Pūces un Bondara sarakstam pievienojas „Latvijas kuģniecības” „prihvatizācijas” piesedzēja Voika

korupcija

Kļuvis zināms, ka iespaidīgu būvnieku ziedojumu „apguvēja” Jura Pūces un Latvijas Krājbankas  saimnieka Vladimira Antonova apkalpotāja Mārtiņa Bondara sarakstam  Attīstībai/Par! pievienojusies un uz vietu nākamajā Saeimā cer bijusī Delnas vadītāja, par “pretkorupcijas eksperti” dēvētā Inese Voika, kuras nozīmīgāko „sasniegumu” vidū ir Latvijas kuģniecības „prihvatizācijas” piesegšana un nesekmīgs mēģinājums „uzvārīties” saistībā ar Maximas traģēdiju. Sniedzam nelielu pārskatu par šiem Voikas „sasniegumiem”.

Veiksmīgā Latvijas kuģniecības „prihvatizācijas” piesegšana

2001. gada 23. janvārī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis un Delnas vadītāja Voika parakstīja godprātīgas rīcības memorandu, Delnai oficiāli kļūstot par uzņēmuma Latvijas kuģniecība privatizācijas neatkarīgo novērotāju.

Gadu vēlāk, 2002.gada 18.janvārī Delna nāca klajā ar šādiem oficiālajiem solījumiem, kas tika atspoguļoti organizācijas paziņojumā medijiem:

„Šodien “Delna” vienojās ar Latvijas Privatizācijas aģentūru (LPA) par otrā raunda uzsākšanu “Latvijas kuģniecības” privatizācijas novērošanā. Tāpat kā 2001.gadā “Delnai” būs pieejama visa informācija un visas sanāksmes, ko organizēs aģentūra saistībā ar LK privatizāciju. To nosaka jau 2001.gada 23.janvārī parakstītais memorands, kura darbība beigsies tikai ar LK privatizācijas beigām.

Novērošanā piedalīsies Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte un “Delnas” valdes priekšsēdētāja Inese Voika. Neklātienē konsultācijas sniegs vairāki starptautiski atzīti eksperti. Tāpat turpinās darboties “Delnas” kuģniecības privatizācijas novērošanas konsultatīvā padome, kurā darbojas Latvijas Jūrniecības savienības un Baltijas Starptautiskais ekonomiskās politikas studiju institūta (BICEPS) pārstāvji, citi ekonomikas un jurisprudences eksperti.

“Delnas” eksperti turpinās izvērtēt jau pieņemtos noteikumus un identificēt riska zonas, lai arī Privatizācijas aģentūras padome neņēma vērā “Delnas” lūgumu atlikt LK privatizācijas noteikumu pieņemšanu, lai speciālisti varētu iepazīties ar tiem.

LPA vadība un Ekonomikas ministrs mutiski atbalstīja “Delnas” priekšlikumu pastiprināti veikt izskaidrošanas darbus sabiedrībai par privatizējamo kompāniju, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku skaitu privatizācijas sertifikātu īpašnieku.

LPA Padomes sēdē “Delna” guva apstiprinājumu faktam, ka par sertifikātiem pārdodamie 32% Latvijas Kuģniecības domāti visiem sertifikātu īpašniekiem, tai skaitā tiem, kas uzpirkuši lielu skaitu privāto personu sertifikātu, jo netika atbalstīts “Delnas” un Jūrniecības savienības priekšlikums noteikt akciju kvotas vienam pretendentam.

Transparency International eksperts Klods Hovanians ir īpaši uzsvēris, ka privatizācija biržā nenozīmē, ka process izslēdz korupcijas iespējas.

Turpmākajā privatizācijas gaitā īpašu uzmanību “Delna” pievērsīs tam, kā tiks sagatavota 51% akciju pārdošana par naudu un kā tiks noteikta akciju potenciālā cena.

Tā kā šis LK privatizācijas mēģinājums nav pasludināts par konfidenciālu, “Delna” regulāri informēs sabiedrību par “Delnas” ekspertu atzinumiem.”

Taču faktiski Delnas uzraudzīšana tika izmantota kā aizsegs oligarhu interesēm, kuri Kuģniecību sadalīja savā starpā. To detalizēti atklāja 2010. gadā klajā nākušajā grāmatā Kā nozagt miljardu publiskotās Jura Savicka, uzņēmēju Olafa Berķa un Jurija Bespalova, kā arī bijušā baņķiera Arnolda Laksas liecības prokuratūrai Aivara Lemberga krimināllietā. Šis pārskats par grāmatas saturu rāda, kā notikusi oligarhu vienošanās, Delnas „uzraudzītājiem” par to pat nenojaušot un faktiski strādājot oligarhu labā:

„Informācija par tā saukto Ventspils un Rīgas grupu vienošanos kopīgi privatizēt LK līdz šim vairākkārt izskanējusi neoficiāli vai arī kā pārstāsts no Lemberga krimināllietas sējumiem, taču grāmatā publiskotas pilnas ar parakstu apstiprinātas liecības, ko sniegušas vairākas personas, kas tieši iesaistītas šajā darījumā, kā arī citi tiesībsargājošo institūciju rīcībā esoši materiāli.

“LK privatizācijas jautājumos [ar Lembergu] bija biznesa attiecības. Mēs kopīgi piedalījāmies LK privatizācijā par sertifikātiem un otrajā etapā – par naudu,” liecinājis Savickis.

“Galvenos jautājumus mēs apspriedām kopīgi, visbiežāk bijām četri,” stāsta “Itera Latvija” prezidents. Trīs pārējie bijuši Lembergs, Andris Šķēle un Berķis. Tikuši saskaņoti jautājumi, piemēram, par sertifikātu izmantošanu un finansēm, kas nepieciešamas LK privatizācijas procesā.

Apspriedes visbiežāk notikušas advokātu birojā. “Kad bijām vienojušies par biznesu, pārējo darīja tehniskie cilvēki – juristi utt.,” norāda Savickis. “Itera Latvija” prezidents apliecina, ka “Aivars Lembergs piedalījās visa biznesa (kuģniecības privatizēšana) veikšanā. Ar Aivaru Lembergu tika saskaņoti visi globālie jautājumi”.

Starp grāmatā publiskotajiem materiāliem ir arī 2001.gada jūlijā slēgts līgums, ar kuru Lembergs pilnvaro menedžeri Ansi Sormuli iegādāties un viņa labā pārvaldīt 43,93% “Regina Developement Limited” (“Regina”) kapitāla daļu. Darījums jāīsteno, izmantojot uz Sormuļa vārda reģistrēto Kipras kompāniju “Hinch Invest & Finance S.A.” (“Hinch”).

Tieši “Regina” bija kompānija, kas tika dibināta līdzdalībai LK privatizācijā. Bespalovs liecina, ka “Regina” piederēja sešām kompānijām, aiz kurām stāvēja konkrēti Ventspils uzņēmēji. Tie esot bijuši Bespalovs, Oļegs Stepanovs, Berķis, Igors Skoks, Krists Skuja, bet attiecībā uz “Hinch” Bespalovs norāda, ka to “pārstāvējis Sormulis”.

Ventspilnieku kontrolētajai “Regina” un rīdzinieku kontrolētajai “Lake Street Investments Limited” (“Lake Street”) līdzīgās daļās piederēja divas ārzonas kompānijas “Ojay Limited” (“Ojay”) un “Eastgate Properties Limited” (“Eastgate”), kas nopirka LK akcijas pirmajā privatizācijas posmā – publiskajā piedāvājumā par sertifikātiem.

Vienošanās paredzējusi, ka arī izsolē par naudu pārdodamās LK akcijas tiek nopirktas līdzīgās daļās, un, kā liecina Savickis, jau bijis sarunāts vairāk nekā 55 miljonu ASV dolāru liels kredīts “Unibankā” (patlaban – “SEB banka”), taču ventspilnieki vienošanos pārkāpuši.

“Mēs visi četri kopā [Šķēle, Savickis, Lembergs, Berķis] nospriedām, ka mēs kopā nopirksim kuģniecības akcijas un pēc tam lemsim, ko ar tām darīt, bet beigās mums par lielu pārsteigumu izrādījās, ka kuģniecības akcijas nopirkusi “Ventspils nafta” (VN),” stāsta Savickis.

“Mēs ar Šķēli savu [par sertifikātiem] nopirkto daļu pēc ilgām diskusijām pārdevām,” piebilst Savickis. Pircēji bijušas Berķa un Lemberga ieteiktas firmas.

Berķis atceras, ka VN uzvara izsolē bijis pārsteigums ne tikai Savickim, ar kuru bijis kopā, kad uzzinājis izsoles rezultātus, bet arī pašam. “Es arī biju vīlies un neapmierināts, jo manā uztverē, ja kaut ko savā starpā sarunā, tad tas ir jāpilda. Es jutos ļoti neērti. Iznāca, ka arī es savu solījumu neesmu pildījis,” atzīst Berķis, piebilstot, ka attiecības ar Savicki šis gadījums “samaitāja”.

Notikušo Berķis esot pārrunājis ar Lembergu, kurš teicis, ka neesot bijusi doma rīdziniekus piekrāpt, bet tas esot bijis labāk no kompānijas kontroles viedokļa, lai situācijas noteicēji būtu ventspilnieki.

Rokasgrāmatā publiskota arī kāda no Ventspils domes pēc izsoles 2002.gada jūnijā sūtīta faksa kopija. Sūtījums adresēts “augsti godātam Andrim Šķēlem”, un to, visticamāk, parakstījis Lembergs. Dokumentā teikts: “Ar šo apliecinu, ka tuvākā gada laikā, bet pēc iespējas ātrāk, AS “Ventspils nafta” pārdos tās iegādātās AS “Latvijas Kuģniecība” visas akcijas kopējai A.Š. & Co un A.L. & Co kompānijai vai kompānijām, atbilstoši vienošanās. Vienas akcijas pārdošanas cena būs vienāda ar iegādes cenu + 12% gadā.”

Šis solījums gan netika īstenots un, kā liecina Berķis, “tika panākta vienošanās, ka rīdzinieki turpmāk nepiedalīsies šajā projektā un mēs atpirksim no viņiem tās kompānijas, kuras bija iegādājušās LK akcijas par sertifikātiem”.”

Nesekmīgais mēģinājums „uzvārīties” saistībā ar Maximas traģēdiju

Sākotnēji 2013. gada nogalē kļuva zināms, ka valdība pieņēmusi rīkojumu par Maximas traģēdijas izvērtēšanas “sabiedriskās” komisijas izveidošanu, uzdevumu noteikšanu un sastāva apstiprināšanu, pēc kā komisija ar Jāni Kažociņu priekšgalā jau nākamajā dienā devusies uz Valsts kanceleju apspriest savas finansiālās vajadzības.

Taču tad Voika, kad publiski bija uzstājusies kā viena no „sabiedriskās” komisijas veidotājiem, sociālajā tīklā Twitter nejauši izpļāpājās, ka valdība it kā pirmo lēmumu par komisiju esot pieņēmusi jau 26. novembrī.

Tā gan izrādījās puspatiesība, jo 26. novembrī valdība bija tikai izskatījusi informatīvo ziņojumu un uzdevusi Valsts kancelejai sagatavot izskatīšanai valdības 3.decembra sēdē Ministru kabineta rīkojuma projektu par “traģēdijas Rīgā, Priedaines ielā 20, apstākļu un seku izvērtēšanas sabiedrisko komisiju”.

Taču, kā noskaidroja Pietiek, tobrīd Valda Dombrovska valdība vēl nemaz nebija nolēmusi imitēt “sabiedriskas” komisijas radīšanu un bija plānojusi veidot parastu starpministriju komisiju, kurā piedalītos arī Saeimas, Rīgas domes un arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Valdības sēdes protokolā skaidri bija teikts: “Komisijas sastāvā iekļaut pārstāvjus no Ekonomikas ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Valsts kancelejas, sabiedriskā labuma biedrības Delna, kā arī pieaicināt citu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus.”

