Lato Lapsa
„Ienākot tiesas zālē, prokuroram ir uzreiz jāpārliecina tiesnesis ar pierādījumiem un jāveic pierādījumu analīze,” – tā savu redzējumu dažas dienas pēc apstiprināšanas amatā publiski izklāstīja jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns, akcentējot prokurora izšķirīgo lomu kā izmeklēšanā, tā tiesvedībā. Bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa un igauņu uzņēmēja Oļega Osinovska kukuļošanas lietas izskatīšana Vidzemes rajona tiesā Limbažos ar prokuratūras mainītām apsūdzībām, ar pierādījumu defektiem un ar apsūdzības lieciniekiem, kuri apgāž pašas apsūdzības versiju, uzskatāmi apliecina, cik tāls vēl ir ceļš līdz jaunā ģenerālprokurora vīzijas īstenošanai.
Prokuratūra mēģina „izspiest maksimumu”
Iepriekšējā publikācijā aprakstītie iemesli, kuru dēļ apsūdzības galvenais „trumpis” – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierakstīta U. Magoņa un O. Osinovska klātienes saruna – var izrādīties nelikumīgi iegūts un līdz ar to nederīgs, liecina ne tikai par KNAB metožu, bet arī par prokuratūras izmeklēšanas darbu un kvalitāti uzraugošās funkcijas defektiem. Uz tiem pēc stāšanās amatā ir vairākkārt norādījis jaunais ģenerālprokurors.
Turklāt runa ir ne tikai par vienu, visticamākais, nelikumīgi iegūtu sarunas ierakstu. Apsūdzībās arī acīmredzami mēģināts „piesegt” izmeklēšanas trūkumus un no noklausītajām sarunām „izspiest maksimumu”. Piemērs ir šis fragments, kurā runa ir nevis par dīzeļlokomotīvēm, bet gan par elektrovilcieniem, ar ko Latvijas dzelzceļam nav nekāda tieša sakara un kuru iepirkumam arī nav saistības ar kriminālprocesu:
„O. Osinovskis: „Nu viņš kā, viņš tāds, godīgi vai, vai reāli uz kaut ko konkrēts konkurss?
U. Magonis: Nē, nu.
O. Osinovskis: …
U. Magonis: … Ko piesējies? Tūlīt es… Nē, nu, protams, tas. Nē, nu, tas būs, nu kāds, nu. Tāds ir universāls. Nu nevar uzrakstīt vienam.”
Lai gan no sarunas fragmenta salīdzinoši skaidri var nojaust tikai to, ka U. Magonis paziņo – elektrovilcienu konkursa nolikumu „nevar uzrakstīt vienam”, prokurore no tā izdarījusi principiāli citu secinājumu: tas esot „apliecinājums tam, ka igauņu uzņēmējs izmanto privātās attiecības kā privileģētu pieeju būtiskai informācijai”, bet Latvijas dzelzceļa prezidents „atklāj informāciju, kas uzskatāma par komercnoslēpumu, ierobežotas pieejamības vai paredzētu dienesta vajadzībām”.
Viena, otra, trešā apsūdzība
Skaļās krimināllietas izmeklēšana un izskatīšana tiesā ir īpaša ar to, ka, piemēram, uzņēmējam O. Osinovskim tās ietvaros dažādos laikos ir celtas veselas trīs dažādas apsūdzības, kurās minēti dažādi noziedzīgie nodarījumi, dažādi to izdarīšanas apstākļi un dažādas vietas.
Pirmajā no apsūdzībām, 2016. gada 7. jūlija lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības skaidri norādīts, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vieta ir bijusi Igaunijas Republika. Trīsarpus mēnešus vēlāk otrā apsūdzība tiek papildināta ar jauniem apstākļiem, taču joprojām paliek spēkā prokuratūras nostāja, ka noziedzīgā kukuļošana notikusi tieši Igaunijā.
Savukārt vēl pēc divarpus mēnešiem, 2017. gada 10. janvārī tapušajā trešajā apsūdzībā – lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības iepriekš celtā apsūdzība kukuļdošanā papildināta ar vēl vienu noziedzīgu nodarījumu – tā paša pusmiljonu eiro lielā kukuļa piedāvāšanu.
Toties nozieguma izdarīšanas vieta šajā apsūdzībā vairs vispār nav pieminēta, un šim šķietamajam sīkumam patiesībā ir pietiekami svarīga loma tiesas prāvā – vispirms jau tāpēc, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietai ir izšķiroša nozīme jurisdikcijas noteikšanai pār šo krimināllietu.
Augstākās tiesas tiesu prakses krimināllietās pēc Krimināllikuma 320., 321., 322., 323. panta apkopojumā ir uzsvērts: “Aprakstot lietas faktiskos apstākļus kukuļņemšanas lietā, apsūdzībā jānorāda konkrētas (nevis vispārīgas) objektīvās puses pazīmes par kādas konkrētas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu konkrēta kukuļdevēja vai kukuļa piedāvātāja interesēs, vai citas konkrētas personas interesēs, no kuras amatpersona pieņēmusi kukuli, izmantodama savu dienesta stāvokli.”
Tā vietā uz lietas iztiesāšanu prokuratūra ir devusies ar nekonkrētu apsūdzības apgalvojumu, ka O. Osinovskis veicis kukuļa piedāvāšanu U. Magonim “izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, laika posmā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada sākumam, bet ne vēlāk kā līdz 2015. gada 14. martam”.
Tātad – saskaņā ar pēdējo apsūdzības variantu kukulis piedāvāts nezināmā vietā un formā kaut kad septiņu mēnešu laikā, un šāds formulējums automātiski mazina apsūdzēto iespējas izmantot Kriminālprocesa likuma 20. pantā noteiktās tiesības uz aizstāvību: kā lai, piemēram, norāda uz savu alibi, ja nozieguma vieta un laiks nav norādīti.
Prokuratūras „brāķis” var apgrūtināt lietas iztiesāšanu
Ja KNAB izmeklētāji nebija spējuši noskaidrot kukuļa piedāvāšanas apstākļus, prokuratūrai bija visas iespējas likt turpināt izmeklēšanu.
„Likums atļauj prokuroram ļoti tieši dot norādījumus konkrētajā lietā. Ja prokurors uzskata, ka izmeklētājs kaut ko dara nepareizi vai nedara, viņš var uzdot izmeklēšanas iestādes priekšniekam nomainīt izmeklētāju. Prokurors var ietekmēt katru darbību lietā,” J. Stukāns savu redzējumu par prokurora funkcijām izklāsta intervijā izdevumam Ir.
Taču, kā redzams no trim secīgajām apsūdzībām, šajā lietā viss ir noticis citādi. „Jaunais” noziedzīgais nodarījums – nevis kukuļa nodošana, bet tieši kukuļa piedāvāšana – apsūdzībā acīmredzami ir parādījies tieši tāpēc, ka prokuratūra, palaidusi garām izmeklēšanas defektu, jau ar nokavēšanos šādi ir reaģējusi uz aizstāvības norādi.
Aizstāvības viedoklis bija grūti apstrīdams: ja reiz iespējamais noziedzīgais nodarījums noticis Igaunijas teritorijā, tad tā veicēja vaina būtu jāizskata Igaunijas tiesā. Rezultātā tapa apsūdzības papildinājums, taču… tikai attiecībā uz igauņu uzņēmēju, un rezultāts ir tāds, ka O. Osinovskis nu ir apsūdzēts atsevišķi par kukuļa piedāvāšanu nezināmā laikā un vietā, bet U. Magonis par kukuļa piedāvājuma pieņemšanu – ne.
Tiesa, arī šis prokuratūras mēģinājums „piesegt” izmeklēšanas defektus var izrādīties nepietiekams: ja aizstāvībai izdosies pārliecināt tiesu, ka piedāvājuma izteikšanas vietas nenorādīšana apsūdzībā nozīmē – nav pamata apšaubīt O. Osinovska liecības par to, ka „saruna ar U. Magoni par jebkādiem naudas līdzekļiem ir notikusi Igaunijas Republikas teritorijā”, tad var izrādīties, ka krimināllieta šajā daļā nemaz nav piekritīga Latvijas tiesām.
Ja nebija kukuļa piedāvājuma pieņemšanas, tad par ko maksāja?
Turklāt šīs vēl ir mazākās no izmeklēšanas un prokuratūras brāķa iespējamām sekām. Krimināllikuma 320. panta otrā daļa nosaka valsts amatpersonas atbildību par kukuļa piedāvājuma pieņemšanu, taču… U. Magonim šāds noziedzīgs nodarījums netiek inkriminēts.
Tas nepārprotami nozīmē – tīšām vai netīšām, bet prokuratūra apliecina: tā nemaz neuzskata, ka U. Magonis būtu uzklausījis un pieņēmis kukuļa piedāvājumu apmaiņā pret atbalstu lokomotīvju iepirkumā (vai arī saprot, ka nespēj to pierādīt).
Šis fakts savukārt sagrauj visu pēdējās apsūdzības versijas konstrukciju – ja reiz U. Magonis nekādu kukuļa piedāvājumu nav pieņēmis vai arī tāda nemaz nav bijis, no tā izriet, ka nauda – pusmiljons eiro – viņam maksāta par kaut ko citu, nevis par noziedzīgu atbalstu tolaik vēl tikai plānotā lokomotīvju iepirkumā.
Tas savukārt precīzi atbilst pašu apsūdzēto versijai: viņi nenoliedz naudas nodošanas faktu, taču apgalvo, ka tā U. Magonim samaksāta par to, lai viņš, izmantojot savas personiskās attiecības ar toreizējo Krievijas dzelzceļa prezidentu Vladimiru Jakuņinu, palīdzētu nodrošināt pasūtījumus Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai.
„Katastrofa” ar lieciniekiem
Apsūdzībā ir divi punkti: abi apsūdzētie vienojušies, ka U. Magonis par pusmiljonu eiro palīdzēs igauņu uzņēmēja AS Skinest Rail uzvarēt Latvijas dzelzceļa meitas sabiedrības LDZ ritošā sastāva serviss rīkotajā sarunu procedūrā par četru lietotu dīzeļlokomotīvju iegādi, kā arī tieši kā Latvijas dzelzceļa prezidents – un nevis kā privātpersona – izmantos savas attiecības ar Krievijas dzelzceļa vadību, lai nodrošinātu tās labvēlību O. Osinovska kontrolētajai Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai. Tieši izvēloties apsūdzības lieciniekus, kuriem it kā vajadzētu šos punktus apstiprināt, prokuratūras darbs apsūdzības uzturēšanā šajā lietā līdz šim ir izpaudies viskatastrofālāk.
Lai cik dažādas struktūras pārstāvētu apsūdzības liecinieki, tiesas prāvas līdzšinējā gaita ir parādījusi, ka viņi visi faktiski pilnīgā vienprātībā faktiski apgāž prokuratūras versiju, abos apsūdzības punktos apgalvojot pilnīgi pretējo – ka U. Magonis nav ne varējis, ne arī mēģinājis ietekmēt lokomotīvju iepirkuma rezultātu, savukārt viņa attiecībām ar toreizējo Krievijas dzelzceļa vadītāju V. Jakuņinu ir bijis izteikti personisks raksturs.
Tiesas sēdēs kopš 2018. gada ir nopratināti vairāki desmiti liecinieki, kuri ir bijuši vai vēl joprojām ir Latvijas dzelzceļa, LDz Ritošā sastāva servisa, LDz Cargo un arī ar Latvijas dzelzceļu nesaistītu uzņēmumu darbinieki. Taču neviens no viņiem nav ne atzinis, ka personiski būtu jebkādā veidā ietekmēts lokomotīvju iepirkuma sakarā, ne arī pieļāvis, ka šāda ietekmēšana vispār būtu iespējama. Faktiski visi apsūdzības liecinieki ir liecinājuši, ka prokuratūras versija esot absurda un vienkārši neiespējama – vispirms jau Latvijas dzelzceļa koncerna sarežģītās iepirkumu procedūras dēļ.
Bijušais VAS LDz Ritošā sastāva serviss ražošanas un stratēģiskās attīstības direktors un valdes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Rullis par iespēju U. Magonim tieši ietekmēt lēmumu par lokomotīvju iegādi tiesā izteicās šādi: „Neredzu arī īsti tādu iespēju to izdarīt. (..) Šeit ir pārāk daudz, pirmkārt, gan struktūras, gan komitejas un komisijas, kas ir iesaistītas šī lēmuma pieņemšanā, tāpēc domāju, ka, nu, es domāju, ka tas nav iespējams. (..) Tika veikts gan mērķa audits, iekšējais, gan arī tika pieaicināti neatkarīgie vērtētāji…” Šādas liecības tiesas sēdēs ir snieguši arī visi citi apsūdzības liecinieki.
Tieši tikpat vienprātīgi liecinieki ir bijuši arī attiecībā uz otro prokuratūras apsūdzības punktu – ka tikai un vienīgi kā Latvijas valsts amatpersona U. Magonis ir bijis tuvs un interesants Krievijas dzelzceļa vadītājam un ka tieši kā Latvijas dzelzceļa vadītājs spējis ietekmēt viņa lēmumus. Neviens no viņiem šo versiju nav atbalstījis, tieši pretēji – visi kā viens ir norādījuši uz U. Magoņa un V. Jakuņina personiskajām attiecībām.
„Nu, jā, viņš teica, ka ir ļoti labas attiecības, draudzīgas, kad bieži apmeklē tur futbola spēles, Jakuņins baigais Lokomotīves fans ir, un ka Sočos, olimpiādē, arī skatījušies olimpiādi kopā,” – šādi tiesas sēdē U. Magoņa stāstīto par savu draudzību ar V. Jakuņinu atstāstīja Latvijas dzelzceļa autovadītājs Guntis Krēgers. Šādas „naglas” apsūdzības „zārkā” ir iedzinuši faktiski visi uzklausītie liecinieki. Kā tās novērtēs tiesa, būs skaidrs jau diezgan drīz, – prāva jau nonākusi līdz tiesu debatēm.
Vienu pamatīgu pārsteigumu tās jau ir sagādājušas. Savā debašu runā tiesas zālē prokurore Evita Masule ir pēkšņi paziņojusi par jaunu nostāju, kas principiāli atšķiras no pēdējā apsūdzības variantā minētā. Saskaņā ar viņas debašu runā teikto kukuļa piedāvāšana, par ko O. Osinovskis ir apsūdzēts, esot notikusi nevis „nezināmā laikā un vietā”, bet gan 2015. gada 15. jūlijā. Savukārt par to, vai U. Magonis šo piedāvājumu saņēmis un pieņēmis, apsūdzība joprojām klusē.
Tas nozīmē, ka teorētiski prokuratūra var publiski atzīt līdzšinējās apsūdzības un izmeklēšanas brāķi un apsūdzību grozīt vēlreiz. Tad kukuļošanas lietas izskatīšana ievilksies jau neprognozējami ilgi, uzskatāmi apliecinot skarbo kritiku, ko prokuratūras darbam pirms stāšanās amatā veltījis J. Stukāns.
Avots: Pietiek
Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!