Visi vīrieši ir nelieši!

Kādās gan formās un situācijās mums nav nācies saskarties ar šo apgalvojumu!

„Visi vīrieši ir vienādi“ (domāts – nelieši, cūkas un kretīni) tiek mests mums sejā gan tad, kad mēs aizmirstam kādu svarīgu datumu, gan tad, kad mūsu labākais draugs pievemj dīvānu, gan tad, kad viņas draudzenes vīrs ir pavadījis nakti darbā. Gadās visādi. Vienas uzskata, ka vīrieši par neliešiem kļūst tikai pēc kopdzīves uzsākšanas, citas pat tad, kad pašas ir bijušas neuzticīgas, krāpušas un melojušas. Vienalga iemanās vainot šajās darbībās vīrieša nepilnīgo dabu. Viņai, lūk, trūka uzmanības. Un ir diemžēl sievietes, kuru pārliecība par vīriešu zemiskumu ir tik stipra, ka viņas cenšas vispār izvairīties no tuvākām attiecībām, lai aiztaupītu sev sāpes, kuras viņām vīrieši noteikti nodarīs.

Es vienmēr esmu bijis vienaldzīgs pret šādu, manuprāt, muļķīgu runāšanu.

Pat tad, ja tā būtu, ka lielākā daļa no vīriešiem ir nelieši, vienmēr taču ir izņēmumi, piemēram, mēs ar jums, cienījamo lasītāj.

Un ko tās sievietes pinas ar tiem neliešiem?  Pašas vainīgas. Varētu pievērst vairāk uzmanības mums – gādīgajiem, uzmanīgajiem, uzticīgajiem, strādīgajiem un visādi citādi patīkamajiem džentlmeņiem, tad neliktos, ka visi vīrieši ir nelieši.  Guļ, ar ko pagadās un pēc tam sūdzas. Turklāt reizēm gadiem guļ ar kaut kādiem kretīniem, kuri viņas visādi izkalpina, pazemo un beigās vēl pamet. Dzīvo ar tādiem, kuri viņas sit un terorizē, dzīvo ar dzērājiem, narkomāniem, memmesdēliņiem un pēc tam, nez kāpēc, apkrauj lāstiem visu vīriešu dzimumu.

Vīrieti, pat ja viņš nav apveltīts ar visaugstākajiem tikumiem, kā, piemēram, mēs ar jums, cienījamo lasītāj, taču nevar nosodīt par to, ka vienmēr atrodas kāda skaista, jauka, brīnišķīga sieviete, kura ir gatava ziedot viņam savu dzīvi tikai tāpēc, ka viņš reiz bija noīrējis ceļamkrānu un iekāpis ar puķu pušķi pa logu. Tam vīrietim taču arī kaut kā jādzīvo. Nu, lūk, viņš arī cenšas. Pareizāk sakot – vienreiz pacentās, bet vienmēr taču atrodas sieviete, kura par uzmanības izrādīšanu veselas nedēļas garumā ir gatava atdod pusi savas dzīves. Vai tad vīrieši ir vainīgi, ka nav vēl piedzimusi tāda sieviete, kura neuzķertos uz triku ar ceļamkrānu? Neviens jau par mīlestību vēl pat runāt nebija sācis, nebija nekādas nepieciešamības, neviens vēl neko nesolīja  – vienkārši atbrauca ciemos vakarā, pieklauvēja pie lodziņa, tas arī viss.

Vai smalkais triks ar nedēļas nogali Venēcijā. Dzīvošana Danieli jaunajā korpusā, pusdienas Gritti terasē, mazliet dzejas pie Brodska kapa. Naktī dejas Marko laukumā. Galva griežas, prāts mulst, tā droši vien ir mīlestība un pat ja nav, būtu neprāts tam pretoties.