Tāpat valdība bija arī nolēmusi, “ņemot vērā, ka resursu koncentrēšanai un efektīvam darbam būtu lietderīgi veidot vienu šādu sabiedrisko komisiju, Valsts kancelejai darbam komisijas sastāvā aicināt deleģēt pārstāvjus arī no Saeimas un Rīgas Domes.”

Tāpat valdība sākotnēji citādi bija redzējusi arī vēlamo komisijas darbības rezultātu: “Rīkojumā paredzēt komisijas darbības organizācijas pamatprincipus, izvirzāmos uzdevumus, kā arī paredzēt, ka komisijas darbības rezultāti (secinājumi) tiek iesniegti traģēdijas izmeklēšanas procesa virzītājam.”

Taču divas nedēļas vēlāk valdība pieņēma jau pavisam citādu rīkojumu – bija izsvītroti ne tikai ministriju, pašvaldības un Saeimas, bet arī jebkādu citu sabiedrisko organizāciju (izņemot Voikas Delnu) pārstāvji.

Tā vietā ar valdības rīkojumu tika izveidota komisija no četriem cilvēkiem, no kuriem tikai viens – Voika pārstāvēja kādu sabiedrisku organizāciju (kaut ļoti mazskaitlīgu – Delnā oficiāli ir 45 biedri), bet pārējie trīs – Baiba Rubesa, Jānis Kažociņš un Ināra Šteinerte – bija pielasīti, it kā balstoties uz sabiedrības aptauju.

Tad arī atklājās, ka Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanas “sabiedriskā” komisija uz Valsts kanceleju izteikt savas finansiālās vēlmes devusies jau nākamajā dienā pēc tās izveidošanas, kaut oficiāli pirmā komisijas sēde notikusi tikai dienu vēlāk, – to atklāja komisijas priekšsēdētāja Kažociņa un Valsts kancelejas sarakste.

No sarakstes izrietēja, ka jau 11. decembrī komisija Valsts kancelejā izvirzījusi savas vēlmes, uz ko saņēmusi šādu Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes atbildi: “Ministru prezidenta skatījumā – komisijas atalgojums 1000 ls „uz rokas”, kā to piedāvāja komisijas locekļi, ir pārskatāms un ir jāsamēro ar attiecīgo atlīdzības apmēru MP birojā, pielīdzinot komisijas vadītāja algu MP biroja vadītājas atalgojumam, bet komisijas locekļu atalgojumu – biroja padomnieku atalgojumam. Tas tieši tā ir izdarīts un redzams pievienotajā tāmē.”

Savukārt pēc tam kļuva zināms, ka par naudu Voikas pārstāvētā komisija bija sākusi spriest vēl pirms pirmās oficiālās kopāsanākšanas: kā izrietēja no Kažociņa vēstules Nr. 1/1, kas adresēta virknei amatpersonu, uz pirmo sēdi komisija sanākusi tikai 12. decembrī – tātad dienu pēc “naudas apspriedes” Valsts kancelejā.

Šajā sēdē tad arī komisija pirmoreiz, kā bija atklājis Kažociņš, “uzklausīja atsevišķu traģēdijā bojāgājušo un cietušo pārstāvju sniegto informāciju par konstatēto saistībā ar valsts institūciju un nevalstisko organizāciju darbību, sniedzot atbalstu traģēdijā cietušajiem, un secināja, ka šajā darbā ir vairākas būtiskas nepilnības”.

Kā jau informēts, Voika un pārējie komisijas locekļi finansējuma alkās bija arī ignorējuši Ministru kabineta rīkojuma nosacījumu, kas prasīja Tieslietu ministrijas saskaņojumu finanšu pieprasījumam.

Kažociņš sākotnēji no Valsts kancelejas un demisionējušā premjera Dombrovska bija vēlējies “izsist” vairāk nekā 2000 latu algu “uz papīra”. Iespaidīga bijusi arī komisijas locekļu Voikas un Rubesas apetīte – viņas par savu nesavtīgo darbu no nodokļu maksātāju līdzekļiem bija vēlējušās saņemt vairāk nekā 1600 latu mēnešalgu, un nekādus iebildumus pret šādu atalgojumu nebija izteikusi arī ceturtā komisijas locekle, pensionētā tiesnese Ināra Šteinerte.

No Ministru kabineta sagatavotajiem dokumentiem bija zināms, ka Kažociņš iesniedzis Valsts kancelejā pieprasījumu par nepieciešamā finansējuma piešķiršanu 205 482 eiro apmērā.

Kā rādīja Kažociņa tāme, “sabiedriskās” komisijas locekļi uzskatīja, ka viņu atalgojumam būtu jābūt vairāk nekā pusei no kopējiem komisijas izdevumiem, – atlīdzībai Kažociņam, Voikai, Rubesai un Šteinertei tāmē bija paredzēti 104 186 eiro.

Tas nozīmē, ka mēnesī viens komisijas loceklis “atlīdzībā”, kā šī summa nosaukta Kažociņa tāmē, saņemtu vidēji vairāk nekā 1220 latus pirms nodokļu nomaksas vai aptuveni 830 latu “uz rokas”.

Kaut gan Voika pēc šo faktu atklāšanās publiski meloja, ka nekāda tāme vēl vispār neesot iesniegta un Kažociņš visu vainu mēģināja novelt uz Valsts kanceleju, demisionējušais premjers Dombrovskis pēc šo faktu nākšanas atklātībā atzina, ka patiesībā sākotnēji komisijas pieprasītās algas esot bijušas vēl būtiski lielākas.

Tikai pēc šo faktu nonākšanas atklātībā Voika atteicās no vietas komisijā, savā atlūguma vēstulē apgalvojot vienīgi to, ka esot kļūmīgi “atbalstījusi sasteigtu un nepārdomātu procesu” un “nepietiekami skaidri uzstājusi uz labas pārvaldības principu īstenošanu, paļaujoties laika un administratīvā procesa spiedienam”.

Taču patiesība izrādījās pilnīgi cita – tas ir bijis nevis “laika” un nezināmu personu “administratīvais spiediens”, bet gan pašas Voikas mērķtiecīgas un enerģiskas darbības, kuru rezultātā komisijabija  tapusi šādā ātrumā un formā.

Valsts kancelejai Pietiek nosūtīja oficiālu informācijas pieprasījumu – kurš, kurā brīdī un kādā formā ierosināja un kurš, kurā brīdī un kādā formā pieņēma lēmumu atteikties no visiem sākotnēji uzskaitītajiem ministriju utml. pārstāvjiem.

“Sabiedriskās komisijas izveide Zolitūdes traģēdijas seku izvērtēšanai un likvidēšanai bija Sabiedrība par atklātību – Delna iniciatīva. Organizācija uzņēmās iniciatīvu arī par kandidātu piesaisti, sarunās noraidot valsts un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku dalību komisijas sastāvā, lai novērstu interešu konfliktu,” – šādu oficiālu atbildi Pietiek sniedza Valsts kanceleja.

Savukārt uz precizējošu jautājumu, kuri konkrētie Delnas pārstāvji tad bijuši šie komisijas galīgā sastāva veidotāji un valsts iestāžu pārstāvju noraidītāji, Valsts kancelejas atbilde bija īsa: “Līdz šim komisijas saistībā sarunas notikušas tikai ar Inesi Voiku.”

Par pieprasīto algu jautājumu Voika tikai pēc ilgstošas izlocīšanās un vainas uzvelšanas Valsts kancelejai atzina: “Par algām zinājām un tās apspriedām.”

Savukārt par savu patieso lomu komisijas veidošanas steigā un tās galīgā sastāva noformēšanā Voika līdz pat savai aiziešanai no komisijas palika pie savas melīgās versijas – par komisijas veidošanu atbildīgais esot premjers Dombrovskis, bet ne jau nu viņa.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Pietiek

 

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz