Case study. Kā Ašeradena “bērni” mēģina pārliecināt valdību atteikties no 560 000 000 eiro investīcijām, lai 15 Sakas pagasta iedzīvotājiem būtu ērtāk

KATRĪNA IĻJINSKA, Inc.Baltics

Aizejot pagājušo piektdien atvaļinājumā, mans kolēģis, kuram īsti nepatīk mans sociālo ierakstu stils, ar bažām, bet jokojot pateica: “Bail iedomāties, ko tu vēl sarakstīsi pa nedēļu, kamēr būšu prom.” Es paberzēju rokas, jo plānoju turpināt rakstu sēriju par NVO, bet, kad sāku pētīt datus par iecerēto publikāciju, izrādījās, ka politiķiem pietuvināto NVO tīklojumu esmu novērtējusi par zemu pat es, tāpēc tas aizņems daudz vairāk laika. Man tika viss garlaicīgais: rediģēt intervijas un gatavot žurnālu nodošanai tipogrāfijā. Bet tad svētdienas pulksten 21:47 es saņēmu WhatsApp ziņu no “pīār” speciālista Ginta Federa. Un kā jau nojauš lielākā daļa ekonomiski aktīvās sabiedrības, ja tev desmitos raksta Feders ar tekstu, ka “vienam klientam deg viena lieta”, kas turklāt esot “puspolitiska”, tad to ziņu nevajag ņemt un likt portālā par dāsni piedāvātajiem 70 eiro, bet, visticamāk, tas ir kaut kas ļoti melns un netīrs. Izrādījās, ka tā arī ir – kārtējais “Jaunās Vienotības” mēģinājums nodarīt maksimālu kaitējumu valstij.

Tā nu pirmdienas rītā es sāku iedziļināties un “jo tālāk mežā, jo vairāk malkas” atklājās arī saiknes ar NVO, un ar ierēdņiem, un vispār pēkšņi kaut kāda Dieva svētība šajā sākotnēji garlaicīgi saplānotajā pirmsatvaļinājuma nedēļā. Informācijas apjoms izrādījās tik liels, ka parādījās jauna problēma: kā lai to visu saliek vienā rakstā un kādā formātā… Bet, kad es vakar no rīta pretvēja biedrības “Drosme darīt” X kontā ieraudzīju un izlasīju no pensijas atsauktās “Jaunās Vienotības” biedrenes Ilmas Čepānes rakstu, kurā viņa apgalvo, ka viņai ir nepatīkami kritizēt bijušos kolēģus, it kā atvainojoties un taisnojoties, bet tomēr partijas vārdā viņa to dara, tad apskaidrība atnāca pati: esmu noilgojusies pēc “memuāru” formāta un šis ir brīnišķīgs case study, lai izgaismotu vēl nelielu daļiņu no iemesliem, kāpēc Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc visiem ekonomiskajiem parametriem.

Bēdīgi slavenā un krimināli tiesājamā PR speciālista lūgums bija nopublicēt uzņēmumu “K2 Ventum” klaji nomelnojošu informāciju no biedrības “Piekraste rītdienai”, kuras juridiskā adrese atrodas apmēram 1,5 km no tuvākā plānotā vēja ģeneratora Sakas pagastā, t.i., apmēram divreiz tālāk, nekā prasa likums. Biedrība apgalvo, ka uzņēmums “K2 Ventum” izmanto “viltotas foto vizualizācijas” savā ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojumā un “draud valdībai ar tiesvedību”. Diezgan skaļi paziņojumi, lai tos vienkārši nopublicētu kā preses relīzi par 70 eiro (labi, ka tas vēl bez PVN) portālā. Cena ir būtiska šajā gadījumā, jo es gribētu, lai “klients” un arī citi Federa klienti, kuri maksā PR uzņēmumiem par preses relīžu “dabūšanu medijos” daudzus simtus, spēj izvērtēt, cik viņi maksā “komunikācijas speciālistam”, un cik viņš piedāvā medijam. Cena, protams, svārstās, šī ir tāda “vidējā”. Bet konkrēti Federam ir arī nabadzīgāki klienti par Latvijas veiksmes stāsta “Printify” īpašnieku Jāni Berdiganu, kurš cita starpā “Printify” dibināja kopā ar “Jaunās Vienotības” līdera Arvila Ašeradena dēlu Arti Kehri, un tagad viņam nepatīk piejūras plānotais vēja parks. Federa nabadzīgāko klientu vidū ir, piemēram, lietuviešu “Civinity” ar 100 miljonu eiro ienākumiem, tie tur vispār nevarot atļauties neko pat tad, kad obligācijas jāizlaiž par 15 miljoniem, bet par to citā reizē.

Tātad, kāda saistība ar Berdiganu? Es arī nezināju, bet izrādās, ka tieši šim Latvijas multimiljonāram, kurš tostarp ir viens no Pāvilostas iedzīvotājiem ar savrupmāju tur, šķiet, ka Latvijas valdībai būtu jāatsakās no 560 miljonu eiro vērtā projekta, kuru iepriekš šī pati “Jaunās Vienotības” valdība ir noteikusi par īpaši svarīgu, stratēģisku un visādi citādi valstij nepieciešamu pēc visiem parametriem, ieskaitot to, ka “mums taču ir jāsasniedz ES zaļās enerģijas noteiktās prasības”, “jārūpējas par enerģētisko neatkarību” utt. Tas viss jā, bet tikai ne Berdigana dārziņā pie jūras. Kaut kur citur, prom no mūsu acīm var, bet te – nevar. Bet pirms pārejam pie interesantākās daļas – manas ierakstītās sarunas ar Jāni Berdiganu atreferējuma, kas beidzās ar viņa draudiem man, kā arī iesaistīto NVO apskata, jāpastāsta, par ko vispār projekts un kā viss attīstījās.

Prioritārs līdz brīdim

Uzņēmuma “K2 Ventum” projekts nav jauns, tā sākotnējā iecere datējama ar 2021. gadu, kad uzņēmums vēl pats nebija izlēmis, cik lielu vēja parku būvēt. Versijas bija divas: 61 turbīnu vai 55 turbīnas. Protams, tad sākās lielākā “sāpe”, kuru zina jebkurš, kurš būvē jebko, – ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) un sabiedriskās apspriešanas. Nenoliedzami vajadzīga procedūra, kuras galveno mērķi gan ir aizmirsuši vai pārpratuši gan politiķi, gan fanātiķi.

Proti, IVN un sabiedrisko apspriešanu mērķis un arī likumīgais spēks nav kaut ko aizliegt, bet gan konstatēt ietekmi uz vidi un dot iespēju sabiedrībai un iedzīvotājiem izteikt savus viedokļus, kā arī rast kompromisus. Pašas par sevi šīs procedūras neko neaizliedz. Un, ja IVN programma tiek akceptēta, tad pēc būtības tur drīkst veikt konkrēto darbību. Vai, ja tiek konstatēta kāda neatbilstība likumam, IVN programma tiek pārtraukta. Būtībā tā ir apkārtnes izpēte, lai saprastu, kas notiks, ja mēs te kaut ko uzbūvēsim. Tikai tad, ja IVN procesā tiek konstatēti kaut kādi apstākļi, kā, piemēram, biotopi u.tml., kas liedz attīstīt projektu, atbildīgā institūcija var nedot savu saskaņojumu projektam līdz pat tam, ka to vispār var aizliegt īstenot. IVN taisa visi, kas kaut ko plāno būvēt un pēc savas būtības IVN var iedalīt divās kategorijās: sākotnējais, “vienkāršais” IVN un pamatīgais, detalizētais IVN.

Otro piemēro tad, ja pēc pirmā vēl ir bažas, vai “K2 Ventum” gadījumā, arī atrašanās tuvumā “Natura 2000” teritorijām. Tā noticis arī ar “K2 Ventum” projektu.

Būtībā četrus gadus uzņēmums nodarbojās ar pētniecību, dialogu ar sabiedrību, projekta labošanu un tamlīdzīgām lietām. Veicot biotopu, putnu, ainavas un citu vides faktoru izvērtējumu, vispirms uzņēmums atteicās no idejas par 61 vēja turbīnu un atstāja variantu ar 55. Taču vēlāk, ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu un tieši Pāvilostas iedzīvotāju iebildumus (Pāvilostā dzīvo 833 iedzīvotāji, apmēram par 20% mazāk nekā vienā Rīgas garākajā mājā Ziepniekkalnā), uzņēmums atteicās vēl no deviņām turbīnām un gala projektā un IVN ir tikai 46 vēja turbīnas.

Īsumā, “K2 Ventum” iespringa un tā vietā, lai uztaisītu visu pēc minimuma, ko prasa likums, ieguldījās un uztaisīja maksimāli detalizētu IVN, ar bilžu grāmatām u.tml. Viegli, droši vien, nebija: iedzīvotāji negribēja vēja parku, bet Vides pārraudzības valsts birojs (tagad – Enerģētikas un vides aģentūra) 2024. gadā pat lika to pārstrādāt; kopumā šim dokumentam bija četras redakcijas. Visbeidzot 2025. gada 30. septembrī Enerģētikas un vides aģentūra deva savu akceptu. Tā gan nav vienīgā institūcija, kas akceptēja projektu, to vidū ir visas iesaistītās institūcijas: AS “Augstsprieguma tīkls”, Dabas aizsardzības pārvalde, Valsts vides dienests, Veselības inspekcija, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, AS “Latvijas valsts meži”, VAS “Latvijas gaisa satiksme”, VA “Civilās aviācijas aģentūra”, VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, SIA “Elektroniskie sakari”, VSIA “Latvijas valsts ceļi”, Dienvidkurzemes novada pašvaldība (vai tad viņi nav pret?), Kuldīgas novada pašvaldība, Aizsardzības ministrija, Satiksmes ministrija, VSIA “Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”.

Jāsaka, ka projektu atbalsta arī daļa pašas Pāvilostas iedzīvotāju un daļa Sakas pagasta iedzīvotāju;  tie pārsvarā nav Rīgas un ASV miljonāri, bet vietējie iedzīvotāji, kuriem ar esošajām 49 darba vietām pagastā ir par maz.

Iebilst pavisam citi – tie, kuriem ar darba vietām viss ir kārtībā, jo viņiem jau ir darbs Dienvidkurzemes pašvaldībā, kuru vada Nacionālā apvienība kopā ar “Jauno Vienotību” un “Latvijas Reģionu apvienību”. Pašvaldības mērs pārstāv Nacionālo apvienību – tieši tās vadītā Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) šobrīd ir galvenais projekta pretinieks.

Taču vēl līdz tam, 2025. gada februāra sākumā, “K2 Ventum” saņēma LIAA prioritārā investīciju projekta statusu. Ko tas nozīmē? Dabā tas nozīmē tostarp “zaļo koridoru” lieliem projektiem. Bet tādu nevar saņemt visi, kas paziņo par investīcijām; ir likums un ir MK noteikumi, kas nosaka kritērijus, t. i., nozares, investīciju apjomu un citus faktorus, turklāt uz projektu bija attiecināms arī Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās energoapgādes būvju būvniecības kārtības likums, kas šobrīd vasarā ir zaudējis spēku, bet tam bija arī pārejas periods līdz 31. augustam, un tas ir iemesls, kādēļ valdībai tagad, kad jau visi termiņi sen nokavēti, ir jāpieņem kaut kāds lēmums. Bet tas nav vienīgais likums, kurš piešķir projektam valstisku nozīmi. Kas tie tādi par likumiem?

Vienkārši runājot, savulaik Latvijas valsts “Jaunās Vienotības” vadībā pieņēma virkni visādu likumu, stratēģiju un vadlīniju, lai ne tikai nodrošinātu enerģētisko neatkarību, bet arī izpildītu Eiropas Savienības prasības pēc atjaunojamās enerģijas īpatsvara. Kādam patīk, kādam nē, bet tādas saistības Latvija uzņēmās un sāka visādi veicināt visu “zaļo” – dalīt subsīdijas elektroauto iegādei, maksāt medijiem caur EKII, lai šo zaļo kursu veicinātu utt. Virkne likumu un citu normatīvo aktu deva signālu arī atjaunīgās enerģētikas projektu attīstītājiem: nāc, dari, uztaisi mums vēja un citu zaļo enerģiju.

Protams, gan šie likumi, gan prioritārā investīciju projekta statuss investoram “K2 Ventum” deva iedrošinājumu, ka var turpināt iesākto: uzņēmums sāka meklēt vēja turbīnu piegādātāju, vienojās ar Nīderlandes ING banku par garantiju finansējumam, visas puses noalgoja darbiniekus šim projektam un visādi virzījās uz priekšu. 

Bet tad kaut kas nogāja greizi. Latvijā, protams, ne jau nopietnas Eiropas bankas pusē vai turbīnu ražotāju pusē. Tajā galā ar tiesisko paļāvību viss ir kārtībā.

Par domstarpībām politiskā līmenī vēsture klusē, taču publiski par galveno projekta pretinieku nolēma “uzstāties” Pāvilostas iedzīvotājs, multimiljonārs un Ašeradena dēla partneris Jānis Berdigans, kurš izvērsa kampaņu atbilstoši savai rocībai. Grūti pateikt, cik pārliecināts viņš ir par savu taisnību juridiski, bet no mūsu sarunas radās priekšstats, ka viņš drīzāk tiek izmantots no savu politisko draugu puses, jo nevarētu taču pati “Jaunā Vienotība”, kuras vadībā projekts ieguva savu nozīmīgo statusu, tagad uzstāties pret sevi… Tā nu jaunietis ne tikai veltīja savu laiku, lai piedalītos sabiedriskajā apspriešanā, kurā uzreiz attīstītāju nosauca par degradētāju, bet bija arī patērējies nomelnošanas kampaņai. Kas loģiski noveda arī pie tiesvedības, par kuru Berdigans, noprotams no sarunas, ir ļoti satraucies. Tā, piemēram, viņš iegādājās 9 minūšu 15 sekunžu (!) radio reklāmu tieši dienā, kad Latvijas valdība skatīja jautājumu par “K2 Ventum” projektu, kurā ne tikai pauda savu pārliecību par pašu projektu, bet sarunāja arī visādas muļķības un stādījās priekšā gan kā “Printful” un “Printify” valdes priekšsēdētājs, gan kā Pāvilostas iedzīvotāju interešu pārstāvis, galu galā piebilstot, ka plašāka informācija ir pieejama fonda mājaslapā.

Nu, piemēram, viņš stāstīja, ka vēja parks būšot 1,5 km no Pāvilostas, lai gan tuvākā vēja turbīna no pilsētas administratīvās robežas ir tālāk par 2,3 km. Apmeloja projekta attīstītāju, par ko arī tika iesūdzēts tiesā. Bet tie visi ir sīkumi, tāpat kā pati radio reklāma nav vienīgais Berdigana mēģinājums ietekmēt varas lēmumus. Nav izslēgts, ka arī Dienvidkurzemes novada pašvaldība ir iestājusies pret projektu kādu nevienam nezināmu mantisku apsvērumu dēļ. Droši vien arī sakritība, ka Berdigans katru pavasari mēģina kaut ko uzdāvināt pašvaldībai. Piemēram, pērnā gada aprīlī, tieši tad, kad sākās pārstrādātā vēja parka IVN apspriešana, Dienvidkurzemes pašvaldība lēma par divu padel tenisa kortu 88 tūkstošu eiro vērtībā dāvinājuma pieņemšanu no Berdiganu fonda. Protams, ka tā ir tīrākā sakritība, ka vienu kortu par uz pusi mazāku summu Berdigans vēlējās dāvināt arī 2024. gadā (interesanti gan, vai šo dāvinājumu kādreiz arī izmantos kaut viens īstenais Sakas iedzīvotājs, vai tikai Rīgas bagātie atpūtnieki ar pašu Berdiganu priekšgalā?).

Bet, ko nu tur par dāvanām, tās gan jau patīk ne tikai Nacionālajai apvienībai. Krietni aizraujošāka bija mana saruna ar Jāni Berdiganu pašu, it īpaši tādēļ, ka es nevarētu teikt, ka mēs būtu kaut kādi labie draugi vai seni paziņas. Pavisam nē! Esam satikušies vienu reizi sensenos laikos, kad “Printify” bija pārcēlies uz biroju “Spīķeros” un piesaistīja jaunus investorus no ASV. Tas bija 2019. gadā, un es to pasākumu labi atceros, jo tad es iepazinos ar tā laika Latvijas premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) māsu – advokāti un vēl nodomāju, ka laikam ir savā ziņā labi būt premjera ģimenes paspārnē. Taču šī partija performē tik slikti, ka no tās “notinies” pat Kariņš. Palikuši vien daži vientuļie kareivji ar naudu, kas demonstrē tādu likumu nezināšanu un uzvedas tik naivi, it kā gadiem nebūtu dzīvojuši Latvijā… Oh, wait…

Bagātie arī raud

Saruna ar Jāni Berdiganu mani izbrīnīja tik ļoti, ka, lai vismaz kaut kā iepriecinātu un pažēlotu naivo bagātnieku, man nāksies to atreferēt teju pilnā apmērā, lai gan tā ilga veselas 19 minūtes un aizņems vairāk vietas, nekā es sākotnēji biju iecerējusi. [Tālāk bold italic ir ierakstā fiksētais, bet pārējais ir mani komentāri].

Saruna sākās diezgan brīvi, Berdigans pajautāja, no kurienes man tāda pēkšņa interese par “ventilatoriem”, uz ko es atbildēju ļoti tieši, – ka mana interese nāk no pīārista Ginta Federa uzstājības, kas liecina, ka vajag iedziļināties, un “iegūglējot”, es konstatēju, ka tā ir aktuāla tēma, kā arī saistībā ar to uzgāju paša Berdigana vārdu, jo viņš ir aktīvs “pretvēja atbalstītājs”.

Tālāk, neskatoties uz to, ka es vēl neko nepaspēju pajautāt, Berdigans pats man jau pateica, ka šī tēma ir ļoti “karsta” valdībā un vakar jau Ministru kabinetā bijusi diskusija par šo tēmu. Bet pirmdienās nav valdības sēdes, pirmdienās ir tikai koalīcijas sanāksmes, kur spriež par to, ko skatīs otrdien valdībā. Šīs sanāksmes nav publiskas, līdz ar to Berdigans jau otrajā sarunas teikumā neviena neprasīts faktiski paziņoja man, ka valdībā ir kāds, kurš viņam atskaitās, kas tur notiek, un kādā statusā ir projekts.

Interesanti, interesanti…

Tālāk uzņēmējs interesējās, vai es ierakstu šo sarunu, jo viņam nav iebildumu arī tad, ja es ierakstu, vienīgi viņam ir situācija, ka Sadauskis viņu ir iesūdzējis tiesā… un par šo tēmu viņu nointervēja “Delfi”, solot šajās dienās par to rakstu, bet viņam ir jāpiesargās, ko viņš izsakās, jo ja viņš pateiks par daudz, tad viņam būšot vēl lielāka ķeza.

Telefonsarunas es ierakstu gandrīz vienmēr, it īpaši tad, ja saruna solās būt garāka par piecām minūtēm. Pārsvarā laika taupības labad, lai nav ar pildspalvu jāpieraksta, bet var normāli parunāt. Atkarībā no vajadzības vai sajūtām pēc potenciālās vajadzības es jautāju sarunu biedram, vai drīkstu ierakstīt sarunu. Te viss ir vienkārši: zināms, ja brīdinājuma par sarunas ierakstu nav, tad, visticamāk, to nevarēs izmantot nekur kā pierādījumu un tādam ierakstam ir tikai tehniska rakstura nozīme, bet, ja sarunas biedrs piekrīt, tad gan to var izmantot. Tā nu šajā reizē es pat nepaspēju neko pajautāt, kad Berdigans jau paguva pats gan pajautāt, vai ierakstu sarunu, gan pateikt, ka viņš neiebilst, un tikai tad man izdevās iestarpināt, ka es gribēju vaicāt šo atļauju, bet viņš jau ir atbildējis. Un pie viena izpļāpājis to, ko “Delfi”plāno publicēt. Nu, laikam jau pilnā pārliecībā, ka tur arī viss jau sarunāts. Brīvais sarunas stils man radīja priekšstatu, ka jau minētais bēdīgi slavenais pīār speciālists ir sasolījis sazin ko no sērijas “te nebūs pārsteigumu”.

Tālāk Jānis Berdigans man stāsta, ka līdz šim projektam ir no politikas turējies pa gabalu, bet līdz ar šo ir pavērušās acis uz reālo situāciju. Viņš, atbildot uz manu jautājumu, atzīst, ka viņam ir īpašums Pāvilostā un tieši tas ir iemesls, kāpēc viņš esot iedziļinājies. “Es nevaru lāpīt visu pasauli, bet šis ir tas iemesls, kāpēc esmu sācis iedziļināties un man ir pavēries bišķiņ citāds skatījums. Pirmkārt jau, tā milzīgā investīcija ap 600 miljoniem, ko viņi skandina… Tiem puišiem nav tādas naudas, tāpēc viņi paši nebūvēs. Tātad biznesa plāns ir uztaisīt papīrus un pārdot tad papīra formātā to parku.” To, ka katrs uzņēmējs un iedzīvotājs sāk iedziļināties problemātikā tikai tad, kad tā skar viņu pašu, domājams, nav jāpierāda, taču par pārējo jāsaka, ka tas ir diezgan skaļš apgalvojums, kas varētu vilkt uz vēl vienu tiesvedību. Tāpēc es pārtraucu savu sarunu biedru un saku, kā ir, proti, “K2 Ventum” man rāda lielākās Nīderlandes banku grupas ING sniegtu garantiju, kurā banka sola finansēt projektu deviņciparu summas apmērā, proti, runa nav par miljoniem, bet par miljardu.

[att.: ING garantija]

“Zin’ kā, uztaisīt visu kaut ko var. Man arī ir draugi, kuriem pieder banka, kura var uztaisīt papīru, bet vai dzīvē tā izpildītos, es ļoti šaubos. Tas ir riskants bizness un viņiem nav konkrēti nekādas vēsturiskas pieredzes šinī biznesā. Bet nav jau tālu jāmeklē: paskaties uz “Lafloras” un “Pienavas” keisu: puiši uztaisīja projekta stadijā. Un sliktākais… ja to nopērk kāds ārzemnieks, nu tad tas vēl nekas, bet sliktākais, kas var būt, ir tā kā “Lafloras” un “Pienavas” keisā, kad to nopērk “Latvenergo”, kas man liekās pilnīgs absurds, ka “Latvenergo” nevis paši attīsta tos projektus, bet pērk. Kāpēc viņus pērk? Ne jau tāpēc, ka viņi ir pilnīgi muļķi un nevarētu to paši izveidot, bet tāpēc, ka mākslīgi no atbilstošām institūcijām tiek bremzēti “Latvenergo” projekti, lai viņi būtu spiesti pirkt šādus te projektus. Iedomājies, “Lafloru” un “Pienavu” nopirka par 300 miljoniem, tā ir tava, mana nodokļu nauda, kas tika samaksāta vienkārši par papīriem. Ja viņi vēl būtu nopirkuši par 1,2 miljoniem eiro megavatstundā, tas vēl būtu ok, bet viņi nopirka par 1,4 un 1,8 miljoniem megavatstundā, kas nozīmē, ka viņi pārmaksāja par dokumentu iegādi. Lai nesauktu to par zagšanu un naudas izsaimniekošanu… mākslīgi bremzē valsts uzņēmuma iespējas attīstīties, lai tas būtu spiests iegādāties papīrus no privātajiem, tur taču pat zemes nav iekļautas.”

Manā prātā šaudījās visādas domas, un pirmā no tām – kur tad tu, patriot, biji agrāk? Kur ir iesniegums KNAB un prokuratūrai? Kur ir protests un skaļi paziņojumi par naudas izsaimniekošanu? Ja tev šī informācija ir un bija zināma, kur bija prasības atkāpties “Vienotības” valdībai, kad tas viss notika? Interesanti gan, ka par “patriotiem” kļūst tikai tad, kad lieta skar pašu īpašumu. Es turēju sevi rokās.

Protams, šajās dažās minūtēs Berdigans bija paspējis sarunāt visādas lietas, kas velk vismaz vēl uz dažām tiesvedībām, proti, uzņēmējs apgalvo, ka:

• Viņš zina bankas, kas bez problēmām var “sazīmēt papīrus”, kādus vajag; pie viena apgalvo, ka viņam zināmu cilvēku bankas ir negodprātīgas, kuras savus solījumus netaisās pildīt;
• Saka, ka lielākā Nīderlandes banka ar ASV akcionāriem sola miljardu galvojumu tāpat vien un to arī var sazīmēt;
• Ir daudz labāk, ja enerģētikas uzņēmums Latvijā pieder ārzemniekiem, nevis vietējiem uzņēmējiem;
• Apgalvo, ka valsts uzņēmums pārmaksā par “papīriem”;
• Izpauž konfidenciālas darījumu detaļas, tostarp summas;
• Apgalvo, ka valsts iestādes bremzē valsts uzņēmuma attīstību, vienlaikus pats nevēršas ar iesniegumu atbildīgajās institūcijās.

Būtībā katrs no šiem punktiem der kādai prasībai tiesā, vajag tikai gribēt.

Tālāk Berdigans apgalvo, ka “visticamākais scenārijs ar “K2 Ventum” būtu bijis, ja viņš izietu cauri tāds, ka to nopērk “Latvenergo””…

Tātad, no formulējuma “ja būtu izgājis cauri” secināms, ka Berdiganam otrdienas pusdienlaikā jau ir zināms, kāds būs valdības lēmums pēc nedēļas… nu, ko lai te saka, vispār Andrim Kulbergam jāpalūko, vai tiešām viņš ir tas, kas vada valdību.

Berdigans turpina: “Tāpēc, ka “Latvenergo” bijušais valdes loceklis strādāja pie tā, lai tur izbūvētu Kurzemes loku. Kurzemes loks savā ziņā tika izbūvēts priekš “K2 Ventum” un tagad tas cilvēks ir “K2 Ventum” valdes loceklis. Jaunais “Latvenergo” valdes loceklis vēl salīdzinoši nesen zvanīja manam kaimiņam Gundaram un prasīja: “Ko tad jūs, puiši, tā cīnāties pretī, taču vajag atrast kādu risinājumu.” Izstāsti, kāds sakars “Latvenergo” valdes priekšsēdētājam zvanīt kāda privāta projekta interesēs, nu, centieties taču, “Latvenergo”, paši attīstīt projektus, kāpēc jūs cenšaties palīdzēt citiem? Man liekas, ka tas ir pilnīgs absurds. Tur “Vienotība” un ZZS ir galvenie bīdītāji šim visam.”

Es savukārt biju dzirdējusi, ka “Jaunā Vienotība” ir galvenais projekta oponents, tāpēc tā arī pajautāju: “Vai tad “Vienotība” nav galvenais projekta oponents?”

Berdigans atbild: “Nē, nē, nē, “Vienotība” ir absolūti par! Tur varbūt izdevās Siliņu, nu, varbūt…nu, mmmm… eee… ommm… ka viņa ieklausījās iedzīvotājos, bet lielākā daļa partijas ir lieli bīdītāji tajā lietā. Gan Patmalnieks, gan Ašeradens, Čudars ir priekšgalā, es domāju.”

– “Vai tad Ašeradens nav galvenais pretinieks šim projektam?” vaicāju es.

– “Nē, nē, nē, vispār nē. Ašeradens man personīgi zvanīja un teica: “Jāni, mums vajag atrast kompromisu, varbūt noņemam kādu turbīnu nost…”

– “Nu, bet noņēma taču!”

– “Nu, jā.”

Pēc īsas pauzes es rosināju palūkoties uz procesu no likuma skatu punkta un padalījos ar viedokli, ka mans sarunu biedrs stāstā izskatās ļoti slikti, uz ko saņēmu komentāru: “Man tā tiesvedība ir tikai sākuma stadijā, bet man atvērās acis, ka iedzīvotājiem nav vispār nekāda spēka! Man vienalga, kā es tur izskatos kādam Rīgā. Bija trīs sabiedriskās apspriedes un neviens uz tām nereaģēja vispār. Bija pilna zāle ar piketētājiem, iedzīvotājiem, bet tas pilnībā vienalga…”

– “Nu, pagaidi. Tu dzīvo Pāvilostā un paprasi noņemt dažus “ventilatorus”. Uzņēmums noņem tos dažus “ventilatorus”. Ko tu vēl sagaidi?” vaicāju es.

– “Es nevienā brīdī neprasīju noņemt dažus ventilatorus, tas bija viņu piedāvājums. Manā skatījumā tā ir absolūta nepatiesība, ka viņi ir izpildījuši IVN nosacījumus. Tā ir taisnība, ka viņi ir dabūjuši IVN apstiprinājumu, kuru parakstīja… Nu, kā man stāstīja, neviens to IVN neizvērtēja, parakstīja cilvēks pēdējā savā darba dienā un tā viņi dabūja IVN apstiprinājumu. Tur ir tik milzīgi pārkāpumi tajā IVN, uz ko tika rakstīta kaudze ar iebildumiem un vispār nebija nekādas reakcijas. Nu, piemēram, uz to, ka tur ir viltoti fotoattēli…”

Šajā brīdī mana pacietība sāka beigties. Ne tāpēc, ka man būtu kāda interese, kuram miljonāram Pāvilostā vējš pūš no sāniem vai no pakaļas un ventilatori griežas, bet tāpēc, ka, atšķirībā no Berdigana, es visus šos gadus biju iedziļinājusies un zinu, kā notiek būvniecības process Latvijā. Tas tik vēl trūktu, lai iedzīvotāji varētu noteikt, vai kādam būvēt vai nebūvēt, ko viņš grib savā īpašumā likuma ietvaros.

Stāsts par viltotajiem fotoattēliem ir vispār, kā saka Čepāne, “radošums”. Berdigans, kā pats atzīst, nav iedziļinājies, viņam, tāpat kā citiem, kas nav iedziļinājušies, es varu atklāt lielo noslēpumu: vizualizācijas jeb plānoto skatu veido ar datorprogrammām, koki mēdz augt, tos mēdz nocirst, pie tam arī skatpunkta leņķis var atšķirties.

Es zināmā mērā gribētu redzēt arhitektu un pilsētplānotāju sejas un reakciju uz to, ka tagad vizualizācijas mēs sauksim par viltotiem fotoattēliem…

Vienlaikus Berdigans mums saka, ka 14 kompetentās institūcijas ir vienkārši salikušas zīmodziņus par skaistām acīm, turklāt kāds no uzraugiem pēdējā dienā acīmredzot nav pienācīgi pildījis savu pienākumu… Es te saskatu vēl vismaz vienu tiesvedības risku par šiem apvainojumiem no iesaistītajām institūcijām.

Berdigans tālāk stāsta, ka juristi rakstījuši iebildumus par to, ka vizualizācijās ir koki, kuru dabā nav, atbildes nav bijušas, bet VARAM iedevis apstiprinājumu.

No way! Tiešām? Manā galvā bija domas par to, kādu tad atbildi Ašeradena dēla čoms un “tiešais kontakts”, kā pats teica, vēlējās saņemt? Ka vizualizācijas nav īstas fotogrāfijas?

Vispār es arvien vairāk biju “uz pauzes” par to, ka kāds varai pietuvināts cilvēks var izlikties vai tiešām būt tik ļoti attāls no procesiem valstī, ka pamodies un brīnās pēc 20 gadiem, ko lielā mērā pats klusējot atbalstījis. Tiešām? Vēja parks skāris tavu villu un tagad tev tas nepatīk?

Kā rāda diktofons, līdz sarunas beigām bija palikušas sešas ar pusi minūtes un tās bija vēl aizraujošākas par līdzšinējām.

– “Ja mēs skatāmies, tad šis te ir vienīgais vēja parks 5 km aizsargjoslā. Tajā 5 km aizsargjoslā nevar būvēt, likums to neļauj, balts uz melna. Tad viņi tur ir nolīguši tendenciozus rakstniekus – Kārkliņu un Rasnaču, – kolēģus, kas ir sadzejojuši zilus brīnumus un it kā uz tā pamata var būvēt… bet mums ir divu juristu atzinumi, vēl solījās būt drīzumā universitātes atzinums, kas skaidri pateiks, ka tā nav patiesība, ko Kārkliņš un Rasnačs tur ir sadzejojuši. Likums pasaka, ka uz trim hektāriem aizsargjoslas var būt skatu tornis, viena mazmāja un vēl kaut kas… likums neļauj tur sabāzt 50 turbīnas… tātad krasta aizsargjosla neļauj; otrais, kas neļauj, ir teritoriālais plānojums. Dienvidkurzemē ir atsevišķas vietas, kur ir ierādīts. Piemēram, vēja parks “Rīvas”, tāpat, dziļāk iezemē, kaut kādi 10 – 15 km no Pāvilostas. Ejiet, lūdzu, un tur būvējiet. Tur ir vēja parki, kas jau dabūjuši apstiprinājumu, tur ir trīs iedzīvotāji, kuri ir arī priecīgi, ka kaut kas tur notiek. Savukārt šajā gadījumā vēja parks iecerēts tieši šeit tikai tāpēc, ka vēja parka līdzautoram jau šeit pieder zemes vēsturiski.”

– “Vispār diezgan loģiski, ja man šeit pieder zeme un ir iespēja būvēt kaut ko uz savas zemes, tad es gribu būvēt te, nevis kaut kur citur…” pārprasīju es.

– “Nu, jā, tas ir loģiski, bet tad tev ir jārēķinās – ja zeme ir aizsargjoslā, tad jārēķinās ar visiem likumiem, kas ierobežo, kā rīkoties ar tavu zemi. Tas, ka tev pieder zeme, nenozīmē, ka tu vari brīvi darīt visu, ko vēlies.

Šeit dārgais reemigrants ir iebraucis auzās, kuras vakar vēl mēģināja pastiprināt ar “Vienotības” pensionēto eksperti Čepāni, kura absolūti loģiski nevar izsekot jaunākajiem notikumiem un tiesu praksei. Pastāstīšu nedaudz sīkāk, jo tieši 5 km aizsargjosla ir galvenais strīdus iemesls. Paļauties, protams, ir labi, bet, ja tavi partneri vēlas manipulēt, tad labāk ir palasīt likumus arī pašam, citādi vari kļūt par lelli, kuru varas partija izmanto kā labpatīk. Tiem, kas, tāpat kā Berdigans, nav sekojuši līdzi politikai, tostarp Ilmai Čepānes kundzei, paskaidrošu gandrīz vai vieglajā valodā: pretēji Čepānes kundzes rakstītajam un Berdigana teiktajam, Aizsargjoslu likums nesastāv no viena punkta par 5 km no jūras, kā to tagad abi pasniedz. Ikviens var pārliecināties portālā likumi.lv, ka likuma 6. panta otrā daļa paredz iedalījumu: 300 metrus no jūras ir “kāpu zonas” aizsargjosla, kurā nedrīkst būvēt neko, bet divus punktus tālāk ir otrs iedalījums: “ierobežotas saimnieciskas darbības josla līdz 5 km platumā”. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka vienotībniece Čepāne savā rakstā ir apzināti maldinājusi lasītājus: raksta sākumā minot visādus “māju – kuģu” piemērus kāpās un atsaucoties tikai uz to punktu (36. panta pirmās daļas otro punktu), kurš nosaka, ka 300 metru kāpu zonā nedrīkst neko būvēt. Interesanti, kā Latvijas Universitāte to paskaidros studentiem… par 5 km un atļautu, lai gan ierobežotu saimniecisko darbību, viņa gan klusē kā partizāns. Var jau arī saprast… iedomājies, guli tu pensijā šūpuļtīklā vai stādi tomātus un pēkšņi “partija teica, ka vajag, tātad – vajag”. Nav viegli, nav.

Nerunājot jau par tiesu praksi. Piemēram, Administratīvās apgabaltiesas lēmums lietā nr. A420358914 skaidri pasaka ne tikai to, ka var būvēt vēja elektrostacijas 5 km no jūras, bet arī to, ka vēja elektrostaciju (VES) būvniecība ir pieļaujama pat krasta kāpu aizsargjoslā, kas ir krietni vien stingrāk regulēta un vairāk aizsargāta zona, nekā ierobežotas saimnieciskās darbības josla. Attiecīgi sanāk, ka MK negatīvais lēmums ļaus prasīt arī konkrēta parka Liepājā nojaukšanu?!

Te nu man Berdiganu kļūst bišķi žēl, jo viņš ir paļāvies uz Vienotības un čomu nezinošajiem juristiem 100% ticot, ka tie ir kvalificēti. Acīmredzot tieši Čepānes “atzinumu” telefonsarunā ar mani viņš ir pasniedzis kā LU atzinumu. Zinot, kādi cienījami advokātu biroji apkalpo “Vienotību”, Berdiganam jau arī pašam vajadzētu saprast, ka Čepānes izvilkšana no pelnītās atpūtas ir pirmā pazīme, ka neviens cits no cienījamiem advokātiem neuzņemsies uzrakstīt tādu nepatiesību.

Savukārt runājot par novada teritoriālo plānojumu arī ir nianses… viss būtu tieši tā, kā Berdigans saka, ja vienīgi valsts pirms dažiem gadiem nebūtu atļāvusi būvēt vēja parkus mežā un, ja nebūtu iepriekš minētais likums, kurš dod privilēģijas “zaļajai” enerģētikai un investīciju projektiem. Taču kā zināms, likumam ir augstāks spēks. Tāpēc ir izveidojusies situācija, kad pašvaldībai teorētiski būtu šīs “pašnoteikšanās tiesības”, bet likumam ir augstāks spēks nekā teritoriālajam plānojumam, tāpēc tas vairs tā nedarbojas.

Pēc analoģijas – ja valstij ir stratēģiski svarīgs projekts, piemēram, Rail Baltica, tad ir vienalga, vai jūs gribat māju un zemi paturēt, vienalga, kāds ir teritorijas plānojums, bet valsts jūsu īpašumu nopirks.  Ja pretosities, tad atsavinās. Jo ir prioritātes.

Tāpat te. Valstij ir tieši šādas prioritātes tāpēc, ka varas partijas ir noteikušas tādas prioritātes. Tās var nesaskanēt ar sabiedrības interesēm, bet saskanēt, piemēram, ar Briseles diktātu, tomēr tas vienkārši ir fakts: atjaunojamā enerģētika ir prioritārāka par tavu villu Pāvilostā. Ko lai te saka? Vajadzēja sekot līdzi politikai arī iepriekš.

Bet Berdigans tā nedomā un turpina saskatīt “dīvainības”:

– “Tie saskaņojumi ir neakurāti. Viņi iedod saskaņojumu, kas neatbilst likumdošanai, tas vienkārši liecina par mūsu ierēdniecības pērkamību.”

– “Nu, bet…” – es mēģinu turpināt jautājumu, bet Berdigans sacepjas.

– “Katrīn, tu man tagad zvani un mēģini pārliecināt… ja tas uzņēmējs pats pērk tos ierēdņus…

Es iesaistos diskusijā, un mēs, viens otru pārtraucot, runājam par to, ka ikviens uzņēmējs var būt šajā situācijā, kad tas iegulda un paļaujas, bet tad vienas sādžas iedzīvotāji iebilst, turklāt bez pamata, cerībā, ka ministri neiedziļināsies. Viņi noteikti iedziļināsies, kad, kā “draud” projekta attīstītājs, valdību iesūdzēs tiesā. Tad gan iedziļināsies, gan veidos rezerves valsts budžetā potenciālām tiesvedībām. Ir tāds budžeta kods pat!

– “Bet ir arī tiesiskā paļāvība visiem iedzīvotājiem! Pāvilostu gadā apciemo vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, tūkstoš pāri cilvēkiem ir iegādātas zemes, tieši tāpat viņiem ir tiesiskā paļāvība rēķināties ar teritoriālo plānu. Teritoriālais plānojums neparedz blakus Pāvilostai industriālo apbūvi, vēja elektrostacijas, 5 km aizsargjoslā it īpaši.

Kamēr es pierakstīju savus papildjautājumus un piezīmes, iestājās pauze. Protams, nekādiem tūkstoš pāri iedzīvotājiem te zemes nav. Te nav zemes pat 500 iedzīvotājiem, lielākā daļa pieder dažiem miljonāriem, kopskaitā tur varbūt kādi 100 salasīsies. Un atkal jau Berdigans stāsta par paļāvību. Protams, ka visiem ir tiesības rēķināties un paļauties. Bet es kaut kā neredzu, ka Berdigana biedrība vai viņš pats būtu iebildis par iepriekš minētajiem likumiem, iestājies pret valsts prioritātēm enerģētikā, kas viss radījis šo situāciju. Teritoriālais plānojums neparedz pie Pāvilostas industriālo apbūvi, bet likums būvēt mežā VES paredz gan. Un fakts, ka viens uzņēmējs nav interesējies par politiku līdz brīdim, kamēr šī politika viņu ir tieši skārusi, situāciju labāku nepadara.

Es mēģināju uzdot jaunu jautājumu, uzsākot to ar “bet…”, taču nepaspēju pateikt pat otru vārdu, kad Berdigans mani pārtrauca, es savukārt pārtraucu viņu, apgalvojot, ka tos taču neredz, uz ko saņēmu jautājumu: “Nu, kā neredz, vai tu tiešām esi vienā komandā ar “K2 Ventum”? Jānis atkal pacēla jautājumu par “viltotajām fotogrāfijām”, un mūsu saruna pēc īsa brīža beidzās.

Bet bagātie arī raud, tāpēc emocijas Berdiganu nepameta. Viņš uzrakstīja, ka, viņaprāt, “K2 Ventum” ir pie manis veicis pasūtījumus un raksts būšot tendenciozs. Palūdza arī vairs nekontaktēt. Es uzrakstīju, ka viņš ir nepamatoti uzmetis lūpu un cerēju, ka ar to viss beigsies!

Bet nē!!! Arī te vēl nekas nebeidzās. Atnāca jauna ziņa: “Manis teikto rakstā lūdzu nepieminēt, jo negribu, ka tieku izrauts no konteksta.”

– Tā nu tas nedarbojas. Atgādināji man tagad Braži… Tu zināji, kāpēc es zvanu un devi piekrišanu ierakstam.

Nobeigumā Berdigans man uzrakstīja draudu ziņu: “Ļoti skumīgi – skaidrs, ka neklusēšu par savu pieredzi, ja kāds man jautās. Mani pirms zvana tieši brīdināja, bet es biju pārāk naivs.”

Ja tava pieeja ir tāda, tad arī kādu sociālo postu man būs atbildīgi ielikt, lai biznesa tech komūna uzmanās no tevis.”

Tā kā, lūdzu, biznesa un tech komūna, uzmanieties no manis, jo uzdevu Berdiganam par daudz neērtu jautājumu.

“Labie” NVO un ierēdņi

Berdigana un 15 iedzīvotāju (15 tāpēc, ka apmēram 15 mājsaimniecībās, ņemot vērā ieceres datus, varētu kaut nedaudz redzēt “ventilatorus”, tie atrodas vistuvāk šīm mājsaimniecībām, pārējie iedzīvotāji tos nemaz neredzēs, jo priekšā ir vai nu citas mājas, vai mežs) interese un veids, kā plānots panākt savu, ir skaidri un emocionāli, cilvēciski pat ļoti saprotami. Fakts, ka viens uzņēmējs jau nedēļu pirms valdības sēdes zina lēmumu, ir aizdomīgs. Bet vēl jau paliek jautājums, – kā savākt 10 tūkstošus parakstu pret vēja parku reģionā, kur dzīvo ap 1200 cilvēku, no kuriem daļa šo vēja parku tomēr atbalsta? Te nu nāks talkā skaļākie bļāvēji. Tāpēc atliek vien atgriezties pie Federa un aplūkot, kas tad tā par biedrību, kura tik ļoti grib ietekmēt sabiedrības un valdības viedokli. Tā ir biedrība “Piekraste rītdienai”.

Ņemot vērā iepriekšējās publikācijas, pirmais, ko es izdarīju, – iegāju Valsts kases datu tabulā, lai aplūkotu, cik naudas biedrība varētu būt ieguvusi no budžeta. Nenoliedzami, mani pārsteidza, ka necik! Tas, protams, uzreiz ir labi, jo tad aktivitātes vai nu nāk no sirds uz entuziasma pamata gluži kā šis raksts, vai arī tad biedrība piesaista finansējumu no ziedotājiem un ieinteresētajiem, kas ir, protams, apsveicami un te nu tiešām, “cepuri nost”! Tikai finansējuma avotus mēs tik drīz neuzzināsim, jo biedrība ir dibināta tikai šogad janvārī, un, spriežot pēc mājaslapas satura, dibināta ar vienu konkrētu mērķi – nepieļaut šī konkrētā vēja parka attīstību, par ko man nav itin nekādu iebildumu, jo demokrātiskā valstī katrs var veidot, kādas biedrības grib. Vienīgais, kas mani interesēja šajā gadījumā, – kurš tad tik ļoti iebilst, ka pat nodibinājis biedrību, lai savāktu parakstus?

Tātad, biedrību “Piekraste rītdienai” ir izveidojuši pieci cilvēki: Marita Horna, Sandra Stepiņa, Normans Kairis, Anita Krūma un Daina Paulovska. Man, protams, neko neizsaka, jāpapēta. Sākot ložņāt pa “Lursoft”datu bāzi un ņemot talkā parastos meklētājus, noskaidrojās, ka visiem pieciem biedrības izveidotājiem ir vai nu uzņēmumi, vai biedrības, vai abi, taču visus vieno kas kopīgs un neizskaidrojams: pilnīgi visās struktūrās nodokļos nomaksātā summa ir 0,00 EUR vai atsevišķos gadījumos uzņēmumi vēl ir kaut ko ieguvuši no valsts. Darbinieki arī nulle, un vispār vienas vienīgas nulles. Protams, rodas jautājums – no kā tad viņi dzīvo? Visiem bagāti vīri un sievas? Nē, protams, pirmā doma, kas iešaujas prātā – tie ir ierēdņi, jāiet meklēt amatpersonu deklarācijas. Intuīcija mani nepievīla…

Marita Horna.  Valsts pārvaldē ar nelielu pauzi strādā jau vismaz 22 gadus, un visus Pāvilostā. Darbu viņa sāka Pāvilostas novadpētniecības muzejā kā krājumu glabātāja, tāpat vadīja dramaturģijas kolektīvu Pāvilostas pilsētas kultūras namā un bija informatīvā izdevuma redaktore Pāvilostas novada pašvaldībā – 2004. gadā. Pēc trīs gadiem muzeja krājumu glabāšanas par 2169 latu (3083 eiro gadā jeb 267 eiro mēnešalgas) Maritai deklarācijā uzrodas ne tikai tēvs, kurš iepriekšējos gados bijis aizmirsts, bet arī māja Pāvilostā, lai gan nekādi darījumi nav deklarēti. Tas tā interesanti, es arī gribētu pēkšņu mājas uzrašanos Pāvilostā. Tālākajās deklarācijās arī ir visādi brīnumi – māja pazūd, zeme parādās, tad zeme pazūd, parādās būve, bet darījumi joprojām netiek deklarēti. Es īpašuma formas izmaiņas labticīgi norakstīšu uz ideju, ka īpašuma forma patiešām var mainīties: piemēram, māja ir veca, to var nojaukt, tad īpašums pārtop par zemi, un tad var būvēt jaunu, tad tā pārvēršas par būvi. Kā ar tik mazu algu un vēl pieciem bērniem veikt šādas izmaiņas, man nudien nav skaidrs. Taisnības labad gan jāsaka, ka pirmajā Covid gadā Maritas Hornas ienākumi ir teju dubultojušies: ja 2019. gadā viņa alga bija 4692 eiro gadā, tad 2020. gadā – jau 8196 eiro gadā, bet vēl pēc gada kundze aizgāja pensijā.

Daina Paulovska. Neticēsiet, bet valsts pārvaldē strādā tieši tikpat, cik Horna – vismaz 22 gadus. Sākusi amatpersonas gaitas 2004. gadā kā “Liepājas cietuma” personāldaļas inspektore un uzreiz nodibināja arī savu individuālo komersantu. Tā Dainai, stājoties amatā, bija divas mājas un zemnieku saimniecība, nākamajā gadā, neveicot nekādus darījumus, pienāca klāt ēka un zeme valdījumā, bet vēl pēc gada uzradās vēl dzīvoklis, arī bez deklarētiem darījumiem. Interesanti, protams, kas jādara cietumā, lai uzrastos nedeklarēti īpašumi, bet tas nav šodienas jautājums. Daina Paulovska ir beigusi darbu Iekšlietu struktūrās kā Zemessardzes štāba juriste un tad 54 gadu vecumā ir devusies pensijā. Ņemot vērā, ka 2017. gadā pensijas vecums bija krietni lielāks par 54 gadiem, pamatoti ir izdarīt secinājumu, ka tā ir izdienas pensija.

Normunds Kairis un Anita Krūma acīmredzot ir uzņēmēji ar 0 iemaksāto nodokļu budžetā, atliek vien Sandra Stepiņa. Sandru mēs jau zinām kā biedrības “Drosme darīt” pārstāvi. Ja sīkāk papēta biedrības “Drosme darīt” padomi, tad tur mēs uziesim gan Žaneti Grendi, gan Sandu Činguli, un šīs abas dāmas gan ir saistītas arī ar citām biedrībām, kas valsts naudu saņem, turklāt ne mazu. Šo sadaļu es neiztirzāšu, jo šis raksts jau tā ir nepieklājīgi garš, bet viena nianse gan ir interesanta.

Biedrības “Piekraste rītdienai” juridiskā adrese ir turpat, pie plānotā “K2 Ventum” vēja parka un īpašums, kurā tā reģistrēta, pieder kādai Gunai Bikovai. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu Sakas pagastā un Pāvilostā, nav izslēgts, ka Dienvidkurzemes pagasta iedzīvotāju padomes loceklis Artūrs Bikovs varētu būt kāds kundzes radu gabaliņš. Tad jau gan var uzskatīt, ka pretvēja kustība ir asinīs. Tā, piemēram, Artūrs Bikovs bija citas pretvēja kustības valdes loceklis laikā līdz 2022. gadam, tā bija turpat Pāvilostā reģistrēta biedrība “Piekrastes aizsardzība rītdienai”, kura jau ir likvidēta. Taču, ja mēs sāksim pētīt tās vēsturiskās amatpersonas, tad kādas tik saistības neatradīsies.

Ko es ar to gribēju teikt? To, ka Kurzemes puses ierēdņi zāģē zaru, uz kura paši sēž un nekādas problēmas vispār nesaskata. Tātad mēs redzam, ka Dienvidkurzemes pašvaldība “K2 Ventum” IVN procesā ir akceptējusi vēja parka projekta virzību, jo neakceptēt vienkārši nevarēja. Tālāk šīs pašas pašvaldības darbinieki un iedzīvotāji izveido biedrību, lai pašu akceptēto projektu traucētu. Savukārt, pieņemot gala lēmumu, Dienvidkurzemes pašvaldība izrādās ir pret, it kā nodokļi, no kuriem šos pašvaldības darbiniekus uztur, kristu no gaisa, nevis no izlīdzināšanas fonda. Apkopojot galveno protestētāju publiski redzamos dzīvesgājumus, nākas izdarīt secinājumu, ka cilvēki, kuriem uzņēmējdarbība nav padevusies un kuri strādā valsts pārvaldē no kopīgā nodokļu maksātāju maciņa vēl arī liek šķēršļus investīcijām, enerģētiskajai neatkarībai, jaunām darba vietām. Arī citus piemērus atrast nav grūti. Vai varētu būt tā, ka Jānis Bokta, bijušais LVRTC vadītājs, kurš tagad ir vēja parku attīstītājs, ir brālēns Kasparam Boktam, kurš ir pretvēja biedrības “Drosme darīt” padomē? Par brālēna vēja parku, bet pret svešiem vēja parkiem…

Ko domā valdība?

Ņemot vērā, ka Berdigans man pateica “valdība vakar sprieda”, tad es sajaucu dienas un uzrakstīju jautājumus četriem ministriem otrdienas vidū, tieši tad, kad notika valdības sēde. Domājiet, man kāds neatbildēja? Atbildēja visi, kas liecina par jautājuma būtiskumu un vietu dienaskārtībā.

Tieslietu ministrs Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts)  atklāja reālo situāciju: “Ministrija ir apgāzta ar vēstulēm no abām pusēm. Viena puse diezgan tiešā tekstā saka, ka valstij būs 120 miljonu eiro tiesvedība. Ejot šim kalambūram cauri, man ir vairāki secinājumi. Pirmais ir, ka visi iespējamie termiņi, kas bija noteikti, ir pārkāpti un tie netika pagarināti, kaut gan tos varēja pagarināt un faktiski sakārtot to tiesisko ceļu. Varēja pagarināt termiņu un tādējādi īsti nedot iespēju vērsties tiesā. Sākumā varēja pagarināt par 4 mēnešiem, pēc tam bija iespējas pagarināt uz gadu, bet nekas no tā nav izdarīts, lēmumi nav pieņemti. Mums kā Tieslietu ministrijai bija četri scenāriji, ko mēs analizējām: divi bija, ko darīt līdz 31. augustam un divi – ko pēc tam. Ja tas notiks pēc 31. augusta, tad tiesiskās izmaiņas būs bijušas jau trīs reizes, spēles noteikumi spēles gaitā būs mainīti trīs reizes, tādējādi par kaut kādu tiesisko paļāvību mēs te vispār nevaram runāt. Šobrīd pie jebkura scenārija ir tiesvedība ar valsti.”

Uz jautājumu, kāpēc nevar akceptēt projektu, kuram “viss ir labi”, Smiltēns atbild, ka otra puse, t. i., biedrība arī draud valstij ar tiesvedību.

“Šobrīd valstij ir ļoti grūti pateikt “nē” vēja parka attīstītājam, jo bija radīts speciāls likums, iedots “zaļais koridors” un viņi visu ir izdarījuši. Faktiski viņiem ir divi “zaļie koridori”: LIAA un vēl šis, likumiskais. Ar valdības lēmumu tika akceptēti divi vēja parki, bet šis viens netika izlemts, tika uzdoti uzdevumi, kas nav paveicami. Pa vidu vēl ir atcelts likums, bet ir vēl pārejas noteikumi līdz 31. augustam, t. i., tagad. Ja mēs vēl grozīsim šo, tad tas nozīmē, ka mēs jau trešo reizi mainām noteikumus un valsti tas ved uz purvu,” saka Smiltēns. Vaicāts, kāpēc divus projektus – igauņu un somu varēja akceptēt, bet vietējo – nē, Smiltēns saka, ka būtiskākā atšķirība bijusi tieši aizsargjoslā, jo nav bijis īsti skaidrs, vai tajā teritorijā var vai nevar būvēt VES. “Eksperti saka, ka var,” atzīst Smiltēns, piebilstot, ka “mums ir viena ļoti aktīva biedrība, kas iebilst.” Šobrīd mums ir jāizvēlas, pie kuras tiesvedības būs mazāki zaudējumi valstij.

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) atbildēja, ka Ekonomikas ministrija ir nosūtījusi vēstuli Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM) ar atgādinājumu, ka lēmums ir jāpieņem, ievērojot tiesiskās paļāvības principu.

Premjerministrs Andris Kulbergs savā atbildē pieminēja sarežģīto juridisko pusi, bet pēc precizējošiem jautājumiem piebilda, ka vispār jau viņš šobrīd vada valdības sēdi. Tikai tad es sapratu, ka nav trešdiena, bet ir otrdiena.

Un vienīgi Klimata un enerģētikas ministrs (Nacionālā apvienība), kura partijas biedrs vada Dienvidkurzemes novada pašvaldību, samelojās. Uz jautājumu: “Kāpēc Nacionālā apvienība neatbalsta “K2 Ventum” projektu”, viņš atbildēja: “Tā jau nu gan nav.” Savukārt uz precizējošiem jautājumiem neatbildēja vispār, kamēr nākamajā dienā ziņu portālos parādījās ziņa, ka KEM ir sagatavojis rīkojuma projektu, lai projektu neakceptētu. Tik tiešām… “tā jau nu gan nav”.

P.S. Čepānes rakstu izlasiet, tas piedevām ir pieejams bez maksas – par to jau ir samaksājusi “Jaunā Vienotība”, izmantojot valsts budžeta naudu caur Sabiedrības integrācijas fondu un Emisijas kvotu izsolīšanas instrumentu. Tur gan pie cienījamās Čepānes “regālijām” ir pieminēti visi viņas nopelni, izņemot partiju “Vienotība”, kuru viņa pārstāvēja Saeimas laikā.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!