Prezidenta kungs, nebaidieties būt par mūsu prezidentu!

Reiz vienā Anglijas mazpilsētā mēs pasēdējām pie viena galda ar kādu britu. Vīrietis – faktiski, jaunietis agros divdesmitos – bija tipisks vidusšķiras pārstāvis: ar vidusmēra izglītību no viduvējas koledžas, vidēji apmaksātu darbu vidēja mēroga kompānijā un ambīcijām kādreiz ieņemt vidējā līmeņa vadītāja amatu.

Runa iegriezās pie karaliskās ģimenes (kā tas nereti notiek vidusmēra britu pasēdēšanās), par karaliskajiem tēriņiem, baumām par Diānas nāvi, jaunākā prinča hitleriskajiem izlēcieniem un tamlīdzīgi. Mans sarunu biedrs par to visu izteicās ar līdzvērtīgu skepticismu, kā Iveta Kažoka varētu izteikties par Kalvīša valdību. Tomēr brīdī, kad es neuzmanīgi izmetu provocējošu frāzi par visas tās karaļu padarīšanas izbeigšanu, viņa seja dusmās piesarka un likās – pasēdēšana beigsies ar vidēji smagiem miesas bojājumiem. Viņš pieliecās man klāt un noteica: Es jebkurā brīdī atdotu savu dzīvību par mūsu karalieni!Kas tajā visā interesants – normāls, mūsdienīgs, visādi eiropeisks jaunietis zvērēja gulties uz nažiem kādas sirmas kundzītes dēļ, kura braukā zeltītā karietē un ēd paipalas no sudraba šķīvīšiem. Protams, ne jau par konkrēto karalieni, ne arī par izšķērdībās slīkstošo karaļnamu, ne izvirtušajiem prinčiem viņš bija gatavs metaforisko dzīvību atdot. Bet par to, ko tas viss simbolizē. Par nāciju, cilvēkiem, kultūru, vēstures pieredzi un kopīgām nākotnes priekšnojautām, vienvārdsakot – par valsti. Šaubu nav – tādam spēcīgam simbolam jābūt katrai valstij. Kaut kam tādam, kas stāv pāri konkrētā laika nebūšanām un konkrētiem korumpētajiem, nekompetentajiem, zaglīgajiem, muļķīgajiem un visādiem citādiem tiem, kuri tajā brīdī valsti pārrauga un administrē. Tāds simbols vispirms jau saliedē. Rada piederības sajūtu. Un tad – dod zināmu cerību. Bez tām trim lietām, kā zināms, ekonomiku neuzbūvēt un cilvēkus valstī nenoturēt, un arī bērnus nesadzemdēt. Viegli nojaust, mūsu situācijā tāds simbols būtu vēl simtkārt svarīgāks.

Un mūsu situācijā, proti – Latvijā, šī simbola loma ir paredzēta Valsts prezidentam. Prezidenta postenis nav domāts kā vēl viens politiķis, vēl viena vara vai kaut kāda administrējošā autoritāte. Tas ir tīri simbolisks un reprezentatīvs amats: simbolizēt valsti gan uz iekšu – saviem pilsoņiem, gan uz āru – visiem pārējiem. Arī viņa politiskās pilnvaras ir vairāk simboliskas, tautas vārdā sniedzot uzticību premjeram vai parakstot likumus: lielāko daļu no tām viņam nav iespēju tieši ietekmēt, un daudzos gadījumos – nemaz nav tiesību to darīt. Un labi vien ir. Un pareizi.

Tad nu visa šī sakarā varētu ko bilst par mūsu jaunā simbola – Valsts prezidenta Andra Bērziņa – pirmajiem simboliskajiem soļiem. Vispirms jāsaka – tauta var būt īpaši apmierināta, jo šis nu reiz ir visvairāk tautas un visvairāk demokrātiski ievēlētais prezidents. Atšķirībā no Gunta Ulmaņa, kurš par prezidentu kļuva, jo viņam uzvārds bija Ulmanis, no Vairas Vīķes-Freibergas, kura uzkrita no zila gaisa, un Valda Zatlera, kuru vienkārši ielika… nu, mēs jau zinām, kurš un kā ielika, tad Bērziņu vispirms Saeimā ievēlēja pati tauta. Un tikai tad no šīs Saeimas viņš tika ievēlēts prezidenta krēslā. Dubulta atlase, tā teikt.

Iesākumam tas viss ir ļoti labi. Bet viņa pirmās simboliskās akcijas tomēr īsti nestiprina valsts simbola autoritāti. Vispirms jau atteikšanās rīkot inaugurācijas balli. Zināms taču, ka spēcīgs simbols balstās uz spēcīgām tradīcijām. Tad kādēļ atteikties un lauzt kopumā normālu un cienījamu valsts tradīciju? Turklāt, no visām tradīcijām tā nu galīgi nav dārgākā. Tieši to pašu var teikt par atteikšanos dzīvot vēsturiskajā prezidenta rezidencē. Skaidrs, tas ir padārgi. Skaidrs, tas asociējas ar Zatlera sazagtajām mēbelēm un visādām citādām iepriekšējā pāra izvirtībām. Bet tā ir mūsu Valsts prezidenta rezidence – simboliska un valstiska. No tās atteikties nozīmē atteikties no lielas daļas tradīciju, un no visa tā simboliskā spēka, kā dēļ vispār pastāv šis prezidenta amats. Ir taču diezgan muļķīgi iedomāties Anglijas karalieni, kura atteiktos dzīvot Bekingemas pilī vai, teiksim, ASV prezidentu, kurš paliktu savā dzīvoklī, nevis pārvāktos uz Balto namu. Protams, Jūrmalas rezidence nav gluži Baltais nams, kurā apvienotas gan prezidenta gulēšanas, gan strādāšanas funkcijas, tomēr ir vienlīdz smieklīgi iedomāties, ka Baraks Obama, līdzekļu ekonomijas nolūkos sāktu meklēt īrniekus savai vasaras rezidencei Kempdeividai vai pie sludinājumu dēļa piekārtu Vindzoras pils piedāvājumu. Līdzīgi kā Baltais nams un karaliskās pilis, tā arī inaugurācijas balle un prezidenta rezidence ir liela daļa no prezidenta amata. Atsakoties no tās, var ātri pienākt brīdis, kad saprātīgāk šķitīs vienkārši atteikties no pašas prezidenta institūcijas.

Kārdinājums izdabāt tautai gan ir liels. It īpaši pirmajās dienās. Atteikšanās no balles un rezidences ir tieši šāds pieglaimošanās mēģinājums. Tomēr tādēļ jau prezidentu nevēl tauta, lai viņam nevajadzētu uz īsas izdabāšanas rēķina pazaudēt cieņas oreolu. Un tas britu jaunietis – ne jau karalienes taupības un pieticības dēļ viņš bija gatavs savu dzīvību atdot. Būtu jauki, ja to turētu prātā mūsu jaunais valsts simbols. Varbūt tad arī šeit kādreiz varēs sastapt cilvēkus, kuri ja ne dzīvību, tad vismaz nodokļu naudu un kādu nebūt cieņu šai valstij būs gatavi uzupurēt.