Taisnības labad jāsaka, ka parasti jau viss notiek daudz vienkāršāk. Laba mašīna, dārgas drēbes. Restorāns. Viņam ir nauda, viņš ir vīrišķīgs. Viņš var! Viņš spēj! Viņš māk parūpēties par sievieti!  Cik gan daudz mums, normāliem džekiņiem, nav nācies ciest un noskatīties, kā visādi impotenti biezie ar saviem bezgaumīgajiem mersedesiem jau no vidusskolas aizved mūsu visskaistākās meitenes. Un tad mums vēl jābūt vainīgiem par tām salauztajām sirdīm un vējā palaistajām jaunībām? Nē, paldies, pašas vien pie visa vainīgas. Bet viņas jau uz to visu skatās savādāk. Tad, kad ir tas ceļamkrāns un briljanti, un Venēcija, viņas zibenīgi ir gatavas aizmirst par to, kādi vīrieši ir nelieši, ko mācīja mamma un kā sāp salauzta sirds, lai tikai būtu. Lai tikai būtu tās rozēm noklātās trepes, tās gondolas, mersedesi, dāvanas un dejas līdz rītam. Lai tikai būtu vismaz vienreiz dzīvē, lai tikai būtu īsta aplidošana, intensīva uzmanība, nemitīgi pārsteigumi, smiekli un laimīgie satraukumi. Un pat tad, ja pēc šiem priekiem nāk – visi-vīrieši-ir-nelieši periods, tad – lai nāk. Manā dzīvē vismaz būs bijis kaut kas no īstās, skaistās, patiesās dzīves – tā viņas domā un tā nu tas iet pa apli, kamēr visi-vīrieši-ir-nelieši iegūst pavisam konkrētu nozīmi. Proti, visiem vīriešiem patīk jaunākas.

Nesen kāds draugs iepazīstināja mani ar šādu laimes formulu: lai pāris būtu laimīgs, sievietes vecumam ir jābūt pusei no vīrieša vecuma plus 7 gadi.  Piemēram, ja vīrietim ir 20 gadi, tad sievietei būtu jābūt 17. Ja vīrietim – 40, tad sievietei – 27. Ja vīrietim – 60, tad sievietei – 37 u.t.t. Vispārinājumi, protams, ir nevietā jebkurā jautājumā, kas skar mīlas lietas, un tomēr noliegt, ka vīriešu prāti un jūtas aizdomīgi bieži ir pakļauti jaunāku sieviešu burvestībai, būtu nepareizi.

Savukārt, ja šādā formulā ir kāda daļa patiesības, tad ko gan tas nozīmē sievietēm? Tikai vienu – visi vīrieši ir nelieši. Skaidrs, ka, saskaņā ar šo formulu, viena un tā pati sieviete nevar vienam un tam pašam vīrietim būt 17-gadīga tad, kad vīrietim ir 20, un 27-gadīga tad, kad vīrietim ir 40. Šāda formula nozīmē arī to, ka, ja sievietei ir 30, viņa vēl var cerēt uz kādu piecdesmitgadnieku, bet kas sievietei atliek, ja viņai ir 40 vai 45? Es droši vien nekad par to visu nebūtu sācis domāt, ja nebūtu kļuvis par meitas tēvu. Pasaule sāk izskatīties par ļoti sliktu vietu, ja uz to paskatās ar sievietes acīm. Pasaule, kurā jādzīvo sievietēm, ir nesalīdzināmi nežēlīgāka un skarbāka par to, kurā dzīvojam mēs.

Un ko lai es mācu savai meitai?  Nepīties ar vecākiem vīriešiem, jo tur tāpat nekas nesanāks, tu vienīgi, iespējams, būsi atņēmusi vīrieti kādai vecākai sievietei? Atdot savus labākos gadus, tos gadus, kuros tu būsi skaista, iekārojama un nepieejama, kādam vienaudzim? Atbalstīt un rūpēties par viņu, palīdzēt viņam izveidot un nostiprināt biznesu, izaudzināt bērnus, paciest viņa aizņemtību, medības, vīriešu kompānijas, lai noskatītos, kā pēc divdesmit gadiem viņš aiziet pie divdesmit gadus jaunākas?

Nezinu, kā jūs, bet es pazīstu sievietes ar šādiem stāstiem. Un man ir tikai vāji abstrakti iebildumi, kad viņas apgalvo, ka visi vīrieši ir nelieši.

Sievietei taču tajā brīdī viss ir beidzies. Vismaz vairumā gadījumu. Seksuāli romantiskās (vairumam cilvēku vienīgās īstās) dzīves vārti jau ir aizvērušies. Katrā ziņā, tikt pie sava dzīves malka, kas jau tāpat nekad nav viegli, sievietei pēc 40 jau ir teju neiespējami. (Vai varbūt es kļūdos, un dzīve pēc 40 tikai sākas?)

Būšana meitas tēvam sagriež pasauli kaut kā feministiski. Pēkšņi šķiet tik acīmredzami, ka vīriešiem dzīve, dabiski, ir vieglāka. Mēnešreizes vien ir ko vērtas. Sievietes ir spiestas katru mēnesi ciest sāpes un mocīties vairākas dienas tikai tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Tikai tāpēc, ka viņām ir iespēja palikt stāvoklī no jebkuras jaunības kļūdas. Tikai tāpēc, ka viņām ir iespēja iznēsāt un dzemdēt, kas, starp citu, pēc sava smaguma varētu būt tipisks vīriešu darbiņš.

Visā tajā troksnī un runās par sieviešu vienlīdzību mēs esam aizmirsuši, ka viņas tiešām atšķiras no vīriešiem, un viņu dzīve atšķiras no vīriešu dzīves.

Viņām ir grūtāk. Sievietēm ir jāsamierinās un jāpacieš ne tikai visas dabas sagādātas negodīgās grūtības, bet jāsamierinās arī ar tradicionālo sociālo lomu sadalījumu, kas mūsdienās vairs tik asi neparādās sociālajā telpā, taču ļoti bieži turpina pastāvēt ģimenes ietvaros. Sievietes sociālais stāvoklis nez vai ir kļuvis daudz vieglāks pēdējo sešdesmit gadu laikā. Tas ir kļuvis tikai citādāk sarežģīts. Tagad mēs gaidām no sievietes spēju veidot karjeru, sociāli apliecināt sevi kā izglītotu, talantīgu personību un vienlaikus sagaidām, ka viņa uzturēs mājas soli, būs profesionāla skaistule un vienmēr uzminēs, kad ir jāizrāda iniciatīva seksā.

Mēs sagaidām, ka viņa spēs uzturēt aizraujošu, interesantu sarunu un vienlaikus nekad nerunās pretī. Sagaidām, sagaidām. Jā, un, protams, tam visam nav nekādas jēgas un nekādas sarunas nepalīdzēs, ja gultas lietās kaut kas nebūs labi. Es atvainojos – ideāli.

Mēs tāpat kā viņas visbiežāk nesatiekam savu ideālu, bet atšķirībā no viņām, mēs visbiežāk risinām šo problēmu ar ceļamkrānu – mēs aizejam pie jaunākām.

Vispārinājumi, protams, nevietā. Es zinu vīriešus, kuriem nav nekas iebilstams, ja sieva negatavo ēst, nerūpējas par māju, negludina kreklus un arī bērnus pieskata tikai tajā laikā, kas paliek pāri no rūpēm par savu karjeru, izskatu un fizisko formu.

Protams, ir iespējams domāt, ka īsts vīrietis taču spēj nodrošināt savai sievai apstākļus, kuros par māju rūpējas apkopējas, uz veikalu pēc produktiem brauc šoferis, viņš arī ved drēbes uz ķīmisko tīrītavu un bērnus uz nodarbībām, savukārt pārējā laikā ar bērniem franciski runā bijusī franču liceja skolotāja, ēst gatavo „tantīte no Mežaparka“ u.t.t.

Nezinu, kā tagad, bet vēl nesen tas bija visai izplatīts mājsaimniecības modelis tiem, kas baudīja nekustamā īpašuma burbuļa labumus.

Tajā, protams, nav nekā nosodāma un tomēr – atzīsim, džentlmeņi, cik ārkārtīgi patīkami ir, ja sieviete māk un viņai patīk gatavot. Sīlis var līst kaut no ādas ārā, arī viņš nekad nespēs radīt mājās to sajūtu, kāda rodas, kad mīļotā sieviete tur cep jūsu vismīļākās kotletītes. Un cik patīkami no rīta ir uzvilkt siltu kreklu, kuru tieši tā, kā jūs vēlaties, ir izgludinājusi sieviete, kura jūs mīl. Cik patīkami,  ja viņa zina labāk par jums, ko jūs vēlaties tad, kad jums pašam nav ne jausmas, ko jūs īsti gribat.

Nav gan tā, ka no tā visa ar nepieciešamību izrietētu, ka mēs sirds dziļumos esam tikai un vienīgi kaut kādi nerealizējušies vergturi.

Bieži tā ir sievietes gudrība un mērķtiecīga dzīves māksla padarīt savu vīrieti pilnīgi atkarīgu no sevis. Emocionāli, gastronomiski, seksuāli, saimnieciski, kā vien vajag. Atkarīgu un manipulējamu. Izlutinātajam un apčubinātajam bieži vien ir grūti iztēloties savu dzīvi bez viņas, kura pazīst, saprot un jūt vīrieti labāk par viņu pašu.  Vispārinājumi atkal nevietā, bet es cenšos argumentēt to, ka, iespējams, pārāk vienkāršots ir uzskats, ka tradicionālais lomu sadalījums un patriarhālais ģimenes modelis vienmēr ietver sevī kaut kādu sievietes nenovērtēšanu, ekspluatēšanu un nevienlīdzību.

Domāju, ka tas ne vienmēr tā ir. Pavisam noteikti ir gadījumi, kuros tradicionālā sievietes loma arī ir visstiprākais viņas ierocis, un atlīdzībā viņa saņem pretī visu pasauli. Mīlestību, uzticību, partnerību, siltumu, pieķeršanos.

Vai tas ir tas, ko es gribētu mācīt savai meitai?

Te rodas ētiska rakstura grūtības. Es varu izlikties labāks, koķetējot ar kādu meiteni, es varu piepucēt savus uzskatus intervijā sieviešu žurnālam, bet es taču nevaru melot savai meitai.

Visas manas zināšanas par vīriešiem, sievietēm un attiecībām, kuras vēl nesen būtu slepus cēlušas manu pašapziņu, tagad kā meitas tēvam liek man svaidīties pa gultu, iztēlojoties visu, ko kāds viņai nodarīs. Kāds, tāds kā es, nemaz jau nerunājot par tiem pārējiem kretīniem.

Tai pat laikā es negribu nevienam arī uztiept savus uzskatus, kurus kāda varētu apzīmēt kā tumsonīgu baptismu vai šovinismu, un tomēr, ja es esmu atklāts, es neredzu nekādu jēgu sievietei pretoties vīrieša idejai, ka vīrietis ir tas, kurš būvē māju, rūpējas par ziemas riepām, palīdz uzvilkt mēteli, bet necep kotletes un nemazgā veļu. Protams, ir dažādi vīrieši, dažādas sievietes, katrs dzīvo, kā grib, bet, ja nu vispārināt ir nepieciešams, tad es paliktu pie tā, ka vīrietis ir tas, kas stiepj mājās naudu un barību, bet sieviete dara savas sieviešu lietas.

Hērai, tā sauc manu meitu, triju gadu vecumā mīļākā filma bija Disneja versija par Pelnrušķīti.  Viņa jau zināja, ka visu meiteņu sapnis ir princis. Labs, skaists, bagāts, krietns – nu, kā jau princis. Vieni no pirmajiem vārdiem, kurus viņa iemācījās, bija – „I do“, atkārtojot epizodi, kurā viena no nesmukajām, slinkajām pamātes meitām pie spoguļa iestudē, kā viņa teiks jāvārdu princim. Tas jau ir noticis. Trīs gadu vecumā. Nevainīgi un nemanāmi. Viņa jau sapņo par savu princi, kleitām un dzīvi pilī. Pēc gadiem 20 viņa sapņos par karjeras apvienošanu ar būšanu labai sievai un mātei. To visu pavadīs sapnis par lielo mīlestību, bet laiks ies un, iespējams, dzīvē nekas nebūs tā, kā pasakā.

„Rūpējies, lai tev ir profesija, sava nauda, savas mājas, neatkarība“ – es viņai teikšu. Ko gan citu? Sieviete vienmēr ir atkarīgāka, kompensē to kaut kā. „Gūsti panākumus savā lietā un pelni naudu, tas stiprinās tavu neatkarību un viņiem tas patiks. Ja ir labs sekss un daudz smieklu, tas jau var būt pietiekams iemesls, lai dzīvotu kopā ar normālu puisi. Un, visbeidzot – visi vīrieši ir vienādi! (Lai gan, protams, nav!) Labāk jau pieņem to par izejas punktu…“

Tā es viņai teikšu, jo kristālskaidri apzinos, ja man būtu dēls, es viņam gan apzināti, gan nē samācītu lietas, kuras meitu tēvus dzītu šausmās.

Autors: Jurģis Liepnieks

Pirmoreiz publicēts žurnālā KLUBS un portālā Puaro.lv 2011.gadā