ULDIS OSIS*
Šie Jāņa Hermaņa dati (skatīt zemāk) nav tikai statistika; tie ir spriedums Latvijas pēdējo divu desmitgažu saimniekošanai. Kamēr Igaunija sevi pārdod kā digitālo nākotni un Lietuva kļūst par Eiropas ražošanas jauno dzinēju, Latvija ir iesprūdusi pašapmierinātā provinciālismā. Mēs tikai vērojam, kā kaimiņu muguras attālinās. Mēs nevis atpaliekam – mēs apzināti esam izvēlējušies stagnāciju.
Ārvalstu tiešās investīcijas Lietuvā, Igaunijāun Latvijā 2025.gada beigās (centrālo banku dati)
Avots: Jānis Hermanis, “X”
Latvijas politiskā elite ir radījusi unikālu perversiju: birokrātisko perfekcionismu bez rezultāta. Mēs esam radījuši vidi, kurā ierēdnim ir drošāk pateikt “nē” vai pieprasīt vēl desmit saskaņojumus, nekā uzņemties atbildību par liela investora ielaišanu valstī.
Mūsu tiesiskā vide gadiem ilgi ir atgādinājusi purvu – maksātnespējas administratoru “zelta laiki” un lēnie tiesu procesi aizbaidījuši jebkuru saprātīgu kapitālu, kam ir izvēle starp Rīgu, Tallinu vai Viļņu. Investori nemēdz investēt valstīs, kur taisnība joprojām ir nopērkama vai arī uz to jāgaida desmitgade. Tā saucamais banku sektora “kapitālais remonts” kļuva par izcilu piemēru tam, kā mēģinot izmazgāt netīro veļu, mēs nodedzinājām visu māju. Cīņa pret naudas atmazgāšanu pārvērtās par histērisku murgu, kurā jebkurš ārvalstu uzņēmējs automātiski tika uzskatīts par noziedznieku. Kamēr kaimiņi atvēra durvis “fintech” uzņēmumiem, mēs aizvērām durvis pat elementārai kreditēšanai, pārvēršot banku sektoru par sterilu, bet attīstības veicināšanai nespējīgu aparātu.
Mūsu nodokļu politika ir bijusi nevis stratēģisks instruments, bet gan ielāpu likšana pastāvīgi cauram budžetam. Mēs sodām uzņēmējus par vēlmi maksāt algas (augsts darbaspēka nodokļu slogs zemo algu segmentā) un mainām spēles noteikumus ik pēc katrām vēlēšanām. Kādu signālu tas sūta investoram? Mēs tam sakām: “Mēs nezinām, ko mēs darīsim rīt, bet mēs noteikti gribēsim no tevis paņemt vairāk.”
Mēs turpinām ignorēt demogrāfiju. Mēs runājam par investīciju un augstu tehnoloģiju piesaisti, bet mums nav cilvēku, kas šajās rūpnīcās strādās. Politiska drosme atvērt darba tirgu patiešām kvalificētam darbaspēkam un pievērt melnstrādniekiem tiek aizstāta ar populismu, kamēr reālais bizness vienkārši pāreceļas tur, kur prasmīgas rokas un smadzenes ir pieejamas.
Kas būtu jādara? (Ja vien pietiktu drosmes)
Likvidēt birokrātisko teroru: ieviest principu “Klusēšana ir piekrišana” – ja valsts iestāde nespēj atbildēt noteiktā termiņā, atļauja tiek uzskatīta par saņemtu. Atbildībai jātiek pārceltai no uzņēmēja uz ierēdņiem un politiķiem.
Nodokļu moratorijs: nobalsot par nodokļu sistēmas nemainību uz 10 gadiem. Punkts. Beigt raustīt biznesu ar katru jaunu budžeta ciklu.
Investīciju diplomātija kā karš: LIAA un vēstniecībām ir jābeidz nodarboties ar “bukletu dalīšanu” un jāsāk agresīva lobēšana. Katram lielajam investoram ir jānodrošina personīgs asistents no valdības institūcijas, kurš personīgi atbild par katru aizķeršanos.
Izglītības un imigrācijas realitāte: Ja mēs nespējam saražot 3000 inženieru gadā, mums tie ir jānopērk no ārzemēm rīt. Bez aizspriedumiem un bez liekas vilcināšanās.
Latvija vairs nevar atļauties luksusu būt “viduvējībai”. Ja mēs turpināsim šo kursu, mēs paliksim par skaistu, bet tukšu muzeju starp divām plaukstošām valstīm. Ir laiks beigt baidīties no kapitāla un sākt baidīties no nabadzības, ko rada mūsu pašu gļēvums un neizlēmība.
