Pirms “kolaboranta Vonsoviča” jau bija “Ogres kolaborants”: publicējam pilnu tiesas spriedumu

Bijušajam padomju tiesnesim, tagadējam advokātam un miljonāram, grāmatas „Kolaborants” galvenajam „varonim” Romualdam Vonsovičam apšaubāmā veidā ir izdevies panākt, ka Jura Stukāna vadītā LR prokuratūra uzrāda apsūdzību grāmatas autoram Lato Lapsam par to, ka viņš, „apzinoties, ka minētie fakti ir apkaunojoši un neatbilst īstenībai”, publiski apgalvojis, ka Romualds Vonsovičs ir “kolaborants”, “padomju okupācijas varas palīgs un līdzskrējējs”, “padomju kolaborants”, “uzticamais padomju varas kolaborants” un “viens no kolaborantu sugas”.

Taču, kā izrādās, pat šādā veidā R. Vonsovičam neizdosies oficiāli kļūt par Latvijas pirmo „oficiāli atzīto” kolaborantu, – Augstākajai tiesai atsakoties pieņemt kasācijas sūdzību, spēkā ir stājies Zemgales apgabaltiesas 2018. gada 30. novembra spriedums, ar kuru ir noraidīta civilprasība pret vēsturnieku Gati Liepiņu, kurš par kolaborantu publiski bija nodēvējis kādu nu jau mirušu padomju pilsoni Vladislavu Laizānu (anonimizētajā spriedumā minēts kā /pers. E/), kurš savu dzīvi tāpat bija saistījis, kā teikts spriedumā, „ar karjeru nelikumīgā okupācijas režīma represīvajās iestādēs un pārvaldes institūcijās”. Tiesa, šajā gadījumā kolaboranta radiniekiem atšķirībā no R. Vonsoviča nebija pieticis „iespēju”, lai panāktu kriminālprocesa sākšanu pret vēsturnieku, tāpēc nācās aprobežoties ar civilprasību.

Pietiek pilnā apmērā publicējis spēkā stājušos Zemgales apgabaltiesas spriedumu „Ogres kolaboranta” lietā.

Spriedums Latvijas Republikas vārdā Aizkrauklē 2018.gada 30.novembrī

Zemgales apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Belicka, tiesnesis E.Lenšs, tiesnese I.Skudra, ar tiesas sēdes sekretāri J.Zitāni, piedaloties prasītāju pārstāvim zvērinātam advokātam I.Zvirbulim, atbildētājam /pers. A/, pārstāvim zvērinātam advokātam I. Punkam,

izskatīja atklātā apelācijas instances tiesas sēdē Aizkrauklē, Jaunceltnes ielā 5 civillietu /pers. B/ un /pers. E/ prasībā pret /pers. A/ par nepatiesu ziņu atsaukšanu, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu, kas ierosināta sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Ogres rajona tiesas 2018.gada 13.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

/pers. B/ un /pers. E/ (turpmāk- prasītāji) cēla tiesā prasību pret atbildētāju /pers. A/ par nepatiesu ziņu atsaukšanu, kas bija publicētas interneta portālā “Daugavas balss”, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu.

Prasībā norādīts, ka 2016.gada 26.janvārī interneta portālā “Daugavas balss” bija publicēts /pers. A/, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, raksts „Ogres kolaboranta slavināšana”, kurš saturēja nepatiesas ziņas par /pers. B/ mirušo tēvu /pers. E/ un /pers. E/, aizskāra viņa un viņa mātes, /pers. E/ atraitnes /pers. E/ godu un cieņu, cēla viņam un viņa ģimenei nepamatotu neslavu.

Prasītāji lūdza tiesu 1) par nepatiesām minētajā rakstā atzīt ziņas par /pers. E/:

1.1.1. raksta virsrakstu „Ogres kolaboranta slavināšana”, kur ar vārdu “kolaborants” domāts /pers. E/,

1.1.2. “Patiesībā/pers. E/ no 1949-1952.gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais – izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD)”,

1.1.3. “/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos .. [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana”,

1.1.4. “Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest”,

1.1.5. “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ”,

1.1.6. “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25. marta deportācijām liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”,

1.1.7. “..Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku [/pers. E/], kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”,

1.1.8. “.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”,

5.10. “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”,

Par /pers. C/: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja”,

2) Piedzīt no atbildētāja /pers. A/ par labu /pers. B/ ne mazāk kā 1000 EUR un par labu /pers. E/ ne mazāk kā 1000 EUR.

Ar Ogres rajona tiesas 2018.gada 13.februāra spriedumu /pers. B/ un /pers. E/ prasība pret /pers. A/ par nepatiesu ziņu atsaukšanu, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu apmierināta daļēji, nospriests atzīt 2016.gada 26.janvān interneta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv) autora /pers. A/, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, publicētajā rakstā „Ogres kolaboranta slavināšana” norādītās ziņas par nepatiesām par /pers. E/:

1. raksta virsrakstu „Ogres kolaboranta slavināšana”,

2. “/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos .. [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana”,

3. “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.”,

4. “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”,

5. “.. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”,

6. “.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”,

7. “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”,

un par /pers. E/: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja”,

No /pers. A/ piedzīta morālā kompensācija par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu par labu /pers. B/ 1000 EUR un par labu /pers. E/ 1000 EUR.

Atstāts bez izskatīšanas prasījums par ziņas “Patiesībā/pers. E/ no 1949.-1952.gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais – izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD),” atzīšanu par nepatiesu. Noraidīts prasījums par ziņas “Vņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest” atzīšanu par nepatiesu. No /pers. A/ par labu /pers. B/ piedzīti tiesas izdevumi 399,44 EUR un izdevumi par advokāta palīdzības samaksu 600 EUR, kopā 999,44 EUR.

Spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

Lietā nepastāv strīds par to, ka informācija, kuru prasītāji uzskata par nepatiesu un viņu godu un cieņu aizskarošu, ir izplatīta 2016.gada 26. janvārī interneta portālā “Daugavas balss”, (www.Daugavasbalss.lv) rakstā „Ogres kolaboranta slavināšana”, un ka minētais raksts ir par prasītāja /pers. B/ mirušo tēvu un /pers. E/ mirušo vīru /pers. E/.

Konkrētajā gadījumā saduras prasītāju tiesības uz personas goda un cieņas aizsardzību ar atbildētāja tiesībām brīvi paust savu viedokli, uzskatus, pārliecību – vārda brīvību. Tiesai ir jānoskaidro:

– vai atbildētājs paudis viedokli vai faktus,

– vai paustajai informācijai ir piemērojams patiesuma kritērijs,

– vai paustā informācija ir prasītāju godu un cieņu aizskaroša.

Lietās par goda un cieņas aizskaršanu un nepatiesu ziņu publicēšanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas jeb faktus no viedokļa.

Vārds “kolaboracionisms,” Svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā “dzimtenes nodevēju sadarbošanās ar okupantiem”, bet vārds “kolaboracionists,” kā “dzimtenes nodevējs, kas sadarbojas ar okupantiem”’, (1969.gada izdevums, Rīga, Liesma, 336.lpp.).

Tiesas ieskatā, virsrakstā nosaucot /pers. E/ par kolaborantu, atbildētājs ir aizskāris prasītāju godu un cieņu, nepamatoti nosaucot prasītāju mirušo ģimenes locekli izteikti negatīvā nokrāsā, bez pietiekamiem un neapstrīdamiem pierādījumiem, tāpēc raksta virsraksts „Ogres kolaboranta slavināšana” ir atzīstams par nepatiesu ziņu.

Tiesas ieskatā prasījums par ziņas “Patiesībā/pers. E/ no 1949.-1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais – izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD),” atzīšanu par nepatiesu ir atstājams bez izskatīšanas, jo puses tiesai nav iesniegušas pierādījumus par minētās skolas nosaukumu laikā, kad tajā mācījās /pers. E/. Tāpēc tiesai nav pamata izvērtēt, vai šī ziņa ir patiesa vai nē.

Ziņa “/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos.. [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana” tiesas ieskatā ir nepatiesa, jo ieslodzīto krimināllietas bija jau izskatītas, kad ieslodzītie nonāca nometnē.

Tiesas ieskatā ir noraidāms prasījums par ziņas “Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest”, atzīšanu par nepatiesu, jo atbildētājs ir lietas materiāliem pievienojis 1959.gada 5.septembra LPSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas vadītāja /pers. L/ ziņojumu Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas administratīvo tirdzniecības un finanšu iestāžu nodaļas vadītājam /pers. K/, kurā trešā rindkopā ir norādīts :”Ņemot vērā nosacīto sodu un Ogres rajona sabiedrības lūgumu, LPSR Iekšlietu ministrija uzskatīja par iespējamu atstāt /pers. E/ darbā un piedāvāja viņam zemāku amatu. /pers. E/ atteicās no amata piedāvājuma un izteica lūgumu atbrīvot no darba milicijā. Viņa lūgums tika izpildīts”. Tādejādi ziņa ir patiesa, jo to apstiprina arhīva dokuments, kurā skaidri un nepārprotami ir norādīts, ka Iekšlietu ministrija uzskatīja par iespējamu /pers. E/ atstāt darbā, piedāvājot viņam zemāku amatu.

Tiesas ieskatā par nepatiesu atzīstama ziņa “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ”. No lietai pievienotās arhīva kopijas par 1967.gada 27.aprīļa LKP Ogres rajona komitejas lēmumu ir konstatējams, ka LKP Ogres rajona komiteja pieņem Ogres rajona izpildkomitejas priekšlikumu par /pers. M/ apstiprināšanu Pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, atbrīvojot no tā biedru /pers. E/ veselības stāvokļa dēļ. No minētā dokumenta ir secināms, ka /pers. E/ veselības stāvokļa dēļ atbrīvo Ogres rajona izpildkomiteja, bet LKP Ogres komiteja šo priekšlikumu pieņem, tāpēc atbildētāja rakstā paustā ziņa par to, ka no pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amata /pers. E/ atbrīvo LKP rajona komiteja, ir nepatiesa.

Par nepatiesu tiesa atzina ziņu “Ir dažādas kolaborācjas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25.marta deportācijām liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”. No lietai pievienotās personāla kadru uzskaites lapas redzams, ka /pers. E/no 1949.gada IX līdz 1952.gada IV ir PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas Virsnieku skolas kursants, bet autobiogrāfijā viņš ir norādījis, ka 1949.gada rudenī devās mācīties PSRS iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā un tikai 1952.gadā pēc skolas beigšanas aizbrauca strādāt uz PSRS Tālajiem Austrumiem Iekšlietu ministrijas sistēmā. Tādejādi nav iegūti pierādījumi, un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka /pers. E/ iestājies dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25.marta deportācijām.

Izvērtējot ziņu “.. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”, tiesa atzina to par nepatiesu, jo, lai gan atbildētājs ir atsaucies uz 1959.gada 5.septembra LPSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas vadītāja /pers. L/ ziņojumu Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas administratīvo tirdzniecības un finanšu iestāžu nodaļas vadītājam /pers. K/,tomēr ir sagrozīta ziņojuma pirmā rindkopa, un savā rakstā atbildētājs norāda: “1959.gada 25.septembrī Latvijas PSR iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks /pers. L/ ziņoja komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis /pers. E/ ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanas nosacīti par to, ka 1959.gada 24.jūnijā izdarīja sava dienesta biedra slepkavību “aiz neuzmanības”.

Atbildētājs norāda. ka /pers. E/ ir izdarījis slepkavību, lai gan dokumentā, uz kuru atsaucas atbildētājs, ir norāde “neuzmanības dēļ nogalinājis biedru”. Tālāk dokumentā ir norāde, ka 1959.gada 1.septembrī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija izskatīja /pers. E/ apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 139.panta. Tādejādi /pers. E/ tika tiesāts sakarā ar negadījumu milicijas dienesta laikā, neuzmanīgi rīkojoties ar ieroci, nevis par slepkavību. Citu sodāmību viņam nebija, tāpēc ir nepatiesa ziņa, ka “arīvēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā” , šo ziņu atbildētājs nav pierādījis un nav arī iesniedzis dokumentus, kas to apliecinātu.

Izvērtējot ziņu tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem ”, tiesa to atzina par nepatiesu, jo atbildētāja iesniegtie materiāli no arhīva fonda “Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas” neapliecina faktu, ka kartītēs minēto personu represijas būtu īstenojis /pers. E/, jo personu atrašanās fakts nometnē, kurā strādāja arī /pers. E/, pats par sevi nav pierādījums.

Ziņa “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto” ir atzīstama par nepatiesu, tā ir godu un cieņu aizskaroša, jo liecina par to, ka it kā /pers. E/ ir Latvijai nodarījis sliktus darbus. Šādus pierādījumus un apstiprinājumu šīš ziņas patiesumam atbildētājs nav iesniedzis.

Par prasītāju /pers. E/ ziņa “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „ tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja ” tiesas ieskatā ir atzīstama par nepatiesu, jo atbildētājs nav pierādījis un lietā nav iegūti apstiprinājumi tam, ka labošanas darbu celtniecības nometne Nr.507 bija slepens objekts, kā arī nav ziņu par sadales komisijas darbu un uz kādiem objektiem sadales komisijai bija jāsūta augstskolu beigušie studenti. Šī ziņa rada nepatiesu priekšstatu par /pers. E/, ka viņa ir strādājusi PSRS slepenā objektā un sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem”’.

Tiesa vērtēja šīs ziņas un to patiesumu, bet, ja atbildētājs uzskata, ka tās nav ziņas, bet viņa viedoklis vai vērtējums, tad tiesa norādīja, ka, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, arī ir jābūt pietiekamam pamatojumam.

Tiesa uzskatīja, ka konkrētā gadījumā, nosakot morālās kompensācijas atlīdzības apmēru, būtisks ir tieši aizskāruma smagums un pušu personība. Prasītājs/pers. B/ ir Ogres novada domes deputāts, bet prasītāja /pers. E/ pensionāre. Ziņas izplatītas par mirušu cilvēku, kurš pats sevi nevar aizstāvēt. Izplatot šādas ziņas, ka mirušais ir bijis kolaborants, tiek apšaubīta prasītāju reputācija un novērtējums sabiedrības acīs, aizskarts /pers. B/ģimenes gods. Tiesa ņēma arī vērā, ka atbildētājs /pers. A/, kurš par sevi rakstā norādījis, ka ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, tātad viņa sniegtajiem faktiem ir augsta ticamības pakāpe.

Ņemot vērā minētos apstākļus, mantiskās kompensācijas apmērs par prasītājiem nodarīto goda un cieņas aizskārumu ir nosakāms 1000 EUR apmērā katram, jo tika aizskarts ģimenes gods, publicējot par mirušo nepatiesas ziņas, kas aizskāra vienlīdz kā dēlu, tā sievu. Mazākas summas noteikšanas gadījumā prasītāji tiktu atkārtoti pazemoti no atbildētāja puses, jo tas liecinātu par to, ka atbildētājs var rīkoties, kā vien tam ienāk prātā, nerēķinoties ar citu personu tiesībām un ar likumu aizsargātajām interesēm

Spriedums pamatots ar Civillikuma 2352. pantu, likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 1., 7.pantu, Satversmes 95.pantu (lietas 115.-124.lapa).

Par Ogres rajona tiesas 2018.gada 13.februāra spriedumu /pers. A/ iesniedza apelācijas sūdzību, kura pamatota ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

Uzskata, ka tiesa raksta fragmentus, par kuriem ir celta prasība, ir vērtējusi pārāk šauri, neņemot vērā rakstā aplūkotās tēmas sabiedrisko nozīmību, publikācijas mērķi un prasītāja mirušā radinieka un prasītājas /pers. E/ biogrāfijas faktus, kas ir bijuši par iemeslu rakstā paustā viedokļa tapšanai. Tādēļ nav pietiekama pamatojuma spriedumā norādītajam, ka piemērotais likums ir attiecināms uz atbildētāja paustajiem uzskatiem, nedz arī tam, ka spriedums ir pamatots ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrajā daļā noteikta leģitīmā mērķa būtisku pārkāpumu. Tāpat spriedumā nav pamatojuma tam, kādēļ atbildētāja vārda brīvības ierobežojums ir nepieciešams Latvijas demokrātiskajai sabiedrībai.

Spriedumā nav vērtēts vārda brīvības ierobežošanas samērīgums.

Tiesa, pieņemot spriedumu, ja tas paliks spēkā, ir radījusi satura ierobežojumus vēsturnieku zinātniskajām diskusijām vai jebkuram informatīvam materiālam par pretrunīgiem vēsturiskiem notikumiem, šādi būtiski ierobežojot vārda brīvību, jo rada pamatu ikvienam, kas okupācijas periodā ir darbojies okupācijas režīma struktūrās, iesūdzēt tiesā jebkuru vēsturnieku vai žurnālistu, kas par viņa darbu ir izteicis negatīvu viedokli. Atsaucas uz ECT judikatūru un norāda, ka izskatāmās lietas kontekstā nozīme ir faktam, ka rakstā ir runa par prasītāju mirušo radinieku /pers. E/ darbību periodā, kad viņš ir strādājis okupācijas režīma valsts iestādēs GULAG nometnēs, LPSR Iekšlietu ministrijā un Ogres izpildkomitejā, ir bijis PSKP biedrs. Savukārt prasītājs /pers. B/ ir politiķis, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī un lietas izskatīšanas brīdī ir Ogres pašvaldības deputāts. Minētais nozīmē, ka attiecībā pret abām šīm personām ir attiecināms augstāks tolerances slieksnis.

Spriedumā nav ņemts vērā, ka atbildētāja viedoklis ir balstīts uz ofciālo Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, ko paredz Satversmes 2.pants. Tas ir Latvijas Republikas oficiālais viedoklis par to, ka 1918.gada 18.novembrī dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940.gadā notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti eksistēt. Šai doktrīnai pilnībā atbilst atbildētāja viedoklī paustais viedoklis, vērtējot to, ka /pers. E/ savu dzīvi tika saistījis ar karjeru nelikumīgā okupācijas režīma represīvajās iestādēs un pārvaldes institūcijās.

Uzskata, ka atbildētāja tiesības izteikt skarbu, prasītājiem nepatīkamu viedokli pamatojas ar Latvijas Republikas likumdevēja izteikto vērtējumu okupācijas režīmam un tā darbībai laika posmā no 1940.gada līdz 1990.gadam gan konstitucionālā aktā, gan citos dokumentos.

Tiesas spriedumā nav nošķirtas ziņas no viedokļa.

Sprieduma nepareizība izpaužas, nenošķirot ziņas (faktus) no viedokļa, lai varētu tikt piemērots Civillikuma 2352^ pants. Šai kļūdai ir būtiska nozīme, un tā ietekmē lietas iznākumu, jo ziņa (fakts) ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīti. Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei, jo atspoguļo tā autora subjektīvu vērtējumu par citām personām vai kādu notikumu. Līdz ar to viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess. Lai arī tiesa, sastādot spriedumu, apzinājās, cik izskatāmajā lietā ir svarīgi nošķirt ziņas no viedokļa, tos izvērtējot, tomēr tas nav traucējis tiesu ignorēt spriedumā norādīto argumentāciju par to, cik izskatāmajā lietā ir svarīgi nošķirt ziņas no viedokļa, jo spriedums vispār nesatur nekādu analīzi, vai teksts, ko prasītāji uzskata par godu un cieņu aizskarošu ziņu, ir ziņa vai viedoklis, un pilnīgi bez jebkāda pamatojuma par ziņu (nevis viedokli) atzīstot sekojušus raksta fragmentus:

“/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā leM virsnieka pienākumos .. , [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safībricēšana”. (sprieduma 5. lpp.);

“LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.” (sprieduma 6.lpp.);

“Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.” (sprieduma 6. lpp.);

“.. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši Piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību” (sprieduma 6.lpp.);

“. .tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/kā vienu no represiju īstenotājiem” (sprieduma 7.lpp.);

“..vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto” (sprieduma 7. lpp.);

“Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja“ (sprieduma 7. lpp.).

Spriedumā ir tikai viens raksta fragments – raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana”, par kuru spriedumā ir izteikts vērtējums, kādēļ tas tiesas ieskatā ir ziņa. Atbildētājs uzskata, ka arī šajā gadījumā tiesa savā vērtējumā ir kļūdījusies, jo kā pamatojums raksta virsraksta “Ogres kolaboranta slavināšana” atzīšanai par ziņu ir norādīts tikai tas, ka “… atbildētājs ir aizskāris prasītāju godu un cieņu, nepamatoti nosaucot prasītāju mirušo ģimenes locekli izteikti negatīvā nokrāsā, bez pietiekamiem un neapstrīdamiem pierādījumiem, tāpēc raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana” ir atzīstams par nepatiesu ziņu” (sprieduma 5. lpp. 4. rindkopa).

Šāds tiesas vērtējums nekādi neatbilst jēdziena “ziņa” nozīmei, kāda ir norādīta Latviešu literārās valodas vārdnīcā – datu, skaitļu un arī informācijas kopums, uz kuru ir atsauce spriedumā. Proti, nekas no spriedumā norādītā pamatojuma raksta virsraksta “Ogres kolaboranta slavināšana” atzīšanai par ziņu nav dati, skaitļi vai informācijas kopums. Tiesa spriedumā vispār bez vērtējuma ir atstājusi to, vai raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana” atbilst (vai neatbilst) jēdziena „viedoklis” jēgai, kāda ir norādīta Latviešu literārās valodas vārdnīcā – uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko), uz kuru ir atsauce spriedumā.

Uzskata, ka raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana” ārkārtīgi precīzi atbilst jēdziena „viedoklis” jēgai, jo atspoguļo atbildētāja uzskatus, izpratni un attieksmi par prasītāju radinieka /pers. E/ biogrāfijas faktiem – ka /pers. E/ savu dzīvi apzināti un neviena nepiespiests ir saistījis ar J. Staļina laika padomju okupācijas režīmu, neilgu laiku pēc 1949.gada 25.marta deportācijām iestājoties PSRS IeM Rīgas Virsnieku skolā, pēc tam turpinot dienestu GULAG nometnēs, pēc tam strādājot LPSR Iekšlietu ministrijas sistēmā, pēc tam strādājot par Ogres izpildkomitejas vadītāju.

Nevienu no šiem faktiem prasītāji nav uzskatījuši par godu un cieņu aizskarošu (izņemot – jautājumā par PSRS leM Rīgas Virsnieku skolas nosaukumu, ko tiesa ir atstājusi bez izskatīšanas).

Jēdziens “kolaborants” spriedumā ir interpretēts nepamatoti sašaurināti. Vienlaikus spriedumā nav ņemts vērā, ka jēdzienu “kolaborācija/kolaboracionisms” interpretācija mēdz būt dažāda, un gan raksta tapšanas brīdī, gan joprojām tiek diskutēta un zinātnieku vidū nav vienotas pieejas tā delinīcijai.

Spriedumā ir kļūdaini interpretēts raksta fragmentu saturs, neatbilstoši saturam un neizvērtējot lietā esošos pierādījumus, kas attiecas uz raksta fragmentu saturu. Līdz ar to, pretēji Civilprocesa likuma 97.panta normām, spriedumā nav pilnīgi un objektīvi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi kā arī spriedumā nav norādīts, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus — par nepierādītiem.

Uzskata, ka spriedumā ir kļūdaini ierobežotas vārda brīvības tiesības paust savu viedokli, ko atbildētājs bauda saskaņā ar Satversmes 100.pantu, un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmo daļu.

Tiesa sprieduma vispār bez vērtējuma ir atstājusi to, vai raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana” atbilst (vai neatbilst) jēdziena „viedoklis” jēgai, kāda ir norādīta Latviešu literārās valodas vārdnīcā – uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko), uz kuru ir atsauce spriedumā.

Tiesa spriedumā ir ignorējusi un atstājusi bez vērtējuma faktu, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcā (Rīga, Zinātne, 1972.-l 996) vārdam “safabricēt” ir dota vēl arī cita nozīme, kas attiecībā pret prasītāju mirušo radinieku nesatur neko, kas varētu radīt goda un cieņas aizskārumu.

“LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ”.

Attiecībā par lietai pievienotās arhīva kopijas par 1967.gada 27.aprīļa LKP Ogres rajona komitejas lēmumu (lietas 52.lapa) norāda, ka tiesa nav ņēmusi vērā vēsturiskos apstākļus 1967. gadā okupētās Latvijas teritorijā, proti, ka reālās lēmumu pieņēmējas bija PSKP institūcijas. Tiesa spriedumā nav analizējusi, kā vispār šis teikums aizskar prasītāju mirušā radinieka /pers. E/ goda un cieņu.

“Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”.

Spriedumā ir norādīts, ka nav iegūti pierādījumi un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka /pers. E/ iestājies dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25.marta deportācijām (Sprieduma 3. rindkopa).

Spriedumā vārda “tūlīt” interpretācija vispār nav analizēta. Uzskata, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcā sniegtā interpretācija ļauj atbildētājam no 2016.gada perspektīvas lietot vārdu “tūlīt” attiecībā uz notikumu 1949.gada septembrī, kas iestājās piecus mēnešus pēc 1949.gada 25.marta.

„..Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu -Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”.

Spriedumā ir nospriests atsaukt nevis visu teikumu, kādu autors ir iekļāvis rakstā, nevērtējot to, ka šī teksta jēga būtiski mainās, kad no tā atrauj tā daļu. Proti, teikums rakstā tieši norāda, ka prasītāju mirušais radinieks /pers. E/”… veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību “aiz neuzmanības”.

Divu oriģinālā teksta vārdu – “aiz neuzmanības” neiekļaušana prasības pieteikumā un vēlāk spriedumā teikumā, kurš atzīts par godu un cieņu aizskarošu, rada situāciju, ka minētais teksts ir mākslīgi padarīts par nepatiesu ziņu saturošu, no tā izraujot tieši tos divus vārdus, kas precīzi norāda uz notikušā apstākļiem – ka /pers. E/ ir ticis notiesāts nevis par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, bet gan par to, ka /pers. E/ ir “neuzmanības dēļ nogalinājis biedru” (sk. lietas lapa Nr. 49).

Uzskata, ka atbildētājs ir izteicis savu viedokli par /pers. E/ darbu milicijā pilnīgā atbilstībā to vēsturisko dokumentu saturam, kas ir bijuši viņa rakstā teksta pamatā, radot lasītājiem pilnīgu skaidrību par to, kāda ir /pers. E/vainas pakāpe (proti, bez nodoma), atņemot dzīvību citam milicijas darbiniekam.

“.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”.

Spriedumā ir norādīts, ka šo teikumu tiesa atzīst par nepatiesu, jo atbildētāja iesniegtie materiāli (lietas 98.- 104.lapa) no arhīva fonda „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas” neapliecina faktu, ka kartītēs minēto personu represijas būtu īstenojis /pers. E/. Uzskata, ka šāda atziņa spriedumā ir kļūdaina, jo atbildētāja viedoklis, ka, iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem, vispār nesatur apgalvojumus vai konkrētus faktus, ka prasītāju mirušais radinieks /pers. E/ ir bijis represiju īstenotājs.

“.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”.

Spriedumā ir norādīts, ka šo teikumu tiesa atzīst par godu un cieņu aizskarošu, jo liecina par to, ka it kā /pers. E/ ir Latvijai nodarījis sliktus darbus. Uzskata, ka spriedumā kļūdaini nav ņemts vērā, ka atbildētājam ir tiesības vērtēt prasītāju radinieka /pers. E/ darbību okupācijas periodā kritiski vai negatīvi, ņemot vērā viņa biogrālijas faktus, piemēram, dienestu GULAG nometņu sistēmā, kur atradās arī politieslodzītie no Latvijas, viņa darbību okupācijas režīma struktūrvienībās Latvijā (LPSR Iekšlietu ministrija, Ogres izpildkomiteja) un izdarīto noziegumu, kā rezultātā cilvēkam /pers. E/ ir atņēmis dzīvību.

“Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja”.

Spriedumā ir kļūdaini norādīts, ka minētais teikums rakstā “…rada nepatiesu priekšstatu par /pers. E/, ka viņa ir strādājusi PSRS slepenā objektā un sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem” (Sprieduma 7. lpp. 7. rindkopa). Spriedumā nav analizēts, kā šis teikums vispār aizskar prasītājas /pers. E/ godu un cieņu atkarībā no tā, vai labošanas darbu celtniecības nometne Nr.507, kur /pers. E/ strādāja par mediķi, bija vai nebija slepens objekts. Teikums nesatur apgalvojumus, ka prasītāja /pers. E/ būtu sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem”.

Lūdz tiesu atcelt Ogres rajona tiesas 13.Jebruāra spriedumu civillietā Nr.C24092516 daļā ar kuru atzītas par nepatiesām ziņas par /pers. E/, kas norādītas autora /pers. A/ publicētajā rakstā “Ogres kolaboranta slavināšana” 2016.gada 26. janvārī interneta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv): raksta virsrakstu “Ogres kolaboranta slavināšana” “/pers. E/kā operatīvā pilnvarotā leM virsnieka pienākumos .. [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu salabricēšana”, “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ”, “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”, Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”, “.. tiek radīti mti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”’, “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”, un par /pers. E/: “Giūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem”’ diezin vai sūtīja”.

2) piedzīta no /pers. A/ morāla kompensācija par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu par labu /pers. B/ 1000 EUR un par labu /pers. E/ 1000 EUR;

3) piedzīti no /pers. A/ par labu /pers. B/ tiesas izdevumi 399,44 EUR un izdevumi par advokāta palīdzības samaksu 600 EUR, kopā 999,44 EUR.

2. noraidīt prasību pilnībā (lietas 128.-138.lapa).

Apelācijas instances tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Ilmārs Punka apelācijas sūdzību uzturēja, prasību neatzina, sniedza apelācijas sūdzībā norādītajam analogus paskaidrojumus. Papildus paskaidroja, ka konkrētajā gadījumā runa ir par izteiktu viedokli, kura patiesumu pārbaudīt ir neiespējami. Uzskata, ka rakstā kopumā pausts lasītāja viedoklis par grāmatu, par to, ka grāmatas autore ir diezgan brīvi “apgājusies” ar vēstures faktiem. Atbildētāja viedoklis balstīts uz vēsturiskiem faktiem, kuri atbildētājam ir zināmi un kurus pamatojoši pierādījumi iesniegti lietā.

Atbildētājs ir diplomēts vēsturnieks, kas publicē presē rakstus par vēsturi. Tobrīd atbildētājs strādāja zinātniskās izpētes komisijā, tie bija aktuāli jautājumi par kolaborāciju, tāpēc publicējies. Atbildētājs uzskata, ka viņam ir jāinlormē sabiedrība par svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, atbildētājs regulāri publicē rakstus masu inlormācijas līdzekļos.

Prasītāju pārstāvis zvērināts advokāts Igors Zvirbulis apelācijas sūdzību neatzina, prasību uzturēja, sniedza paskaidrojumus atbilstoši prasības pieteikumā norādītajam. Papildus paskaidroja, ka tajā laikā nebija nozīmes tam, ko cilvēks grib, vai negrib. Iznāk, ka lielākā daļa pilsoņu, kas dzīvoja tajā laikā un nebija disidenti, bija kolaboranti. Norādīja, ka /pers. E/ un /pers. C/ nebūtu varējuši iebilst viņu nosūtīšanai darbā uz GULAG nometni.

Motīvu daļa

Apelācijas instances tiesa, noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka prasība ir noraidāma pilnīgi, apelācijas sūdzība apmierināma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts sūdzībā.

No apelācijas sūdzības (lietas 128.-138.lapa) izriet, ka atbildētājs Ogres rajona tiesas 2018.gada 13.februāra spriedumu ir pārsūdzējis prasības apmierinātajā daļā.

Prasītāji /pers. B/ un /pers. E/ pirmās instances tiesas spriedumu nav pārsūdzējuši.

Lietā nav strīda par sekojošiem apstākļiem.

2016.gada 26.janvārī interneta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv) publicēts atbildētāja /pers. A/, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, raksts „Ogres kolaboranta slavināšana” (lietas 12.-13.lapa).

Prasītāji lūguši atzīt sekojošas rakstā ietvertās fāzes par nepatiesām ziņām;

raksta virsrakstu “Ogres kolaboranta slavināšana”;

“/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā leM virsnieka pienākumos ..[ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu salabricēšana”,

“LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ’,

“lr dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”,

“..Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu -Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību”,

“.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”,

“.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”,

un par /pers. E/: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja”.

Prasītāji prasības pieteikumā norādījuši, ka iepriekšminētās fāzes rakstā ir atzīstamus par nepatiesām ziņām, kas turklāt aizskar prasītāju godu un cieņu un ceļ viņiem nepamatotu neslavu.

Civillikuma 2352.1 pirmā daļa noteic, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Minētā panta trešā daļa noteic, ka, ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

Pirmās instances tiesa pareizi atsaukusies uz judikatūrā nostiprinātām atziņām lietās par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu norādot, ka lietās par goda un cieņas aizskaršanu un nepatiesu ziņu publicēšanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas jeb faktus no viedokļa. Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam neliktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums (skat. Augstākās tiesas 2003./2004. gada apkopojums “Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību” 9.lpp.).

Augstākās tiesas Senāta judikatūrā norādīts, ka viedoklis var veidoties kā no patiesiem faktiem, tā no kļūdainām ziņām, nepatiesas informācijas, vai arī abējādi Ja ziņām jābūt patiesām, tad tādu prasību nevar attiecināt uz publiskotu viedokli (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2002.gada spriedums lietā Nr. SKC-102). Tādejādi viedoklis nav pakļaujams patiesuma pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvo vērtējuma par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst par pamatotu norādi apelācijas sūdzībā, ka pirmās instances tiesa nav izvērtējusi, vai teksts, ko prasītāji uzskata par godu un cieņu aizskarošu, ir ziņa vai viedoklis, un pilnīgi bez jebkāda pamatojuma par ziņu (nevis viedokli) atzinusi visus prasībā citētos raksta fragmentus.

Kaut gan pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka jēdziens “ziņa” tulkojams atbilstoši Latviešu literārās valodas vārdnīcā dotajam skaidrojumam – datu, skaitļu un arī informācijas kopums, bet vārda “viedoklis” jēga ir – uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko) (Sprieduma 4.lapas 4.rindkopa), tomēr šo izpratni nav piemērojusi, analizējot raksta fragmentus, un nav argumentējusi, kāpēc raksta fragmenti ir atzīstami par ziņām.

Apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka šai tiesas kļūdai ir būtiska nozīme, un tā ietekmējusi lietas iznākumu, jo ziņa (fakts) ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīti (sk. ECT 1986.gada 8.jūfija spriedums lietā Lingens v. Austria, 46.punkts). Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei, jo atspoguļo tā autora subjektīvu vērtējumu par citām personām vai kādu notikumu. Līdz ar to viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess.

Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējusi raksta virsrakstu “Ogres kolaboranta slavināšana”, atzīst, ka tas pauž raksta autora viedokli par /pers. E/, tādejādi izsakot personisku subjektīvu vērtējumu /pers. E/ darbībai PSRS okupācijas laikā, strādājot GULAG nometnē, ko apliecina /pers. E/ personāla uzskaites lapā norādītās ziņas (lietas 36.lapa, tulkojums lietas 44.lapa).

Atbildētājs rakstu publicējis kā atbildi /pers. N/ grāmatā iekļautajai nodaļai par /pers. E/ norādot, ka grāmatā ir noklusēti fakti par /pers. E/ sadarbību ar okupācijas režīmu un pēc 1949.gada 25.marta deportācijām iestājoties PSRS IeM Rīgas Virsnieku skolā, pēc tam turpinot dienestu GULAG nometnēs.

Atbildētājs paudis viedokli par to, ka /pers. E/ ir bijis kolaborants – respektīvi sadarbojies un atbalstījis PSRS okupācijas varu. Atbildētāja viedoklis ir balstīts uz arhīva dokumentiem par /pers. E/, kas iesniegti lietas materiālos.

Tiesa piekrīt apelācijas sūdzībā paustajam, ka raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana” precīzi atbilst jēdziena „viedoklis” jēgai, jo atspoguļo atbildētāja uzskatus, izpratni un attieksmi par prasītāju radinieka /pers. E/ biogrāfijas faktiem. Jēdziens “kolaborants” rakstā ir lietots nozīmē “persona, kas sadarbojusies ar okupācijas varu”, tādejādi šis apzīmējums, kā nosaukts /pers. E/, nevar būt ziņa, bet tikai raksta autora vērtējums.

Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. Piemēram, ECT ir norādījusi, ka “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.” (ECT 1997. gada 24. februāra spriedums lietā De Haes and Gijsels v.Belgium) Tādēļ tiesai ir jāvērtē, vai pastāv kaut kādi notikumi, vai pats cietušais ir veicis kādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam Kā izriet no ECT prakses, “viedokļa” paušanai ir nepieciešama pietiekama faktiskā bāze. Tas, kas ir uzskatāms par “pietiekamu faktisko bāzi”, ir atkarīgs no katras individuālas lietas apstākļiem.

Tiesa atzīst, ka atbildētāja viedoklim, nodēvējot /pers. E/ par kolaborantu, tātad personu, kas sadarbojās ar okupācijas varu, ir bijusi pietiekama faktiskā bāze. Tas izriet no arhīva materiālos esošajām ziņām par /pers. E/ karjeru okupācijas režīma iekšlietu struktūrās un viņa dienestu PSRS koncentrācijas nometnēs, kurās, kā izriet no lietā iesniegtajām ieslodzīto personu kartēm, atradās arī no Latvijas izsūtītie politieslodzītie (lietas 99- 104.lapa). Līdz ar to nav pamata atzīt, ka viedoklis ir nesamērīgi aizskarošs.

Satversmes preambulā noteikts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Apelācijas sūdzībā atbildētājs pamatoti atsaucies uz Satversmi, norādot, ka 1918.gada 18.novembrī dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940.gadā notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti eksistēt. 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambula uzliek Latvijas Republikas valsts varas institūcijām par pienākumu ievērot Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu un neatkāpties no tās. Visos gadījumos, kad tas ir juridiski svarīgi, Latvijas Republikas valsts varas institūcijām sava rīcība jābalsta uz preambulā formulēto nepārtrauktības doktrīnu Tāpat Latvijas Republikas valsts varas institūcijām ir saistošs preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punkts).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētāja paustais viedoklis, vērtējot to, ka /pers. E/ savu dzīvi tika saistījis ar karjeru nelikumīgā okupācijas režīma represīvajās iestādēs un pārvaldes institūcijās, ir pamatots arī ar Latvijas Republikas likumdevēja izteikto vērtējumu okupācijas režīmam.

Prasītāju viedoklis par /pers. E/ karjeru PSRS okupācijas režīma laikā balstās uz apgalvojumu prasības pieteikumā, ka viņa dienesta pienākumos ietilpa cīņa ar kriminālnoziegumiem, nevis nevainīgu cilvēku vajāšana.

Tomēr prasītāji nav ņēmuši vērā, ka laikā, kad /pers. E/ „cīrūjās ar kriminālnoziegumiem” (tā prasības pieteikumā), par kriminālnoziegumu tika atzīta, arī piemēram, “pretpadomju aģitācija”, par ko personu varēja notiesāt ar kriminālsodu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē, kurā dienestu veica /pers. E/ (lietas 100.lapa).

Prasītāji lūguši atzīt par nepatiesu un atsaukt raksta tekstā iekļauto lrāzi:

“/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā leM virsnieka pienākumos .. [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu salabricēšana”.

Tiesa atzīst, ka teksta rindkopa prasības pieteikumā citēta nepilnīgi, izlaižot no teksta atsevišķus vārdus, kas tādejādi sagroza teiktā būtību

Pilns teikums rakstā publicēts šādi “/pers. E/ kā operatīvā pilnvarotā leM virsnieka pienākumos visticamāk neietilpa “šaušana, pakaļdzīšanās, sēdēšana slēpņos”, bet jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu salabricēšana”.

Izvērtējusi visu pilnu teikumu, kā tas ir iekļauts rakstā, tiesa secina, ka tas ir atbildētāja viedoklis, nevis ziņa.

Atbildētājs paudis savu kā vēsturnieka viedokli par to, ar ko attiecīgajā laika posmā varēja nodarboties un visticamāk arī nodarbojās operatīvā pilnvarotā PSRS Iekšlietu ministrijas virsnieks, veicot dienesta pienākumus.

Atbildētājs savu iebildumu pamatošanai tiesā iesniedzis Zaka Rosi pētījuma “GULAGa ceļvedis” publikācijas par GULAG nometnēm, kur norādīts:

“Operu institūcija nepakļaujas teritoriālās vienības vai iestādes, uz ko attiecas viņa darbība, vadītājam. Gan vadītājs, gan visi viņa padotie ir operu institūciju novērojuma objekti, viņš atskaitās tikai savam iestādes priekšniekam. Piemēram, GULAG sistēmā katras nometnes pārvaldes operatīvā daļa neatskaitījās šīs pārvaldes vadītājam, bet tikai GULAGa operatīvajai pārvaldei. Operam ir atļauts sākt krimināllietu un veikt iepriekšēju izmeklēšanu. Viņš pats veic pārmeklēšanu un apcietināšanu. Līdz 1953.gadam viņš faktiski nolēma, vai nosūtīt izmeklēto lietu tiesai, vai uz sevišķo apspriedi, kas parasti piesprieda viņa piedāvāto sodu” (lietas 171.lapa).

“Pratināšana – kalpo, lai: a) noskaidrotu nozieguma apstākļus; b) padarītu tos neskaidrus (piemēram, attaisnotu priviliģētu likumpārkāpēju); c) materiāla izveidei nevainīgas personas nepatiesai apsūdzībai un sodīšanai (gan politiskās, gan krimināllietās). 2.Pēdējos divos gadījumos izmeklētājs darbojas saskaņā ar slepenu instrukciju no augšas. Rīkojoties pēc savas iniciatīvas, viņš riskē, ka viņu sauks pie atbildības; 3.Personas, kas ir bijušas gan gestapo, gan padomju varas drošības iestāžu ķetnās, apgalvo, ka pirmie sita atbildētāju, lai viņš teiktu patiesību, bet otrie – lai viņš melotu un apstiprinātu izdomājumus “.

“Opera uzdevums ir redzēt un dzirdēt visu savā iecirknī, novērst jebkādas spontānas iniciatīvas (ir atļautas tikai “iniciatīvas”, kas ierosinātas no “augšas”); rūpīgi izpētīt visus “padotos”, tostarp partijas biedrus un priekšniecību; savākt materiālus par jebkuru cilvēku, kas ļautu viņu notiesāt jebkurā laikā, turklāt ar tādu pantu, kādu vēlas attiecīgā priekšniecība. Šai nolūkā opers pacietīgi padoto lietās ieraksta jebkura veida, pat visnenozīmīgākās ziņas (dažreiz viņš ar savām zināšanām, apdullina aptaujāto personu, radot iespaidu, ka viņš zina visu, pat mazākās detaļas, un neko nevar noslēpt!). Visvienkāršākais opera rīks ir plašs ziņotāju tīkls. Tā kā morāli stabilus viengabalainus raksturus ir grūti pārvērst informatoros, no valsts viedokļa vispiemērotākais padomju pilsonis ir korumpēts bezprincipu ciniķis. Daudz pūļu opers velta sistemātiskai solidaritātes grupu izjaukšanai” (lietas 172.lapa).

Tiesa atzīst, ka atbildētāja viedoklim par /pers. E/ kā “operatīvā pilnvarotā” darbību GULAG nometnē ir bijusi pietiekama taktiskā bāze, kas izriet no arhīVa dokumentos un vēsturiskajās publikācijās un pētījumos atklāto iekšlietu aģentu dienesta pienākumiem GULAG nometnē. Līdz ar to nav pamata atzīt, ka viedoklis ir nesamērīgi aizskarošs.

Pirmās instances tiesa nepamatoti atzinusi, ka atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus tam, ka /pers. E/ būtu ierosinājis un izmeklējis ierosinātas krimināllietas, bet fāze “krimināllietu safabricēšana” atbilstoši skaidrojumam vārdnīcā atzīstama par aizskarošu un nepatiesu.

No raksta fragmenta “visticamāk neietilpa “šaušana, pakaļdzīšanās, sēdēšana slēpņos”, bet jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana” tiesa secina, ka frāze “krimināllietu safabricēšana” ir saistīta ar atbildētāja viedokli par to, kas visticamāk ietilpa /pers. E/ dienesta pienākumos.

Lasītājam, lasot rindkopu, kurā iekļauts vārds “visticamāk”, ir saprotams, ka autors kā vēstures zinātnieks pauž savos pētījumos pamatotu secinājumu par to, ar ko visticamāk operatīvais pilnvarotais nodarbojās. Uzskaitītie iespējamie dienesta pienākumi nav ziņa, jo nesniedz precīzu informāciju, bet gan atspoguļo atbildētāja vērtējumu un izpratni par attiecīgas dienesta pakāpes iekšlietu struktūrās strādājošu personu darbību okupācijas periodā.

Pirmās instances tiesa atsevišķi vērtējusi frāzi “krimināllietu safabricēšana”, atzīstot to par nepatiesu ziņu.

Civillietu tiesas kolēģija jau iepriekš norādīja, ka minētā fāze ir ietverta teikumā, kas ir atbildētāja viedoklis par /pers. E/ visticamāk iespējamiem darba pienākumiem, līdz ar to tā nav ziņa.

No lietā iesniegtās publikācijas (lietas 172.lapa) secināms, ka krimināllietu “safabricēšana” bija ikdienišķa parādība tā laika izmeklēšanas darbā, pielietojot spīdzināšanu un izdomātu ziņu ierakstīšanu dokumentos, kas arī ir atbildētāja rakstā minētā lietu “safabricēšana” – tātad nepamatotu krimināllietu ierosināšana pret nevainīgām personām par izdomātiem noziegumiem.

Šie vēsturiski vispārzināmie fakti un publikācijas atbildētājam deva pamatu izteikt viedokli par operatīvā pilnvarotā virsnieka pienākumiem, kalpojot okupācijas varai.

Par prasības pieteikumā norādīto frāzi rakstā “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ”.

1967.gada 27.aprīļa LKP Ogres rajona komitejas lēmumā (arhīva kopija, lietas 52.lapa) norādīts, ka LKP Ogres rajona komiteja pieņem Ogres rajona izpildkomitejas priekšlikumu par /pers. M/ apstiprināšanu Pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, atbrīvojot no tā biedru /pers. E/ veselības stāvokļa dēļ. Tādejādi tiesa secina, ka lēmumu pieņēmusi LKP Ogres rajona komiteja, pamatojoties uz Ogres rajona izpildkomitejas priekšlikumu.

Tiesa atzīst, ka minētais teikums sastāv gan no ziņas, gan atbildētāja viedokļa.

“LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja .. veselības stāvokļa dēļ” ir atzīstama par patiesu ziņu, kas ir pamatota ar lietas materiālos iesniegto 1967.gada 27.aprīļa lēmumu (lietas 52.lapa).

Nevar piekrist pirmās instances tiesas secinājumam par to, ka ziņa atzīstama par nepatiesu. Lēmumā, no kura atbildētājs ir ieguvis minēto informāciju, ir nepārprotami norādīts, ka LKP Ogres komiteja pieņem priekšlikumu, kas norāda uz to, ka galīgā lēmuma pieņēmēja šajā jautājumā ir bijusi LKP Ogres komiteja.

Atbildētāja rakstā iekļautā partikula “it kā”, kas norāda uz atbildētāja paustajām šaubām, par to, vai patiešām /pers. E/ tika atbrīvots no amata veselības stāvokļa dēļ, ir atbildētāja viedoklis, šī viedokļa patiesums nav pārbaudāms, turklāt prasītāji prasības pieteikumā nav norādījuši apsvērumus, kā ziņa un viedoklis par /pers. E/ atbrīvošanu no amata it kā slimības dēļ būtu nepatiesa vai godu un cieņu aizskaroša.

“lr dažādas kolaborācjas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācjas augstāko pakāpi”.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka strīdus teikums satur gan ziņu, gan atbildētāja viedokli.

Par ziņu atzīstama frāze “..iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25.marta deportācijām”

No lietai pievienotās personāla kadru uzskaites lapas (lietas 43.-46.lapa) redzams, ka /pers. E/ no 1949.gada IX līdz 1952.gada IV ir PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas Virsnieku skolas kursants, autobiogrāfijā (lietas 47.lapa) norādīts, ka 1949.gada rudenī devās mācīties PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā un 1952.gadā pēc skolas beigšanas aizbrauca strādāt uz PSRS Tālajiem Austrumiem Iekšlietu ministrijas sistēmā.

Līdz ar minēto secināms, ka iestāšanās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā 1949.gada rudenī ir atzīstams par dienestu atbilstoši /pers. E/ personāla uzskaites lapā norādītajam un tiek ieskaitīts darba stāžā.

Apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka vārda “tūlīt” interpretācija ļauj atbildētājam, no 2016.gada perspektīvas, lietot vārdu “tūlīt” attiecībā uz notikumu 1949.gada septembrī, kas iestājās piecus mēnešus pēc 1949.gada 25.marta deportācijām.

Tiesa atzīst, ka teikums “ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi” satur arī atbildētāja viedokli, vērtējumu par /pers. E/ iestāšanos PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, norādot, ka šāda darbība liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi. Minētais viedoklis ir balstīts uz patiesiem notikumiem, /pers. E/ rīcību – apzinātu izvēli dienēt okupācijas varas iekšlietu sistēmā, līdz ar to viedoklis nav atzīstams par nesamērīgi aizskarošu, un tam ir bijusi pietiekama faktiskā bāze.

Prasītāji lūdz atzīt par nepatiesu ziņu “..Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku [/pers. E/], kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.”

No prasības pieteikuma precizējuma 14.punkta (lietas 94.lapa) secināms, ka prasītāji par nepatiesu ziņu uzskata rakstā norādīto, ka /pers. E/ būtu izdarījis slepkavību. Citi apsvērumi minētās rindkopas atzīšanai par nepatiesu ziņu un iebildumi par /pers. E/ kā “Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku”, kurš “strādājis analogā nometnē PSRS” un “visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā” prasības pieteikumā nav izteikti.

Raksta iepriekšējā rindkopā norādīts, ka /pers. E/ /datums/izdarīja sava dienesta biedra slepkavību “aiz neuzmanības”.

Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka pirmās instances tiesas spriedumā ir nospriests atzīt par nepatiesu ziņu visu teikumu, kādu autors ir iekļāvis rakstā, nevērtējot to, ka šī teksta jēga būtiski mainās, kad no tā atrauj tā daļu. Vārdu – “aiz neuzmanības”, neiekļaušana prasības pieteikumā un spriedumā teikumā, kurš atzīts par godu un cieņu aizskarošu, rada situāciju, ka minētais teksts ir mākslīgi padarīts par nepatiesu ziņu saturošu, no tā izraujot tieši tos divus vārdus, kas precīzi norāda uz notikušā apstākļiem – ka /pers. E/ ir ticis notiesāts nevis par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, bet gan par to, ka /pers. E/ ir „neuzmaniības dēļ nogalinājis biedru” (lietas 49. lapa).

Rakstā lietotais jēdziens “slepkavība “aiz neuzmanības”” nav atzīstams par nepatiesu ziņu.

Dokumenta tulkojumā, kas pievienots lietai (lietas 49.lapa), pirmajā rindkopā ir norādīts “Ziņoju, ka šī gada 24.jūnijā milicijas kapteinis /pers. E/ neuzmanības dēļ nogalināja biedru /pers. G, LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes darbinieku.”. Dokumenta oriģinālā, kas rakstīts krievu valodā, tekstā norādīts “?? ?????????????? ???????? ????????”. Krievu valodas vārds “???????? ” parasti vārdnīcās tiek tulkots kā “slepkavība”, tad, ņemot vērā, ka raksta autoram nav juridiskās izglītības, arhīva dokumentā krievu valodā iekļauto tekstu “?? ?????????????? ???????? ????????” atbildētājs pārtulkoja latviešu valodā kā “izdarija slepkavību aiz neuzmanības”, kas, kaut gan ir neprecīzs juridiskā termina tulkojums, tomēr tas satur patiesu ziņu, jo lietā netiek apstrīdēts, ka /pers. E/ ir veicis citas personas prettiesisku nonāvēšanu aiz neuzmanības.

Vārda “slepkavība” lietošana tekstā kopumā ir saprotama kā nogalināšana aiz neuzmanības, lietojot vārdu „slepkavība” sarunvalodas nozīmē, nevis kā juridisku terminu. Interneta raksta publikācija nav juridisks dokuments, bet gan autora pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas, tādēļ tekstā ir pieļaujama neprecīza juridisko terminu lietošana to sadzīviskā sarunvalodas nozīmē, ja tas tiek pietiekami paskaidrots. Tiesa atzīst, ka no raksta nekādā ziņā nevar secināt, ka /pers. E/ būtu izdarījis tīšu slepkavību. Līdz ar to minētā ziņa atzīstama par patiesu.

Raksta fragmentā iekļautais teksts par /pers. E/ kā Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis nometnē PSRS, ir patiesa ziņa, kas pamatota ar arhīvā esošajiem dokumentiem (lietas 42.lapa). Lietā arī nav strīda par to, ka /pers. E/ bija milicijas kapteiņa virsnieka pakāpe, un ka viņš dienējis PSRS labošanas darbu nometnē, ko apliecina lietā iesniegtās /pers. E/ Personāla kadru uzskaites lapā norādītās ziņas (lietas 36.lapa, tulkojums lietas 44.lapa).

Rakstā norādītais teksts, ka /pers. E/ “visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā” atzīstams par raksta autora viedokli, kas pamatots ar /pers. E/ dienesta pakāpi, dienesta vietu GULAG nometnēs, kā arī ar faktu, ka /pers. E/ veica dienestu milicijā, kas beidzies ar dienesta biedra nogalināšanu aiz neuzmanības. Ņemot vērā, ka /pers. E/ izdarījis krimināli sodāmu nodarījumu, veicot dienesta pienākumus, raksta autoram bija pietiekama faktiskā bāze šāda viedokļa izteikšanai, un tas nav atzīstams par nesamērīgi aizskarošu. Atbildētājs ir izteicis viedokli par /pers. E/ veiktajām darbībām, devis to novērtējumu, vienlaikus norādot uz faktiem, ar kuriem viedoklis ir pamatots.

Prasītāji lūdz atzīt par nepatiesu ziņu “.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem”, kā arī ziņu “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto”.

Civillietu tiesas kolēģja atzīst, ka abi minētie raksta fragmenti ir atzīstami par autora viedokli, nevis ziņām. Teksts satur autora attieksmi pret /pers. E/ darbību okupācijas periodā, ņemot vērā viņa biogrāfijas faktus – dienestu GULAG nometnē, kur atradās arī politieslodzītie no Latvijas, par ko atbildētājs iesniedzis lietā pierādījumus (lietas 98.- 104.lpp.), viņa darbību okupācijas režīma struktūrvienībās Latvijā (LPSR iekšlietu ministrija, Ogres izpildkomiteja) un izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā rezultātā /pers. E/ ir atņēmis cilvēkam dzīvību.

Atbildētāja viedoklis, ka, iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem, nesatur konkrētus faktus vai informāciju, ka prasītāju mirušais radinieks /pers. E/ ir bijis represiju īstenotājs. Minētais ir atbildētāja viedoklis, kas nav pakļaujams patiesības pārbaudei un izteikts, pamatojoties uz /pers. E/ dienestu GULAG nometnē, kas bija PSRS okupācijas režīma represīva iestāde, kur tika ieslodzīti un nogalināti tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Līdz ar to ir atzīstams, ka autora viedoklis par to, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas /pers. E/ kā vienu no represiju īstenotājiem, un to, ka vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto, ir pietiekama faktiskā bāze.

Prasītāji lūdz atzīt par nepatiesu ziņu par /pers. E/: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija /pers. E/, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem”’ diezin vai sūtīja”.

Tiesa atzīst, ka frāze rakstā ir atzīstama par atbildētāja viedokli, kas izriet no lakta, par ko lietā nav strīda – ka /pers. E/ pēc medicīnas institūta pabeigšanas nosūtīta darbā par ārsti GULAG labošanas darbu nometnē.

Tiesa atzīst, ka lietā nav izšķirošas nozīmes, vai labošanas darbu celtniecības nometne Nr.507, kurā /pers. E/ strādāja par mediķi, bija vai nebija slepens objekts.

Apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka teikums nesatur apgalvojumus, ka prasītāja /pers. E/ būtu sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem”. Turklāt no raksta konteksta izriet, ka autors vārdus “tautas ienaidnieki”, liekot pēdiņās, ir lietojis tos pretējā nozīmē – domājot PSRS okupācijas režīma ienaidniekus, respektīvi – politiskos ieslodzītos, savukārt no prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja /pers. E/ uzskata, ka viņas gods un cieņa tiek aizskarta, radot nepareizu priekšstatu, ka viņa it kā būtu sadarbojusies ar tautas ienaidniekiem (prasības pieteikumā vārdi “tautas ienaidnieki” lietoti bez pēdiņām – tātad vārdu tiešā, nevis pretējā nozīmē).

Tiesa atzīst, ka autora viedoklis ir balstīts uz faktiem, un atbildētājam, ņemot vērā faktu, ka /pers. E/ nosūtīta strādāt uz labošanas darbu nometni, kurā atradās arī politieslodzītie, kā arī /pers. E/ kļūšana par PSKP biedra kandidātu (lietas 47.lapa), ir atzīstams par pietiekamu faktu bāzi atbildētāja viedokļa izteikšanai rakstā.

Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka pirmās instances tiesa pilnībā ignorējusi sprieduma motīvu daļā norādīto argumentāciju par to, cik izskatāmajā lietā ir svarīgi nošķirt ziņas no viedokļa. Pirmās instances tiesas spriedums arī nesatur analīzi, vai teksts, ko prasītāji uzskata par godu un cieņu aizskarošu ziņu, ir ziņa vai viedoklis, pilnīgi bez jebkāda pamatojuma par ziņu atzīstot visus apelācijas sūdzībā norādītos raksta fragmentus.

Tiesai ir pienākums izvērtēt, cik samērīgs ir vārda brīvības ierobežojums, aizsargājot personas godu un cieņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētāja publicētais raksts prasītājiem radījis morālus pārdzīvojumus un garīgas ciešanas un prasītāja /pers. B/, kurš ir Ogres novada domes deputāts, vēlētājiem maldīgu priekštatu par viņa ģimeni, no kuras viņš ir izcēlies (lietas 7.lapa).

Civillietu tiesas kolēģja jau iepriekš norādīja, ka no lietā iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka atbildētājs, publicējot rakstu, savu viedokli ir balstījis uz pārbaudītiem faktiem, kas pamatoti ar arhīva dokumentiem, tostarp paša /pers. E/ rakstīto autobiogrāfiju un viņa personāla kadru uzskaites lapu. Savukārt viedoklis par /pers. E/ pamatots ar grāmatā “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti” publicēto informāciju par to, ka /pers. E/ un /pers. E/ iepazinušies “kriminālnoziedznieku nometnē”, nometnes slimnīcā, kur /pers. E/ bija norīkota darbā pēc institūta pabeigšanas, un šo faktu prasītāji prasības pieteikumā nav apstrīdējuši

No prasības pieteikumā minētajiem argumentiem, kas pamato goda un cieņas aizskārumu, tiesa secina, ka prasītāji uzskata, ka viņu gods un cieņa ir aizskarta un morālais kaitējums nodarīts galvenokārt ar to, ka atbildētājs publiski atklājis /pers. E/ biogrāfijas faktus, ko paši prasītāji labprātāk būtu sabiedrībai noklusējuši

Tiesa arī ņem vērā apstākli, ka atbildētāja raksts tapis kā atbilde uz /pers. E/ slavinošo publikāciju grāmatā, kuru, sniedzot interviju, prasītāji ir atbalstījuši. Tātad prasītājiem bija jārēķinās, ka ir iespējama asa pretreakcija uz šāda veida viņa dzīvesgājumu slavinošu publikāciju, ievērojot /pers. E/ dzīves laikā aktīvo darbību, atbalstot okupācijas režīmu.

ECT judikatūrā ir atzīts, ka pieņemamās kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas rīkojas kā valsts amatpersona, nevis vienkārša privātpersona. Politiska rīcība un izturēšanās neizbēgami un apzināti tiek pakļauta ciešai kontrolei no žurnālistu, nevalstisko organizāciju, (..), kā arī pilsoņu puses, un tam šai sakarībā jāizrāda lielāka tolerance (sk. ECT 2007.gada 12 jūlija spriedums lietā AS Diena un Ozoliņš pret Latvju 76.c. punkts).

Tiesību doktrīnā atzīts, ka, „vērtējot viedokļa aizskāruma smagumu, ir jāņem vērā, attiecībā uz kādu personu šis viedoklis ir izteikts. (..) Turklāt ir jāvērtē faktiskie apstākļi, kādos šī persona darbojas, kā arī šīs publiskās personas izteiksmes forma vai stils..” (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 235.lpp.).

Apelācijas sūdzībā ir pamatoti norādīts, ka izskatāmās lietas kontekstā nozīme ir faktam, ka rakstā ir atspoguļots atbildētāja viedoklis par /pers. E/ darbību periodā, kad viņš ir strādājis okupācijas režīma valsts iestādēs GULAG nometnēs, LPSR Iekšlietu ministrijā un Ogres izpildkomitejā, ir bijis PSKP biedrs. Savukārt prasītājs /pers. B/ ir politiķis, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī un lietas izskatīšanas brīdī ir Ogres pašvaldības deputāts. Minētais nozīmē, ka pret abām šīm personām ir attiecināms augstāks tolerances slieksnis.

Izvērtējusi visu atbildētāja publicēto rakstu kopumā un prasības pieteikumā norādītās frāzes kontekstā ar visu rakstu un izvērtējusi atbildētāja izteiktā viedokļa aizskāruma smagumu, tiesa atzīst, ka atbildētājs savu viedokli nav izteicis aizskarošā un apvainojošā formā, bet gan sniedzis savu vēsturnieka skatījumu par publiskas personas – /pers. E/ biogrāfijas faktu interpretāciju.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā atzīstot, ka tā “..veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai. (ECT 1976.gada 7.decembra spriedums lietā Handyside v. The UnitedKingdom, 49.punkts).

Valsts aizsargā vārda brīvības tiesības, kas paredzētas Satversmes 100.pantā, kā arī tiesības paust savu viedokli, ko aizsargā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants.

Vārda brīvība pieder pie pirmās paaudzes cilvēktiesībām un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības stūrakmeni. Vārda brīvība ir ietverta ikvienas demokrātiskas valsts pamatlikumā un pieder pie pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Vārda brīvība publiskajā aspektā ietver arī preses brīvību. Satversmes 100.pants paredz tiesības ne tikai brīvi paust savus uzskatus un izplatīt informāciju, bet arī brīvi iegūt informāciju. Pēc savas būtības tiesības uz vārda brīvību izriet no sabiedrības tiesībām saņemt informāciju. (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobrīspriedums lietāNr.2003-05-01).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka atbildētājam ir brīvas tiesības paust savu viedokli jautājumos par vēsturi, par kuriem starp zinātniekiem notiek diskusijas, pat ja tas var aizskart attiecīgo vēsturisko notikumu dalībniekus.

Līdz ar minēto Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. B/ un /pers. E/ prasība pret /pers. A/ par publicēto ziņu atzīšanu par nepatiesām ir noraidāma pilnīgi. Līdz ar to pilnīgi ir noraidāma arī prasība par mantiskās atlīdzības piedziņu.

Pirmās instances tiesa, apmierinot prasību, nav izvērtējusi vārda brīvības ierobežojuma samērīgumu, aizsargājot personas godu un cieņu, nav nošķīrusi rakstā publicētās ziņas no viedokļa un materiālo tiesību normas piemērojusi nepareizi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Atbildētājs par apelācijas sūdzību samaksājis valsts nodevu 399,44 EUR (lietas 127.lapa). Minētie atbildētāja izdevumi piedzenami no prasītājiem vienādās daļās.

Civilprocesa likuma 44.panta trešā daļa nosaka, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.

Lietā iesniegti maksājuma dokumenti, kas apliecina atbildētāja ar lietas vešanu saistīto izdevumu apmaksu par advokāta palīdzību 327 EUR apmērā (lietas 68.lapa) un izdevumus sakarā ar rakstveida pierādījumu iegūšanu – dokumentu tulkošanu 215,17 EUR (lietas 71., 107., 181. lapa). Izdevumi advokāta palīdzības samaksai nepārsniedz Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1 .punktā noteikto apmēru, ņemot vērā, ka noraidītā mantiskā prasījuma summa ir 2000 EUR (30% no 2000= 600). Līdz ar to ar lietas vešanu saistītie izdevumi piedzenami no prasītājiem vienādās daļās atbildētāja labā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu prasītājiem nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.- 434.pantu, Zemgales apgabaltiesa

nosprieda

/pers. B/ un /pers. E/ prasību pret /pers. A/ par publicēto ziņu atzīšanu par nepatiesām, mantiskās atlīdzības piedziņu noraidīt pilnīgi.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 199,72 EUR, ar lietas vešanu saistītos izdevumus 271,08 EUR.

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 199,72 EUR, ar lietas vešanu saistītos izdevumus 271,08 EUR.

Noteikt /pers. B/un /pers. E/ sprieduma labprātīgas izpildes termiņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākajā tiesā Civilprocesa likuma 451., 452.pantā paredzētajos gadījumos trīsdesmit dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas datuma, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles tiesu namā.

Pilns spriedums sastādīts 2018.gada 30.novembrī

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Belicka

Tiesnesis E.Lenšs

Tiesnese I.Skudra

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek