, un, cik tad „tam ķēmam” maksā? Pēc Va(i)ras virtuves 4000 grāmatu lielās tirāžas pārdošanas, kā lēsa Lapsa, uz trim autoriem varēja sadalīt 3200 latu, un no tā vēl jāatskaita nodokļi.

Pēdējā grāmata izdota 8000 eksemplāru tirāžā, autoru honorārs pirms nodokļiem varētu būt pāris vai trīs tūkstoši latu. „Ja Šlesera kungs ar vakardienas cirku ir nodrošinājis papildu tirāžu, to naudiņu tradicionāli aizskaitīšu kaķu patversmei.” Otra autore Irēna Saatčiane uz „atvēršanas svētkiem” ierasties nevarēja, jo pašlaik lasa dārzeņus Holandē, lai nopelnītu iztiku. „Paprikas sezona ir beigusies, kas tagad nezinu,” noteic Lato, kuram par šo situāciju gan ir skumji. Tāda ir patiesība par samaksātajiem „naudas maisiem”.

Lapsam darbā uz ārzemēm nav jābrauc, bet arī stāvus bagāts viņš nav kļuvis, pirms trim gadiem, lai izdotu grāmatu Tiesāšanās kā ķēķis, viņš pat ieķīlāja divistabu dzīvokli, tā ka diža honorāra vietā iesākumā bija jāmaksā bankai ap 160 latu mēnesī. Dzīvokli Lato 2001. gadā iegādājās par 22 000 dolāru, tolaik milzu naudu. Mājoklis gan „pārrakstīts” mātei, jo pirms vairākiem gadiem Lato sapratis, ka žurnālistika ir pietiekami bīstama nodarbe, lai neapkrautos ar īpašumiem. 2007. gadā Lato iegādājās jaunu Mitsubishi Pajero — operatīvajā līzingā, kas mēnesī izmaksā 360 latu.

No ģeogrāfu ģimenes

Un kas ir viņa tuvinieki? „Vecāki — Vito un Tamāra Lapsas, abi pēc profesijas ģeogrāfi,” atklāj Lato. Lato ir māsa Teika, kādas bankas sabiedrisko attiecību vadītāja, un brālis, jurists Endo Lapsa. Vaicāts, kā tuvinieki vērtē viņa grāmatas, autors teic: „Lasa. Un bieži atgādina — Lato, uzmanies, rūpējies par sevi!” Tagad gan Lato darbība pavērsusies pret viņiem pašiem…

Viņa draugi mēdz satiekoties melni pajokot: „Ā! Tu vēl esi dzīvs?” 2006. gada rudenī, rakstot grāmatu par Lembergu, Lapsa saņēma „muļķīgas draudu vēstules”, policija pat izskatīja šo lietu, ko pārtrauca pierādījumu trūkumu dēļ. Savukārt, kad grāmata jau gatava, nav vairs nekādas jēgas draudēt, spriež autors.

Īpašu spiedienu viņš nekad neesot jutis, vienīgi pēdējos mēnešos pirms pēdējās grāmatas iznākšanas sākuši zvanīt „labvēļi”, kuri visi stāstījuši „rūpīgi izdomātu, acīmredzot daudz darba prasošu leģendu” par Šleseru kā par kādreizējā Latvijas padomjlaika komunistu šefa Augusta Vosa ārlaulības dēlu. „Man ir lielas aizdomas, ka tas bija darīts, lai grāmatu virzītu neceļā, bet varbūt Latvijā ir pietiekami daudz dīvainu cilvēku,” domā autors.

Pašlaik mājās pieci kaķi

Pret cilvēkiem Lato ir varbūt nedaudz cinisks vai drīzāk skarbs reālists, taču kaķi un viņu glābšana ir publicista vājība. Viņam ir viens „personiskais” kaķis, runcis Pavičs, vēl diviem piešķīris pagaidu pajumti, bet izskatās, ka nekas nav ilgāks par „pagaidu stāvokli”.

Lato plānos bija kaķēnus izaudzināt un atdot labiem cilvēkiem, bet: „Viņi ir bezcerīgi. Man ir bijuši tikai divi gadījumi, kad kaķis no mazām dienām neieredz cilvēku.” Un tagad šie — kamēr Lato nav mājās, dzīvojas pa visu dzīvokli, ēd, kad atgriežas saimnieks, slēpjas pagultē.

Un bez šiem patvērumu nesen raduši vēl divi kaķēni, kuriem jāmeklē saimnieki. Viens notverts izmisumā joņojam pa Brīvības ielu, otru dienu pirms pēdējās grāmatas iznākšanas atnesis paziņas paziņa, kurš apstaigājis patversmes, bet tā arī nav varējis kaķi nekur iekārtot. Lato tas varētu izdoties: „Pēdējos gados simtam ar asti esmu atradis jaunus saimniekus.”

Avots: Jauns.lv

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar