JĀNIS DZANUŠKĀNS, zv.advokāts
Kokrūpnieku lietā šobrīd daudz uzmanības tiek pievērsts tam, vai valdība ir tiesīga atcelt iepriekšējās valdības pieņemtos lēmumus. Taču jāsāk ar būtiskāko jautājumu – vai ģenerālprokurora sākotnēji izvēlētais juridiskais instruments vispār bija piemērots tam mērķim, kuru ar protestu mēģināts sasniegt.
2026. gada 16. jūnijā ģenerālprokurors Armīns Meisters Ministru kabinetam iesniedza protestu, prasot atcelt no izdošanas brīža divus Ministru kabineta 2023. gada 19.decembra un 2024. gada 25. jūnija protokollēmumus, ar kuriem tika pieļauta zāģbaļķu cenu korekcija ilgtermiņa līgumos ar kokrūpniecības uzņēmumiem. Ģenerālprokuratūra uzskata, ka šie lēmumi bijuši prettiesiski, tostarp tādēļ, ka Ministru kabinetam un Zemkopības ministrijai neesot bijis tiesiska pamata lemt par AS “Latvijas Valsts meži” (turpmāk – LVM) operatīvo saimniecisko darbību.
Prokuratūra norādīja arī uz iespējamu neatbilstību komercdarbības atbalsta regulējumam un lēš, ka lēmumu īstenošanas rezultātā LVM ieņēmumi samazinājušies par desmitiem miljonu eiro.
Par pašu iespējamo prettiesiskumu var un vajag diskutēt. Taču pavisam cits ir jautājums par protesta juridisko izpildāmību. Un tieši šeit, manuprāt, atklājās būtiska problēma.
Protests nav tiesas spriedums. Prokuratūras likuma 19. pants paredz, ka prokurora protests iesniedzams par valsts pārvaldes institūciju, uzņēmumu, iestāžu, organizāciju un amatpersonu pieņemtajiem, bet likumam neatbilstošajiem juridiskajiem aktiem. Institūcijai protests ir jāizskata un par rezultātu jāinformē prokurors. Ja protests tiek noraidīts vai uz to netiek atbildēts, prokurors var vērsties tiesā ar pieteikumu par nelikumīgā akta atcelšanu.
Tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu – protests pats par sevi nav tiesas nolēmums un nav izpildu dokuments.
Protesta juridiskā funkcija ir panākt, lai attiecīgā institūcija pati novērš konstatēto pārkāpumu. Ja tas nenotiek, nākamais solis ir tiesa. Tādēļ būtu nepareizi radīt priekšstatu, ka ģenerālprokurora protestam automātiski piemīt tāds pats juridisks spēks kā tiesas spriedumam. Tā nav.
Šajā gadījumā problēma ir vēl būtiskāka – ko īsti atcelt?
Ģenerālprokuratūra pati publiski norādījusi, ka protests prasa atcelt Ministru kabineta protokollēmumus “no izdošanas brīža”. Taču vienlaikus pati prokuratūra ir publiski aprakstījusi, ka šie lēmumi jau ir izpildīti.
Strīdīgā lēmuma rezultātā LVM 2024. gada pirmajā ceturksnī pārdeva koksni par koriģētām cenām, radot, pēc prokuratūras aprēķina, 7,44 miljonu eiro peļņas samazinājumu. Savukārt 2024. gada lēmuma rezultātā cenu korekcija tika turpināta, radot vēl 29,63 miljonu eiro peļņas samazinājumu. Turklāt 2025. gada martā tika grozīti ekskluzīvie līgumi, un prokuratūra aplēsusi vēl 12,28 miljonu eiro negūtos ieņēmumus par 2025.–2026. gadā paredzētajām piegādēm.
Tātad runa nav par lēmumu, kas šodien vēl tikai gaida izpildi. Runa ir par lēmumu, kura tiesiskās un faktiskās sekas jau sen ir iestājušās. Un šeit sākas būtiskā juridiskā atšķirība.
Administratīvā procesa likums paredz, ka administratīvā akta atcelšanas gadījumā tiesa var noteikt, ar kuru dienu akts uzskatāms par atceltu, un, ja tā izpilde jau ir sākta, tiesa var arī norādīt, kādā veidā novēršamas izpildes sekas.
Tas ir ļoti svarīgs regulējums, jo tas parāda: jau izpildīta prettiesiska lēmuma problēma nav atrisināma vienkārši ar frāzi “atcelt lēmumu”.
Ja ir notikuši darījumi, mainījušās līgumiskās attiecības, veikti maksājumi, saņemts ekonomisks labums un radušās trešo personu tiesības vai tiesiskā paļāvība, tad jautājums vairs nav tikai par paša sākotnējā lēmuma atcelšanu. Jāatrisina arī visas tā radītās sekas. Vēl jo vairāk – nelikumības lēmumu pieņemšanas procesā vēl ir jāpierāda likumā noteiktajā kārtībā.
Tieši tādēļ Ministru prezidenta Andra Kulberga publiski paustais arguments, ka valdība nevar vienkārši atcelt jau pilnībā izpildītu lēmumu, nav juridiski absurds vai izvairīšanās no atbildības, kā to mēģina pasniegt atsevišķi politiķi. Latvijas Sabiedriskā medija citētajā vērtējumā Kulbergs tieši norādīja, ka lēmums ir izpildīts un tādēļ nepieciešams noskaidrot, kāds ir juridiskais mehānisms šādas situācijas risināšanai. Ja Evikas Siliņas kā tā laika Ministru prezidentes vadītā Ministru kabineta lēmums ir bijis prettiesisks, tas nenozīmē, ka pašreizējā valdība var “atgriezt laiku atpakaļ”.
Līdz ar to pēc Ministru kabineta norādes uz iesniegtā protesta izpildes neiespējamību 2026. gada 20. augustā ģenerālprokurors vērsās Satversmes tiesā. Lūdzot atzīt par spēkā neesošiem no izdošanas brīža abus Ministru kabineta protokollēmuma punktus. Tātad jautājums, ko iepriekš prokuratūra bija uzdevusi atrisināt Ministru kabinetam, tagad ir nodots tiesas vērtējumam.
Šeit ir jānošķir divi jautājumi.
Pirmais – vai Ministru kabineta lēmumi bija prettiesiski?
Uz šo jautājumu atbilde var būt “jā”, ja tiesa konstatē, ka Ministru kabinetam nebija kompetences šādu jautājumu izlemt vai arī tika pārkāptas citas tiesību normas. Tieši šādus pārkāpumus arī norāda prokuratūra. Taču šī prokuratūras pozīcija vēl būs jāvērtē tiesai. Bet šis jautājums vairs nav tikai teorētisks, jo ģenerālprokuroram vēršoties Satversmes tiesā, tika norādīts, ka apstrīdētie Ministru kabineta protokollēmumi pieņemti bez likumos ietverta deleģējuma publiskas personas mantas atsavināšanai par cenu, kas bija zemāka par civiltiesiski noslēgtajos līgumos paredzēto.
Otrais – kā tiesiski novērst prettiesiska lēmuma, ja tāds ir bijis, sekas?
Un šeit atbilde vairs nav tik vienkārša. Ja, piemēram, valsts kapitālsabiedrība jau ir noslēgusi vai grozījusi līgumus, piegādājusi preci, saņēmusi samaksu, komersanti jau ir izmantojuši iegūto ekonomisko priekšrocību un periods, kurā lēmums tika piemērots, ir beidzies, tad ar Ministru kabineta šodienas balsojumu nav iespējams fiziski izmainīt pagātnē notikušos darījumus.
Var būt nepieciešama līgumu seku novēršana, zaudējumu piedziņa, nelikumīga komercdarbības atbalsta atgūšana vai cita tiesiska procedūra. Taču tas jau ir pavisam cits juridiskais process.
Tāpēc, manuprāt, prokuratūras pozicijas vājākā vieta nav obligāti tā juridiskā tēze, ka sākotnējie lēmumi varēja būt prettiesiski. Vājākā vieta bija izvēlētā tiesiskās aizsardzības konstrukcija – prasīt Ministru kabinetam atcelt jau izpildītus lēmumus no to pieņemšanas brīža, nepasakot, kā tieši ar šo darbību tiks novērstas faktiskās un tiesiskās sekas.
Taču kopš ģenerālprokurora vēršanās Satversmes tiesā būtiskākais jautājums vairs nav tikai par protesta izpildāmību, bet arī par to, kādas juridiskās sekas šāds Satversmes tiesas nolēmums radītu attiecībā uz jau izpildītajiem lēmumiem, noslēgtajiem un grozītajiem līgumiem, komersantu iegūtajām ekonomiskajām priekšrocībām un iespējami valstij nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
Prokurors nav tiesa. Ministru kabinets nav tiesa. Un politiskā vairākuma balsojums nav tiesas spriedums. Ja prokuratūra uzskata, ka valdības lēmums ir prettiesisks un valdība tam nepiekrīt, strīds ir jānodod tiesai.
Tādēļ jau sākotnēji daudz loģiskāks juridiskais ceļš būtu bijis koncentrēties uz tiesvedību par lēmumu tiesiskumu un nepieciešamības gadījumā – uz seku novēršanu, nevis publiskajā telpā radīt iespaidu, ka valdībai vienkārši jāizpilda prokurora prasība.
Šobrīd prokuratūra ir izdarījusi to, ka paredz Prokuratūras likuma 19. pants – jautājums ir nodots tiesas vērtējumam. Tādēļ turpmākā diskusija jau ir par to, vai izvēlētais tiesvedības veids – pieteikums Satversmes tiesai un pats prasījums spēs radīt praktiskas tiesiskās sekas attiecībā uz nu jau notikušajiem darījumiem.
Un te sākas jautājums par ģenerālprokurora publiskajām aktivitātēm saistibā ar konkrēto kriminālprocesu
Šis jau ir mans profesionālais vērtējums, nevis pārbaudāms fakts par ģenerālprokurora subjektīvo motivāciju.
Man ir grūti pieņemt, ka ģenerālprokurors ar savu juridisko kompetenci neapzinājās, ka divus un trīs gadus vecu, faktiski izpildītu valdības lēmumu atcelšana “no izdošanas brīža” nav vienkāršs administratīvs akts, ko var atrisināt ar vienu Ministru kabineta balsojumu.
Tieši tādēļ man rodas jautājums – kāpēc tika izvēlēta tieši šāda protesta forma un kāpēc tā tika tik plaši komunicēta publiski? Šis jautājums nav mazsvarīgs. Prokuratūrai ir ļoti plašas un būtiskas pilnvaras, taču prokuratūra nekad nav bijis un nedrīkstētu būt politisks spēlētājs. Tās autoritāte balstās nevis preses konferenču skaļumā, bet procesuālo darbību juridiskajā kvalitātē.
Un pēdējā laikā ģenerālprokurora publiskā komunikācija rada arvien lielāku iespaidu, ka ģenerālprokurors ir neparasti orientēts uz publisko komunikāciju un sabiedrības reakciju. Tas pats par sevi nav pārkāpums.
Ģenerālprokuroram ir tiesības informēt sabiedrību par prokuratūras darbu. Taču pastāv ļoti būtiska robeža starp sabiedrības informēšanu un juridiskas darbības izmantošanu kā publiskās komunikācijas instrumentu.
Kokrūpnieku lietā šī robeža, manuprāt, ir kļuvusi īpaši neskaidra. Tiesu sistēmai nekad nevajadzētu būt PR platformai. Un problēma nav tikai vienā protestā.
Prokuratūras likums pats nosaka, ka prokuroram lēmumi jāpieņem patstāvīgi, pamatojoties uz savu pārliecību un likumiem, ievērojot likumību. Tas nozīmē, ka prokurora galvenais pienākums ir izvēlēties juridiski efektīvāko, nevis publiski skaļāko instrumentu. Īpaši būtiski tas ir ģenerālprokurora gadījumā, jo viņa rīcība tiek uztverta kā signāls visai prokuratūras sistēmai.
Ja sabiedrībai tiek paziņots, ka ir atklāts prettiesisks valdības lēmums, rodas nākamais, daudz būtiskāks jautājums: kādas būs praktiskās sekas? Vai nauda tiks atgūta? Vai līgumu sekas tiks novērstas? Vai tiks risināts jautājums par iespējamu nepamatota komercdarbības atbalsta atgūšanu? Vai būs konkrētas amatpersonu atbildības sekas? Jo vēršanās Satversmes tiesā ir būtisks procesuālais solis, taču pati par sevi tā vēl neatbild uz visiem šiem jautājumiem.
Tāpēc, manuprāt, šajā gadījumā jautājums vairs nav tikai par protesta publisko vai juridisko efektu. Tagad sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, lai tiesvedībai Satversmes tiesā būtu skaidrs un praktiski īstenojams rezultāts.
Es neapšaubu, ka kokrūpnieku lietā ir jānoskaidro patiesība. Ja valsts institūciju amatpersonas ir pieņēmušas prettiesiskus lēmumus, radot valstij desmitiem miljonu eiro zaudējumus, tas ir ārkārtīgi nopietns jautājums.
Valsts kontrole publiski ir norādījusi, ka atbalsta mehānisms LVM radījis aptuveni 49,4 miljonu eiro ieņēmumu samazinājumu, savukārt Ģenerālprokuratūra 2026. gada martā uzsāka kriminālprocesu par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar šo situāciju.
Taču tieši tādēļ es jau sākotnēji sagaidītu no ģenerālprokurora maksimāli precīzu juridisko konstrukciju, nevis juridisku instrumentu – protestu, kura izpilde jau tā sākotnēji ir problemātiska.
Ja lēmums ir prettiesisks – tas ir jāpierāda tiesā. Ja valstij nodarīts kaitējums – tas ir jāatlīdzina. Ja amatpersonas ir pārkāpušas likumu – tās ir jāsauc pie atbildības. Tas būtu tiesiskuma rezultāts.
Tagad, kad situācija ir nonākusi nākamajā stadijā – ģenerālprokuroram vēršoties Satversmes tiesā, turpmākais jautājums ir ne tik daudz par protesta formālo izpildi Ministru kabinetā, bet par to, vai tiesas izvērtējums spēs nodrošināt arī to tiesisko un faktisko seku novēršanu, kas jau ir radušās pieņemto lēmumu rezultātā.
Manuprāt, ģenerālprokurora spēks nav tajā, cik skaļi viņš var paziņot par kādu atrastu prettiesisku lēmumu. Ģenerālprokurora spēks ir tajā, vai viņš spēj panākt juridiski noturīgu rezultātu. Un kokrūpnieku lietā šis rezultāts vēl ir jāpanāk.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!