PĒTERIS APINIS
Cilvēks pēc maltītes jūtas miegains. Tā ir izplatīta parādība, ko smalki sauc par postprandiālo somnolenci jeb pēcmaltītes miegainību. Tas ir dabisku fizioloģisku procesu kopums, kas saistīts ar gremošanas un nervu sistēmas darbību. Pēc ēšanas organismam ir nepieciešams liels enerģijas un resursu daudzums, lai sašķeltu pārtiku un uzsūktu uzturvielas. Lai to nodrošinātu, veģetatīvā nervu sistēma novirza lielāku asins plūsmu uz kuņģa-zarnu traktu. Savukārt mazāk asiņu tiek smadzenēm un muskuļiem, kas rada gausumu un miegainību.
Cilvēka vegetatīvai nervu sistēmai ir divi galvenie režīmi – simpātiskais uztur cilvēku modru un aktīvus, gatavu bēgt vai aizsargāties, bet parasimpātiskais spēkus novirza gremošanai, liekot cilvēkam atslābt un atpūsties.
Mūsdienās arvien biežāk dažādās jomās mēs piesaucam mikrobioma ietekmi. Dzīvo mūsu resnajā traktā kādi trīs kilogrami baktēriju, arheju, sēnīšu,– un pa zarnu-smadzeņu asi diktē cilvēka organismam – kā rīkoties. Tas, ka pēc maltītes cilvēkam nāk miegs, nav tikai tīri mehānisks asinsrites pārdales jautājums, bet gan sarežģīta bioķīmiska un neiroloģiska saziņa starp gremošanas traktu un smadzenēm.
Cilvēka zarnu mikrobioms ir īsta ķīmiskā rūpnīca, kas aktīvi sintezē neirotransmiterus – vielas, kas ietekmē mūsu garastāvokli, enerģiju un miegu. Lielākā daļa serotonīna (līdz pat 90%) tiek ražota zarnās, un mikrobiem ir milzīga loma šajā procesā. Serotonīns ir priekštecis miega hormonam melatonīnam. Kad cilvēks paēd, arī baktērijas zarnu traktā tiek pabarotas, un tās stimulē neirotransmiteru izdalīšanos, kas caur klejotājnervu un asinsriti signalizē smadzenēm: tagad laiks atpūsties. Te vēl jāpiebilst, ka melatonīns smadzenēs tiek ražots arī no aminoskābes triptofāna, kas ir gana daudz putnu gaļā, sierā, riekstos. Apēsts, uzsūkts un ar asinīm nonācis smadzenēs triptofāns veicina melatonīna un arī iepriekšminētā laimes hormona serotonīna izstrādi, kas rada vēlmi pasnaust.
Savukārt klejotājnervs ir zarnu–smadzeņu ass maģistrālais vads. Kad barība nonāk kuņģī un zarnās, zarnu mikrobioma izraisītās ķīmiskās izmaiņas un mehāniskie signāli tiek nolasīti un caur klejotājnervu nosūtīti uz smadzeņu stumbru. Šie signāli aktivizē parasimpātisko nervu sistēmu, kas nomāc modrību un ierosina relaksāciju vai miegainību.
Te man vēl jāpiebilst, ka zarnu mikrobioms ļoti atšķirīgi reaģē uz dažādu ēdmaņu. Ja maltīte sastāv no pārstrādātiem produktiem, cukura un neveselīgajiem trans-taukiem, tas rada mikrobu līdzsvara izmaiņas zarnās – disbiozi, kas savukārt izraisa zarnu gļotādas iekaisumu. Šāds iekaisums liek imūnsistēmai un zarnu mikrobiomam ar citokīniem nosūtīt uz smadzenēm signālus, kas izraisa smadzeņu miglu un spēcīgu nogurumu. Jo treknāka, smagāka un apjomīgāka ir maltīte, jo vairāk enerģijas un laika ķermenim nepieciešams tās pārstrādei. Pārēšanās gadījumā organisms tiek pakļauts lielai slodzei, un miegainība kalpo kā mehānisms, kas piespiež cilvēku mazināt fizisko aktivitāti, lai resursi varētu aiziet gremošanai.
Lai lasītājam nerastos iespaids, ka viss ir vienkārši, centīšos izskaidrot, ka nogurumu un vājumu var izraisīt insulīna līmeņa straujš kāpums un kritums. Šajā jomā – tas, ko cilvēks apēd, nosaka to, kā viņš jutīsies pēc tam. Ēdienreizes, kas bagātas ar vienkāršajiem ogļhidrātiem un cukuru, izraisa strauju glikozes līmeņa lēcienu asinīs. Lai to kompensētu, aizkuņģa dziedzeris izdala lielu devu insulīna, kas palīdz glikozei nonākt šūnās. Šis process var izraisīt nākamo posms – reaktīvo hipoglikēmiju (strauju cukura līmeņa krišanos asinīs zem normas), kas izraisa pēkšņu nogurumu un vājumu.
Te nu man radās vēlme saviem lasītājiem atgādināt par to, ka dzīvnieki mēdz ātri ēst, bet pēc tam noslēpties, atgulties un pārstrādāt uzņemto pārtiku. Dabas pasaule un jo īpaši dzīvnieki –atgremotāji (govis, aitas, brieži) sniedz perfektu ilustrāciju tam, kā bioloģija ir savienojusi barošanos ar dziļu atpūtu un mieru. Atgremotāju evolūcijas stratēģija balstās uz izdzīvošanu savvaļā: kamēr plēsēji varētu būt tuvumā, zālēdājiem ir ātri jāpiepilda kuņģis ar barību, un pēc tam ir steidzīgi jādodas uz drošu, nomaļu vietu, lai atslābtu un sāktu garo pārtikas pārstrādes procesu. Atgremotājiem ir vairāku kameru kuņģis (pirmā lielā kamera ir spureklis), kurā dzīvo miljardiem baktēriju un mikroorganismu, kas fermentē un šķeļ cietās augu šķiedrvielas. Šis mikrobioma darbs prasa kolosālu enerģijas daudzumu un pilnīgu organisma koncentrēšanos. Brīdī, kad govis guļ zālē un mierīgi atgremo – atnes no spurekļa barību atpakaļ mutē, lai to sakošļātu vēlreiz, tās ir pilnībā izslēgušas jebkādu aktīvu darbību. Viņu ķermenis ir pilnībā nodevies iekšējam mikrobioloģiskajam procesam.
Lai gan cilvēkam nav vairākkameru kuņģa un mēs neatgremojam barību mutē, mūsu zarnu mikrobioms dara tieši to pašu – tas klusi un smagi strādā mūsu resnajā zarnā, fermentējot uzņemto barību. Tāpēc brīdis, kad pēc sātīgas maltītes mums sāk nākt miegs, zināmā mērā ir mūsu dzīvnieciskais instinkts – daba mums saka – apstājies, ļauj mikrobiomam un gremošanas traktam netraucēti strādāt, taupi enerģiju.
Mani fascinē ķīniešu tradicionālās medicīnas viedoklis par jebkuru fizioloģijas jautājumu. Ķīniešu tradicionālās medicīnas speciālisti uzskata, kā pārliecīgs nogurums, miegainība un vājums pēc ēdienreizes ir brīdinājuma pazīme par traucētu liesas un kuņģa darbību. Tradicionālajā ķīniešu medicīnā liesa un kuņģis attiecas ne tikai uz atsevišķiem orgāniem, bet arī uz funkcionālu sistēmu, kas atbild par gremošanu, uzsūkšanos, transportēšanu un vielmaiņu. Kad liesa un kuņģis darbojas normāli, uzturvielas tiek transportētas uz galvu, un cilvēki pēc ēdienreizes jūtas atsvaidzināti. Tomēr, ja liesa un kuņģis ir vāji, uzturvielas netiek pienācīgi pārstrādātas, kas, atbilstoši ķīniešu izpratnei var izraisīt reiboni, nogurumu un prāta apmātību.
Vāja liesa ķīniešu medicīnas izpratnē izraisa vielmaiņas atlieku uzkrāšanos organismā, ko viņi dēvē par krēpu mitrumu. Cilvēki ar krēpu mitruma konstitūciju ir vairāk pakļauti diabēta un augsta holesterīna līmeņa riskam, un bieži vien viņiem ir slikta asinsrite.
Tas, kas patiesi apgrūtinot organismu, esot rafinētie cietes produkti, piemēram, maize, kūkas un saldie pārstrādātie pārtikas produkti. Tad nu ķīnieši iesaka uzturā lietot dabīgus graudus, piemēram, baltos rīsus, kas esot svarīgi liesas barošanai.
Ķīnieši mūsdienās aizraujas ar proteīna pulveriem un peptīdu tabletēm. Proteīnu pulveri ir ērti brokastīm, taču to ātrā uzsūkšanās un augsti pārstrādātais saturs cilvēkiem mēdz izraisīt alerģijas, vēdera pūšanos un gremošanas traucējumus. Dabiskos olbaltumvielu avotus – zivis, gaļu, olas un pupas, organisms parasti uzsūc vieglāk.
Lai mazinātu miegainību pēc ēdienreizes, ķīniešu tradicionālā medicīna iesaka dzīvesveida paradumu korekciju. Vienkāršākais pasākums esot pēc ēdienreizes 10–15 minūtes pastāvēt kājās vai veikt vieglus vingrinājumus, vai arī – veikt 10 minūšu pastaigu svaigā gaisā.
Ieteikumos šoreiz – ķīniešu tradicionālās medicīnas principi. Ķīnieši iesaka ēst regulāras un sabalansētas maltītes, kā arī izvairīties no diētām – viena vai divas matītes dienā, kas var izraisīt muskuļu masas zudumu, bet vēlāk veicināt svara pieaugumu. Ķīnieši iesaka ēst pārtiku šādā secībā: gaļa, dārzeņi, ogļhidrāti. Tradicionālajā ķīniešu medicīnā tiek ieteikti neitrāli ēdieni, kas ir maigi pēc savas būtības un mazāk kairina organismu. Ķīniešu tradicionālā medicīna iesaka košļāt lēnām un katrai maltītei veltīt 20–30 minūtes. Pārāk ātra ēšana varot ietekmēt autonomo nervu sistēmu un žults izdalīšanos, palielinot slogu uz liesu un kuņģi.
Un vēl ķīniešu tradicionālā medicīna pacientiem, kas cieš no pārliecīgas miegainības pēc ēšanas iesaka trīs akupunktūras punktus – “Trīs jūdzes no kājas” (Zu San Li, ST36), “Pārpilnības izcilnis” (Feng Long, ST40) un “Vēja baseins” (Feng Chi, GB20). Latvijā ir gana labi akupunktūras speciālisti, kas šos punktus un pašu akupunktūru pārvalda.