Kas un kāpēc balsoja par Ušakovu?

Jurģis Liepnieks

Atļaušos nedot savu artavu bezgala dziļajās debatēs par lumpeņiem un prostituētajiem vēlētājiem, kas modē tagad latviešu inteliģences un žurnālistu vidē.

Vispirms etniskais jautājums. Ušakovs tūlīt pēc uzvaras paziņoja, ka Saskaņas centrs pirmo reizi ir pārkāpis etniskā balsojuma robežas un par Saskaņas centru šoreiz ir nobalsojuši ne tikai krievi.

Profesionāļu aprindās daži tikpat ātri steidzās šo secinājumu apšaubīt, jo ja mēs salīdzinām skaitļus, to, cik 2011. gada Saeimas vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabalā nobalsoja par SC, to, cik Rīgas vēlēšanu apgabalā referendumā nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, tad šie skaitļi mēroga ziņā pilnīgi sakrīt ar to, cik vēlētāju šajās vēlēšanās nobalsoja par SC/GKR. Ja seko šai argumentācijas līnijai, tad var pieņemt, ka Rīgā ir apmēram 120 000 krievu, kas konstanti balso par SC un līdz ar to vispār nekas īpašs nav noticis. Par SC/GKR nobalsoja tikpat krievu, cik parasti, latvieši proporcionāli daudz mazāk piedalījās vēlēšanās.

Nešaubīgi, ka daudzi, kuriem tas ir izdevīgi, turpmāk visu laiku akcentēs tieši šo argumentācijas līniju.

Tomēr šī nav ticama interpretācija vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ir pilnīgi nekompetenti tieši Rīgā salīdzināt referendumus un Saeimas vēlēšanas ar pašvaldību vēlēšanām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pirmajos divos gadījumos cilvēkiem nav jābalso tieši tur, kur viņi dzīvo.

Saeimas vēlēšanās un referendumos Rīgā balso visi, kuri te dzīvo un kuriem ir ērti Rīgā nobalsot, nevis tikai tie, kas šeit ir deklarējušies. Rīgas gadījumā tas būtiski maina vēlētāju sastāvu un tie, kas Rīgā nobalsoja referendumā par krievu valodu nav tie paši cilvēki, kas Rīgā nobalsoja par Ušakovu pašvaldību vēlēšanās. Savukārt, ja mēs salīdzinām šos SC/GKR rezultātus ar 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, tad šoreiz SC/GKR patiesi ir ieguvuši vairāk balsu nekā Ušakovs un Šlesers pirms tam. (Starp citu, tur, protams, arī bija latvieši.) Tas pirmkārt.

Otrkārt. Pirmo reizi no Saskaņas centra saraksta ir ievēlēts tik daudz latviešu. No SC saraksta domē ir ievēlēti vairāk latviešu nekā no Vienotības saraksta. Vēl pagājušās pašvaldību vēlēšanās tas tā nebija. Tas arī liek domāt par SC vēlētāju sastāva maiņu vai vismaz būtisku etniskā garastāvokļa maiņu SC vēlētāju vidū.

Treškārt, balsot par Saskaņu acīmredzami vairs nav tabu latviešu vidū, kā tas bija agrāk, ko skaidri uzrāda vērojamais sociālos tīklos. Tā ir zīme, kas norāda uz būtiskām izmaiņām noskaņojumā.

Ceturtkārt, versiju par to, ka šoreiz vismaz 25-30% SC/GKR balsotāju ir bijuši cilvēki, kuri uz jautājumiem atbild latviski, pārliecinoši apgalvo exit poll aptauju veicēji.

Piektkārt, versija par to, ka tie tomēr visi ir krievi, paredz acīmredzami vāju pieņēmumu, ka demogrāfijas, emigrācijas un sociālās aktivitātes procesi latviešu un krievu kopienās ir notikuši pilnīgi atšķirīgi, kam savukārt nav nekādu apstiprinājumu.

Viss minētais ļauj pārliecinoši secināt, ka SC/GKR Rīgā ir ļoti būtisks latviešu vēlētāju atbalsts. Teju tikpat liels kā Vienotībai.

Par ko balsoja šie vēlētāji? Kāpēc latvieši balsoja par SC/GKR?

Vispirms jāsaka, ka par maz uzmanības ir pievērsts Andra Amerika organizatoriskajām un politiķa spējām. Latviešu žurnālisti un eksperti nekad nespēj pieņemt, ka kāds, kurš viņiem nepatīk, var būt gudrs, talantīgs un spējīgs. Šis ir tas gadījums. Latviešu prese nicina Ameriku un tāpēc nenovērtē viņa izdarīto, izveidojot GKR. Tomēr jādomā, ka Andris Ameriks ir izveidojis organizāciju, kas spēja savākt balsis un pārliecinoši garantēt savu biedru ievēlēšanu. Domāju, ka aiz šī rezultāta rūpīgs vērotājs atradīs lielu Amerika izdarītu melno darbu.

Jau vairākās vēlēšanās ir bijusi vērojama latviešu protesta balss, kas nonāk pie SC. Tie cilvēki, kas nicina valdošo Latvijas partiju un viņu atbalstošo mediju un žurnālistu blīvo augstprātību, liekulību un paštaisnumu, agrāk varēja nobalsot par Tautas partiju, Lembergu vai Šleseru. Tagad izvēle ir samazinājusies, bet, kā mēs redzam, alternatīva tika izmantota visur valstī.  Ušakova mierīgais, profesionālais tēls piedevām ir teju vienīgais visā Latvijas politikā, kurš ir pietiekami spēcīgs, lai emocionāli un saturiski stātos pretī valdošās kliķes ierastajām metodēm – baumu izplatīšanai savos medijos par korupciju, KNAB attiecīga reakcija, masīva publiska zākāšana par šiem “faktiem”. Šī agrāk tik iedarbīgā metode šoreiz nemaz nenostrādāja. Galvenokārt tāpēc, ka to vairs “nepērk” aizvien lielāks cilvēku skaits. Vēl vairāk, daudzi no viņiem balso pret. Pret šādu politiku, pret paštaisno liekulību, neiecietību, dubultajiem standartiem un visu to, ko simbolizē tie, kuri tautu sauc par prostituētiem lumpeņiem (re, nenoturējos).  Rīgā šo alternatīvu piedāvāja tikai Ušakovs un viņš dabūja visas šīs balsis. Ja Vienotība un tās atbalstītāji medijos turpinās tādā pat garā un viņi to noteikti darīs, jo savādāk pagaidām nemāk, šīs balsis var tikai vairoties.

Jāmin arī Ušakova domes kreisums vai sociāldemokrātiskums. Gan Vienotība, gan citas partijas šajās vēlēšanās padevās un solīja vēlētājiem darīt visu to pašu, ko Ušakovs, tikai vēl vairāk un vēl plašāk, kārtējo reizi uzskatot cilvēkus par muļķiem. Visi labi atceras, kā Vienotība iebilda un kritizēja Ušakova sociālos lēmums, nespējot noslēpt savu nepatiku par brīvbiļetēm pat tad, kad solīja tās saglabāt. Piedevām visi taču saprot, ka Dombrovska komanda un valdība īsteno tieši pretēju politiku.

Es nenovērtētu šo aspektu par zemu, neskatoties uz visiem nicīgajiem vērtējumiem, kurus tā mīl šo vēlēšanu zaudētāji. Argumentam, ka Rīgas kase būtu tukša un Ušakovs visas brīvbiļetes būtu iecerējis tikai kā polittehnoloģisku triku, cilvēki acīmredzot nenoticēja. Iespējams tāpēc, ka šādi Ušakova pretinieki acīmredzami uzdod sev vēlamo par esošo.

Visbeidzot –  teju visās Latvijas vēlēšanās pēdējos 20 gados liela latviešu vēlētāju daļa balso par mazāko ļaunumu. Uz šo kārti lika zaļie un Belēvičs. Viņiem gandrīz izdevās, tomēr finiša taisnē arī šīs balsis paņēma Ušakovs. Stabilitāte, prognozējamība, pieņemama sociāldemokrātiska politika – mazākais ļaunums, salīdzinot ar neadekvāto Ēlerti un nacionālistiem, tā veidojās šī izvēle.  Ja iespēja nobalsot par mazāko ļaunumu sakrīt ar iespēju nobalsot par uzvarētāju, kas vienmēr ir faktors pats par sevi, tā vēl jo vairāk kļūst par pieņemamu izvēli. Arī no šīs grupas SC/GKR dabūja savus pāris procentiņus.

Jāpiemin, protams, arī kampaņa. Reti, kurās vēlēšanās viena kampaņa sava profesionālisma ziņā tik ļoti atšķirtos no citām. Smieklīgi šajā sakarā ir tādi politikas eksperti kā Iveta Kažoka, kura savā blogā politika.lv, pārspriežot aktivitātes līmeni, raksta, ka vides reklāma Rīgā ir bijusi aizliegta. Viņa pat nezina, ka reklāma bija aizliegta tikai vēsturiskajā centrā (šī eksperte, šķiet, no tā nekad neiziet) un tās bija pa pilnam ārpus centra. Patiesībā SC/GKR ārpus centra pēdējās divās nedēļās bija aizņēmuši 100% atsevišķu stendu veidu. Iespējams, tikpat kompetenti kā Kažoka bija arī Vienotības kampaņas organizētāji. (nacionāļiem nebija naudas, viņi tāpat nebūtu reklamējušies), taču ne jau stendi nosaka kampaņas kvalitāti, bet gan vēstījuma arhitektūra, kas, piemēram, Vienotībai bija vienkārši katastrofāli slikta, bet Saskaņai attiecīgi lieliska. Laba kampaņa (kurā nav nevienas etniskas nots) vienmēr nostrādā. Nostrādāja arī šoreiz. Kopš TV reklāma ir aizliegta, kampaņošana ir kļuvusi sarežģīta, intelekta un zināšanu ietilpīga. Labākajām komandām ir milzīgas priekšrocības. Tas tā nebija, kad visa nauda aizgāja pāris TV klipu uztaisīšanai un ētera laika pirkšanai.

Rezumējot – SC/GKR tiešām ir izdevies pārkāpt etnisko robežu. Nevis viena, bet vairāku būtisku iemeslu dēļ un viņiem ir visas iespējas saglabāt šo rezultātu.

Mums priekšā patiesi interesants gads līdz nākošajām Saeimas vēlēšanām.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz