Miljonāra Ramoliņa ģimene ķeras pie pēdējā salmiņa, lai tiktu pie kārotās iespējas būvēties kāpās

Andris-Ramoliņš, Egils-Levits
Andris Ramoliņš un Valsts prezidents Egils Levits

Mežu nozares miljonāra Andra Ramoliņa (attēlā pa kreisi) ģimene ir ķērusies pie pēdējā salmiņa, lai tiktu pie kārotās iespējas būvēties kāpu zonā: ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu bija noraidīta Annas Ramoliņas sūdzība un atstāts spēkā Valsts meža dienesta lēmums, ar kuru iepriekš tika atcelts vietējā „motivētā” mežziņa lēmums miljonāru ģimenes zemesgabala sakarā, bet nu A. Ramoliņa nolēmusi izmēģināt veiksmi, iesniedzot kasācijas sūdzību. Arī šo dokumentu Pietiek publicējis pilnībā.

Kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. A420134321 (AA43-0446-22/10)

Anna Ramoliņa, personas kods: 140978-… (turpmāk – Pieteicēja) 2021. gada 3. decembrī iesniedza Administratīvajā apgabaltiesā apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 4. novembra spriedumu, ar kuru lūgts atcelt Valsts meža dienesta 2021. gada 25. janvāra lēmuma Nr. VMD1-10/90.

2022. gada 16. jūnijā Administratīvā Apgabaltiesa (turpmāk – Apgabaltiesa) sastādīja spriedumu (turpmāk – Spriedums), ar kuru noraidīja Pieteicējas apelācijas sūdzību par Valsts meža dienesta 2021. gada 25. janvāra lēmuma Nr. VMD1-90/10 atcelšanu.

LIETAS APSTĀKĻI

2021. gada 25. janvārī Pieteicēja saņēma Valsts meža dienesta (turpmāk – Dienests) ģenerāldirektores A. Stašānes 2021. gada 25. janvāra lēmumu Nr. VMD1-10/90 “Par izmaiņu veikšanu Meža valsts reģistrā īpašuma meža inventarizācijas datos” (turpmāk – Lēmums).

Lēmumā norādīts, ka Dienests, saņemot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārsūtīto Lato Lapsas 2020. gada 7. decembra iesniegumu par plānoto būvniecību Pieteicējas piederošajā nekustamajā īpašumā “Teikas” (kadastra nr. 90500080102), Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā (turpmāk – Nekustamais Īpašums), ir konstatējis, ka Meža valsts reģistrā (turpmāk – MVR) 2020. gada 19. maijā ir pievienota meža inventarizācija (turpmāk – 2020. gada Inventarizācija) (pievienota Pieteicējas pieteikuma Rajona tiesai pielikumā Nr. 11), kurā atspoguļota meža zemes kopējā platība 0,19 hektāri, kas būtiski atšķiras no iepriekšējās 2018. gadā veiktās un MVR reģistrētās meža inventarizācijas (turpmāk – 2018. gada Inventarizācija) (pievienota Pieteicējas pieteikuma Rajona tiesai pielikumā Nr. 12) datiem, kur meža zemes platība bija norādīta kā 0,32 hektāri. 2020. gada Inventarizācijas dati aktualizēti Valsts zemes dienesta uzturētajā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā pēc situācijas elementu uzmērījumiem Nekustamajā īpašumā, kas veikti pēc 2020. gada 25. februārī izsniegtā ciršanas apliecinājumā CA Nr. 1280705 (turpmāk – Ciršanas apliecinājums) (pievienots Pieteicējas pieteikuma Rajona tiesai pielikumā Nr. 2) paredzēto koku nociršanas jeb sanitārās cirtes veikšanas (turpmāk – Sanitārā Cirte).

Lēmuma pirmajā lapas pusē norādīts, ka “arī izcirtums ir vērtējams kā mežs un tam nevarēja mainīt zemes lietošanas veidu, pamatojoties tikai uz situācijas elementu uzmērījumiem īpašumā, un patvaļīgi izmainīt tajā meža kopējo platību bez atmežošanas”. Tādējādi, atbilstoši Meža likuma 41. panta pirmajai daļai un Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punktam veicama atmežošanas procedūra, secīgi maksājot arī kompensāciju par atmežošanu atbilstoši Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumiem Nr. 889 “Noteikumi par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr. 889).

Plānotā būvniecība, uz kuru Lēmumā norāda Dienests, ir Engures novada domes Būvvaldes 2020. gada 7. jūlija būvatļauja Nr. BIS-BV-4.1-2020-4240 (e-79/20; 07.07.2020.) (turpmāk – Būvatļauja) (pievienota Pieteicējas pieteikuma Rajona tiesai pielikumā Nr. 9).

Dienests, pamatojoties uz augstāk minēto nolēma atcelt Zemgales virsmežniecības mežziņa I. Ozoliņa 2020. gada 19. maija lēmumu par 2020. gada Inventarizācijas pievienošanu MVR, kā arī izslēgt 2020. gada Inventarizāciju no MVR un atjaunot iepriekšējos 2018. gada Inventarizācijas datus kā atbilstošus situācijai dabā. Vienlaicīgi nolemts atjaunot MVR 2018. gada Inventarizāciju, veicot izmaiņas 1. kvartāla 1. nogabalā – mežaudzes valdošās koku sugas “priede” vecumu mainīt no 106 uz 86 gadi un meža inventarizācijas datu kartogrāfiskajā plānā reģistrēt dabisku brauktuvi.

2021. gada 17. februārī tika veikta Nekustamā Īpašuma apsekošana, par ko sagatavots apsekošanas akts (turpmāk – Apsekošanas akts) (pievienots Pieteicējas pieteikuma Rajona tiesai pielikumā Nr. 8). Atbilstoši Apsekošanas aktā norādītajam, veicot kamerālo pārbaudi, atšķirība meža zemes kopējā platībā, kas norādīta 2018. gada Inventarizācijā un 2020. gada Inventarizācijā, veidojas šādi:

Ņemot vērā Dienesta Lēmumu, 2021. gada 24. februārī Pieteicēja iesniedza Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā (turpmāk – Rajona tiesa) pieteikumu par Valsts meža dienesta 2021. gada 25. janvāra lēmuma Nr. VMD1-10/90 atcelšanu. Ar Rajona tiesas 2021. gada 4. novembra spriedumu Pieteicējas pieteikums tika noraidīts.

2021. gada 3. decembrī Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību par 2021. gada 4. novembra spriedumu administratīvajā lietā Nr. A420134321. Apgabaltiesa ar Spriedumu Pieteicējas apelācijas sūdzību noraidīja.

ATTIEKSME PRET SPRIEDUMU

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 325. pantu zemākas instances tiesas spriedumu administratīvā procesa dalībnieks var pārsūdzēt kasācijas kārtībā, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas un šis pārkāpums novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tātad, atbilstoši APL 325., 326. un 327. pantam, kasācijas sūdzība iesniedzama par materiālo tiesību normu pārkāpumu un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem.

Pieteicējas ieskatā Apgabaltiesas Spriedums ir klaji prettiesisks un satur vairākas būtiskas materiālo tiesību normu piemērošanas kļūdas, kā arī Apgabaltiesa ir pārkāpusi vairākas procesuālo tiesību normas. Tādēļ Pieteicēja iesniedz šo kasācijas sūdzību (turpmāk – Sūdzība).

Atbilstoši APL 329. panta pirmajai daļai, kasācijas sūdzību var iesniegt viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas. Spriedums ir sastādīts 2022. gada 16. jūnijā, tādēļ saskaņā ar APL 329. panta pirmo daļu, šīs Sūdzības iesniegšanas termiņš ir 2022. gada 16. jūlijs. Tomēr, ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai likumā noteiktā svētku diena, termiņa pēdējā diena ir nākamā darba diena (APL 43. panta otrā daļa). 2022. gada 16. jūlijs ir sestdiena, tātad pēdējā termiņa diena Sūdzības iesniegšanai ir nākamā darba diena – 2022. gada 18. jūlijs.

JURIDISKAIS PAMATOJUMS

Pieteicējas ieskatā Apgabaltiesas Spriedums ir prettiesisks un satur ne vien materiālo tiesību normu nepareizu interpretāciju un piemērošanu, bet arī būtiskus procesuālos pārkāpumus, kas noveduši pie nepareizas lietas izspriešanas un prettiesiska Sprieduma taisīšanas.

Pieteicēja turpmāk Sūdzībā norādīs uz šādiem materiālo tiesību normu nepareizas interpretācijas un piemērošanas gadījumiem:

Ministru kabineta 2016. gada 29. jūnija noteikumu Nr. 384 “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” nepareiza interpretācija un piemērošana, sevišķi 46  punkts;

Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkta un 41. panta pirmās daļas nepareiza interpretācija un piemērošana;

Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punkta nepareiza piemērošana.

Pieteicēja Sūdzībā pēc tam norādīs uz šādiem būtiskiem procesuālo tiesību normu piemērošanas pārkāpumiem:

APL 14.panta, 103. panta otrās daļas, 107. panta ceturtās daļas, 150. panta ceturtās daļas un it sevišķi 154. panta pārkāpums, neievērojot procesuālā taisnīguma principa un objektīvās izmeklēšanas principus;

APL 11. panta un 251. panta piektās daļas pārkāpums;

APL 7. panta jeb tiesiskuma principa pārkāpums;

APL 250. panta otrās daļas pārkāpums.

3.1. Materiālo tiesību normu pārkāpumi.

3.1.1. Jēdziena “atmežošana” interpretācija un piemērošana.

Pieteicēja norāda, ka šajā administratīvajā lietā ir vairākkārtīgi nepareizi piemērots jēdziens “atmežošana” un no tā izrietošā atmežošanas procedūras interpretācija un piemērošana. Apgabaltiesa Spriedumā ir norādījusi, ka Pieteicēja neizprot šo jēdzienu,[2] tādējādi arī neizprotot nedz Dienesta Lēmumu, nedz Rajona tiesas sastādīto spriedumu šajā administratīvajā procesā.

Pieteicēja šādiem apgalvojumiem nepiekrīt, un, tieši pretēji, uzskata, ka Apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi un piemērojusi atmežošanas jēdzienu neatbilstoši tā jēgai un mērķim. Tā kā atmežošanas jēdziena pareiza izpratne un juridiskā un faktiskā konstatēšana ir uzskatāma par būtisku elementu šajā lietā, Pieteicēja turpmāk norādīs uz tā juridisko ietvaru.

Pieteicēja norāda, tā kā šajā lietā jēdziens “atmežošana” nevar tikt piemērots atrauti no “atmežošanas procedūras” un lietas apstākļiem. Pieteicēja vispirms norādīs uz pareizu “atmežošanas” un “atmežošanas procedūras” interpretāciju un piemērošanu, bet pēc tam Sūdzības 3.1.3. apakšpunktā norādīs tieši uz visām Spriedumā pieļautajām kļūdām saistībā ar šiem jēdzieniem un to regulējošajām tiesību normām, proti, materiālo tiesību normu nepareizu interpretāciju un piemērošanu.

Atmežošana definēta Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktā, kas nosaka, ka “atmežošana [ir] personas darbības izraisīta meža pārveidošana citā zemes lietošanas veidā”. Aplūkojot šīs normas tekstu, secināms, ka atmežošana ietver, pirmkārt, personas darbību, un, otrkārt, meža pārveidošanu citā zemes lietošanas veidā.

Atmežošana tātad ir fiziska darbība, proti, darbība, kuras rezultātā meža zemes platība fiziski tiek samazināta. Šāda interpretācija izriet arī no saistītajām tiesību normām, kas nosaka atmežošanas pieļaujamību un kārtību šādu darbību veikšanai.

Mežs, atbilstoši Meža likuma 1. panta pirmās daļas 34. punktam, ir:

“ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz piecus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainaga projekcija ir vismaz 20 procentu no mežaudzes aizņemtās platības;”

Meža likuma 41. panta pirmā daļa nosaka, ka:

“Platību atmežo, ja tas nepieciešams būvniecībai, derīgo izrakteņu ieguvei, lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanai, īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanai, valsts sauszemes teritorijas aizsardzības un neaizskaramības nodrošināšanai vai valsts apdraudējuma situācijas novēršanai militārajos objektos un to aizsargjoslās un ja personai ir izdots kompetentas institūcijas administratīvais akts, kas tai piešķir tiesības veikt minētās darbības, un persona ir kompensējusi valstij ar atmežošanas izraisīto negatīvo seku novēršanu saistītos izdevumus.”

Atbilstoši Senāta norādītajam:

“Izvērtējot minētās tiesību normas, Augstākā tiesa piekrīt apgabaltiesai, ka atmežošana nevar būt pašmērķīga, – tā tiek veikta ar mērķi īstenot konkrētu darbību – būvniecību, derīgo izrakteņu ieguvi, lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu u.tml.”[3]

Tā kā atmežot ir iespējams vienīgi mežu, secināms, ka atmežošana attiecas uz fiziskām darbībām, kas samazina meža ekosistēmu kādā tās daļā un vietā tādā veidā, ka šo teritoriju vairs nav iespējams saukt par mežu, proti, tas faktiski vairs nav mežs.  Senāts ir skaidri norādījis, ka atmežošana ir cieši saistīta ar turpmāk plānotajām darbībām šajā zemē (to ir jāveic, lai varētu īstenot plānotās darbības). Tas nav daudznozīmīgs jēdziens, kas aptver gan faktisku, gan teorētisku (formālu) darbību. Secināms, ka atmežošana ir tieši saistīta ar atmežotajā platībā paredzēto meža zemes veida maiņu, lai īstenotu citu tās izmantošanu, tātad – nepieciešamību fiziski atbrīvot vietu būvniecībai, derīgo izrakteņu ieguvei u.c. augstāk norādīto darbību īstenošanai.

Tieši atmežošanas kā fiziskas darbības būtība atspoguļojas arī, piemēram, Noteikumos Nr. 889. Noteikumu Nr. 889 1. punkts nosaka, ka šie noteikumi paredzēti, lai nodrošinātu atmežošanas negatīvo seku kompensēšanu. Šo noteikumu 2. punktā ir norādīts, ka šīs negatīvās sekas ir:

“Valstij maksā kompensāciju, ja tiek atmežota zeme, kas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā mežs:

2.1. par oglekļa dioksīda piesaistes potenciāla samazināšanos;

2.2. par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

2.3. par vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslu un sanitāro aizsargjoslu funkciju kvalitātes samazināšanos.”

Acīmredzami, ka negatīvās atmežošanas sekas arī ir saistītas ar fiziskas meža platības samazināšanās rezultātā iestājušos apstākļu kaitīgās dabas kompensēšanu. Proti, kā tas redzams no visa augstāk minētā, atmežošana pēc būtības ir saistīta ar reālu darbību īstenošanu konkrētajā meža zemē – tā ir faktiska un reāla darbība meža zemē, kuras rezultātā meža zemes apjoms tiek samazināts. Lai būtu konstatējama atmežošana (neatkarīgi no tās tiesiskuma), ir jāspēj konstatēt ne vien izmaiņas dabā, bet arī apstāklis, ka šīs izmaiņas jeb meža ekosistēmas samazināšanās, radusies personas darbības rezultātā.

Zemes lietošanas veida definīcija ir noteikta Zemes ierīcības likuma 1. panta 6. punktā:

“zemes lietošanas veids — zemes platības raksturojums saskaņā ar tās dabiskajām īpašībām un zemes pašreizējo saimniecisko izmantošanu, kas atbilst zemes lietošanas veidu klasifikatoram.”

Zemes ierīcības likuma 24. pantā ir noteikts, ka zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijus nosaka Ministru kabinets. Šajā gadījumā klasifikators ir noteikts ar 2007. gada 21. augusta Ministru kabineta noteikumos Nr. 562 “Noteikumi par zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijiem”.

Šo noteikumu 3. punktā ir noteikts, ka zemes lietošanas kategorijas ir pēc īpašībām līdzīgu zemes lietošanas veidu kopums. Šo noteikumu pielikumā ir noteikts, ka mežs kā zemes lietošanas veids ir:

“zeme, kurā dominē koki visās attīstības stadijās, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības.”

Secināms, ka zemes lietošanas veids ir tieši saistīts ar šīs teritorijas dabiskajām parādībām un pēc īpašībām līdzīgu zemes lietošanas veidu kopumu. Zemes veids pats par sevi pieprasa faktisku un vizuālu zemes vērtējumu dabā, lai konstatētu, kura zemes daļa ir mežs, bet kura zemes daļa neatbilst meža definīcijai un zemes lietošanas veidam.

Pieteicēja piekrīt, ka, prettiesiski vēloties apiet meža zemes lietošanas veida uzliktos ierobežojumus darbībām tajā, persona varētu formāli pārreģistrēt meža zemi par citu zemes lietošanas veidu, tomēr arī šādā gadījumā būtu jāspēj konstatēt, ka pārreģistrētajā zemes lietošanas veidā ir veikta atmežošana vai neapšaubāmi paredzēts veikt atmežošanu, proti, fizisku meža zemes samazināšanu.

Tādējādi secināms, ka atmežošana ir personas [fiziska] darbība, kuras rezultātā tiek samazināta [likvidēta] meža zeme kādā noteiktā platībā tā, ka ir iespējams reģistrēt jaunu zemes lietošanas veidu.

3.1.2. Jēdziena “atmežošanas procedūras” izpratne un piemērošana.

Pieteicēja turpmāk vēlas norādīt uz atmežošanas procedūru un tās pareizu interpretāciju un izpratni. Atmežošanas procedūra, par kuru ir runa šajā administratīvajā lietā, izriet no Meža likuma 41. panta pirmās daļas, Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punkta un Ministru kabineta 2016. gada 29. jūnija noteikumiem Nr. 384 “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr. 384), kas nosaka meža inventarizācijas saturu un kārtību.

Meža likuma 41. panta pirmā daļa nosaka, ka:

“Platību atmežo, ja tas nepieciešams būvniecībai, derīgo izrakteņu ieguvei, lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanai, īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanai, valsts sauszemes teritorijas aizsardzības un neaizskaramības nodrošināšanai vai valsts apdraudējuma situācijas novēršanai militārajos objektos un to aizsargjoslās un ja personai ir izdots kompetentas institūcijas administratīvais akts, kas tai piešķir tiesības veikt minētās darbības, un persona ir kompensējusi valstij ar atmežošanas izraisīto negatīvo seku novēršanu saistītos izdevumus.”

Tātad, persona, kas vēlas īstenot atmežošanu, vispirms saņem administratīvo aktu, kas tai piešķir tiesības vispār veikt no meža zemes izmantošanas veida pieļaujamo atšķirīgu darbību. Tālāk personai jāsaņem atļauja šo darbību veikšanai jeb nepieciešamā atmežošanas atļauja, uz kuras pamata tā vēlāk veic atmežošanas kompensācijas samaksu. Tādām atmežošanas darbībām, kas tiek īstenotas, piemēram, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, cita starpā jāņem vērā arī Aizsargjoslu likumā noteiktās prasības, sevišķi tā 36. panta ceturtās daļas 2. punktā noteiktais, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma. Tātad, lai veiktu Meža likuma 41. panta pirmās daļas atmežošanas procedūru krasta kāpu aizsargjoslā, vēl nepieciešams, papildus visam šajā normā noteiktajam, saņemt arī ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu par atmežošanu.

Proti, lai veiktu atmežošanu jeb faktisku meža zemes samazināšanu, piemēram, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, personai ir jāsaņem administratīvais akts, ar kuru pieļaujama plānotā darbība atmežotajā platībā, kā arī Ministru kabineta ikreizējais rīkojums par šo konkrēto atmežošanas darbību.

Pieteicēja norāda, ka Senāts ir interpretējis tādu atmežošanas procedūru, kas izriet no  Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkta, 41. panta pirmās daļas un Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punkta, norādot sekojošo:

“Jautājumam par to, vai personai tiks izsniegta atmežošanas atļauja, nav obligāti jābūt izlemtam pirms būvatļaujas saņemšanas, līdz ar to tas var tikt risināts arī pēc tam, kad būvatļauja jau ir izsniegta. Tādējādi atmežošanas atļaujas statuss būvniecības procesa ietvaros nav vērtējams analogi kā ietekmes uz vidi novērtējuma vieta un loma būvniecību atļaujošā administratīvā akta izdošanas procesā.

Būtībā tajos gadījumos, kad būvniecība iecerēta mežā, kas atrodas kāpu aizsargjoslā, Ministru kabineta izsniegta atmežošanas atļauja ir nosacījums, kam jāizpildās līdztekus būvatļaujai. Citiem vārdiem sakot, ar būvatļauju (tajā ietverto nosacījumu izpildi) šādos gadījumos nav pietiekami, lai būtu tiesības īstenot iecerēto būvniecību. Tas nozīmē, ka, lai arī gan būvatļauja, gan atmežošanas atļauja tiek izsniegtas, lai pieļautu konkrētas būvniecības īstenošanu, nav pamata uzskatīt, ka atmežošanas atļauja ir lēmums, kas tiek izdots būvatļaujas izdošanas procesā.”[4]

Senāts augstāk citētajā lēmumā turpina:

“Tas, ka Ministru kabinets lemj par atmežošanas atļauju pēc tam, kad būvatļauja jau ir izdota, ir loģiski arī no tā aspekta, ko uzsvērusi apgabaltiesa, proti, ka Ministru kabinetam par atmežošanas pieļaujamību jālemj tieši saistībā ar konkrētu iecerēto būvniecību. Tas savukārt nozīmē, ka tad, kad Ministru kabinets lemj par atmežošanas atļauju, Ministru kabineta rīcībā jau ir jābūt pietiekami pilnīgai informācijai par iecerēto būvniecību. Būvatļauja ir dokuments, kas Ministru kabinetam dod iespēju gūt pietiekami skaidru priekšstatu par plānoto būvniecību, turklāt, ja būvatļauja tiek izsniegta pirms atmežošanas atļaujas, tiek nodrošināts, ka pēc atmežošanas atļaujas saņemšanas būvniecības iecere nepiedzīvos būtiskas izmaiņas.”[5]

Secināms, ka visas Meža likuma 41. panta pirmajā daļā norādītās atmežošanas procesā nepieciešamās atļaujas saņemamas sākot ar plānotās darbības atļauju, kuru iesniedz Ministru kabinetam, lai saņemtu ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu par atmežošanas pieļaujamību.

Pieteicēja secina, ka atmežošanas procedūra nozīmē, ka, vispirms, jāsaņem plānotās darbības atļaujošs administratīvais akts, tad jāsaņem ikreizējs Ministru Kabineta rīkojums par atmežošanas pieļaujamību (kam jābūt tieši saistītam ar plānotās darbības īstenošanu), bet vēlāk persona, kas veikusi atmežošanu, veic atmežošanas kompensācijas samaksu, atbilstoši Noteikumu Nr. 889 kārtībai. 

3.1.3. Apgabaltiesa Spriedumā nepareizi interpretē un piemēro materiālo tiesību normas.

Pieteicēja norāda, ka, atsaucoties uz visu augstāk minēto tiesību normu interpretāciju, kā arī atmežošanas un atmežošanas procedūras terminiem, uzskatāmi konstatējamas vairākas materiālo tiesību normu interpretācijas un piemērošanas kļūdas Apgabaltiesas Spriedumā.

Apgabaltiesa Spriedumā saista atmežošanas procedūru ar Noteikumiem Nr. 384, sevišķi tā 46. punktu:

“Tiesa, interpretējot Meža likuma 41.panta pirmo daļu kopsakarā ar noteikumu Nr.384 46.punktu un Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā ietverto nosacījumu par ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma saņemšanu, pamatoti atzinusi, ka meža zemes platību nav atļauts izslēgt no Meža valsts reģistra, tikai pārveidojot vai precizējot īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un izgatavojot jaunu meža inventarizāciju (2020.gada meža inventarizācija, kurā būtiski (aptuveni 40% apmērā) samazināta meža zemes platība), jo ne Meža likuma, ne noteikumu Nr.384 regulējums neparedz šādu meža zemes platības samazināšanas kārtību.”[6]

Noteikumi Nr. 384, cita starpā, nosaka kārtību, kādā tiek sastādīts meža inventarizācijas saturs, kā arī MVR uzturēšanas un meža inventarizācijas datu aktualizācijas kārtību. Noteikumu Nr. 384 46. punkts nosaka, ka:

“Platību no Meža valsts reģistra izslēdz, Meža valsts reģistra arhīvā saglabājot vēsturisko informāciju par veikto darbību, ja platību atmežo, pamatojoties uz kompetentās institūcijas izdotu administratīvo aktu, kas zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam piešķir tiesības mežā veikt būvniecību vai iegūt derīgos izrakteņus, ierīkot lauksaimniecībā izmantojamo zemi vai atjaunot īpaši aizsargājamo biotopu vai īpaši aizsargājamās sugas dzīvotni, ja iesniegts šo noteikumu 53. punktā minētais pārskats par koku ciršanas pabeigšanu (ja koku ciršana bija nepieciešama) un atlīdzināta atmežošanas kompensācija atbilstoši normatīvajiem aktiem par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību.”

Šī norma arī izmanto terminu “atmežošana”, uz kura saturu Pieteicēja jau norādīja šīs Sūdzības 3.1.1. apakšpunktā. Vienlaicīgi šī norma tāpat atkārto Meža likuma 41. panta pirmo daļu, kas līdztekus Senāta atziņām,[7] interpretējama kā meža zemes fiziskās platības samazināšana. Tā kā Noteikumu Nr. 384 46. punkts pēc būtības ietver Meža likuma 41. panta pirmo daļu, gadījumā, ja meža teritorija atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, Noteikumu Nr. 384 46. punkts ietver arī Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punkta nosacījumus. Noteikumu Nr. 384 46. punktā pēc būtības ir norādīts atmežošanas procedūras pēdējais posms – veiktās atmežošanas rezultātā dabā mainītās situācijas reģistrēšana kā cits zemes lietošanas veids.

Pieteicēja nepiekrīt Apgabaltiesas secinātajam, ka meža zemes samazinājums ir iespējams vienīgi atmežošanas procedūras rezultātā, tādējādi arī šādu datu reģistrēšana ir pieļaujama vienīgi tad, ja ir bijusi veikta atmežošana. Pēc būtības Apgabaltiesa norāda, ka tikai un vienīgi atmežojot meža zemi, ir iespējams reģistrēt meža zemes samazinājumu. Šāds secinājums ir juridiski nepareizs.

Vispirms, Noteikumu Nr. 384 46. punkts nosaka kārtību, kādā pēc atmežošanas procedūras īstenošanas tiek reģistrēts meža zemes samazinājums MVR. Proti, vispirms tiek veikta atmežošanas procedūra, kas ir aprakstīta šīs Sūdzības 3.1.2. apakšpunktā, bet, kad šīs darbības ir īstenotas, datus reģistrē MVR, atbilstoši Noteikumu Nr. 384 46. punktam, lai persona, kura ierosinājusi atmežošanas procedūru, varētu īstenot tās plānoto darbību konkrētajā zemē.

Apgabaltiesa par Noteikumu Nr. 384 46. punktu norāda:

“No minētās tiesību normas izriet, ka meža platību no Meža valsts reģistra nevar izslēgt, veicot nepamatotas izmaiņas dokumentos un datu bāzēs, izskatāmajā gadījumā – pārveidojot nekustamajam īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un secīgi izgatavojot jaunu meža inventarizāciju, kurā mežs jau ir „pazudis”. Tādējādi pamats pārsūdzētajā lēmumā 2020.gada meža inventarizācijas datu izslēgšanai no Meža valsts reģistra un 2018.gada inventarizācijas datu atjaunošanai ir nevis tas, ka veiktas prettiesiskas atmežošanas darbības, bet gan tas, ka Meža valsts reģistrā tika iekļauta situācijai dabā neatbilstoša informācija, nepamatoti samazinot meža zemes platības. Tā kā 2020.gada 19.maija lēmums par meža inventarizācijas datu pievienošanu Meža valsts reģistrā neatbilst noteikumu Nr.384 prasībām, ar pārsūdzēto lēmumu minētais lēmums pamatoti atcelts, un Meža valsts reģistrā pamatoti atjaunoti 2018.gada inventarizācijas dati.”[8]

Tāpat Apgabaltiesa norāda, ka:

“[..]meža zemes platību nav atļauts izslēgt no Meža valsts reģistra, tikai pārveidojot vai precizējot īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un izgatavojot jaunu meža inventarizāciju (2020.gada meža inventarizācija, kurā būtiski (aptuveni 40% apmērā) samazināta meža zemes platība), jo ne Meža likuma, ne noteikumu Nr.384 regulējums neparedz šādu meža zemes platības samazināšanas kārtību.”[9]

Pieteicēja piekrīt, ka Noteikumu Nr. 384 46. punkts nepieļauj, ka tiek veiktas nepamatotas izmaiņas dokumentos un datu bāzē, tomēr tam nav nekādas saistības ar jebkuru datu reģistrēšanu MVR, bet gan ar atmežošanas procedūru. Pieteicēja piekrīt, ka šī tiesību norma nepieļautu, ka prettiesiskas atmežošanas gadījumā bez visu nepieciešamo atļauju saņemšanas nebūtu pieļaujams reģistrēt meža zemes samazinājumu, pamatojoties uz Noteikumu Nr. 384 46. punktu, jo šī norma pieprasa, lai darbību tiesiskums tiek apliecināts. Pieteicēja gan norāda, ka Noteikumi Nr. 384 vispār neparedz prettiesiskas darbības pieļaujamību, tādēļ Apgabaltiesas atsaukšanās uz šādu apstākli nav būtiska. 

Taču Pieteicēja norāda, ka pretēji Apgabaltiesas norādēm, Noteikumu Nr. 384 46. punkts nekādā gadījumā nav uzskatāms par vienīgo veidu, kādā var veikt meža zemes inventarizāciju, lai reģistrētu meža zemes samazinājumu. Apgabaltiesa ir interpretējusi Noteikumu Nr. 384 46. punktu kā vienīgo likumdevēja paredzēto meža zemes samazinājuma reģistrācijas iestāšanās iespējamību, tomēr šāds apgalvojums neatbilst ne Noteikumu Nr. 384 46. punktam, ne Noteikumiem Nr. 384 kopumā.

Proti, lai konstatētu, ka ir piemērojams Noteikumu Nr. 384 46. punkts (precīzāk, konstatējams šīs normas pārkāpums), tas pieprasa atmežošanas procedūras īstenošanu (tiesisku vai prettiesisku). Lai piemērotu Noteikumu Nr. 384 46. punkta prasības, jākonstatē atmežošanas procedūras nepieciešamība, bet, lai konstatētu, ka 2020. gada Inventarizācija nav atbilstoša Noteikumu Nr. 384 46. punktam, bija jākonstatē, ka atmežošanas procedūra nav ievērota un atmežošana ir veikta prettiesiski un patvaļīgi, un to apliecina visi pierādījumi par šīs procedūras pārkāpumu un faktiskās situācijas dabā izmainīšanās.

Apgabaltiesa Spriedumā norāda, ka:

“Ne pirmās instances tiesas spriedumā, ne pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, ka nekustamajā īpašumā būtu izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā. Vērtējot situāciju un pārbaudot 2020.gada inventarizāciju, kurā ir atspoguļota meža zemes kopējā platība 0,19 ha, kas būtiski atšķiras no iepriekšējās 2018.gadā veiktās un Meža valsts reģistrā reģistrētās meža inventarizācijas datiem, dienests ir pārbaudījis, vai tas noticis tiesiskas atmežošanas procedūras rezultātā vai prettiesiski, reģistrējot Meža valsts reģistrā situācijai dabā neatbilstošas meža inventarizācijas datus. Arī pirmās instances tiesa spriedumā ir norādījusi, ka prettiesiskas darbības var būt gan nelikumīga atmežošana, kad bez tiesiska pamata tiek izmanīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā, gan izmaiņu veikšana dokumentos un datu bāzēs (robežplāns, meža inventarizācija), juridiski mežu pārveidojot citos lietošanas veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktā atmežošanas procesa neievērošanu (apiešanu).”[10]

Tātad, apgabaltiesa secina, ka Nekustamajā Īpašumā nav mainījusies situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā. Proti, faktiski atmežošana nav veikta.[11]

Apgabaltiesa tāpat konstatē, ka prettiesiska atmežošanas procedūra ir tāda procedūra, kurā juridiski mežs tiek pārveidots citos zemes lietošanos veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktās atmežošanas procesa neievērošanu. Secināms, ka Apgabaltiesas ieskatā atmežošanas procedūru ir iespējams pārkāpt (jeb tā sevī ietver) arī gadījumos, kad atmežošana faktiski nav veikta un situācija dabā nav mainījusies.

Lai gan Pieteicēja varētu piekrist, ka personu vēlme neievērot tiesību normās noteikto kārtību varētu pieprasīt no tās piemērotāja tālredzīgu to piemērošanu, ietverot arī nākotnē sagaidāmu prettiesisku rīcību, tomēr norāda, ka attiecībā uz 2020. gada Inventarizāciju, šāds pieņēmums neatbilst nedz atmežošanas procedūru noteicošajām tiesību normām, nedz Noteikumu Nr. 384 46. punkta jēgai un mērķim.

Pirmkārt, Nekustamajā Īpašumā nav mainījusies faktiskā situācija dabā. Līdz ar to, nav iespējams vienlaicīgi secināt, ka ir notikusi patvaļīga atmežošana, bet faktiskā situācija ir nemainīga, proti, nav veikta prettiesiska atmežošana. Šāds secinājums ir neiztur kritiku, atmežošanas procedūras neievērošana pēc būtības ir saistīta ar atmežošanas fizisku veikšanu vai neapšaubāmu veikšanu nākotnē.

Ja persona nav saņēmusi, piemēram, būvniecību atļaujošo administratīvo aktu, tā nevar saņemt arī atmežošanai nepieciešamo atļauju (ikreizējo Ministru kabineta rīkojumu). Šādā gadījumā, lai konstatētu, ka ir veikta prettiesiska atmežošana, pietiktu šādu situāciju konstatēt dabā, t.i., kad persona, bez vajadzīgajām atļaujām ir veikusi, piemēram, koku nociršanu. Ja persona ir saņēmusi, piemēram, būvniecību atļaujošo administratīvo aktu, kā arī ir saņēmusi ikreizējo Ministru kabineta rīkojumu, bet nav veikusi atmežošanu, tā jebkurā gadījumā nav veikusi atmežošanu, bet gan plāno šādu darbību veikt.

Ja persona ir saņēmusi, piemēram, būvniecību atļaujošo administratīvo aktu, bet nav saņēmusi ikreizējo Ministru kabineta rīkojumu par atmežošanu, tad nav iespējams uzreiz konstatēt, ka persona veikusi prettiesisku atmežošanu, jo ne vien ikreizējo Ministru kabineta rīkojumu ir iespējams saņemt arī vēlāk, un tikai tad veikt atmežošanu, bet arī vienīgais veids, kādā iespējams konstatēt atmežošanas procedūras pārkāpumu šādā teorētiskā piemērā ir brīdis, kad persona bez augstāk minētā rīkojuma ir fiziski veikusi atmežošanu.

Nav pieļaujams konstatēt, ka persona ir pārkāpusi atmežošanas procedūru, ja nav iespējams konstatēt atmežošanas veikšanu vispār. Pieņemot, ka Apgabaltiesas ieskatā atmežošanas procedūras un Noteikumu Nr. 384 46. punkta pārkāpums iestājies tādēļ, ka 2020. gada Inventarizācija neatbilst situācijai dabā, tā būtu uzskatāma par meža inventarizācijas neatbilstību Noteikumu Nr. 384 kārtībai un saturam, kāds noteikts attiecībā uz meža zemes datu precizēšanu un aktualizēšanu.

Meža likuma 29. panta pirmā daļa nosaka meža īpašnieka un tiesiskā valdītāja pienākumu reizi 20 gados veikt meža inventarizāciju, bet normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos šāds pienākums var tikt attiecināts arī citā termiņā. Pieteicēja uzsver, ka jau no šīs normas vien ir secināms, ka nav nepieciešama atmežošanas procedūra, lai veiktu meža inventarizāciju.

Noteikumi Nr. 384 paredz vairākus gadījumus, kad nepieciešams veikt meža inventarizāciju ārpus 46. punkta ietvara. Piemēram, Noteikumu Nr. 384 34. punktā ir norādīts, ka:

“Atkārtota meža inventarizācija pirms Meža likumā noteiktā termiņa ir obligāta:

34.1. ja tiek izgatavots jauns zemes vienības zemes robežu un situācijas plāns un zemes vienībā tiek apvienota vai sadalīta meža zeme, izņemot gadījumu, ja dati tiek aktualizēti saskaņā ar šo noteikumu 49.2.2. apakšpunktu vai ja Valsts meža dienests aktualizē meža inventarizācijas datus pēc tam, kad meža zemes apvienošanu vai sadalīšanu ir ierosinājusi valsts tiešās pārvaldes iestāde sabiedrības vajadzībām;

34.2. ja pārtraukta dzīvnieku turēšana iežogotā meža platībā, kas izveidota dzīvnieku turēšanai nebrīvē atbilstoši normatīvajiem aktiem par meža apsaimniekošanu.”

Noteikumu Nr. 384 49.2.2. apakšpunktā ir norādīts, ka:

“Valsts meža dienests meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam nodrošina šādu piekļuvi Meža valsts reģistra aktuālajiem datiem tiešsaistē: [..]

49.2.2. Meža valsts reģistra datu lietošanas tiesības informācijas sistēmā ar iespēju iesniegt iesniegumus, paziņojumus, pārskatus un meža inventarizācijas datus, kā arī mainīt Meža valsts reģistra datus – mainīt nogabala numuru, platību un konfigurāciju un sadalīt nogabalus saimnieciskās darbības vai zemes vienību sadalīšanas vai apvienošanas dēļ, neveicot meža inventarizāciju.”

Proti, viens no gadījumiem, kad veicama meža inventarizācija un datu aktualizēšana ir arī gadījumos, kad izgatavots jauns zemes vienības zemes robežu un situācijas plāns un zemes vienībā tiek apvienota vai sadalīta meža zeme.

Arī Zemkopības ministrija ir sniegusi viedokli par Noteikumu Nr. 384 saturu, atbildē 3.2-3e/351/2021 uz Dienesta iesniegumu (pievienots šīs Sūdzības pielikumā Nr. 2) norādot sekojošo:

“Atbilstoši noteikumiem Nr.384 ir vairākas situācijas, kad platībā notiek zemes lietošanas veida maiņa  no meža uz citu zemes lietošanas veidu arī likumīgi (piemēram, pārvēršas par bebru appludinājumu, pārplūstošu klajumu, lauci). Papildus tam gan mērniecība, gan meža inventarizācija atbilstoši normatīvajiem aktiem fiksē faktisko stāvokli dabā un tās ir darbības, ar kurām var tikt novērstas iepriekš mērniecībā un meža inventarizācijā pieļautās kļūdas un neprecizitātes. Ne vienmēr meža platības samazināšanās salīdzinot ar iepriekš Meža valsts reģistrā reģistrēto nozīmē meža platības samazināšanos dabā. [..]

Ņemot vērā Meža likuma 41.pantā noteikto un stingri noregulēto kārtību platības izslēgšanai no meža, tas ir, atmežošanas procesu regulējošos normatīvos aktus kā arī Ministru kabineta 2016.gada 21.jūnija noteikumos Nr.384 “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” noteikto kārtību platības izslēgšanai no Meža valsts reģistra, Valsts meža dienestam, reģistrējot jaunu meža inventarizāciju, ir jāizvērtē meža platības samazināšanās pamatotība. Ņemot vērā iepriekšminēto, meža platības samazināšanās var notikt gan normatīviem aktiem atbilstoši, gan arī liecināt par iespējami nelikumīgu darbību. Tāpēc iespējami nelikumīga rīcība konstatējama tikai pēc katra konkrētā gadījuma izskatīšanas un izvērtēšanas.”

Proti, ir iespējami gadījumi, kad meža inventarizācija ir jāveic arī nepilnību un kļūdu novēršanai, lai aktualizētu un precīzi norādītu dabā esošos apstākļus publiskajā reģistrā (MVR), kas cita starpā var attiekties uz formālu meža zemes samazinājumu. Šāds samazinājums nav saistīts ar atmežošanu, bet gan ar situācijai dabā neatbilstoši reģistrētiem datiem.

Apgabaltiesa Spriedumā saista jebkādu meža zemes reģistrētā apjoma samazinājumu kā atmežošanu tikai tādēļ, ka atmežošanas rezultātā meža zeme tik tiešām tiek samazināta, tomēr norāda, ka arī meža zemes datu aktualizēšana un precizēšana, kas ietver sevī nepareizi reģistrēto datu labošanu, var, cita starpā, rezultēties formāli un juridiski samazinātā meža zemes platībā, lai gan situācija dabā nav mainījusies. Pieteicēja uzsver, ka tieši šāds ir Apgabaltiesas secinājumu kopums, tomēr tā ir nepareizi iekļāvusi šos gadījumus Noteikumu Nr. 384 46. punkta interpretācijas tvērumā, tā rezultātā arī neatbilstoši to piemērojot.

Par augstāk minētās interpretācijas un piemērošanas kļūdu liecina Apgabaltiesas norādītais attiecībā uz atmežošanas procedūras elementu pastāvēšanu šajā administratīvajā lietā:

“Ne pirmās instances tiesas spriedumā, ne pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, ka nekustamajā īpašumā būtu izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā.”[12]

Tātad, faktiski dabā situācija meža zemē nav mainījusies, atmežošana nav veikta. Šādā gadījumā ne vien Dienestam, bet arī Rajona tiesai un Apgabaltiesai bija jāvērtē, vai 2020. gada Inventarizācijas dati vispār atbilst atmežošanai un apliecina tādas veikšanu. Nav iespējams interpretēt Noteikumu Nr. 384 46. punktu tādā veidā, ka jebkura meža inventarizācija ar formālu meža zemes samazinājumu ir uzskatāma par atmežošanu.

Secināms, ka Apgabaltiesa Spriedumā nepareizi interpretējusi un piemērojusi attiecībā uz Pieteicēju Noteikumu Nr. 384 46. punktu.

Pieteicēja tāpat norāda, ka atmežošanas procedūras elementu izvērtēšanas nolūkā ar  faktisko apstākli, ka meža zemē nav veikta atmežošana, būtu jābūt pietiekami, lai konstatētu, ka nav konstatējams atmežošanas procedūras pārkāpums, tomēr Apgabaltiesa piepilda atmežošanas procedūru ar tālāk minēto normu interpretāciju un vērtējumu [turpmāk norādīta Rajona tiesas motivācija, kam Apgabaltiesa pievienojas ar tās Sprieduma 10. punktu]:

“Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Meža likuma normām dienestam noteikts tiesiskais pienākums citstarp izvērtēt meža platību samazināšanas likumību, tajā skaitā konstatēt, vai tas noticis atmežošanas rezultātā vai prettiesiski.

Tiesa piekrita dienestam, ka prettiesiskas darbības var būt gan nelikumīga atmežošana, kad bez tiesiska pamata tiek izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā, gan izmaiņu veikšana dokumentos un datubāzēs (robežplāns, meža inventarizācija), juridiski mežu pārveidojot citos lietošanas veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktā atmežošanas procesa neievērošanu (apiešanu).”[13]

Apgabaltiesa patstāvīgi ir norādījusi arī sekojošo:

“No lietas materiāliem, tostarp pieteicējas paskaidrojumiem, nepārprotami ir secināms, ka pieteicēja nekustamajā īpašumā, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, vēlas veikt dzīvojamās mājas būvniecību. Līdz ar to, vērtējot meža platību samazināšanās likumību, pirmās instances tiesa pamatoti ir ņēmusi vērā ne vien noteikumos Nr.384 paredzēto kārtību meža inventarizācijas veikšanai un datu reģistrēšanai Meža valsts reģistrā, bet ir vērtējusi to kopsakarā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta nosacījuma izpildi (noteic, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, un laucēs veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma).”[14]

Pieteicēja norāda, ka šādi secinājumi, cita starpā, ir noveduši Apgabaltiesu pie nepareizas Noteikumu Nr. 384 46. punkta interpretācijas, tādēļ turpmāk norādīs uz faktiskajiem apstākļiem lietā, kas noveduši pie prettiesiska Sprieduma taisīšanas.

Pieteicēja piekrīt, ka tā ir saņēmusi Būvatļauju un plāno būvniecību tās Nekustamajā Īpašumā, tomēr norāda, ka, pirmkārt, Nekustamais Īpašums, arī 2018. gada Inventarizācijas ietvarā nesastāv tikai no meža zemes. Otrkārt, plānotā būvniecība nav paredzēta meža zemē. Proti, Nekustamajā Īpašumā atrodas divas zemes vienības ar kadastra apzīmējumiem: 90500080102 un 90500080103. Būvatļaujā ir tieši norādīts, ka galvenā zemes vienība ir ar kadastra numuru 90500080103. 2018. gada Inventarizācija un 2020. gada Inventarizācija attiecas uz zemes vienību ar kadastrālo apzīmējumu 90500080102. Proti, jau pārbaudot lietā iesniegtos pierādījumus, ir iespējams secināt, ka Būvatļauja neattiecas ne vien uz meža zemi, bet arī 2020. gada Inventarizāciju.

Nav iespējams šo apstākli neskatīt kopsakarā ar Lēmumu un, vēl jo vairāk Noteikumu Nr. 384 46. punktu, jo nav iespējams apgalvot, ka ar plānoto būvniecību ir plānota jebkāda atmežošana (Lēmuma kontekstā – jau veikta atmežošana), ja tā pat neatrodas meža zemē un nav saistīta ar to.

Lai secinātu, ka Būvatļauja ir daļa no atmežošanas procedūrā nepieciešamās atļaujas plānotajai darbībai, būtu vienlaicīgi jāspēj secināt, ka tā vispār attiecas uz tādu teritoriju, kurā atmežošana ir iespējama, proti, meža zemē. Šajā lietā šāds apstāklis nepastāv. Lai varētu piekrist augstāk citētajā Apgabaltiesas motivācijā norādīto tiesību normu piemērotībai šajā lietā, tai būtu jāspēj secināt, ka Būvatļauja ir saistīta ar meža zemi. Tomēr šajā lietā nav šādi faktiskie apstākļi, proti, Būvatļauja nav daļa no atmežošanas procedūras veikšanai nepieciešamās atļaujas saņemšanas elementa. Secināms, ka atsaukšanās uz plānoto būvniecību ir nepareiza, jo plānotā būvniecība nav saistīta ar meža zemi vispār un neattiecas uz to.

Pieteicēja norāda, ka, pat ja tā teorētiski plānotās būvniecības ietvarā, uz Būvatļaujas pamata jebkad konstatētu nepieciešamību veikt atmežošanu, tā īstenotu tiesisku un pareizu atmežošanas procedūru, saņemot ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu. Prezumpcija, ka Būvatļauja apstiprina neizpildījušos tiesisku atmežošanas procedūru ir vienīgi nepamatots pieņēmums, kas cita starpā neatbilst tiesību normās un Senāta praksē norādītajai kārtībai atmežošanas procedūrai nepieciešamo dokumentu saņemšanai.

Senāts ir norādījis:

“Jautājumam par to, vai personai tiks izsniegta atmežošanas atļauja, nav obligāti jābūt izlemtam pirms būvatļaujas saņemšanas, līdz ar to tas var tikt risināts arī pēc tam, kad būvatļauja jau ir izsniegta. Tādējādi atmežošanas atļaujas statuss būvniecības procesa ietvaros nav vērtējams analogi kā ietekmes uz vidi novērtējuma vieta un loma būvniecību atļaujošā administratīvā akta izdošanas procesā.[..]

Tas, ka Ministru kabinets lemj par atmežošanas atļauju pēc tam, kad būvatļauja jau ir izdota, ir loģiski arī no tā aspekta, ko uzsvērusi apgabaltiesa, proti, ka Ministru kabinetam par atmežošanas pieļaujamību jālemj tieši saistībā ar konkrētu iecerēto būvniecību. Tas savukārt nozīmē, ka tad, kad Ministru kabinets lemj par atmežošanas atļauju, Ministru kabineta rīcībā jau ir jābūt pietiekami pilnīgai informācijai par iecerēto būvniecību.”[15]

Proti, pat ja Būvatļauja attiektos uz meža zemi, kas atrodas Nekustamajā Īpašumā, tas vien, ka šāda Būvatļauja ir izdota, nenozīmē, ka ir konstatējams atmežošanas procedūras pārkāpums. Šādu saturu Noteikumu Nr. 384 46. punktā nedrīkst ielasīt. Atmežošanas procedūras pārkāpums īstenotos tad, ja atmežošana būtu īstenota bez ikreizējā Ministru kabineta rīkojuma saņemšanas, fiziski izcērtot kokus vai citādi faktiski samazinot fizisko meža platību.

Pieteicēja varētu piekrist Apgabaltiesas motivācijai, kuru tā citēja pēdējo, norādot, ka pirmšķietami aplūkojot lietā esošos pierādījumu (tajā skaitā Būvatļaujas izsniegšanu kā tādu), Dienestam bija jāpārbauda vai Būvatļauja ir saistīta ar meža zemi un patvaļīgu atmežošanas procedūru, ja bija aizdomas, ka 2020. gada Inventarizācija slēpj atmežošanas prettiesisku īstenošanu. Tomēr, ja Apgabaltiesa Lēmuma tiesiskuma vērtēšanā šādu pārbaudi būtu veikusi un būtu izskatījusi, vai, piemērojot visas atmežošanas procedūru nosakošās tiesību normas ir konstatējams pārkāpums, tā būtu secinājusi, ka:

Būvatļauja neattiecas uz meža zemi, kas atrodas Nekustamajā Īpašumā;

pat pieņemot, ka plānotā būvniecība būs saistīta ar nākotnē iespējamu atmežošanu, atmežošanas procedūras pārkāpums ir konstatējams vienīgi tad, ja nākotnē netiks saņemts ikreizējais Ministru kabineta rīkojums un īstenota patvaļīga atmežošana un dabā novērojama meža zemes platības samazināšana;

2018. gada Inventarizācijā meža zemē bija iekļauti tādi objekti, kas, atbilstoši Meža likumam, nav iekļaujami meža zemē, tādējādi 2020. gada Inventarizācijas samazinājums ir nepieciešams un uzskatāms par datu precizēšanu un aktualizēšanu nevis atmežošanu;

ņemot vērā, ka 2020. gada Inventarizācijā dati tiek aktualizēti un precizēti, uz to nav attiecināma Meža likuma 41. panta pirmās daļa, Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punkts un Noteikumu Nr. 384 46. punkts.

Pieteicēja norāda, ka Apgabaltiesa ir kļūdījusies atmežošanas procedūru noteicošo tiesību normu interpretācijā, būtiski pārprotot, kādi ir atmežošanas procedūras elementi, bet, vēl jo vairāk, kādos apstākļos būtu konstatējams, ka šī procedūra ir pārkāpta. Tas vien, ka Būvatļauja ir paredzēta būvniecībai Nekustamajā Īpašumā, kurā atrodas arī meža zeme, kas tika ietverta 2020. gada Inventarizācijā, ir vienlaicīgi iespējami un savstarpēji nesaistīti procesi. Būvatļaujas neapšaubāma attiekšanās uz meža zemi būtu iespējama vienīgi tad, ja viss Nekustamais Īpašums sastāvētu tikai no meža zemes. Attiecībā uz Nekustamo Īpašumu, šādi apstākļi neizpildās.

Apgabaltiesa nevarēja interpretēt Noteikumu Nr. 384 46. punktu tādā veidā, ka jebkāda būvatļauja visnotaļ ir jāpieskaita pie atmežošanas procedūrā nepieciešamajām atļaujām. Vēl jo vairāk, nav iespējams interpretēt Noteikumu Nr. 384 46. punktu kā tādu, kas paredz meža atmežošanu kā vienīgo līdzekli meža zemes samazināšanas iespējamībai. 

Pieteicējai atliek secināt, ka Apgabaltiesa uzskata atmežošanu un atmežošanas procedūru par tādu, kas papildus noteiktajam par nepieciešamo atļauju saņemšanu un reālas fiziskas darbības veikšanu mežā, iekļauj sevī arī jebkādu meža inventarizāciju, kuras rezultātā tiek konstatēti tiesību normām neatbilstoši meža zemē iekļauti objekti vai vienkārši neprecīzi veikti uzmērījumi iepriekšējās inventarizācijas lietās. Tāpat Pieteicēja konstatē, ka Apgabaltiesas ieskatā Noteikumu Nr. 384 46. punktā norādītās atļaujas ir interpretējamas tādā veidā, ka aptver jebkuru būvatļauju, kamēr iespējams secināt, ka tā izdota tam pašam īpašumam, kurā atrodas mežs.

Pieteicēja norāda, ka ar šādu atmežošanas un atmežošanas procedūras izpratni, Apgabaltiesa Spriedumā ir nepareizi interpretējusi Noteikumu Nr. 384 46. punktu un nepareizi piemērojusi:

Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktu;

Meža likuma 41. panta pirmo daļu;

Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punktu;

Noteikumu Nr. 384 46. punktu.

Pieteicēja uzsver, pat ja Apgabaltiesas ieskatā 2020. gada Inventarizācija ir neatbilstoša situācijai dabā (kas gan šajā lietā nav objektīvi pierādījies un tiek balstīts uz abstraktiem pieņēmumiem), tai bija jebkurā gadījumā jāspēj konstatēt, ka Lēmums ir pamatots ar nepareizi izvēlētām piemērojamām tiesību normām un ir atceļams. Secināms, ka Apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi Noteikumu Nr. 384 46. punktu un nepareiz piemērojusi sekojošās materiālo tiesību normas: Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktu un 41. panta pirmo daļu; Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punktu.

3.2. Procesuālo tiesību normu pārkāpumi.

Pieteicēja norāda, ka, cita starpā, uzskata, ka Apgabaltiesa ir īstenojusi vairākus procesuālos pārkāpumus, kas noveduši pie netaisnīga un prettiesiska Sprieduma.

3.2.1. Procesuālā taisnīguma principa un objektīvas izmeklēšanas principu pārkāpums.

Pieteicējas ieskatā, Apgabaltiesa, taisot spriedumu, ir pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu. Procesuālā taisnīguma princips ir nostiprināts APL 14.1 pantā:

“Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.”

Objektīvās izmeklēšanas princips, kas ietverts APL 103. panta otrajā daļā, 107. panta ceturtajā daļā un 150. panta ceturtajā daļā, kā arī un it īpaši APL 154. pantā, ir sevišķi būtisks administratīvā procesa princips.

APL 103. panta otrā daļa nosaka, ka “[t]iesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.”

APL 107. panta ceturtā daļa nosaka apstākļu noskaidrošanu administratīvajā procesā. Proti:

“[l]ai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips).”

APL 150. panta ceturtā daļa nosaka, ka “[j]a administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa savāc tos pēc savas iniciatīvas.”

APL 154. panta pirmā daļa nosaka, ka “[t]iesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.” Savukārt APL 154. panta otrā daļa noteic: “Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.” APL 154. panta trešā daļa nosaka, ka tiesām spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet citu faktu par nepierādītu.

No šīs tiesību normas izriet, ka tiesai savi secinājumi jāizdara tikai pēc tam, kad pierādījumi ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudīti.[16] Pierādījumu vērtēšana un pareiza, pamatota tiesību normu piemērošana tiesas spriešanā ir būtiska un neatņemama tās daļa, kas nodrošina tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu. Tiesai ir pienākums objektīvi pārbaudīt pierādījumus un spriedumu sastādīt tā, lai tas būtu balstīts uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.[17]

Apgabaltiesai Spriedumā ir jānorāda, kādēļ tā ir devusi priekšroku noteiktiem pierādījumiem.[18] Objektīvās izmeklēšanas princips kopā ar procesuālā taisnīguma principu pieprasa no tiesām un uzliek tām par pienākumu lietas ietvaros noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību, neatkarīgi no lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem un informācijas par lietas apstākļiem.

Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta judikatūrai, procesa dalībnieku sniegto pierādījumu pietiekamības izvērtēšana, lai noskaidrotu vai tie ir pietiekami objektīvās patiesības noskaidrošanai, ir tiesas pienākumā nodots jautājums.[19] Tas nozīmē, ka tiesa pati ievāc un pieprasa tādus pierādījumus, kas tās ieskatā ir nepieciešami objektīvās patiesības noskaidrošanai.

Pieteicēja norāda, ka Apgabaltiesa ir pārkāpusi procesuālā taisnīguma un objektīvās izmeklēšanas principus un tas atspoguļojas Spriedumā.

Pirmkārt, Dienests, Rajona tiesa un Apgabaltiesa ir uzskatījušas, ka šajā lietā un Lēmuma izdošanā nav bijis būtiski noskaidrot Pieteicējas viedokli. Neuzklausīšana ir uzskatāma par pārkāpumu jebkurā gadījumā, tomēr norādīt, ka Pieteicējas viedoklim nav bijusi nozīme Lēmuma sastādīšanā ir klaji prettiesiski un netaisnīgi.

Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka izņēmums no uzklausīšanas pienākuma būtu izmantojams “tikai pilnīgi skaidros gadījumos” un, “kad ir zināms, ka procesa dalībnieks nekādus argumentus vai pierādījumus savā labā nevar iesniegt”.[20] Turklāt, saskaņā ar APL 62. panta trešo daļu, ja administratīvais akts ir izdots rakstveidā un personas viedoklis un argumenti nav noskaidroti, administratīvā akta pamatojumā ir jānorāda iemels persona neuzklausīšanai, kas Lēmumā nav ticis darīts.

Lēmums pamatojas uz, pirmkārt, trešās personas sniegtu viedokli. Otrkārt, tajā iztirzāti tādi faktiskie apstākļi, kas saistīti ar Nekustamajā Īpašumā esošo situāciju dabā. Treškārt, Lēmums pamatojas Pieteicējai izsniegtajā Ciršanas apliecinājumā un Būvatļaujā.

Pieteicēja norāda, ka nav pieņemami apgalvot, ka trešā persona drīkst sniegt viedokli, bet Pieteicējas viedoklim nav nozīmes. Trešās personas viedoklim ir piešķirta īpaši liela vērība un tas ir minēts kā viens no Lēmuma izdošanas pamatiem. Nav izprotams, uz kāda pamata Dienests, Rajona tiesa un Apgabaltiesa uzskata šādu viedokli par vērā ņemamu, sevišķi apstākļos, kuros trešā persona sniedz savu vērtējumu par Nekustamo Īpašumu, tajā pastāvošo situāciju dabā un Pieteicējai izsniegtajiem dokumentiem. Trešā persona ar Nekustamo Īpašumu nav saistīta, bet ir izdarījusi pieņēmumus, kurus vēlāk ir pārņēmis Dienests. Pieteicēja ir šī Nekustamā Īpašuma īpašniece un tās viedoklim par tiem pašiem apstākļiem, uz kuriem ir norādījusi trešā persona, ir jāpiešķir vismaz tik pat liela vērība, ja ne lielāka.

Pieteicēja tāpat norāda, ka uzklausīšanas pienākumu bija jāīsteno arī tādēļ, ka Lēmums pamatojas uz Nekustamā Īpašuma situāciju dabā, Ciršanas apliecinājumu un Būvatļauju. Pieteicēja uzsver, ka tā varēja apliecināt un visā šīs administratīvās lietas izskatīšanas laikā ir centusies pierādīt, ka Lēmuma pamatojums nav atbilstošs ne faktiskajai, ne tiesiskajai situācijai. Ne vien Dienests, bet arī Rajona tiesa un Apgabaltiesa nav ņēmusi vērā Pieteicējas paskaidrojumus. Proti, Dienests Lēmumu pamato ar Sanitārās Cirtes esamību un Būvatļaujas pastāvēšanu, kamēr Rajona tiesa un Apgabaltiesa ir izslēgusi šādu argumentu izskatīšanu no lietas, norādot, ka Sanitārajai Cirtei nav nozīmes, bet Būvatļauja jau pati par sevi pierāda būvniecības plānošanu, tātad ir neapšaubāmi pierādījies atmežošanas procedūras pārkāpuma fakts, neskatoties uz to, ka Būvatļauja izsniegta ieceres īstenošanai ārpus meža zemes.

Pieteicēja norāda un atsaucas uz visiem šajā administratīvajā lietā iesniegtajiem pierādījumiem atkārtoti, šajā Sūdzībā. Pieteicēja norāda, ka uzklausīšanas pienākuma pārkāpums ir būtisks procesuāls pārkāpums. Tā neievērošana, cita starpā, ir novedusi pie Lēmuma prettiesiska satura, kamēr Rajona tiesas un Apgabaltiesas pievienošanās šādai rīcībai, norādot uz uzklausīšanas “nebūtiskumu” šīs administratīvās lietas izskatīšanā, ir novedusi pie procesuālā taisnīguma un objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpuma.

Otrkārt, Apgabaltiesa Spriedumā norāda:

“No lietas materiāliem, tostarp pieteicējas paskaidrojumiem, nepārprotami ir secināms, ka pieteicēja nekustamajā īpašumā, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, vēlas veikt dzīvojamās mājas būvniecību. Līdz ar to, vērtējot meža platību samazināšanās likumību, pirmās instances tiesa pamatoti ir ņēmusi vērā ne vien noteikumos Nr.384 paredzēto kārtību meža inventarizācijas veikšanai un datu reģistrēšanai Meža valsts reģistrā, bet ir vērtējusi to kopsakarā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta nosacījuma izpildi (noteic, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, un laucēs veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma).”[21]

Apgabaltiesa ir piešķīrusi nozīmi Būvatļaujai, kas nav saistīta ar 2020. gada Inventarizāciju, norādot, ka plānotā būvniecība ne vien attiecas uz meža zemi Nekustamajā Īpašumā (nav iespējams secināt prettiesisku atmežošanu vai atmežošanas procedūras pārkāpumu teritorijā, kas nav meža zeme), lai gan šis apstāklis ir nepatiess un balstās uz abstraktiem pieņēmumiem, bet arī sastāda daļu no atmežošanas procedūrā konstatējamās darbības, uz kuras izpildīšanās pamata atmežošana tiek veikta.

Apgabaltiesa nav pievērsusi uzmanību, ka Būvatļaujai nav nozīmes šajā lietā, tā kā tā nav saistīta ar to, nonākot pie nepareiza secinājuma ne vien par piemērojamajām tiesību normām šajā administratīvajā lietā, bet arī pie nepareizas faktiskās situācijas izpratnes. Pieteicēja jau ir skaidrojusi Būvatļaujas saturu un neattiecināmību uz 2020. gada Inventarizācijas tiesiskuma vērtēšanu šīs Sūdzības 3.1.3. apakšpunktā.

Pieteicēja neizprot, kādēļ nedz Dienests, nedz Rajona tiesa, nedz Apgabaltiesa nav pievērsušas šim apstāklim uzmanību. Vēl jo vairāk, pat pieņemot un izvirzot apgalvojumus par plānoto būvniecības saistību ar jebkādu atmežošanu, nedz iestāde, nedz tiesas nav pievērsušas uzmanību, ka “atmežošana” (ja piekrīt Dienesta un tiesas sniegtajai interpretācijai) meža zemē, kas atrodas Nekustamajā Īpašumā, nav veikta.

2020. gada Inventarizācija arī neapliecina atmežošanu vai šādas darbības plānošanu, un vienīgi juridiski nostiprināja MVR esošo situāciju dabā. Papildus jānorāda, ka pat ja plānotā būvniecība būtu saistīta ar nākotnē plānotu atmežošanu, nav pieļaujams uzskatīt, ka Pieteicēja jau ir pārkāpusi atmežošanas procedūru un kārtību. Pieteicēja, ja tās plānotā būvniecība pat teorētiski būtu saistīta ar meža zemi un atmežošanu, joprojām, atbilstoši Senāta norādēm,[22] varētu saņemt ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu un tiesiski reģistrēt atmežošanu, kā arī veiktu atmežošanas kompensācijas samaksu.

Pieteicēja drīkst un tiesiski var vienlaicīgi plānot divas dažādas darbības tās Nekustamajā Īpašumā. Proti, Pieteicēja var vienlaicīgi aktualizēt un precizēt MVR esošos datus par tās īpašumā esošo meža zemi, kā arī saņemt Būvatļauju, lai veiktu būvniecību ārpus meža zemes teritorijas. Pat ja Pieteicēja būtu (lai gan šādi apstākļi nav konstatējami šajā administratīvajā lietā) izvēlējusies 2020. gada Inventarizāciju veikt, lai pārliecinātos par patiesajām meža zemes daļām tās Nekustamajā Īpašumā, tādējādi izšķiroties par labu konkrētajai plānotajai būvniecībai ārpus meža zemes, jebkurā gadījumā nebūtu iespējamas konstatēt, ka Pieteicēja ir veikusi prettiesiskas darbības, lai apietu apmežošanas procedūru vai izvairītos no tiesiskas atmežošanas procedūras. Šis pēdējais apgalvojums ir fakts, kuru apliecina gan Rajona tiesa, gan Apgabaltiesa, norādot, ka meža zemē, kas atrodas Nekustamajā Īpašumā – situācija dabā nav mainījusies – nav veikta prettiesiska atmežošana. 

Pieteicēja norāda, ka, pat izvērtējot jebkādu teorētiski iespējamu veidu, kādā Būvatļauja ir saistīta ar 2020. gada Inventarizāciju, nav iespējams nonākt pie secinājuma, ka ir veikta atmežošana vai prettiesiski apieta atmežošanas procedūra, kādu nosaka tiesību normas. No 2020. gada Inventarizācijas ir iespējams noskaidrot, ka ne vien tajā samazinātā meža platība bija saistītas ar infrastruktūras objektu tiesisku izslēgšanu no tās, bet arī to, ka meža zemē vispār nav veikta atmežošana (meža floras samazinājums, izcirsti koki u.c. atmežošanas darbības). Acīmredzami, ka Apgabaltiesa nav objektīvi izskatījusi un iepazinusies ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, materiāliem, paskaidrojumiem un rakstiski un mutvārdos sniegtajiem viedokļiem, pieņemot par pareizu Rajona tiesas izvirzītu pieņēmumu, kas ceļas no trešās personas sniegtā situācijas raksturojuma Dienestam.

Pieteicēja piekrīt, ka Apgabaltiesa varēja izskatīt arī visus Dienesta paskaidrojumu, trešo personu viedokļus un Rajona tiesas motivāciju, kā arī pievienoties tai, ja tā uzskata to par pamatotu un atbilstošu. Tomēr objektīvās izmeklēšanas princips pieprasīja, lai Apgabaltiesa iepazīstas un objektīvi izvērtē visus lietā iesniegtos pierādījumus, akli neuzticoties Dienesta, trešās personas un Rajona tiesas pieņēmumiem un subjektīviem vērtējumiem, kas pamatojas vienīgi iekšējā pārliecībā, nevis objektīvajā patiesībā.

Pieteicēja ir vairākkārtīgi norādījusi, ka 2020. gada Inventarizācijas nepieciešamība izrietēja no 2018. gada Inventarizācijā neprecīzi reģistrētajiem datiem. Pieteicēja norāda, ka pareiza un pēc iespējas precīzāku datu reģistrēšana un aktualizēšana ir ne vien tās pienākums, bet arī būtiski svarīga procedūra, lai nodrošinātu reālo meža teritoriju aizsardzību un apgūšanu, kā arī nodrošinātu publisko reģistru (MVR) ticamību.

Pretēji Apgabaltiesas Spriedumā norādītajam, nav iespējams vienlaicīgi norādīt, ka neprecīzas informācijas aktualizēšana nav iespējama, ja vien netiek veikta atmežošanas procedūra, un norādīt, ka atmežošana nav veikta, lai gan konstatējams atmežošanas procedūras pārkāpums. Vēl jo vairāk, lai aktualizētu datus MVR, nebūtu saprātīgi no personas pieprasīt atmežot teritoriju tikai tādēļ, lai tā atbilst Noteikumu Nr. 384 46. punkta prasībām, un reģistrēt aktualizētus un precizētus datus MVR. Pieteicēja norāda, ka tieši šāda situācija ir radusies šajā lietā. Apgabaltiesa ir izvēlējusies plānotajai būvniecībai, kas nav saistīta ar meža zemi, piešķirt īpašu vērtību un vērību šajā lietā, nenoskaidrojot un nevērtējot Pieteicējas iesniegtos pierādījumus, paskaidrojumus un argumentus par šo Lēmuma elementu.

Secināms, ka Apgabaltiesa ir pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu, izdarot nepareizus pieņēmumus par lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, nonākot pie prettiesiska satura motivācijas Spriedumā.

Treškārt, alternatīvi Apgabaltiesa ir norādījusi, ka 2020.gada Inventarizācija neatbilst situācijai dabā, norādot uz dabiskās brauktuves esamību meža teritorijā. Šajā motivācijas daļā Apgabaltiesa ar tās Sprieduma 10. punktu, cita starpā, pievienojas Rajona tiesas motivācijai, tātad uzņemas Rajona tiesas motivācijā norādīto pamatojumu arī savā vārdā. Pieteicējai nav skaidrs, uz kāds ir pamatojums apgalvot, ka ceļš, kas tika konstatēts 2020. gada Inventarizācijā, tomēr ir uzskatāms par dabisko brauktuvi.

Rajona tiesa attiecībā uz šo apstākli norāda (un Apgabaltiesa tam pievienojas):

“Kā izriet no noteikumu Nr.384 9.punkta, meža infrastruktūras objektus, kuriem pieder arī dabiska brauktuve, iekļauj šķērsojošā un piegulošā nogabala meža platībā. Attiecīgi tiesas ieskatā dabiska brauktuve izskatāmajā gadījumā nav izdalāma no meža zemes platības nekustamajā īpašumā.

Attiecīgi minētais kopsakarā ar apstākli, ka 2018.gada meža inventarizācijā atbilstoši tiesiskajam regulējumam dabiska brauktuve bija iekļauta meža zemes platībā, tad dabiskas brauktuves atspoguļošana kartogrāfiskajā materiālā ir vērtējama kā precizējums, kas nemaina situāciju pēc būtības (neietekmē meža zemes platības lielumu) un, kā pamatoti uzskata dienests, nekādā veidā nav sasaistāms ar 2020.gada inventarizācijā veikto dabiskas brauktuves platības prettiesisko izslēgšanu no meža zemes platībām.”[23]

Pieteicēja piekrīt, ka dabiskās brauktuves ir pievienojamas meža infrastruktūras objektu uzskaitījumam, kas no meža zemes platības netiek izslēgts, tomēr neizprot, kādēļ Rajona tiesa un Apgabaltiesa vispār uzskata, ka ceļš, kas ir Nekustamajā Īpašumā, ir uzskatāms par dabisko brauktuvi. Neviena no tiesu instancēm nav norādījusi uz jebkādiem apstākļiem lietā vai pašas ievāktiem, vai lietas dalībnieku sniegtiem pierādījumiem, paskaidrojumiem vai liecībām, ka Nekustamajā Īpašumā esošais ceļš ir dabiskā brauktuve.

Pat teorētiski pieņemot, ka šajā administratīvajā lietā būtu jāvērtē dabiskās brauktuves esamība vai neesamība Nekustamajā Īpašumā, vai, vispārinot, visu 2020. gada Inventarizācijā norādīto objektu (elektrolīnija, tās aizsargjosla un ceļš) konstatēšanas tiesiskums, Dienestam bija jāpamato tās Lēmums un Apgabaltiesai jāpārbauda tā tiesiskums ar tām tiesību normām, kas nosaka, kādi objekti ir daļa no meža zemes (piemēram, Meža likuma 1. panta pirmās daļas 9. punktu un 3.1 panta pirmo daļu un Noteikumu Nr. 384 9. punktu), nevis jāpiemēro atmežošanas procedūrai paredzētais regulējums.

Pieteicēja jebkurā gadījumā ir sniegusi pierādījumus un skaidrojusi, ka šis ceļš nav uzskatāms par dabisku brauktuvi, jo tas neatbilst dabiskas brauktuves definīcijai, kas norādīta Meža likuma 1. panta pirmās daļas 9. punktā. Pieteicējai nespēj rast risinājumu, ar kādiem līdzekļiem tā varētu atspēkot Apgabaltiesas secinājumu, ka ir konstatējama dabiskā brauktuve un, attiecīgi izdota tiesību normām neatbilstoša 2020. gada Inventarizācija. Tā ir sniegusi visu nepieciešamo informāciju, kas apliecina, ka ceļš nav dabiskā brauktuve, jo tas ir platāks par maksimālo dabiskās brauktuves platumu un tiek izmantots tādiem mērķiem, kas nesakrīt ar dabiskās brauktuves vispārpieņemto izmantošanas veidu un mērķi (skatīt, piemēram, Apsekošanas aktu).

Pieteicēja norāda, ka Apgabaltiesa ir nolaidīgi pievienojusies Rajona tiesas nepamatotajiem pieņēmumiem, nenoskaidrojot nedz to, uz kāda pamata šādi pieņēmumi tika izdarīti, nedz to, vai tiem ir nozīme šajā lietā vispār, nedz arī to, kāda ir patiesā situācija dabā, tādējādi pārkāpjot procesuālā taisnīguma un objektīvās izmeklēšanas principu.

3.2.2. Apgabaltiesa Spriedumā pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 11  panta un 251. panta piektās daļas pārkāpumu.

APL 251. pantā ir noteiktas prasības sprieduma formai un saturam. Šī panta piektajā daļā ir noteikts: “[m]otīvu daļā norāda argumentus, kāpēc tiesa pieteikumu uzskatījusi par pamatotu vai nepamatotu (proti, piemēroto tiesību normu, konstatēto lietas tiesisko un faktisko apstākļu un pierādījumu, kā arī procesa dalībnieku argumentu analīzi) [..]

Tiesai Sprieduma motīvu daļā ir pienākums ietvert pierādījumu izvērtējuma analīzi, procesa dalībnieku argumentu analīzi un piemērojamo tiesību normu analīzi. Spriedumam un tajā ietvertajiem motīviem ir jābūt saprotamiem ikvienai personai. Tādējādi, lai gan tiesām nav pienākuma detalizēti aprakstīt un analizēt katru procesa dalībnieka sniegto argumentu, kā arī piemērojamo tiesību normu, tomēr visaptveroša un skaidra norāde par to, kāda bija to ietekme uz strīda būtību, ir jāiekļauj. Pēc būtības sprieduma motivācijai ir jābūt skaidri izprotamai jebkurai personai.[24] Tāpat judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka tiesai, piemērojot un interpretējot tiesību normas, ir jāpamato argumentācijas un interpretācijas analīze, kas novērstu jebkādas šaubas par tās sprieduma tiesiskumu.[25]

Pieteicēja uzskata, ka Apgabaltiesa Spriedumā ir pārkāpusi APL 251. panta piekto daļu, tā kā Apgabaltiesas argumentācija ir pretrunīga un savstarpēji nesaskanīga.

Kā tas jau norādīts šajā Sūdzībā, Apgabaltiesa, tās Sprieduma motivācijas daļā nonāk būtiskā pretrunā par atmežošanas fakta iestāšanos lietā. Proti, Apgabaltiesa norāda un pievienojas Rajona tiesai, ka faktiskā situācija dabā nav mainījusies, tomēr vienlaicīgi konstatē, ka ir noticis atmežošanas procedūras pārkāpums.

Būvatļauja nav izsniegta plānotai būvniecībai meža zemē, Pieteicēja nav veikusi atmežošanu un neplānot tādu veikt. Vēl jo vairāk, Būvatļauja nav daļa no atmežošanas procedūrā pieprasītajām atļaujām, tā ir saņemta citā administratīvajā procesā un nekādā mērā nav jāskata kopā ar 2020. gada Inventarizāciju, kas attiecas uz citu Nekustamā Īpašuma zemes vienību.

Pieteicēja norāda, ka Spriedumā ietvertā motivācija ir neskaidra, pēc būtības pretrunīga un neļauj Pieteicējai noskaidrot tās tiesību un pienākumu apjomu.

Pieteicējai nav skaidrs, kā tieši šajā lietā iespējams konstatēt atmežošanas fakta iestāšanos (Apgabaltiesas ieskatā, pretēji Meža likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktam, atmežošana ir arī formāls un jebkāds meža zemes samazinājums), turklāt vēl tieši norādīt, ka Lēmumā norādītais atmežošanas procedūras pārkāpums izriet no darbībām, kas nav saistītas ar prettiesisku atmežošanu. Pieteicējai, ja Apgabaltiesa izmanto šādu motivāciju, ne vien nav iespējams izprast, kādu pārkāpumu tā ir prezumējami veikusi, bet arī, kuras tiesību normas to noteic. Ja Apgabaltiesa uzskatīja, ka tās konstruētais faktisko apstākļu izklāsts rezultējas kādas tiesību normas pārkāpumā, tai bija jānorāda, kā tā ir secinājusi šādu tiesību normu interpretācijas pareizumu. Pieteicēja ir rūpīgi iepazinusies ar visām uz to attiecinātajām tiesību normām Lēmumā un nespēj nonākt pie secinājuma, ka ir izdarījusi pārkāpumu, jo tā nav pat veikusi darbības, kas ir šajās normās norādītas.

Pieteicēja norāda, ka šis ir uzskatāms arī par likuma atrunas principa pārkāpumu, kas ietverts APL 11. pantā. Saskaņā ar šo principu, iestādes var izdot privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu vai veikt faktisku rīcību vienīgi uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Likuma atrunas princips paredz, ka personai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas pamatam jābūt rodamam tādā tiesību normā, kuru akceptējis demokrātiski leģitimēts likumdevējs, un iepriekš minētā principa piemērošana nav attiecināma tikai uz rakstītajām tiesību normām. Šāda pieeja saskan arī ar tiesiskuma principu. Iestādēm un tiesām ir pienākums rīkoties atbilstoši tiesību normām, ja tās izdod personai nelabvēlīgu administratīvo aktu.[26]

Alternatīvi, ja Apgabaltiesas ieskatā Lēmumā minētā atmežošana ir interpretējama kā tāda, kas notiks vienīgi nākotnē, proti, Lēmums preventīvi novērš nākotnē patvaļīgi veicamas atmežošanas iestāšanos, par ko liecina Nekustamajā Īpašumā plānotā būvniecība, Pieteicējai jānorāda, ka tāds administratīvais akts, kas ir negatīvs attiecībā uz Pieteicēju, ir jāpamato tiesību normās noteiktajā apjomā un ietvarā. Noteikumi Nr. 384, Meža likums un Aizsargjoslu likums kopumā nenosaka, ka Dienestam vai jebkurai tiesai ir pieļaujams konstatēt šo normu pārkāpumu ar tādu notikumu, kā iestāšanās ir iespējama vienīgi nākotnē, bet pats iestāšanās fakts nav zināms. 

Pieteicēja ir vairākkārtīgi norādījusi, ka tās plānotā būvniecība nav saistīta ar jebkādu atmežošanu, nedz veiktu, nedz veicamu nākotnē, tādēļ Apgabaltiesas pieņēmums ir uzskatāms par nepareizu un neizriet no jebkādiem pierādījumiem vai apstākļiem dabā. Vēl jo vairāk, atbilstoši šajā lietā citētajām Senāta atziņām, tas vien, ka būvniecība būtu plānota tādā meža zemē, kurā jāveic atmežošana tās īstenošanai, nenozīmē, ka būvniecībai nepieciešamie dokumenti ir izsniedzami un saņemami vienīgi pēc ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma izsniegšanas. Proti, būvniecībai nepieciešamās atļaujas ir iespējams saņemt gan pirms šāda rīkojuma saņemšanas, gan vienlaicīgi ar tādu, gan pēc tāda saņemšanas. Šis apstāklis pats par sevi tātad neapliecina nedz atmežošanu, nedz atmežošanas plānošanu.

Pieteicēja norāda, Apgabaltiesas Sprieduma motivācija ir pretrunīga, neskaidra un neizriet no tiesību normās noteiktā. Pieteicējai nav iespēja arī patstāvīgi noskaidrot, kāds ir tiesiskais pamats Spriedumā izdarītajiem secinājumiem par Lēmuma tiesiskumu. Apstāklis, ka Spriedumā ietvertā motivācija ir neskaidra un neļauj Pieteicējai iepazīties ar tās tiesību un pienākumu apjomu ir uzskatāms par APL 251. panta un 11. panta pārkāpumu.

3.2.3. Apgabaltiesa Spriedumā ir pārkāpusi tiesiskuma principu.

Pieteicēja, papildus visam jau norādītajam šajā Sūdzībā, uzsver, ka Apgabaltiesa ar Spriedumu ir pārkāpusi tiesiskuma principu. Pieteicēja norāda, ka Apgabaltiesas izvēle Spriedumā piemērot nepareizās materiālo tiesību normas, kā arī pieļaujot, ka netiek vērtēti būtiski lietas apstākļi un pierādījumi, ir novedis arī pie tiesiskuma principa, kas ietverts APL 7. pantā, pārkāpuma gan materiālo tiesību normu, gan procesuālo tiesību normu ietvarā.

Atbilstoši APL 7. pantam “[i]estādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.”

Tiesiskuma princips, it īpaši administratīvajā procesā, nozīmē, ka iestādēm un tiesām ir pienākums ievērot rakstītās tiesību normas un jārīkojas to ietvarā. Tomēr apgalvot, ka tikai rakstītās tiesību normas nosaka iestādes un tiesas rīcības tiesiskumu, ir aplama. Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrā norādītajam:

“[..]tiesiskais regulējums jeb tas, kas ir saskaņā ar tiesību normām, ne vienmēr ir tiešā tekstā ietverts vienā konkrētā rakstītā tiesību normā. Tiesiskais regulējums var izrietēt arī no tiesību normu kopuma, tostarp arī rakstīto tiesību normu un tiesību principu kopsakara vai arī tikai no tiesību principiem. Līdz ar to atbilstoši tiesiskuma principam tas, ka iestādes lēmuma pamats nav tiešā tekstā noteikts rakstītajās tiesību normās, nenozīmē, ka tātad iestāde var atturēties no attiecīgajā situācijā nepieciešama un adekvāta lēmuma pieņemšanas.”[27]

Taisnīguma princips ir fundamentāls vispārējais tiesību princips. Atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips.[28]

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Latvijas Republikas Satversmes 1. panta un 89. panta, kurā noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet labas pārvaldības princips.[29] Labas pārvaldības princips ir ietverts arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā. Tajā norādīts, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Iestādes kļūdas privātpersonai adresēta lēmuma pieņemšanā cita starpā vērtējamas kā labas pārvaldības principa pārkāpums.[30]

Pieteicēja norāda, ka ne vien nepareizi piemērotās materiālo tiesību normas un lietas faktisko apstākļu nepareizs vērtējums ir novedis pie prettiesiska Sprieduma, bet arī apstāklis, ka Apgabaltiesa nav vērtējusi un ir patstāvīgi pieļāvusi, ka ar Lēmumu tiek atjaunoti 2018. gada Inventarizācijas dati, kuri jebkurā gadījumā, gan atbilstoši tiesību normām, gan faktiskajai situācijai dabā, ir neprecīzi un neatbilstoši meža zemes raksturam.

Vēl jo vairāk, tas vien, ka Dienests ir Lēmumu pamatojis ar Noteikumu Nr. 384 46. punktu, nenozīmē, ka Apgabaltiesai bija jāpievienojas nepareizi izvēlētas tiesību normas piemērošanai, nepārbaudot, vai meža inventarizācijas nolūkos datus ir iespējams aktualizēt un precizēt, kas, cita starpā, nozīmētu arī meža zemes formālo samazināšanos jeb gadījumus, kad reģistrētais meža zemes apjoms jebkurā gadījumā nav tik liels kā MVR iepriekš norādītais.

Pat pieņemot, ka no Noteikumu Nr. 384 punktiem nav iespējams tieši secināt, ka meža zemes samazinājums meža inventarizācijas datos ir iespējams ne vien atmežošanas, bet arī citos gadījumos, Apgabaltiesai bija jāspēj pastāvīgi secināt, ka šāda apstākļa iestāšanās ir iespējama, vērtējot visas ar atmežošanas procedūru saistītās tiesību normas. Proti, Pieteicēja norāda, ka ir pamatoti apgalvot, ka neprecīzi MVR dati varētu būt saistīti arī ar nepamatoti lielas meža zemes reģistrēšanu, kā tas ir attiecībā uz 2018. gada Inventarizāciju, kurā no meža zemes nebija izdalīti infrastruktūras objekti, kuri tajā pēc tiesību normām nedrīkst tik ietverti. Pie tam, uz šādu Noteikumu Nr. 384 interpretāciju norāda arī Zemkopības ministrija, kā ministra padotībā ir Dienests (sk. šīs Sūdzības pielikumu Nr. 2).

Vērtējot visu Noteikumu Nr. 384 punktu saturu, ir acīmredzams, ka meža zemes datu aktualizēšana var aptvert meža zemes datu aktualizēšanu un precizēšanu, kas neaprobežojas tikai ar reģistrējamu meža zemes pieaugumu, bet racionāli nozīmē arī samazinājumus. Pieteicēja uzsver, ka no Sprieduma secināms, ka Apgabaltiesa meža zemes samazinājumu saista vienīgi ar Noteikumu Nr. 384 46. punktu.

Apgabaltiesa norāda, ka Noteikumu Nr. 384 46. punkts izsmeļoši nosaka atmežošanas gadījumus, kā rezultātā MVR reģistrējams meža zemes samazinājums. Tomēr Apgabaltiesa nav pievērsusi uzmanību, ka Noteikumi Nr. 384 paredz arī citādu datu reģistrēšanu MVR. Proti, ja nepieciešama reģistrēto datu neprecizitāšu novēršana. 2020. gada Inventarizācijā norādītās izmaiņas ir radušās ceļa un elektrolīnijas un tās aizsargjoslas izslēgšanas no meža zemes rezultātā. Bez tam, pati Apgabaltiesa norāda, ka tās ieskatā 2020. gada Inventarizācija ir prettiesiska, tā kā tajā uzrādītie dati neatbilst situācijai dabā, proti, dabiskajai brauktuvei esot reģistrētai kā ceļam.

Pieteicēja norāda, ja Apgabaltiesa, neatkarīgi no tā,  vai tās secinājums vispār uzskatāms par pamatotu, uzskatīja, ka Lēmuma pamatā ir nepareiza ceļa reģistrēšana, tam esot dabiskajai brauktuvei, tai bija vienlaicīgi jāspēj arī konstatēt, ka Noteikumu Nr. 384 46. punkts neattiecas uz šādu gadījumu un nav piemērojamā tiesību norma. Apgabaltiesa šādu secinājumu nav izdarījusi. Vēl jo vairāk, Apgabaltiesa ir ne vien nepareizi attiecinājusi piemērojusi tiesību normas, bet arī nepareizi izvērtējusi faktiskos apstākļus, nonākot pie aplama un prettiesiska Sprieduma.

Secināms, ka Apgabaltiesa tās Spriedumā pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 7. pantu jeb tiesiskuma principu.

3.2.4. Apgabaltiesa Spriedumā pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās daļas pārkāpumu.

APL 250. panta otrā daļa paredz, ka Apgabaltiesa drīkst Spriedumā ņemt vērā tikai to pamatojumu, ko Dienests ir ietvēris Lēmumā. Tiesa nedrīkst uzņemties iestādes kompetenci un pamatot administratīvo aktu vai papildināt tā saturu.[31]Pieteicējas ieskatā ikkatrā procesa posmā šajā administratīvajā lietā ir mainīts Lēmuma saturs un tajā iekļautais pamatojums un motivācija.

Proti, Lēmuma pirmajā lappusē ir norādīts, ka:

“Tā kā Meža likuma 1. panta pirmās daļas 34. punktā ietvertā meža definīcija nosaka, ka mežs ir ekosistēma visās tās attīstības stadijās, tad arī izcirtums ir vērtējams kā mežs un tam nevarēja mainīt zemes lietošanas veidu, pamatojoties tikai uz situācijas elementu uzmērījumiem īpašumā, un patvaļīgi izmainīt tajā meža kopējo platību bez atmežošanas (atmežošanas definīcija atrodama Meža likuma 1.panta pirmās daļas 3.punktā).”

Ar izcirtumu Dienests ir domājis to Nekustamā Īpašuma vietu, kur tika veikta Sanitārā Cirte. Tā kā Pieteicējai ir izsniegta Būvatļauja un Nekustamajā Īpašumā tiek plānota būvniecība, Dienesta ieskatā šis apstāklis norāda, ka augstāk minētais izcirtums ir saistīts ar plānoto būvniecību. Proti, Dienests uzskata, ka plānotās būvniecības ietvarā, Pieteicēja ir īstenojusi Sanitāro Cirti un reģistrējusi izmaiņas meža zemē ar 2020. gada Inventarizāciju, lai apietu atmežošanas procedūru.

Par šādu Lēmuma satura liecina šī Dienesta motivācija Lēmuma otrajā lappusē:

“Primāri atcelšanas pamats ir Administratīvā procesa likuma 86. panta otrās daļas 3. punkts, respektīvi, administratīvais akts ir atceļams, jo tā palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses, kur minētajā gadījumā teritorijā, kas ir nozīmīga no dažādiem aspektiem – Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā ir paredzēta stingrāka kārtība meža teritoriju atmežošanai, nosakot nepieciešamību Ministru kabinetam ikreizēji lemt par atmežošanu šajās teritorijās, tādējādi nav pieļaujama atmežošanas prasības apiešana, pielāgojot MVR datus neatbilstošam zemes robežu plānam, kur netiek respektēta faktiskā situācija dabā un tiesiskā kārtība šīs situācijas izmainīšanai.”

Ar faktisko situāciju dabā Dienests domā Sanitāro Cirti. Proti, Dienesta ieskatā, 2020. gada Inventarizācijas laikā no tās ir izslēgta Sanitārās Cirtes vieta, lai gan sanitārā cirte nemaina teritorijas veidu – mežs. Proti, tā kā jebkurā mežā varētu būt nepieciešamība veikt sanitārās cirtes un tā, šo iemeslu dēļ, netiek uzskatīta par atmežošanas darbību, nav pieļaujams, ka platība tiek izslēgta no meža zemes tikai tādēļ, ka tajā ir izcirtums, nevis, piemēram, izauguši koki. Pieteicēja norāda, ka no Lēmuma nav iespējams secināt jebkādas citas situācijas dabā atbilstības vai neatbilstības vērtēšanu, jo uz citiem apstākļiem Lēmuma motivācijā norādīts nav.

Ar tiesisko kārtību, kuru Dienests uzskata par neievērotu, saprotama atmežošanas procedūra (Lēmumā saistītā fiziskā atmežošanas darbība – Sanitārā Cirte). Proti, tā kā Dienests uzskata, ka ar 2020. gada Inventarizāciju ir aplinkus reģistrēta atmežošana, tad līdztekus izsniegtajai Būvatļaujai tā ir secinājusi trūkumus atmežošanas procedūras ievērošanā – nav saņemts ikreizējais Ministru Kabineta rīkojums.

Tieši šāda ir Lēmuma motivācija un pamatojums. Tas ir acīmredzami no Lēmuma teksta. Vienlaicīgi, šī motivācija ir iemesls, kādēļ Dienests Lēmumā attiecina uz Pieteicēju Meža likuma 41. panta pirmo daļu, Aizsargjoslu likuma 36. panta ceturtās daļas 2. punktu un Noteikumu Nr. 384 46. punktu.

Pieteicēja rūpīgi Rajona tiesai norādīja, ka Sanitārā Cirte ir bijusi tiesiska un tā nav veikta ar mērķi veikt atmežošanu, bet gan novērst “sveķu vēža” izplatīšanos. Vēl jo vairāk, arī 2020. gada Inventarizācijas nepieciešamība nav tieši saistīta ar Sanitāro Cirti. Tajā norādītās izmaiņas pamatojas ar tiesiski pamatotu vajadzību no meža zemes izslēgt elektrolīniju un tās aizsargjoslu un ceļu. Šādas prasības pamatojas Meža likuma 1. panta pirmās daļas 9. punktā, 3.pantā un Noteikumu Nr. 384 9. punktā.

Pieteicēja Rajona tiesai un Apgabaltiesai tāpat norādīja, ka tai izsniegtā Būvatļauja un plānotā būvniecība vispār nepieprasa atmežošanas darbības tā īstenošanai. Pieteicējai nebija iespējams Dienestam norādīt šo informāciju, jo Dienests neveica Pieteicējas uzklausīšanu Lēmuma sastādīšanā. Pieteicēja ir vairākkārt norādījusi, ka plānotā būvniecība nav uzsākta un ir plānota ārpus meža zemes. Pat teorētiski pieņemot, ka plānotā būvniecība pieprasa atmežošanu, pamatojoties uz šajā Sūdzībā izceltajām Senāta atziņām, Apgabaltiesa nevarēja bez lietas faktisko apstākļu pārbaudes veikšanas secināt atmežošanas procedūras pārkāpumu. Pieteicējai nebūtu jāsaņem Būvatļauja tikai pēc ikreizējā Ministru kabineta rīkojuma saņemšanas. Apstākļos, kad Būvatļauja tiek saistīta ar atmežošanas procedūru, lai gan plānotā būvniecība nav paredzēta meža zemē vispār un šis process ir neatkarīgi veikts no 2020. gada Inventarizācijas, ir būtisks, tā kā Dienests ir norādījis uz šo procesu savstarpējo saistību un tādējādi nonācis pie secinājuma, ka pārkāpta atmežošanas procedūra.

Rajona tiesa (Apgabaltiesa šim apgalvojumam pievienojas) uzskata, ka:

“Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētā lēmuma otrā rindkopa satur faktisko apstākļu aprakstu, tajā skaitā norādi, ka nekustamajā īpašumā veikta sanitārā cirte, un no Meža likuma 1. panta pirmās daļas 34. punkta izriet, ka arī izcirtumam saglabājas meža zemes statuss un nav tiesiska pamata bez atmežošanas procesa veikšanas šo statusu izmainīt.”[32]

Proti, kā tas norādīts Rajona tiesas spriedumā šajā administratīvajā lietā:

“Tomēr minētajam argumentam [par sanitārās cirtes nepieciešamību -aut.] nav nozīmes, jo kā izriet no lietas materiāliem, Lēmumā nav izteikts apgalvojums, ka atmežošana ir notikusi, veicot sanitāro cirti.”[33]

Secināms, ka gan Rajona tiesa, gan Apgabaltiesa uzskata, ka Dienests nav norādījis uz Sanitāro Cirti kā Lēmuma motivāciju un pamatojumu, bet gan vienkārši atreferējis lietas faktiskos apstākļus. Pieteicējai nav izprotams, kādēļ Dienests jebkad atsauktos uz tādiem lietas apstākļiem, kam nav nozīme Lēmuma pieņemšanā, ja tas sastāda lielu daļu no Lēmuma motivācijas, tomēr, piekrīt, ka kopumā un pēc būtības Sanitārajai Cirtei nav nekādas nozīmes attiecībā uz 2020. gada Inventarizāciju.

Pieteicēja norāda, gan Rajona tiesai, gan Apgabaltiesai bija jāvērtē Lēmuma tiesiskums, tā pamatotība un attiecināto tiesību normu atbilstība un piemērojamība. Proti, tā vietā, lai vienkārši atteiktos vērtēt Lēmumā izdarītos secinājumus par Sanitārās Cirtes fakta pastāvēšanas nozīmīgumu, Rajona tiesai un Apgabaltiesai bija jānorāda uz tā nepiemērojamību Lēmuma tiesiskuma pamatošanai. Pieteicēja norāda, ja augstāk citētās Rajona tiesas motivācijas daļas, kam pievienojās Apgabaltiesa, ir uzskatāmas par nepiemērojamības Lēmuma tiesiskuma pamatošanai norādīšanu, tad Apgabaltiesa būtu nonākusi pie secinājuma, ka Lēmums ir prettiesisks un ir atceļams.

Tomēr, gan Rajona tiesa, gan Apgabaltiesa ir izvēlējušās neņemt vērā Lēmumā norādītos iemeslus un faktiskās situācijas aprakstu (kam šajā lietā ir nozīme, tā kā atmežošanas procedūra un atmežošana nevar tikt skatīta atrauti no faktiskajām darbībām un bezdarbībām), grozot un papildinot administratīvā akta jeb Lēmuma saturu tā, lai to būtu iespējams ielasīt piemēroto tiesību normu saturā, neatceļot Lēmumu.

Pieteicēja turpmāk norādīs uz vairākām Rajona tiesas un Apgabaltiesas motivācijām, kuru rezultātā tās ir būtiski grozījušas Lēmuma saturu.

Pirmkārt, Rajona tiesa ir norādījusi sekojoši:

“Tiesa piekrīt dienestam, ka prettiesiskas darbības var būt gan nelikumīga atmežošana, kad bez tiesiska pamata tiek izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā, gan izmaiņu veikšana dokumentos un datu bāzēs (robežplāns, meža inventarizācija), juridiski mežu pārveidojot citos lietošanas veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktā atmežošanas procesa neievērošanu (apiešanu).”[34]

Proti, Rajona tiesa no Lēmuma tiesiskuma vērtēšanas ir izslēgusi Sanitāro Cirti, pievēršot uzmanību vienīgi atmežošanas procedūras neievērošanai jeb apiešanai, ko tā saista ar Būvatļaujas pastāvēšanu bez ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma par atmežošanu. Proti, Rajona tiesas ieskatā lietā vērtējamas atmežošanas procedūras formālo prasību neizpilde. Pieteicēja piekrīt, ka Noteikumu Nr. 384 46. punkts ietver arī formālu atmežošanas procedūras neievērošanas elementu, tā kā veicot prettiesisku atmežošanu tas jebkurā gadījumā un nenovēršami iestāsies. Tomēr Pieteicēja norāda, ka šāds pieņēmums ir neiespējams šajā administratīvajā lietā, tā kā Būvatļauja nav saistīta ar meža zemi, par kuru veikta 2020. gada Inventarizācija un meža zemē nav veikta atmežošana vispār.

Rajona tiesa tās spriedumā ir nonivelējusi atmežošanas procedūru līdz formalitātei. Proti, nepārbaudot lietas apstākļus, pierādījumus un paskaidrojumus objektīvi un pilnīgi, tā ir norādījusi uz Sanitāras Cirtes nenozīmīgumu lietā, tādējādi izslēdzot fizisku darbību meža zemē nozīmīgumu lietā, norādot, ka neatkarīgi no tā, atmežošanas procedūras neievērošana var iestāties formāli, proti, ar prezumpcijas palīdzību saistot to ar Būvatļaujas pastāvēšanu. Rajona tiesa, cita starpā, tās spriedumā toties norādīja uz Lēmuma rezolutīvās daļas 2. punkta “b” apakšpunktu.

Rajona tiesa norāda, ka:

“Kā izriet no noteikumu Nr. 384 9. punkta meža infrastruktūras objektus, kuriem pieder arī dabiskā brauktuve, iekļauj šķērsojošā un piegulošā  nogabala meža platībā. Attiecīgi tiesas ieskatā dabiskā brauktuve izskatāmajā gadījumā nav izdalāma no meža zemes platības nekustamajā īpašumā.

Attiecīgi minētais kopsakarā ar apstākli, ka 2018. gada inventarizācijā atbilstoši tiesiskajam regulējuma dabiska brauktuve bija iekļauta meža zemes platībā, tad dabiskas brauktuves atspoguļošana kartogrāfiskajā materiālā ir vērtējama kā precizējums, kas nemaina situāciju pēc būtības (neietekmē meža zemes platības lielumu) un kā pamatoti uzskata dienests, nekādā veidā nav saistāms ar 2020. gada inventarizācijā veikto dabiskas brauktuves platības prettiesisko izslēgšanu no meža zemes platības.”[35]

Pieteicēja izprot, ka Dienesta Lēmuma rezolutīvās daļas 2. punkta “b” apakšpunktā ir norādīts uz nepieciešamību reģistrēt meža inventarizācijas datu kartogrāfiskajā plānā dabisku brauktuvi, tomēr arī tikai Lēmuma kontekstā nav izprotams, kādēļ Dienests vispār ir šādu punktu minējis. Lēmumā nav atrodama jebkāda argumentācija nedz par dabiskas brauktuves, nedz ceļa esamību Nekustamajā Īpašumā. Proti, šis punkts Lēmumā vienkārši ietvets un tas netiek balstīts uz dabā pārbaudītu un apstiprinājušos informāciju, bet gan pieņēmumu, ka ceļš ir uzskatāms par dabisko brauktuvi. Bez tam atsauce uz to ir izdarīta tikai un vienīgi Lēmuma rezolutīvās daļas 2. punkta “b” apakšpunktā.

Abstrahējoties no lietas faktiskajiem apstākļiem, Pieteicēja vēlas norādīt, ka ja Rajona tiesa un Apgabaltiesa nesaskatīja nepieciešamību skatīt jautājumu par Sanitāro Cirti, neuzskatot to par daļu no Lēmuma motivācijas daļas, tad arī atsauce uz dabisko brauktuvi būtu vērtējama vienlīdzīgi – arī tā nav daļa no Lēmuma motivācijas, bet nepamatoti ir norādīta rezolutīvajā daļā, viena teikuma ietvarā.

Pieteicēja uzsver, šajā administratīvajā lietā nav strīda par dabiskas brauktuves atrašanos vai neatrašanos Nekustamajā Īpašumā. Šajā lietā ir strīds par atmežošanas procedūras pārkāpumu un atmežošanas fakta iestāšanos vai neiestāšanos, kas ir bijis pamatā 2020. Inventarizācijai un datu reģistrēšanai MVR. Rajona tiesas norāde uz ietvertais vērtējums par to ir patvaļīgs un patstāvīgi veikts. Lietā par šo jautājumu strīda līdz Rajona tiesas spriedumam nebija, Pieteicēja par to pilnvērtīgi un objektīvi neizteicās tās pieteikumā Rajona tiesai, proti, šis elements ir kļuvis par daļu no administratīvajā lietā izskatāmajiem apstākļiem pateicoties Rajona tiesas motivācijai tās spriedumā.

Pat ja Rajona tiesai būtu bijusi kompetence un Lēmums būtu balstīts uz ceļa pārvērtēšanu par dabisku brauktuvi, atmežošana, atmežošanas procedūra un Lēmumā minētās tiesību normas nav ar to saistītas vispār. Pieteicēja secina, ka tādā gadījumā Rajona tiesa uzskata vai tās spriedums izlasāms kā tāds, kurā norādīts, ka Pieteicējas Būvatļauja apliecina atmežošanas procedūras pārkāpumu, kamēr dabiskās brauktuves esamība vai neesamība Nekustamajā Īpašumā ir uzskatāma par 2020. gada Inventarizācijā pieļauto neatbilstību faktiskajai situācijai dabā. Šāda motivācija arī ir uzskatāma par prettiesisku, tā kā APL 250. panta otrā daļa nepieļauj papildināt Dienesta Lēmuma saturu un motivāciju, vai pārvērtēt to.

Pieteicēja norāda, ja Dienesta ieskatā (objektīvi un pietiekoši pārliecinoties par situāciju dabā) 2020. gada Inventarizācijā norādītais ceļš ir dabiska brauktuve, tādēļ 2020. gada Inventarizācija bija neatbilstoša situācijai dabā, tai bija jānorāda uz to Lēmumā. Bez tam, šādos apstākļos Pieteicēja pieņem, ka Dienests racionāli un tiesību normām atbilstoši, nebūtu attiecinājis to kā atmežošanas procedūras pārkāpumu, bet gan citas tiesību normas.

Dienesta Lēmumā šādas motivācijas tomēr nav. Pieteicēja norāda, ka pat ja Rajona tiesas spriedumā pieņēmumi un patvaļīgs tiesiskuma vērtējums par dabisko brauktuvi ir izvirzīts, tomēr nesaistot to tieši ar atmežošanas procedūru, tas jebkurā gadījumā nav šajā administratīvajā lietā vispār vērtējams apstāklis, lai noskaidrotu atmežošanas procedūras nepieciešamības iestāšanos. Secināms, ka Rajona tiesas rīcība ir prettiesiska un patvaļīga jebkurā gadījumā. Šādos apstākļos Apgabaltiesai to bija iespējams labot.

Apgabaltiesa Spriedumā atreferēja Rajona tiesu par Sanitārās Cirtes fakta nenozīmīgumu un pievienojās tās motivācijai šajā daļā:

“[..] tiesa nevērtēja Valsts zemes dienesta rīcības tiesiskumu, proti, 2020. gada 27. februārī NĪVKIS veiktās izmaiņas zemes lietošanas veidos. Izskatāmajā gadījumā tiesas vērtēšanā pēc būtības nodota arī dienesta amatpersonas rīcība, pievienojot Meža valsts reģistram 2020.gada inventarizāciju, kā rezultātā tika būtiski samazināta meža zemes platība nekustamajā īpašumā (apmēram 40 % apmērā).” [36]

Apgabaltiesa Spriedumā pievienojas Rajona tiesas motivācijai daļā par formālo atmežošanas procedūras prasību neievērošanu. Tomēr Apgabaltiesa vēl papildus ir norādījusi uz sekojošo:

“No minētās tiesību normas izriet, ka meža platību no Meža valsts reģistra nevar izslēgt, veicot nepamatotas izmaiņas dokumentos un datu bāzēs, izskatāmajā gadījumā – pārveidojot nekustamajam īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un secīgi izgatavojot jaunu meža inventarizāciju, kurā mežs jau ir „pazudis”. Tādējādi pamats pārsūdzētajā lēmumā 2020.gada meža inventarizācijas datu izslēgšanai no Meža valsts reģistra un 2018.gada inventarizācijas datu atjaunošanai ir nevis tas, ka veiktas prettiesiskas atmežošanas darbības, bet gan tas, ka Meža valsts reģistrā tika iekļauta situācijai dabā neatbilstoša informācija, nepamatoti samazinot meža zemes platības.