*Uldis Osis ir ekonomists, uzņēmējs un politiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Ekonomistu apvienības Latvija – 2010 līdzdibinātājs, Latvijas Republikas finanšu ministrs Valda Birkava vadītajā Ministru Kabinetā
Vēl par šo tēmu:
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Ja par ieteikumiem par izglītību – neviens pie mums nemetās strādāt to par ko tev jāieguldas, jāmācās, bet atalgojums stipri viduvējs. Kāpēc tad te visi sapņo par tiem juristiem – tā ir iespēja atrast labi atalgotu darbu. Esmu beidzis augstākās eksaktajā jomā, strādāju inženiera amātā jau 20 gadus. Domājiet ka man dikti laba alga – tak ne. Bet nu ne tas man bij noteicošais. Tagd kā dzīve mainās, man ir jāmeklē cita vieta, domāja ka tiem inženieriem te kāds grib maksāt?! Man piedāvā par rakstāmgalda direktoru vienā firmā, alga pārsniedz jebkura inženiera sapņus. Nevienam te nafig tie inženieri nav vajadzīgi.
Kas jādara? Jānogaida maksātnespēja jeb defolts. Tā ir normāla lieta, iedzīvotājus neskars. Tie 55+ TŪKSTOŠI debilo ierēdņu gan dabūs iekšās. Nedaudz pacietības, draugi! ;-)
Stulbākais ir tas, ka priekšā kaimiņiem esam atpalikšanas sportā. Osim taisnība un būs nopietni jāsāk revidēt valsts pārvaldes rindas. Nekompetences dēļ tie pieņemti funkcionāli nederīgi, bet juridiski perfekti lēmumi, kas ir vislielākais lejupslīdes iemesls. Spilgts piemērs ir darīt kā citiem pat neizvērtējot kādi viņiem bija rezultāti un vai situācija Latvijā ir analoģiska.
Prasts latviešu likvidētājs ir tas Osis – faktiski musulmaņu invāzijas lobijs. Spilgts piemērs ir ideja par imigrāciju. Paskaidroju tādiem Ošiem un “progresīvajiem”.
Izdodam likumu:
Likumprojekta autors kladzina visos masu medijos:
Vienkārši vajag izglītībā investēt, nevis neinvestēt, ja grib ātrāku attīstību.
Tas nozīmē arī pāriet uz vienas rokas pirkstiem skaitāmām valsts augstskolām, kam ir nofinansēta bāze. Pārējie, lai tad pievienojas vai veido vienu privātu augstskolu.
Punktiem, kuri definēti pārmaiņām piekrītu! Par to, ka mēs esam atpalikuši no kaimiņiem, galīgi NĒ!!! Dažās nosauktajās jomās varbūt atpaliekam, bet ir citas, kurās esam pat priekšā! Igaunijā vēl varbūt, bet Lietuvā es nekad nedzīvotu!!!
mēs jau tā visu esam pārdevuši ārzemniekiem, nav jau vairs, ko atdot
Pirms cīnīties ar birokrātiju, ir sākumā jādefinē kas tad tā ir. Lielākai daļai tas ir tāds apstrakts veidojums, kurā ieskaita visus, kas strādā valsts iestādēs, vai visus, kas nestrādā fiziski. Kad definēs, tad arī sapratīs no kurienes tie rodas un tik tad varēs pret tiem cīnīties. Ja man prasītu, es gan teiktu ka tā ir latviešu domāšanai tipiska īpašiba.
Birokrats ir tas, kas izmantojot un/vai veidojot normatīvus šķēršļus nepamatoti sarežģī citiem dzīvi.
Vācijā skolotāji ir ierēdņi. Un tas ir labi un tas ir pareizi. Mums te spēlē kauta kādas spēles ar mazajām un šavakajām skolām
Diemžēl taisnība. Tā Latvija var kļūt par juridiski perfektu pašnāvnieku. Būs jāsāk aģitēt par birokrātu preventīvu sēdināšanu katru gadu uz mēnesi cietumā kamēr viņi paši nelikvidēs vismaz pusi nevajadzīgo šķēršļu.
Nezini , Vienotības banda jānoglabā vēstures mēslainē !
Aukas ērni spēj tikrai šikti,
Jei bandai kalbėti lietuviškai, prašau, bent jau logiškai. Kiekvienas kvailas pilietis gali pasakyti „eik šikt“!