PĒTERIS APINIS
Septembris nāk ne tikai ar Dzejas dienām, skolu un lapkriti. Septembris ir arī Sirds mēnesis. Nezinu – ar ko tas saistīts, bet Sirds mēneša ievadā pacientus interesē asinsspiediens, bet beigās – aritmija.
Par asinsspiedienu raksta un stāsta daudz kolēģi, īpaši jau kardiologi. Raksta un stāsta interesanti, informatīvi un precīzi. Es pats vislabprātāk uzklausu profesoru Andreju Ērgli, bet sociālajos tīklos klausos un lasu to, ko radījis Roberts Feders. Profesors Ērglis ir pieredzējušāks, pats tuvojas savu pacientu vidējam vecuma, tādēļ par paaugstinātu asinsspiedienu sāk raizēties jau tad, kad pacientam sistoliskais spiediens pārsniedz 130 mmHg, vai diastoliskais – 100 mmHg. Tad, kad es viņam saku, ka pacients nevar bez stresa viņa kabinetā izmērīt asinsspiedienu, ka no profesora visiem bail, un vismaz 10 mmHg jānoraksta uz “baltā halāta sindromu”.
Ienākot ārsta kabinetā, cilvēka organisms zemapziņā vai apzināti izjūt satraukumu, stresu vai spriedzi, izdalās adrenalīns un kortizols, kas liek sirdij pukstēt straujāk un asinsvadiem sašaurināties. Rezultātā asinsspiediens mērījuma brīdī mēdz būt būtiski augstāks nekā tad, kad pacients labā noskaņā mēra spiedienu mājas apstākļos. Tādēļ asinsspiedienu gana labi būtu mērīt pašam, bet rezultātus pierakstīt. Ir jau arī gana labi diennakts mērīšanas holteri, kas automātiski mēra asinsspiedienu ik pēc noteikta laika gan darbā, gan mājās, gan naktī, sniedzot pilnu ainu par spiediena svārstībām dienas gaitā.
Pēc šīs manas iebildes profesors uzreiz atgādina par insultu, infarktu, nieru mazspēju un redzes traucējumiem. Es viņam atbildu, ka spiediens mainās arī atkarībā no stresa, fiziskās slodzes, miega kvalitātes, sāls patēriņa un citiem faktoriem.
Pieļauju, ka arī šoreiz par jaukšanos asinsspiediena lauciņā saņemšu bargu profesora kritiku, bet tas labi – pacienti septembrī varēs ar profesoru Andreju Ērgli tikties dažādos pasākumos, un izprašņāt pašu Latvijas sirdslietu guru.
Kaut arī saviem pacientiem neiesaku visu laiku satraukties par veselību, bet tā vietā vairāk skriet vai vingrot, tomēr regulāra sinsspiediena mērīšana ir ārkārtīgi nozīmīga profilakses un veselības kontroles sastāvdaļa, jo tā ir viena no vienkāršākajām un pieejamākajām metodēm, lai laikus atklātu dzīvībai bīstamas sirds un asinsvadu sistēmas problēmas.
Augsts asinsspiediens (hipertensija) ļoti bieži nerada nekādus fiziskus simptomus. Cilvēks var gadiem ilgi justies lieliski, pat nenojaušot, ka viņa sirds un asinsvadi strādā ar milzīgu pārslodzi. Regulāri mērījumi ir vienīgais veids, kā šo problēmu pamanīt laikus. Un otrādi – ja cilvēkam jau ir diagnosticēta hipertensija un viņš lieto medikamentus, regulāra asinsspiediena mērīšana mājās un ieraksts savā spiediena dienasgrāmatā palīdz ārstam saprast, vai nozīmētā terapija ir efektīva, vai zāļu devas nav jāpalielina, vai vispār medikamentu kombinācija nav jāmaina.
Asinsspiediena mērīšana prasa tikai dažas minūtes dienā, bet var pasargāt no smagām un neatgriezeniskām veselības problēmām nākotnē. Vecāka gadagājuma cilvēkiem profilaktiska mērīšana ir ļoti laba un vērtīga nodarbe.
Pacientam, mērot asinsspiedienu mājās, vismaz 5 minūtes pirms mērījuma būtu jāpasēž mierīgi, jāatpūšas no fiziskās un emocionālās slodzes. Tieši pēc strīda (30 minūtes) ar znotu vai vedeklu asinsspiedienu nav jāmēra, es jau teiktu, ka 30 minūtes pirms asinsspiediena mērīšanas nevajadzētu smēķēt (patiesībā – vispār nekad un nemaz nevajadzētu smēķēt), dzert kafiju, stipru tēju vai enerģijas dzērienus. Mani kolēģi urologi atgādina, ka pirms asinsspiediena mērīšanas ieteicams aiziet uz tualeti, jo pilns urīnpūslis mēdz paaugstināt asinsspiedienu.
Vēl kāds jautājums, ko man bieži vaicā publiskajā telpā – kādu asinsspiediena mērīšanas aparātu izvēlēties. Pacientam ar nedaudz palielinātu spiedienu vai diagnosticētu hipertensiju, derētu izvēlēties ierīces ar labu precizitāti, validāciju un – ērtas. Priekšroku es dotu automātiskajiem augšdelma asinsspiediena mērītājiem, kas ir zelta standarts. Tie ir visprecīzākie un viegli lietojami. Pērkot aparātu, jāpārliecinās, ka tam ir klīniskā validācija – tas nozīmē, ka ierīces precizitāte ir oficiāli testēta un apstiprināta pēc starptautiskiem medicīnas standartiem.
Pacientiem, kas kontrolē spiedienu ar medikamentiem vai vēro nelielas svārstības, noder aritmijas sensors pie tonometra – šāda ierīca brīdina, ja mērījuma laikā konstatēti sirds ritma traucējumi, kas hipertensijas pacientiem ir bieži sastopami.
Tehnoloģiski arī viedtālruņi un viedpulksteņi spēj noteikt vai novērtēt asinsspiedienu, taču to izmantošana medicīniskos nolūkos ir diskutabla un prasa lielu piesardzību.
Asinsspiediens viedtālruņos tiek aprēķināts vai novērtēts ar algoritmiem, nevis tieši izmērīts ar gaisa manšeti, kas nospiež artēriju. Šādi algoritmi var kļūdīties. Tos var ietekmēt rokas temperatūra, apgaismojums, ādas īpatnības vai tas, cik stingri telefons tiek turēts.
Viedtālruņu lietotnes vai viedpulksteņu sniegtie dati var kalpot tikai kā vispārējs orientējošs rādītājs vai tendenču novērotājs. Ja cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens vai nozīmēti medikamenti asinsspiediena mazināšanai, ticamiem rezultātiem vienmēr ir jāizmanto klīniski validēts automātiskais augšdelma asinsspiediena mērītājs (tonometrs) ar pareiza izmēra manšeti.
Ja mēs esam aizrunājušies par paaugstinātu asinsspiedienu, tad pacienta pirmais un galvenais pieturpunkts vienmēr ir ģimenes ārsts. Tomēr ir situācijas, kad nepieciešama kardiologa palīdzība.
Pie ģimenes ārsta vajadzētu vērsties, ja, mērot spiedienu mājās, rādītāji pārsniedz 140/90 mmHg.
Ja ģimenes ārsts diagnosticē vieglu vai vidēji smagu hipertensiju, viņš nozīmē medikamentus, sastāda dzīvesveida korekciju plānu un seko līdzi to efektivitātei. Tieši ģimenes ārsta ziņā ir standarta recepšu izrakstīšana un regulāra hroniska paaugstināta asinsspiediena kontrole.
Pie kardiologa (parasti ar ģimenes ārsta nosūtījumu) pacients tiek novirzīts tad, ja situācija ir sarežģītāka, prasa padziļinātu izpēti vai standarta zāles nedod rezultātu – proti, ja ģimenes ārsta nozīmētā medikamentu kombinācija vairāku nedēļu vai mēnešu laikā nespēj pazemināt spiedienu līdz normai. Ceļš pie kardiologa veicams arī, ja pacientam ir aizdomas par sekundāro hipertensiju, piemēram, par nieru artēriju slimībām vai endokrīnās sistēmas traucējumiem. Vēl kardiologa konsultācija būtu nepieciešama, ja hipertensija kombinējas ar citām sirds problēmām – iepriekš pārciestu infarktu, sirds mazspēju, sirds ritma traucējumiem vai koronāro sirds slimību, kā arī – ja izmeklējumos redzama sirds kreisā kambara hipertrofija vai citi nopietni struktūras bojājumi.
Mani vienmēr ir izbrīnījuši pacienti, kam bail no asinsspiediena mērīšanas, jo šīs procedūras nepieciešamība tiek visur itin labi izskaidrota. Pacientu vidū pastāv vairāki dziļi iesakņojušies psiholoģiski, emocionāli un sociāli iemesli, kāpēc šis process rada satraukumu. Šķiet, ka
pacientiem asinsspiediena mērīšana asociējas ar brīdi, kad var atklāties slēpta slimība vai pasliktināties veselība. Pastāv psiholoģisks mehānisms: “kamēr nezinu, tikmēr viss ir kārtībā”. Iespējams, ka pacientam ir apziņa, ka paaugstināts spiediens var nozīmēt dzīvesveida maiņu, atteikšanos no ierastajiem paradumiem vai ilgstošu medikamentu lietošanu.
Īpaši bailes mērīt asinsspiedienu ir ļaudīm, kas skatijuši savām acīm, ka kādam tuviniekam pēkšņi paaugstināts spiediens beidzies ar insultu vai infarktu, mērīšanas brīdis zemapziņā atsauc atmiņā šīs traumatiskās asociācijas.
Vai hipertensija nozīmē zāļu lietošanu līdz mūža galam? Bieži, jā.
Lielākajai daļai pacientu, kuriem ir diagnosticēta hroniska arteriālā hipertensija, zāļu lietošana ir ilgstošs vai pat mūža process.
90–95% pacientu paaugstinātam asinsspiedienam nav viena konkrēta, novēršama iemesla – tā attiecas pie gadu gaitā uzkrātiem ģenētiskiem faktoriem, novecošanās un dzīvesveida paradumiem. Šādā gadījumā zāles nenovērš slimības komplekso cēloni, bet gan efektīvi kontrolē asinsspiedienu, turot to normālā robežā un pasargājot asinsvadus, sirdi un nieres no bojājumiem. Ja pacientam izdodas normalizēt asinsspiedienu un viņš pārtrauc lietot zāles, spiediens visbiežāk pamazām atgriežas iepriekšējā, paaugstinātajā līmenī.
Un tomēr – ja hipertensijai ir viegla pakāpe, un cilvēks spēj krasi mainīt savu dzīvi – ievērojami zaudēt lieko svaru, pilnībā izslēgt sāls pārmērīgu patēriņu, sākt ļoti aktīvi sportot un pilnībā novērst hronisku stresu – dažkārt izdodas spiedienu stabilizēt bez medikamentiem vai ar mazākām devām.
Visbiežākā kļūda, ko pieļauj pacienti, ir zāļu atcelšana brīdī, kad, viņuprāt, spiediens ir normāls. Lielākā daļa mūsdienu asinsspiediena medikamentu uztur normālu spiedienu tāpēc, ka tās lieto katru dienu. Ja pacients izlemj, ka ir izveseļojies, un zāles lietot pārtrauc, var iestāties atsitiena efekts, kad asinsspiediens strauji uzlec vēl augstāk nekā pirms ārstēšanas, palielinot insulta vai infarkta risku.
Jebkādas izmaiņas – zāļu devas samazināšanu vai to atcelšanu – drīkst veikt tikai un vienīgi ārsts, izvērtējot pacienta veselības stāvokli un dzīvesveida panākumus.
Tomēr pārlieku daudz lasīt par asinsspiedienu varbūt nemaz nav labi. Publiskajā telpā dzirdētais par sirds slimību epidēmiju un asinsspiediena bīstamību rada pārlieku lielu trauksmi, un mērījumi nereti tiek uztverti kā spriedumi. Tādēļ es ieteiktu izvairīties no asinsspiediena diskusijām sociālajos tīklos.