Olimpiskās spēles kā bizness, reliģija, politika un Latvijas izšķiršanās

Pēteris Apinis, ārsts, Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas loceklis

Pēc SOK lēmuma – atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties neitrālu atlētu statusā Parīzes  Olimpiskajās spēlēs – par Latvijas dalību tajās ir izteikušies visi, un šo rindu autors tikai papildinās šo viedokļu arhīvu. Šeit vietā piebilst, ka lēmumu par Latvijas sportistu dalību Parīzes Olimpiskajās spēlēs pieņems nevis politiķi, valdība vai Latvijas televīzija, bet to noteiks Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildu komitejas balsojums. Manuprāt, situācija ir tik nopietna, ka lēmumu vajadzētu pieņemt ar Ģenerālās asamblejas balsojumu. 

Situāciju salīdzināšu ar šaha spēli. Brīdī, kamēr jūs novērsāties no galdiņa un pierakstījāt savu gājienu, pretinieks uz laukuma savā pusē uzlicis papildus bandinieku, iespējams – ar cerību, ka jūs nepamanīsiet vai ar cerību – ka samierināsieties.  Jums ir vairākas izvēles, no kurām labākā, šķiet, ņemt galdiņu un sist pretiniekam pa galvu, bet pretinieks ir labi noaudzis un muskuļots, un sadursmes rezultāti diez vai būs jums labvēlīgi. Otra versija būtu skriet kādam sūdzēties, bet šajā brīdī izrādās, ka  jūsu pretinieks vienlaikus ir arī sacensību galvenais tiesnesis. Un tad jūs izvēlieties vēl veikt dažus gājienus ar cerību, ka izdosies ar zirdziņu uzlikt pretiniekam dakšu.  

Tā arī Latvijas olimpiskā komiteja šobrīd meklē labāko gājienu. Labākais gājiens būtu atrast pietiekami plašu koalīciju ar ko kopā atstāt negodīgās sacensības. Ja vienlaikus par nepiedalīšanos Olimpiskajās spēlēs paziņotu vismaz 6 Eiropas valstis, tad, iepējams, Olimpiskā komiteja pārdomātu, jo pirmkārt Olimpiskās spēles ir bizness, ko nosaka televīzijas translācijas, reklāmas, viesnīcas, loģistika, aviokompānijas, likmju (azartspēļu) bizness, bet tikai otrkārt vai treškārt nāk interese par sportiskajiem rezultātiem, nacionālo sporta komandu uzvarām vai, piemēram, dopingu. 

Šī raksta mērķis, lai cik  tas dīvaini neliktos, nav cildināt sportu, slavināt olimpiešus vai aizstāvēt nepieciešamību piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Šī raksta mērķis ir vienkārši un godīgi atzīt, ka zem jēdziena “sports” mūsdienās tiek paslēpts viens no 5 lielākajiem globālajiem biznesiem, lielākā pasaules reliģija un globālā politika, bet “sports” kā mācību stunda skolā ir tikai kāda man nezināma Latvijas politiķa radīts jēdzienu jūklis deviņdesmitajos gados, kas “fiziskās kultūras stundas” pārsauca par “sportu”.

Latvijas olimpiskās komitejas himna skaidri un gaiši saka, ka sports ir Dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress, miers. 

Raugoties no  olimpiskās kustības skatpunkta tieši olimpiskajam sportam (kaut mūsdienās atšķirt olimpisko sportu no starpnacionālo līgu sporta ir faktiski neiespējami) vajadzētu sevī integrēt visu to, ko sauc par olimpismu – dzīves filozofiju, domāšanas veidu, tieksmi pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls ir harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā. Paraugoties, kas notiek pasaules sporta dzīvē 21. gadsimtā, ieraudzīt harmoniju un dzīves filozofiju ir sarežģīti. Pašreizējās Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmumu aicināt krievu un baltkrievu sportistus piedalīties Olimpiskajās spēlēs nosaka tikai biznesa un politiski apsvērumi – ja krievi piedalās, televīzijas auditorija palielinās par vismaz 100 miljoniem cilvēku, bet Francijas prezidents uz  vēlēšanām var doties ar miera balodi uz pleca (tiesa, šis balodis ir no māla un paredzēts stenda šaušanai).

Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām  nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības – kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk – es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā – tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija. 

Jauni vārdi Olimpiskajā himnā – O, Sport, tu esi bizness, reliģija un politika

Lielais sports pilnībā pārvērties par biznesu, reliģiju un politiku. 

Globāli sports kļuvis par vienu no pieciem vadošajiem biznesa veidiem, pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties Eiropas čempionlīgas futbola vai Nacionālās basketbola līgas klubu. Šāds klubs mūsdienās maksā  5–8 miljardus eiro – gandrīz pusi Latvijas budžeta.

Kur bizness? Jauka rotaļlieta miljardiera rokās? Bizness var būt tiešs – piemēram, pārdodot biļetes 100 000 skatītājiem uz futbola čempionāta finālu par 3000 eiro (vidēji) katru biļeti. Tai pašā laikā televīzijas translācijas tiesību cena nozīmīgākajām sporta sacensībām vienmēr mērāmas miljardos, vienlaikus pārdodot ne tikai translācijas tiesības, bet arī tiesības uzaicināt vienus vai citus sportistus, intervēt viņus (intervijas, kurās tiek pateikts “nekas”), spēļu starplaikos reklamēt jebko, bet bieži – noteikt starta laiku (kad visvairāk skatītāju sēžas pie televizora), sportistu ģērbu un pat matu sasuku.  

Nereti sporta bizness ir modernā cilvēku tirdzniecība – sportistus pērk un pārdod par milzu naudu, atmetot dažus procentus tiem treneriem un sporta skolām, kas sportisku īstenībā ir bērnībā uztjūnējuši un sagatavojuši. Bizness var būt populāra sportista izpeļņa – profesionāls sportists pelna ļoti lielu algu, bet no viņa sapelnītā dzīvo komandas īpašnieks, akcionārs, treneri, aģenti, fizioterapeiti, ģimene un daudzi citi cilvēki.

Sports ir ļoti nozīmīgs netiešais bizness. Piemēram, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem TV tirgū, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū, sports uztur totalizatoru biznesu, sports aizņem aptuveni 12– 20% globālās informācijas tirgus (to varētu saprast arī tā, ka vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sievietēm– 12%). Pašvaldības visā pasaulē lielu daļu savas naudas tērē savam mīļotajam klubam.

Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces (vai vienkārši krosa kurpes, ko sports ir ienesis ikdienā) ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.

Sporta sacensību apmeklēšana (gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem) ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastruktūru, stimulē celtniecību. Šķiet, ka Parīzes Olimpiskās spēles Francijai izmaksās Latvijas gada budžetam atbilstošu summu – ap 20 miljardus eiro, bet paliks pāri sporta un dzīvojamā infrastruktūra, klimata kontroles modernizācija, moderni IT risinājumi, jaunas metro līnijas, vilcieni, elektrisko autobusu infrastruktūra utt. Ja kāds jautā – kā tad tā – uz 2030.  gada Ziemas olimpisko spēļu rīkošanu dokumentus iesniedza Zviedrija un Latvija, bet Olimpisko spēļu rīkošana atkal tiks Francijai – atbilde ir vienkārša – SOK tikai tirgo tiesības uz Olimpisko spēļu rīkošanu, un Francijas Alpu pašvaldības šo rīkošanu saprata kā biznesu, bet Latvija un Zviedrija – kā izdevumus (pēc biznesa pazīmes Ziemas olimpiskās spēles varētu rīkot arī Sauda Arābija).

Sarežģītāk ir izskaidrot – kā sports ir kļuvis par reliģiju vai ieņēmis reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties (stadionā vai pie televizora) ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu (piemēram, katru nedēļas nogali).

Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu – krekliņi un vējjakas ar Mesi, Ronaldu vai Lebrona Džeimsa attēlu tiek ražotas un tirgotas daudzkārt vairāk nekā šādas pašas preces ar Jēzus Kristus attēlu. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozi mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un dižākā uzbrucēja uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītes un nēsā lietussargus komandas krāsās. 

Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Dižam futbolistam Facebook, Instagram un citos sociālajos tīklos ir vairāki simti miljoni sekotāju, un viņš kļūst par lielāku influenceri kā meitenes ar botoksa lūpām. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas, pat, ja sportists par konkrēto tematu neko nezin, un sportistu ievēlē parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā. 

Kā savulaik katras pilsētas lielākais un dižākais nams bija baznīca vai mošeja, tā mūsdienās dižākā celtne ir stadions vai slēgta halle. Bieži tas ir saistīts ar lokālo sporta reliģiju, piemēram, piemēram, Jaunzēlandes reliģija ir regbijs, Lietuvas – basketbols. Un galu galā – ja nu kāda komanda starptautiskā mērogā kaut ko sasniedz, tad Juris Visockis “Jumavā” izdod grāmatu, bet daži amatierrežisori rada jūsmu filmu. 

Kāpēc es apgalvoju, ka sports ir politika? SOK lēmums atļaut agresorvalstu sportistiem piedalīties Parīzes olimpiskajās spēlēs lielā mērā ir politika. Krievu un baltkrievu sportisti ies zem piecu olimpisko apļu karoga kā neitrāli sportisti, bet viņu formas būs Krievijas vai Baltkrievijas karogu (nacionālajās) krāsās. Patiesībā sarkani zili balti staigās arī treneri, masieri un žurnālisti. Un kādu informāciju savai Krievijai sniegs šie “žurnālisti”?

Sports ir kļuvusi pa valstu politiku vai vismaz iespēju valstīm sevi globāli izcelt. Šā gada hokejistu un basketbolistu sniegums pasaules čempionātos ļāvis daudziem ļaudīm pasaulē meklēt uz kartes Latviju. 

Savukārt politiķi, par kuru esamību neviens pat nenojaustu (piemēram, vidējais Saeimas deputāts) pamanās nofotografēties kopā ar olimpisko medaļnieku, un raugi – 40 minūtes redzams sportacentrs.com vai cita tikpat nozīmīga portāla augšpusē. Nerunāšu par atsevišķiem politiķiem, kas paši iejutās valstsvienības hokejistu vai basketbolistu komandā, vismaz ar tērpu un vēlmi parakstīties.

Politiķi sporta panākumus uztver par savu nopelnu pat tad, ja paši lieguši tautai gadu sportot (nav lielāka nozieguma pret Latvijas bērniem un tautas veselību kā Kariņa – Pavļuta mājsēde ar sportošanas liegumu). 

Sports kā politika izpaužas detaļās. Pasaules valstis iegulda miljonus un miljardus atsevišķa sporta veida attīstībai (piemēram, tūkstošus bobsleja slidās, kas nobrauciena ātrumu paātrina par 0.01 sekundi; es domāju, ka Soču olimpiskajās spēlēs bija iespēja kamaniņu trasei mainīt ledus aukstumu, atkarībā no tā, kurš brauc  – savējais  vai svešais). Bet kas netīkamākais – valstis nekautrējas ieguldīt naudu fizioloģijas, bioķīmijas un farmakoloģijas pētījumos, kas beigu beigās nozīmē dopinga attīstību (mēs nojaušam par Krievijas aktivitātēm šai jomā, bet skatoties uz olimpiskajiem rezultātiem, daža Āzijas valsts noteikti ir vēl agresīvāka pētījumu un sasniegumu jomā).

Secinājums – Latvijas valsts un tautas misija ir domāt par bērnu sportu, nevis pārdzīvot par iespējamu nepiedalīšanos Parīzes Olimpiskajās spēlēs

Lielākā un nozīmīgākā sporta vērtība ir kustība. Pasaules Veselības organizācija saka – sportot katram vismaz pusstundu katru dienu vismaz piecas reizes nedēļā. Šo rindu autors saka –  sportot katru dienu vismaz stundu no bērnības līdz sirmam vecumam. 

Nav mums svarīgāka uzdevuma kā bērnu sports. Bērnu sports ir vienīgā metode kā bērnus atturēt no alkohola, tabakas, narkotikām uun azartspēlēm. 

Kaut kādā mērā izšķiršanās par to, ka olimpiskais sapnis var būt izsapņots, ir šķīstīšanās brīdis. Varbūt tieši šobrīd ir pienācis laiks, izmainīt sporta likumu un tajā definēt, ka sports ir veselība. Ka valsts pienākums ir ļaut sportot katram un palīdzēt sportot katram, sacenties vecam ar vecu, bet jaunam ar jaunu savā vecuma grupā. Ka būtiskākais bērna vecumā ir nevis vienveida treniņš vienā populārā, tēva izvēlētā sporta veidā, bet vispusīga fiziskā attīstība. 

Valstij ir jāiegulda līdzekļi sporta skolotājos – lai tie būtu autoritātes un piemērs, un pie reizes – fizioloģijā un psiholoģijā labi izglītoti. Ne visiem bērniem vajag vienas un tās pašas slodzes, bet katram bērnam Latvijā vajag vismaz vienu stundu dienā sportot – lai būtu labākas sekmes skolā un lai veicinātu kognitīvo attīstību. 

Atgriezīšos pie sākotnējā uzstādījuma – balsot “par” dalību Parīzes Olimpiskajās spēlēs ar Krievijas un Baltkrievijas sportistu piedalīšanos vai “pret”? Es teiktu, ka zinu Latvijā cilvēku, kas prot un māk saskaņot lēmumus ar Baltijas valstīm, Poliju un Ziemelvalstīm, un tikai kopēji pūliņi liktu SOK veikt izvēli – ļaut piedalīties Parīzes Olimpiskajās spēlēs krieviem un baltkrieviem vai ukraiņiem, baltiešiem un skandināviem. Tas ir valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Un šoreiz viņam būs jānoliek pie malas iekšpolitiskās aktivitātes un jāatgriežas pie tā, ko viņš prot un saprot Latvijā vislabāk –  pie diplomātijas.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!