Latvijā privātajiem azartspēļu uzņēmumiem ir aizliegts reklamēt savas spēļu vietas un interneta vietnes ārpus azartspēļu organizēšanas vietām. Vienlaikus valstij pilnībā piederošā “Latvijas Loto” televīzijā, internetā, sociālajos tīklos un tirdzniecības vietās drīkst reklamēt loterijas, izcelt miljonu laimestus un aicināt iegādāties biļetes.
Formāli viss ir vislabākajā kārtībā. Loterija likumā ir nodalīta no azartspēles, tādēļ uz valsts uzņēmumu neattiecas privātajiem azartspēļu rīkotājiem noteiktais reklāmas aizliegums.
Tomēr pēc būtības abos gadījumos cilvēks par naudu iegādājas cerību uz laimestu, kura iegūšanu nosaka nejaušība. Atšķiras riska pakāpe un spēles mehānisms, taču ne pamatprincips.
Tieši šajā juridiskajā nošķīrumā arī sakņojas divkosība: privātā komersanta aicinājums izmēģināt veiksmi tiek uzskatīts par sabiedrībai bīstamu, bet valsts uzņēmuma mudinājums darīt būtībā to pašu – par sociāli atbildīgu izklaidi un pat ieguldījumu sabiedrības labā.
Vieniem reklāmu aizliedz, otram atvēlē miljonus
Azartspēļu un izložu likuma 41. pants noteic, ka azartspēļu un interaktīvo azartspēļu organizēšanas vietņu reklāma ārpus to organizēšanas vietām ir aizliegta. Savukārt valsts mēroga izložu reklāmai šāda aizlieguma nav. Turklāt likums nosaka, ka valsts mēroga izložu monopols Latvijā pieder valstij un tās drīkst organizēt vienīgi “Latvijas Loto”, kura akcijas nav atsavināmas vai privatizējamas.
Tātad valsts pati ir radījusi tirgu, kurā tai pieder ne tikai ekskluzīvas tiesības uz konkrētu veiksmes spēļu veidu, bet arī daudz plašākas reklamēšanās iespējas nekā privātajiem azartspēļu uzņēmumiem.
“Latvijas Loto” 2025. gada pārskats neatstāj šaubas, ka runa nav tikai par neitrālu sabiedrības informēšanu. Uzņēmums atklāti norāda, ka īsteno reklāmas aktivitātes, produktu kampaņas, zīmolu uzturēšanu un popularizēšanu, kā arī komunikāciju televīzijas izložu raidījumos.
Reklāmai un mārketinga pakalpojumiem uzņēmums 2025. gadā iztērējis 2,102 miljonus eiro – par aptuveni 125 000 eiro vairāk nekā 2024. gadā. “Latvijas Loto” ilgtspējas ziņojumā teikts, ka uzņēmums sagatavo ikmēneša mediju reklāmas plānu un īsteno reklāmas kampaņas dažādos kanālos. Tātad tā ir pastāvīga un profesionāli organizēta pārdošanas veicināšana, nevis tikai izložu rezultātu paziņošana.
To apliecina arī finanšu rezultāti. “Latvijas Loto” apgrozījums 2025. gadā sasniedza vēsturiski augstāko līmeni – 106,48 miljonus eiro, kas bija par 6,2% vairāk nekā gadu iepriekš. Uzņēmums nopelnīja 11,64 miljonus eiro. Gada beigās pārdošanā bija 25 valsts mēroga momentloterijas un 62 interaktīvās izlozes, bet pakalpojumu pieejamība vēl vairāk paplašināta, ieviešot mobilo lietotni.
Zīmīgi, ka “Latvijas Loto” gada pārskatā uzņēmuma pamatdarbība pēc NACE klasifikācijas norādīta nozarē “Azartspēles un derības”.
Tātad statistiskajā un ekonomiskajā izpratnē tā darbība atrodas azartspēļu nozarē, bet tad, kad jāpiemēro reklāmas ierobežojumi, valsts uzsver, ka loterija juridiski nav azartspēle.
Valsts vienlaikus ir īpašniece, politikas veidotāja un uzraudzītāja
Interešu konflikta iespaids kļūst vēl izteiktāks, aplūkojot valsts lomu šajā nozarē. “Latvijas Loto” vienīgā akcionāre ir Finanšu ministrija. Tā pati ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde, kas veido azartspēļu un izložu politiku. Savukārt kopš 2026. gada 1. aprīļa izložu un azartspēļu uzraudzības funkcijas pilda Finanšu ministrijas padotībā esošais Valsts ieņēmumu dienests.
Tādējādi viena valsts pārvaldes sistēma:
- izstrādā nozares noteikumus;
- pārstāv “Latvijas Loto” īpašnieku;
- gūst ienākumus no uzņēmuma peļņas;
- uzrauga gan šo uzņēmumu, gan tā privātos konkurentus plašākajā veiksmes spēļu tirgū.
Finanšu ministrijā uzsver, ka politikas mērķis ir sabiedrības interešu un spēlētāju tiesību aizsardzība, godīga konkurence un atbildīga spēle. Taču par godīgu konkurenci grūti runāt situācijā, kad valsts uzņēmums drīkst tērēt vairāk nekā divus miljonus eiro savu spēļu popularizēšanai, bet privātajiem komersantiem reklāma ārpus spēļu vietām ir aizliegta.
Privātie azartspēļu uzņēmumi un Latvijas Interaktīvo azartspēļu biedrība uz šo nevienlīdzību norādījuši jau iepriekš. Finanšu ministrijas atbilde bijusi juridiski vienkārša: “Latvijas Loto” nav azartspēļu organizētājs. Tomēr šāda atbilde neatrisina jautājumu pēc būtības – vai reklāmas ietekme uz cilvēku mainās atkarībā no tā, kam pieder reklamētais uzņēmums?
“Sabiedrībā atgriežas 87%” – kopā ar spēlētāju laimestiem
“Latvijas Loto” savu darbību pamato ar devumu valsts budžetam un sabiedriskā labuma projektiem. Uzņēmums vēsta, ka 2025. gadā 87% tā ieņēmumu esot atgriezušies sabiedrībā. Aprēķinātie nodokļi, nodevas un maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu sasnieguši 25,9 miljonus eiro.
Tomēr 87% rādītājā iekļauti ne vien nodokļi un sabiedriskā labuma projekti, bet arī spēlētājiem izmaksātie laimesti. Tie 2025. gadā sasniedza 66,59 miljonus eiro.
Laimestu izmaksa nav ziedojums sabiedrībai. Tā ir loteriju uzņēmuma pamatdarbības neatņemama sastāvdaļa un saistība pret klientiem, kuri par biļetēm samaksājuši vairāk nekā 106 miljonus eiro.
Tādēļ apgalvojums, ka 87% ieņēmumu “atgriežas sabiedrībā”, rada daudz cēlāku iespaidu, nekā atklāj tā aprēķina metodika.
Protams, “Latvijas Loto” patiešām finansē arī sabiedriskā labuma mērķus. Simtgades loterijas līdzekļi izmantoti skolēnu stipendijām, sporta loterijas finansējums – sporta un aktīva dzīvesveida veicināšanai, bet Senatnes loterija saistīta ar Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa saglabāšanu.
Šie mērķi paši par sevi nav apšaubāmi. Apšaubāms ir valsts izvēlētais modelis – sabiedriski nozīmīgu vajadzību finansēšana tiek sasaistīta ar loteriju biļešu pārdošanu, vienlaikus šo cēlo mērķi izmantojot arī kā pārdošanas argumentu.
Biļetes iegāde tiek pasniegta gandrīz kā labdarība, lai gan lielākā daļa pircēju to iegādājas cerībā uz laimestu.
Zemāks risks nenozīmē, ka riska nav
Valsts galvenais arguments atšķirīgajam regulējumam ir tas, ka loterijas rada mazāku atkarības risku nekā spēļu automāti, kazino vai ātra tempa interaktīvās azartspēles. Šim argumentam ir pamats: izlozes parasti notiek retāk, tajās nav iespējams tik strauji atkārtot likmes, un spēlētājs nevar radīt sev ilūziju, ka rezultātu ietekmē viņa prasmes.
Turpretī reālajā dzīvē mēdz būt gadījumi, kad kāds izmisis pensionārs izpērk loterijas biļetēs teju visu savu pensiju, tādā veidā cerot uzlabot savu finanšu situāciju. Jā, var jau teikt – pats vainīgs. Taču kāda tad ir atšķirība – pensija notērēta pie spēļu automātiem vai pērkot “Latvijas loto” loterijas biļetes?
Arī pati valsts Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs atzīst, ka loterijas var negatīvi ietekmēt sabiedrību, ja netiek ievēroti atbildīgas spēles principi. Politikas dokumentā kā mērķis noteikta ne tikai azartspēļu, bet arī izložu problemātisko spēlētāju skaita samazināšana un pārmērīgas intereses neveicināšana.
Arī pašatteikušos personu reģistra liegums attiecas uz interaktīvajām izlozēm. Ja dalība šajās izlozēs būtu tikai nevainīga izklaide bez nozīmīga riska, šāds aizsardzības mehānisms nebūtu vajadzīgs.
Turklāt digitālā vide pakāpeniski mazina agrāko atšķirību starp tradicionālo loterijas biļeti un citām veiksmes spēlēm. “Latvijas Loto” piedāvā desmitiem interaktīvo izložu, personalizētu mārketinga komunikāciju un mobilo lietotni, kas ļauj piedalīties spēlēs jebkurā laikā un vietā.
Jo ērtāka un ātrāka kļūst piekļuve, jo mazāk pārliecinošs ir arguments, ka runa joprojām ir tikai par reizi nedēļā nopirktu papīra loterijas biļeti.
Sabiedrības aizsardzība vai sava tirgus sargāšana?
Valsts loteriju monopolam var būt leģitīms mērķis – novirzīt pieprasījumu uz kontrolētu un salīdzinoši zemāka riska vidi, nodrošināt spēlētāju aizsardzību un izmantot peļņu sabiedrības vajadzībām. Arī “Latvijas Loto” norāda, ka uzņēmums nesaņem valsts dotācijas un darbību finansē no paša ieņēmumiem.
Taču monopols, kura uzdevums ir ierobežot tirgu, nav tas pats, kas valsts uzņēmums, kura stratēģiskais mērķis ir kāpināt pārdošanu, attīstīt jaunus produktus, palielināt pieejamību un uzturēt regulāras reklāmas kampaņas.
Ja valsts patiešām vēlas tikai novirzīt jau esošos spēlētājus drošākā vidē, tās reklāmai vajadzētu būt galvenokārt informatīvai. Savukārt vairāk nekā divu miljonu eiro mārketinga izdevumi, produktu popularizēšanas kampaņas, lielo laimestu izcelšana un rekordaugsta apgrozījuma svinēšana liecina par komerciālu mērķi – pārdot vairāk.
Tieši šeit valsts sabiedrības aizsardzības arguments sastopas ar tās finansiālajām interesēm.
Jo vairāk cilvēku iegādājas loteriju biļetes, jo vairāk naudas saņem “Latvijas Loto” un valsts budžets.
Savukārt jo vairāk spēlē privāto uzņēmumu klienti, jo skaļāk tiek runāts par sociālajiem riskiem, atkarību un nepieciešamību ierobežot reklāmu.
Vienādi principi, nevis ērts juridisks dalījums
Valsts divkosība nenozīmē, ka “Latvijas Loto” reklāmas pašlaik būtu nelikumīgas. Problēma ir citur – regulējums tiek balstīts ne tikai spēles riska pakāpē, bet arī tās organizētāja īpašumtiesībās un valsts finansiālajās interesēs.
Godīgāka politika prasītu reklāmas ierobežojumus noteikt atbilstoši konkrētā produkta riskam, spēles ātrumam, pieejamībai un iespējai atkārtoti veikt likmes, nevis tikai juridiskajam nosaukumam “azartspēle” vai “izloze”. Uz loteriju reklāmām būtu jāattiecina likumā, nevis tikai paša uzņēmuma ētikas kodeksā noteiktas prasības par reklāmu laiku, vietu, biežumu, brīdinājumiem un lielo laimestu izmantošanu.
Būtu arī skaidri jānodala valsts budžetā iemaksātā nauda un sabiedriskā labuma projekti no spēlētājiem izmaksātajiem laimestiem.
Savukārt “Latvijas Loto” mārketinga izdevumiem un kampaņu rezultātiem vajadzētu būt tikpat rūpīgi vērtētiem no sabiedrības veselības viedokļa, kā tiek vērtēta privāto azartspēļu uzņēmumu darbība.
Pretējā gadījumā sabiedrībai tiek sūtīts pavisam vienkāršs vēstījums: spēlēt uz naudu ir slikti, ja peļņu gūst privātais, bet sociāli atbildīgi un pat patriotiski – ja pelna valsts.
Avoti: Azartspēļu un izložu likums, “Latvijas Loto” 2025. gada pārskats, “Latvijas Loto” ilgtspējas ziņojums, Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam, Finanšu ministrijas nozares politikas skaidrojums, Latvijas Radio analīze par reklāmas aizliegumu
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!