Sašķeltas sabiedrības parlaments

jurgis-liepnieks

Latvijas politikā iekšējās sašķeltības, pretrunu un agresīva naidīguma periodi ir bijuši vairāki. Pirmais – Gaiļa valdības izskaņā, kas saistījās ar Latvijas ceļa ambīcijām uz absolūtu ietekmi, pēc tam  Ventspils karš ar „pumpainajiem”, kuru izraisīja domstarpības saistībā ar Ventspils naftas privatizācijas izskaņu, visbeidzot Jaunā laika ienākšana 2002. gadā un prokuratūras un specdienestu iesaistīšana politisku mērķu sasniegšanā.

Vienlaikus, protams, nepārejošais etniskais pretnostatījums, kurš visu šo laiku ir izslēdzis no līdzdalības teju trīssimt tūkstošus Latvijas pilsoņu, nemaz nerunājot par vairākiem simtiem tūkstošu nepilsoņu.  Visādus sīkākus „mentu karus” un ierēdniecības kaujas pat uzskaitīt nav jēgas saraksta bezgalības dēļ.  Katrs no šiem „aukstajiem kariem” bremzēja valsts attīstību, reizēm to vispār apstādinot.

Mana personiskā pārliecība ir, ka mūs no igauņiem vai leišiem atšķir ne jau tas, ka mēs būtu stulbāki vai viņiem nebūtu oligarhu, vai tamlīdzīgas muļķības.

Atsķirības ir citas un galvenie iemesli mūsu atpalicībai tāpat. Viens noteikti ir ļoti specifiskais politiskās žurnālistikas stils, kuram nav analogu nekur pasaulē, nu vismaz tajās valstīs, kurās runā angliski un vāciski, taču šoreiz ne par to.

Tikpat svarīgs, ja ne svarīgāks iemesls atpalicībai ir šie grandiozie kari, kas prasījuši nesamērīgi daudz enerģijas, resursu un cilvēku. Tik daudz, cik šī mazā valsts nespēj atļauties, tik daudz, ka nekam citam pāri spēka nepaliek.

Šie aukstie pilsoņu kari iznīcināja Latvijas ceļu, Tautas partiju un savā ziņā Jauno laiku, trīs organizatoriski un intelektuāli pašas spēcīgākās partijas, kuras apvienoja tās paudzes labākos, kuras uzdevums bija uzcelt šo valsti labi. Šī paaudze ir noslaucījusi sevi no politiskās skatuves, izmisīgā pašiznīcinošā kautiņā atbrīvojot skatuvi studentiem un viduvējībām, kuri Latvijas ceļā netiktu pat uzņemti, Tautas partijā spētu darboties reģionālā līmenī, bet Jaunā laika vēlēšanu listē startētu, sākot ar otro desmitu.

Tas ir loģisks iznākums, jo citu jau nav, mēs esam maza tauta, ja piecpadsmit gados trīs lielas un spēcīgas partijas ir viena otru apkāvušas, kur lai šajā valstī, kurā dzīvo mazāk par diviem miljoniem cilvēku, no kuriem latviešu ir mazliet vairāk par pusi, rastos tie talanti tādos tempos un daudzumos, lai atļautos šādus pašiznīcināšanās projektus.

Tagad studenti sāks atkal mācīties. Viņi atkal pieļaus visas kļūdas no jauna, kamēr pēc gadiem desmit kaut ko varbūt iemācīsies, ja tik ilgi izvilks, kas ir maz ticams. Partijas, kuras visu laiku veidojas no jauna, neuzticoties saviem priekšgājējiem, rezultātā nepilda savu galveno funkciju, proti, zināšanu, pieredzes un iemaņu translēšanu, jauno kadru sagatavošanu, pārbaudīšanu, audzināšanu, ideoloģijas un vērtību kopšanu, uzturēšanu un tamlīdzīgas lietas, kuras patiesībā ir vienīgais iemesls to pastāvēšanai. Normālā sabiedrībā partijas ir tās politiķu skolas, kas desmitu gadu garumā izaudzina valsts prezidentus, premjerministrus un visus pārējos. Tie, kas pretendē uz augstākajiem amatiem, sāk pusaudžu gados ar vienkāršākajiem pienākumiem priekšvēlēšanu štābos. Bez stiprām partijām nav iespējama stipra demokrātija un stipra valsts, taču, lai pie mums tas kļūtu pašsaprotami, droši vien vēl daudz ūdeņiem jāaiztek.

Lai nu kā, šķita jau, ka viss gāja it kā uz labo pusi. Vismaz es tā domāju. Tāpēc es biju tik vīlies par 10. Saiemas atlaišanu. Vienotības projekts, lai arī it kā tizls un neveikls, bez ideoloģiskas bāzes, tomēr virzījās uz cienījamu un pareizu mērķi. Iespēja sastrādāties ar  Zaļajiem zemniekiem vienā valdībā arī liecināja par soli izlīguma un sadarbības virzienā. Un sadarbojās viņi labāk, nekā lielākā daļa koalīcijas valdību pirms viņiem. Tas, ka tāds Zatlers to nezina un nesaprot, neko nenozīmē. Katram, kurš orientējas Latvijas politikā, tas bija acīmredzami. Pat pretrunas tika apietas, neieviešot nestabilitāti un krīzi, kā tas būtu bijis desmit gadus agrāk. Viss it kā gāja pareizā virzienā, taču tad neveiksmīgajam un bālajam Zatleram saprotot, ka pēc četrām dienām viņš kļūs par nievātu politisku līķi un pensionāru, bija nepieciešams spert soli. Viņš to spēra, atdzīvinot pašus zemākos un lētākos naida instinktus, kuru simbols vienmēr paliks kukluksklanīgā oligarhu leļļu dedzināšana AB dambī.

Atmodināt tikko mazliet nomierinājušos naida un neiecietības nervu nav grūti. Likumsakarīgi Zatlers ir panācis sašķeltāku un fragmentētāku sabiedrību, nekā tā bija vēl pirms gada. Savstarpēji neiecietīgas grupas ir nostiprinājušās savās pozīcijās. Saskaņas centrs reprezentē lielāko atsevišķo vēlētāju grupu, kas acīmredzami nepieņem nedz līdzšinējo ekonomisko, nedz nacionālo politiku, nedz pseidoproblēmu – cīņu ar oligarhiem.

Arī ZZS divpadsmit procenti acīmredzami ir pavisam citās domās par valsts attīstību nekā Vienotība un ZRP, kuri reprezentē atkal radikāli atšķirīgu redzējumu uz to, kas ir galvenās problēmas valstī un kā tās risināt.

Visu Latvijai tāpat nepārprotami atšķiras no visiem iepriekš nosauktajiem vēl pavisam citā formā.

Katra no šīm grupām ir ieguvusi pieklājīgu pārstāvniecību parlamentā. Nevienu nevar īsti nosaukt par sīkpartiju.

Tagad vismaz kādām no šīm dažādajām partijām ir jāvienojas par kopīgu platformu. Nekāda viegla vienošanās te nav iespējama.

Rīkojuma Nr.2 uzjundīto pretrunu ir pārāk daudz. Ieskaitot tās, kas starp ZRP un Vienotību, kura nu nekādā veidā nebija pelnījusi to, ka Rīkojuma Nr.2 rezultātā to 33 vietas ir pārvērtušās par 22.

Virspusēji jau vienosies par kaut ko, bet jebkura vienošanās neizbēgami radīs lielu vilšanos, jo sabiedrība ir sašķelta un dezorientēta. Tā raujas uz dažādām pusēm. Parlaments ir sašķelts. Ja ievēlētie vēlas palikt uzticīgi savam vēlētājam, tad arī tiem ir visai dažādi vektori. To salāgošana prasa visaugstākā līmeņa politisko ekvilibristiku par kādas eksistenci, vismaz zelta akcijas turētāji pat nenojauš, kur nu vēl lai to pieprastu.

Rezultātā viss būs kā parasti. Sašķeltība, neiecietība un naidīgums neuzsūksies vienā dienā. Būtu jānotiek kaut kam patiešām lielam un vēsturiskam, lai to mainītu.

Kādam no stiprajiem būtu jāpasaka, ka karš ir beidzies. Jāsper kāds solis uz izlīgumu. Tad varbūt vēl viens.  Kādam no stiprajiem būtu jāgrib miers un izlīgums, sadarbība un piedošana, tas nostrādātu, jo sirds dziļumos jau visi saprot, ka tikai miers baro. Šobrīd ir ļoti labs brīdis. Pamiera nedēļa. Kaut kas ir beidzies, kaut kas vēl nav sācies. Nav jau nepieciešams tieši vienam otra apkampienos gāzties un bučoties, bet tik daudz, lai kopīgi darbotos un respektētu viens otra intereses, tik daudz jau nu it kā būtu iespējams. Līdz šim lielākie no kariem, vai tie būtu starp Ventspili un „pumpainajiem”, Tautas partiju un Latvijas ceļu, Tautas partiju un Jauno laiku, ir beigušies ar milzīgiem zaudējumiem iesaistītajām pusēm un valstij. Tā būs arī šoreiz. Ja vien…

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz