Cik man nācies saskarties ar Latvijas Radio žurnālistiem vai vadību, tik ar retiem izņēmumiem šie cilvēki vienmēr atstājuši ļoti labu iespaidu. Izglītoti, zinoši, inteliģenti cilvēki, tāpēc šī gada jūlijā izplatītā Latvijas Radio darbinieku atklātā vēstule izbrīnīja. Kaut ko tik nejēdzīgu un muļķīgu gadās lasīt reti. Atgādināšu, par ko bija runa.
.
Jūlijā Latvijas Radio darbinieki izplatīja atklātu vēstuli Valsts prezidentam, ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un kam tik vēl ne, tiesībsargu ieskaitot, kurā “kategoriski noraidīja un iebilda” pret NEPLP pārstāvju medijos pausto informāciju par “dramatisko ainu” un slikto pārvaldību Latvijas Radio.
.
Vēstules autori acīmredzami to bija veidojuši kādā sevišķā sakarsētu nervu karstumā, kas attiecīgi bija aizmiglojis viņu spēju kaut cik saprātīgi spriest.
.
Vēstulē pēc būtības tika pieprasīts, lai Valsts prezidents, premjers utt., aizliedz NEPLP pārstāvjiem, proti, radio kapitāldaļu turētājam un uzraugam, izteikt kritiskus viedokļus par Latvijas Radio. Piesaukts tika pat nacionālās drošības apdraudējums un hibrīdkarš, kura apstākļos šāda Latvijas Radio prestiža graušana neesot pieļaujama.
.
Interesanti, ka hibrīdkara apstākļos Latvijas Radio darbinieki acīmredzami uzskata, ka valdību tomēr kritizēt drīkst, pat valsts prezidentu un viņa kanceleju drīkst. Drīkst arī atmaskot nejēdzības, zagšanu un korupciju citās valsts kapitālsabiedrībās un valsts pārvaldes iestādēs, bet tikai ne Latvijas Radio? Interesanta loģika, piekritīsit?
.
Šāda loģika varētu patikt ļoti daudziem – piemēram, politiskajām partijām. Nav taču pieņemama situācija, ka krīzes gadījumā tauta neuzticas savam parlamentam un valdībai. Tas taču arī ir nacionālās drošības jautājums. Un patiešām, Latvijā uzticēšanās valdībai un parlamentam ir viszemākā Eiropas Savienībā (daži teiktu, ka tā paša Latvijas Radio un citu mediju dēļ). Turpināt graut partiju, ministru, valsts amatpersonu prestižu šajos hibrīdkara apstākļos taču ir nepareizi – tie, kas to dara, ir Latvijas ienaidnieki. Ja atklājas kādi kliedzoši nodokļu naudas izsaimniekošanas gadījumi, neefektīva līdzekļu izlietošana, aizdomīgi darījumi kā Latvijas Radio, tad to vajag noklusēt, risināt bez mediju iesaistīšanas. Klusu, ne publiski, savā starpā, lai negrautu tautas uzticību. Tādus uzskatus savā vēstulē pauž neviens cits kā Latvijas Radio darbinieki.
.
Tas vēl nav viss – atklātajā vēstulē cita starpā tika pieprasīts, lai NEPLP atceļ savu lēmumu par Latvijas Radio valdes mērķiem un uzdevumiem. Tas ir pilnā nopietnībā – tiek pieprasīts, lai valsts kapitālsabiedrībai netiktu noteikti mērķi un uzdevumi, lai kolektīvs varētu darboties… nu kā nu kurā brīdī iegribas.
.
Lasot to visu jūlijā nebija saprotams, kādai histērijai ir jāvalda kolektīvā, lai tik pašinkriminējošu savas nekompetences un stulbuma pierādījumu parakstītu un kas ir iemesls šādai reakcijai. Ivara Āboliņa intervijās pieminētais Latvijas Radio audits, kas atklājis virkni nepilnību? (Latvijas Radio vadība auditu pasludinājusi par slepenu – it kā tas neskartu publiskās finanses.) Likās neparasti, ka savā ziņā pat maigi kritiskiem izteikumiem seko tik pārspīlēta reakcija.
.
Beidzot ir parādījusies neliela skaidrība, kas bija Latvijas Radio darbinieku histērijas īstais cēlonis.
.
Nožēlojami, bet iemesls ir visbanālākais – nauda un līgumiņi par satura tirdzniecību. Tagad ir saprotams arī iemesls ļoti negribēt jaunu valdi un labu pārvaldību. Jauna valde, reformas un laba pārvaldība un atklātība dažiem nozīmētu zaudēt tūkstošiem eiro katru mēnesi piemaksās. Latvijas Radio, kurš visu laiku pieprasa vairāk naudas atalgojumam, izrādās patiesībā strādā izcili apmaksāti darbinieki, vai vismaz tādu darbinieku grupa, kas pie savas algas katru mēnesi saņem dāsnas piemaksas, kas nodrošina viņiem ienākumus ministru algu līmenī un vairāk. Nav slikti. Nekur citur privātā sektorā šie cilvēki, protams, nespētu pelnīt ne tuvu tā, kā Latvijas Radio, tāpēc dažam tā ir cīņa ja ne uz dzīvību un nāvi, tad par ļoti nopietniem personīgās labklājības standartiem. Un Ivars Āboliņš, kurš atļaujas vilkt gaismā šos jautājumus, protams, visnotaļ personisks ienaidnieks, kuru ir svarīgi censties diskreditēt un dabūt prom, kas, kā var saprast, bija viens no jūlija vēstules mērķiem.
.
Latvijas Radio darbiniekiem vajadzētu tomēr likt aiz auss, ka atklātība par nodokļu naudas izlietojumu neapdraud nacionālo drošību, bet gan tieši otrādi. Atklātība par pārkāpumiem un nejēdzībām sabiedriskajā medijā arī neapdraud nacionālo drošību, bet gan tieši otrādi. Un ja kāds to nesaprot, viņam visticamāk nav vietas sabiedriskajā medijā.
.
Par satura tirgošanu (hibrīdkara apstākļos) es pat nerunāšu. Pēc visa spriežot, Latvijas Radio ir viena no vissliktāk pārvaldītajām kapitālsabiedrībām Latvijā, kurā grupa vadības cilvēku katru mēnesi vienkārši sadala savā starpā un izmaksā sev ievērojamas naudas summas un, dabiski, nevēlas, lai kāds to kontrolētu vai par to atklāti runātu.
.
Autors: Jurģis Liepnieks
(Raksts pirmoreiz publicēts 2017.gadā)
Diemžēl, jāpiekrīt.
Nenoliedzami Latvijas radio ir daudzi profesionāļi, taču ir arī tādi par kuriem var teikt – vai nu bezcerīgi muļķi, vai pēdējie nelieši.
Interesanti, ja jau kipiš jūlijā, kā raksti, bija par naudu un līgumiņiem, ko gribēja slēpt un neļaut noņemt, tad kāpēc protestēja nevis “ieinteresētais grupējums”, bet gan tie, kas dāsnās prēmijas nesaņem? Trūkst loģikas, Liepniek, tavos “secinājumos”.