Kariņš bargi kritizē valsts vadību, sevišķi skarbi Kulbergu un “Jauno Vienotību”

Latvija pēdējos gados zaudējusi spēju ietekmēt Eiropas ārpolitikas saturu un arvien biežāk spiesta sekot citu valstu noteiktajam virzienam, uzskata bijušais Ministru prezidents un ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Intervijā laikrakstam Diena viņš skarbi izsakās gan par pašreizējo valsts vadību, gan savas bijušās partijas “Jaunā Vienotība” problēmām, vienlaikus brīdinot, ka ģeopolitiski nedrošā laikā Latvija nevar atļauties eksperimentēt ar nepieredzējušiem līderiem.

Kariņš, kurš pēc aiziešanas no Latvijas politikas strādā starptautiskajā stratēģiskās komunikācijas konsultāciju uzņēmumā “Kreab”, intervijā neslēpj bažas par valsts ārpolitisko ietekmi. Viņaprāt, Latvija sākusi izkrist no starptautiskās aprites, bet agrāk izcīnītā balss kļuvusi arvien vājāka.

Latvija vairs nepiedalās lēmumu tapšanā

Kariņš uzsver, ka ar Latvijas pārstāvja piedalīšanos Eiropadomes sēdēs vien nepietiek. Formāli pie galda atrodas visu 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji, taču svarīgāko lēmumu sagatavošana bieži notiek šaurākā lokā, neformālās sanāksmēs un telefonsarunās starp ietekmīgākajiem politiķiem.

Tieši šajās aprindās Latvija, pēc Kariņa domām, vairs nav pietiekami pārstāvēta.

Valsts piedalās gala lēmumu pieņemšanā, taču arvien mazāk ietekmē saturu, kas nonāk uz Eiropadomes galda.

Kariņš atgādina, ka pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Baltijas valstu pārstāvji spēja mainīt daudzu Rietumeiropas līderu priekšstatus par Maskavu. Lai to panāktu, nepietika ar publiskiem paziņojumiem – bija vajadzīgi ilgstoši veidoti kontakti, savstarpēja uzticēšanās un spēja pārliecināt citu valstu vadītājus slēgtās sarunās.

Ekspremjers uzskata, ka tagad Latvijai šādas ietekmes pietrūkst. Tikmēr Somijas starptautiskā autoritāte ievērojami augusi līdz ar prezidenta Aleksandra Stuba aktīvo darbību.

Pārmet Siliņai neizmantotas iespējas

Kariņš kritiski vērtē arī bijušās premjeres Evikas Siliņas (Jaunā Vienotība) darbību. Viņš apgalvo, ka Siliņa nav piedalījusies vairākās Eiropas līderu tikšanās reizēs, kurās Latvijai būtu bijis svarīgi būt pārstāvētai.

Pēc viņa teiktā, būtiski ir atrasties ne tikai oficiālajās sanāksmēs, bet visur, kur starp valstu līderiem veidojas politiskās attiecības un tiek pārrunāti nākamie lēmumi. Nereti nozīmīgākās sarunas notiekot kuluāros, pusdienās vai nelielā dalībnieku lokā.

Kariņš pieļauj, ka Latvijas politiķu piesardzību veicinājusi sabiedrībā un politikā izveidojusies sodīšanas kultūra. Baidoties no pārmetumiem par komandējumiem, izdevumiem vai pieņemtajiem lēmumiem, amatpersonas var izvēlēties nerīkoties. Ārpolitikā šādai piesardzībai varot būt ilgstošas sekas visai valstij.

ASV loma mazināsies – Eiropai būs vairāk jādara pašai

Kariņš norāda, ka ASV joprojām ir Latvijas sabiedrotā, tomēr Vašingtona vēlas pakāpeniski mazināt savu iesaisti Eiropas drošībā un panākt, lai Eiropas valstis uzņemas lielāku atbildību pašas.

Līdzīgus aicinājumus izteikušas arī iepriekšējās ASV administrācijas, taču Donalds Tramps to darot daudz tiešāk un uzstājīgāk.

Šādos apstākļos Latvijai īpaši svarīgi piedalīties Eiropas drošības politikas veidošanā – diskusijās par kontinenta lomu NATO, turpmākajām attiecībām ar ASV un kopējo politiku pret Krieviju. Ja Eiropā atsāktos tiešas sarunas ar Vladimiru Putinu, Latvijai primāri būtu jāietekmē šo sarunu saturs, nevis tikai jāapspriež, kurš tajās pārstāvēs Eiropu.

Kulbergam trūkst politiskās aizmugures Eiropā

Īpaši kritiski Kariņš vērtē pašreizējā premjera Andra Kulberga politiskās iespējas. Lai gan Kulbergu viņš atzīst par aktīvu un individuāli spējīgu cilvēku, ar personiskajām īpašībām vien valsts vadīšanai nepietiekot.

“Apvienotais saraksts” nav pārstāvēts nevienā no lielajām Eiropas politisko partiju saimēm, savukārt pats Kulbergs nav nevienas apvienībā ietilpstošās partijas biedrs. Tas premjeram liedzot izmantot neformālo politisko atbalsta tīklu, kāds Eiropā pieejams citu partiju līderiem.

Kariņš arī pārmet Kulbergam populistisku politisko komunikāciju – sarežģītām problēmām tiekot solīti vienkārši un ātri risinājumi, bet sabiedrībā radītas cerības, kuras nav iespējams piepildīt. Šādu solījumu neizpildīšanai neizbēgami sekošot vilšanās.

Ekspremjeru neesot pārliecinājusi arī Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča izvēle valdības veidošanu uzticēt Kulbergam, nevis bijušajam premjeram Mārim Kučinskim. Īsi pirms vēlēšanām un nestabilā starptautiskajā situācijā Kariņš būtu devis priekšroku pieredzējušākam un politiski mazāk konfrontējošam valdības vadītājam.

Vienlaikus Kariņš atzīst, ka Kulberga gatavība uzņemties atbildību ir cienījama. Viņa galvenie iebildumi ir pret uzskatu, ka aktīvs, harismātisks un enerģisks cilvēks automātiski spēj vadīt valsti. Spējīgu cilvēku grupa vēl neesot organizēta komanda.

“Jaunā Vienotība” pazaudējusi virzienu

Saudzēta netiek arī Kariņa paša agrāk vadītā “Jaunā Vienotība”. Ekspremjers atzīst, ka šobrīd viņam būtu grūti skaidri formulēt, ko partija pārstāv un ko vēlas panākt.

Viņaprāt, “politiskais “Jaunā Vienotība” kādā brīdī pazaudējis savu virzienu, un zemie reitingi ir šo problēmu atspoguļojums. Partija, kuras saknes meklējamas 2002. gadā izveidotajā “Jaunajā laikā”, iespējams, sevi ir izsmēlusi.

Kariņš tomēr uzskata, ka tajā joprojām ir vairāki pieredzējuši un profesionāli cilvēki. Kā vienu no tiem viņš izceļ ārlietu ministri Baibu Braži, kurai esot pietiekama pieredze un pašapziņa, lai ar ASV amatpersonām runātu kā līdzvērtīgai.

Taču pat spēcīgs ārlietu ministrs nevarot aizvietot valdības vadītāju. Tieši premjers ir Latvijas galvenais ārpolitikas īstenotājs, kurš pārstāv valsti Eiropadomē un krīzes situācijās koordinē būtiskākos lēmumus.

Prezidenta ietekme Latvijā tiekot pārvērtēta

Kariņš nepiekrīt plaši izplatītajam priekšstatam, ka Valsts prezidents ir Latvijas galvenā ārpolitikas amatpersona. Satversmē prezidenta pilnvaras esot ierobežotas, savukārt praktiskā vara, atbildība par budžetu, koalīcijas lēmumiem un valsts starptautisko pārstāvniecību galvenokārt gulstas uz premjeru.

Sabiedrība, viņaprāt, mēdz cildināt prezidentus un kritizēt premjerus, lai gan tieši valdības vadītāji ir spiesti pieņemt nepopulārus lēmumus un panākt kompromisus koalīcijā.

Arī Edgara Rinkēviča popularitāte negarantējot viņam otro termiņu. Valsts prezidentu ievēlē Saeima, tādēļ pēc vēlēšanām mainījies parlamenta sastāvs var izvēlēties citu kandidātu neatkarīgi no pašreizējā prezidenta sabiedriskā atbalsta.

“Šis nav eksperimentu laiks”

Kariņa intervijas galvenais vēstījums ir brīdinājums par līderības nozīmi laikā, kad mainās ASV loma Eiropā, pieaug populisms un atgriežas aicinājumi uz sadarbību ar Krieviju.

Viņaprāt, Latvijai vajadzīgs valdības vadītājs ar starptautisku pieredzi, politiskajiem kontaktiem, spēju vadīt komandu un autoritāti sabiedroto vidū. Tikpat būtiski esot nodrošināt premjeru ar darbam nepieciešamajiem resursiem un vienlaikus prasīt konkrētus rezultātus.

Pašpārliecība un publiska bravūra nedrīkstot tikt sajaukta ar kompetenci. Ģeopolitiski sarežģītā laikā no tā, kurš konkrētajā brīdī atrodas valsts vadībā, var būt atkarīga ne vien Latvijas ietekme Eiropā, bet arī tās ilgtermiņa drošība un neatkarība.

Avots: Krišjāņa Kariņa intervija laikrakstā “Diena”

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!