Tā kā 2020.gada 19.maija lēmums par meža inventarizācijas datu pievienošanu Meža valsts reģistrā neatbilst noteikumu Nr.384 prasībām, ar pārsūdzēto lēmumu minētais lēmums pamatoti atcelts, un Meža valsts reģistrā pamatoti atjaunoti 2018.gada inventarizācijas dati.”[37]

Apgabaltiesa, tik tālu, cik ir runa par 2020. gada inventarizācijas neatbilstību situācijai dabā, norāda:

“Tas apstāklis, ka pieteicēja dabiskās brauktuves aizņemto zemi uzskata par ceļu un ir panākusi, ka zemes robežu plānā tikuši pārveidoti zemes lietošanas veidi, attiecīgo dabiskās brauktuves aizņemto zemi nepamatoti pārsaucot par zemi zem ceļiem un 2020. gada inventarizācijā vairs neiekļaujot šo zemi meža platībā, nenozīmē, ka dabiskā brauktuve tādējādi ir kļuvusi par ceļu.[..]

Ievērojot minēto, arī ar 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktu, uz kuru atsaucas pieteicēja un ar kuru apsekošanā piedalījušās personas (tostarp pieteicēja) dabisko brauktuvi neuzskata par meža zemi un ir nosaukušas par ceļu, kurš nav iekļaujams meža platībā, dabiskā brauktuve neiegūst ceļa statusu. Šādu kārtību, kad, apsekojot nekustamo īpašumu, pašvaldības un dienesta amatpersonas, piedaloties ieinteresētajai privātpersonai, varētu dabiskai brauktuvei mežā piešķirt ceļa statusu ar apsekošanas aktu, ceļu būvniecību reglamentējošie normatīvie akti neparedz. Apgabaltiesa piekrīt dienestam, ka minētais akts ir sastādīts, lai legalizētu prettiesisku situāciju, jo ir maz ticams, ka Engures novada domes un dienesta amatpersonas neorientējas ceļu būvniecību reglamentējošos normatīvajos aktos.”[38]

Pirmkārt, no Apgabaltiesas augstāk citētās atziņas secināms, ka šajā lietā tā vēlējās, lai Pieteicēja apliecina, ka Nekustamajā Īpašumā neatrodas dabiskā brauktuve, lai gan Lēmums šādus argumentus nesatur. Proti, Apgabaltiesa ir konstruējusi Lēmuma saturu tā, ka, ja Pieteicēja būtu spējusi pierādīt, ka tās Nekustamajā Īpašumā atrodas ceļš nevis dabiskā brauktuve, tā būtu izpildījusi atmežošanas procedūru. Šāds secinājums izdarāms tādēļ, ka Lēmums pamatojas uz atmežošanas procedūru nosakošajām tiesību normām, bet Apgabaltiesa ir norādījusi uz ceļa tiesiskuma vērtējumu un būtiskumu.

Otrkārt, Dienests Lēmumā nav vērtējis dabiskās brauktuves vai ceļa atrašanos Nekustamajā Īpašumā. Tas nav Lēmuma tiesiskuma un motivācijas pamats. Šādas prezumpcijas un Lēmuma saturs ir papildināts šīs administratīvās lietas izskatīšanas laikā. Lēmuma saturu un motivāciju nedrīkst papildināt pēc tam, kad tas ir stājies spēkā un, vēl jo vairāk, tā pārsūdzības procedūras laikā. Vēl būtiskāk, šādu rīcību nedrīkst īstenot tiesas, kam ir jāpārbauda Lēmuma tiesiskums, nevis jācenšas atrast risinājumi, lai šādu tiesiskumu saglabātu. Apgabaltiesa neapšaubāmi ir dabiskās brauktuves elementu saistījusi ar 2020. gada Inventarizāciju, jeb, izmantojot pašas Apgabaltiesas vārdus, panākusi, ka tiek leģitimizēts prettiesisks Lēmums, piemērojot nepareizās tiesību normas.

Apgabaltiesa ir patvaļīgi veikusi ne vien ceļa kategorizēšanu par dabisko brauktuvi, bet arī noteikusi, ka šis ir Lēmuma pamatojums un tieši šis apstāklis apliecina, ka situācija dabā neatbilst 2020. gada Inventarizācijā norādītajam. Pieteicēja vēlreiz uzsver, ka dabiskās brauktuves pastāvēšana vai nepastāvēšana nav Lēmuma motivācijā vispār un ir norādīta tikai vienā no Lēmuma rezolutīvās daļas punktiem.

Lēmumā Pieteicējas darbības tiek raksturotas kā atmežošanas procedūras pārkāpums. Šāds pārkāpums varēja rasties vienīgi gadījumā, ja Pieteicēja būtu veikusi atmežošanas darbības. Tā kā Sanitārā Cirte nebija attiecināma uz atmežošanas darbībām, Rajona tiesas uzsāktajā, bet Apgabaltiesas turpinātajā rīcībā tas ir īstenots to saistot ar Nekustamajā Īpašumā esošā ceļa tiesiskuma apšaubīšanu. Gan Rajona tiesa, gan Apgabaltiesa ir norādījušas, ka Pieteicēja vēl nav uzsākusi ar Būvatļauju piešķirto tiesību izlietojumu. Ja Rajona tiesas un Apgabaltiesas ieskatā plānotās būvniecības process vispār nav īstenojies vairāk par Būvatļaujas saņemšanu, tad būtu jāsecina, ka Pieteicējai ir joprojām ir tiesības lūgt ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu par atļauju atmežot. Tomēr, tā kā šobrīd lietā tiek nepamatoti argumentēta prettiesiska ceļa kategorizēšana, kā rezultātā samazināta meža zeme, Apgabaltiesa secina, ka Pieteicēja jau ir uzsākusi atmežošanas darbības meža zemē, lai gan nekonstatē prettiesisku atmežošanu.

Tādējādi, Apgabaltiesas ieskatā atmežošanas procedūras pārkāpums ir, pirmkārt, saņemtā Būvatļauja; otrkārt, dabiskās brauktuves pārkvalificēšana uz ceļu ar 2020. gada Inventarizāciju.

Pieteicēja uzsver, ka Lēmumā nav šāda motivācija. Tiktāl, cik Lēmumā ir minēta Būvatļauja, tā ir saistīta ar Sanitāro Cirti, kura it kā apliecina prettiesisku atmežošanu. Tā kā ne vien Sanitārā Cirte ir tiesiska, bet arī nav veikta prettiesiska atmežošana, būtu secināms, ka Lēmums ir jāatceļ.

Apgabaltiesa ir papildinājusi Lēmuma saturu ar vērtējumu par dabisko brauktuvi. Šādā veidā Apgabaltiesa ir panākusi, ka 2020. gada Inventarizācija ir uzskatāma par neatbilstošu situācijai dabā. Apgabaltiesa jebkurā gadījumā šo apstākli dēvē par meža zemes samazinājumu, kas Noteikumu Nr. 384 ietvarā esot saistīta ar atmežošanas darbību.

Pieteicēja izvirza apgalvojumu, ka Apgabaltiesas vēlēšanās pieturēties pie apgalvojuma par Būvatļaujas nozīmi šajā lietā ir saistīta ar nepieciešamību konstatēt, ka tās izvirzītais apgalvojums par dabiskās brauktuves pastāvēšanu Nekustamajā Īpašumā uzskatāms par atmežošanas procedūras pārkāpumu.

Būvniecība ir viens no pieļaujamajiem iemesliem atmežošanai un Pieteicēja arī nenoliedz, ka tiesību normās tas ir tieši noteikts. Ja Būvatļauja tiek saistīta ar meža zemi Nekustamajā Īpašumā, tad būtu iespējams prezumēt potenciālu atmežošanu. Lēmumā šī atmežošana tika saistīta ar Sanitāro Cirti, kas vismaz tik tiešām ir koku ciršana, tomēr šis apstāklis Apgabaltiesas ieskatā nav būtisks.

Apgabaltiesa eventuāli ir nonākusi pie secinājuma, ka atmežošanas procedūras (kuras nepieciešamība pamatojas Būvatļaujas pastāvēšanā) pārkāpums izriet no nepareizi konstatēta ceļa Nekustamajā Īpašumā. Proti, ja Lēmumā Dienests ir nepareizi konstatējis, ka Sanitārā Cirte ir daļa no, pirmkārt, atmežošanas, bet, otrkārt, ir saistīta ar Būvatļauju, tad Apgabaltiesa ir Lēmumu būtiski grozījusi un ielasījusi tajā, ka atmežošanas procedūra ir pārkāpta, jo 2020. gada Inventarizācijā ir nepareizi norādīts ceļš.

Pieteicēja uzsver, ka Apgabaltiesas Spriedums ir klaji prettiesisks un nesaskanīgs vairākos tā punktos. Apgabaltiesa, konstatējot, ka nav veikta prettiesiska atmežošana, ir konstatējusi atmežošanas procedūras pārkāpumu, kas izriet no prezumpcijas par nepamatoti no meža zemes izslēgtu dabisku brauktuvi, pretēji APL 250. panta otrajai daļai. Pieteicēja norāda, ka pat teorētiski pieņemot, ka Nekustamajā Īpašumā ir dabiskā brauktuve nevis ceļš, tas nebija pamatā Lēmumam un Lēmums par to klusē, piemērojot atmežošanas procedūru noteicošās tiesību normas.

Apgabaltiesai bija jāspēj konstatēt, ka pat ja tās ieskatā 2020. gada Inventarizācija neatbilst faktiskajai situācijai dabā, Lēmums ir atceļams, jo tajā piemērotas nepareizās tiesību normas un norādīts nepareizs faktiskās situācijas dabā apraksts, kā arī izdarīti spekulatīvi pieņēmumi par Pieteicējas vēlmēm un rīcību nākotnē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, secināms, ka Apgabaltiesa ar Spriedumu ir pārkāpusi APL 250.°panta otro daļu, papildinot Dienesta Lēmuma saturu un pamatojot to.

CITA INFORMĀCIJA

Atbilstoši APL 124. panta ceturtajai daļai par kasācijas sūdzību maksājama drošības nauda 70 (septiņdesmit) eiro apmērā. Atbilstoši APL 124. panta ceturtajai daļai, Pieteicējs ir veicis drošības naudas samaksu.

Saskaņā ar APL 186. panta otrās daļas 3. punktu Pieteicēja piekrīt saziņai ar tiesu izmantot elektroniskā pasta adresi. Saziņai ar Pieteicēju ir izmantojama elektroniskā pasta adrese: [email protected]

LŪGUMI

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, kā arī Administratīvā procesa likuma 325., 326., 327 un 328. pantu, Pieteicēja lūdz tiesu:

Pieņemt izskatīšanai Pieteicējas kasācijas sūdzību.

Ierosināt kasācijas tiesvedību uz kasācijas sūdzības pamata.

Atcelt Valsts meža dienesta ģenerāldirektores A. Stašānes 2021. gada 25. janvāra lēmumu Nr. VMD1-10/90 “Par izmaiņu veikšanu Meža valsts reģistrā īpašuma meža inventarizācijas datos”.


[1] Saskaņā ar Ministru kabineta 2016. gada 21. maija noteikumu Nr. 384 „Meža inventarizācijas un meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” 4. pielikuma 1. tabulas 1. p.k. nogabala platībai pilsētu un ciemu teritorijās nogabala platībaas noteiktība ir 0,01 ha

[2] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma motīvu daļas 11. punktu.

[3] Sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 6. punktu.

[4] Sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 8. punktu

[5] Sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 9. punktu.

[6] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu.

[7] Sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 6., 8. un 9. punktu.

[8] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu.

[9] Turpat.

[10] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu.

[11] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu, it īpaši tā 21. lapaspuses priekšpēdējo paragrāfu.

[12] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu.

[13] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 4.7. apakšpunktu un 10. punktu.

[14] Turpat. 11. punktu.

[15] sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 8. punktu un 9. punktu.

[16] Sk. Senāta 2005. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-73/2005 13. punktu.

[17] Sk. Senāta 2019. gada 29. maija sprieduma lietā Nr. SKA-274/2019 7. punktu.

[18] Turpat.

[19] Sk., piemēram, Senāta 2021. gada 12. marta sprieduma lietā SKA-49/2021 14. punktu.

[20] Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 590.-591. lpp.

[21] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 11. punktu.

[22] Sk. Senāta 2017. gada 11. septembra lēmuma lietā Nr. SKA 1198/2017 6., 8. un 9. punktu.

[23] Sk. Rajona tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma administratīvajā lietā Nr. A420134321 12. punktu; Apgabaltiesas Sprieduma  4.8. un 4.11. apakšpunktu un 10. punktu.

[24] Sk. Senāta 2018. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-108/2018 7. punktu; Senāta 2019. gada 29. maija sprieduma lietā Nr. SKA-274/2019 7. punktu.

[25] Sk. Senāta 2018.gada 13.februāra sprieduma lietā SKA-92/2018 7. un 8. punktu; Senāta 2019. gada 29. maija sprieduma lietā SKA-274/2019 7. punktu.

[26] Sk. Senāta 2019. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-262/2019, sevišķi tā 7. punktu.

[27] sk., piemēram, Senāta 2019. gada 26. aprīļa sprieduma lietā SKA-262/2019 7. punktu; Levits E. Likuma prioritātes principa funkcija kontekstā ar tiesiskuma un likuma atrunas principu. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 197.lpp.

[28] Sk. Senāta 2007. gada 7.jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-238/2007.

[29] Sk. Satversmes tiesas 2003.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2002-12-01  6.punktu; Satversmes tiesas 2005.gada 6.aprīļa sprieduma lietā Nr.2004-21-01  9.3.1.punktu

[30] Sk. Senāta 2007. gada 7.jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-238/2007.

[31] Sk. Senāta 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-67/2013 6. punktu; Senāta 2017. gada 21. jūnija spriedumu lietā SKA-177/2017.

[32] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 4.7. apakšpunktu un 10. punktu.

[33] Sk. Rajona tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma administratīvajā lietā Nr. A420134321 11. punktu.

[34] Sk. Rajona tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma administratīvajā lietā Nr. A420134321 11. punktu.

[35] Sk. Rajona tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma administratīvajā lietā Nr. A420134321 12. punktu.

[36] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 4.4. apakšpunktu un 10. punktu.

[37] Turpat. 11. punkts.

[38] Sk. Apgabaltiesas Sprieduma 14. punktu.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


4
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Jāzeps un brāļi
Jāzeps un brāļi

Viņš tāds diegveidīgs. Vot ja uzbūvētu pili Kaspijas jūras kāpās, vai Baikāla liegumā Pasūtot sīko kājeļu raustītāju uz poda. Tad gan visu cieņu. A šite Latvijā tikai mēdās iedot vienam prekureram dzeltenas ripiņas, iedot tēsnesim dažus spīdīgus akmenīšus. Šie protams nav glupi un tik slauc. Tas tādiem kas nav snobi bet kaukādos maldu ceļos tikuši pie krietniem rubļiem vēlas sev izrādīties vareni. Daudzi gudri cilvēki paliks bagāti.

rokas nost!
rokas nost!

Ko mums to taukaino kamoliņu visu laiku rāda.

Spička
Spička

Kuldīgā degot ar Ramoliņu saistīts uzņēmums. Varbūt melnā PR pasūtītāji nesasnieguši gaidīto efektu, ķērušies pie kā nopietnāka. Prokuratūra varētu to papētīt.

kāpu sargs
kāpu sargs

Ramoliņš nemaksā diezgan nodokļos.