Advokāts Mārtiņš Kvēps: Meroni mūs visus apveda ap stūri

Mārtiņš Kvēps
Advokāts Mārtiņš Kvēps

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Nav apšaubāma zvērināta advokāta Mārtiņa Kvēpa kompetence jautājumos, kas saistīti ar arestētās mantas pārņemšanu t.s. Lemberga kriminālprocesā – kā zināms, tiesa pirms diviem mēnešiem uzdeva arestēto mantu no Rudolfa Meroni pārņemt Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Proti, M. Kvēps savulaik bija tā saukto Lemberga oponentu pārstāvis tā dēvētajos Ventspils tranzītbiznesa karos. M. Kvēps tika piesaistīts arī t.s. Lemberga krimināllietai kā tulks‒ speciālists un viņš ir tulkojis nu jau bijušā arestētās mantas glabātāja Rudolfa Meroni liecības pirmstiesas procesā. Viņš personīgi piedalījās arī arestētās mantas nodošanas procedūrā Rudolfam Meroni. Respektīvi – var secināt, ka kādreiz M. Kvēps ar R. Meroni bija “vienā ierakumu pusē”. Savukārt tagad intervijā Neatkarīgajai advokāts atzīstas, ka tikai vēlāk sapratis ‒ “patiesā labuma guvēja tiesību” iekļaušana lēmumā par mantas arestu jau no sākta gala bijusi labi ieplānota blēdība ar mērķi pārņemt simtus miljonus vērtos Ventspils uzņēmumu aktīvus.

Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Rudolfu Meroni?

Mēs esam asā konfliktā. Kā piemēru varu minēt gadījumus, kad viņš Londonā 2012. un 2013. gadā mēģināja tirgot savu virtuālo, un varbūt arī ne tik virtuālo ietekmi Ventspils tranzītbiznesā ‒ viņš jau bija sagatavojis pirmos līgumu projektus. Es līgumu projektos biju norādīts angļu valodā kā “excluded person” jeb “izslēgtā persona”, kas nozīmēja, ka mani nekādā gadījumā pat tuvumā šiem darījumiem nedrīkstēja laist. Tas arī raksturo manas attiecības ar viņu. Viņš bija gatavs runāt par visu ko ar visiem, bet tikai ne ar mani.

No publiskas informācijas ir noprotams, ka Nodrošinājuma valsts aģentūrai nesokas ar arestētās mantas pārņemšanu. Cik zināms, viņi ir nosūtījuši vēstuli no mantas glabāšanas pienākumiem atceltajam Rudolfam Meroni, bet Meroni pēc kāda mēneša ir viņiem atbildējis svešvalodā. Par citām kādām darbībām nekas nav zināms. Ņemot vērā jūsu pieredzi ‒ jūs esat bijis AS “Ventbunkers” padomē ‒, kā būtu jārīkojas Nodrošinājuma valsts aģentūrai, lai izpildītu šo tiesas uzdevumu?

Es biju ne tikai “Ventbunkera” padomē. Es biju klāt kā tulks arī tajā brīdī, kad Meroni nodeva mantu glabāšanā. Es zinu, kā tas viss notika. Mantas aresta protokolu gadu gaitā gandrīz jau esmu iemācījies no galvas. Toreiz, kad stādīja mantas aresta protokolu ‒ es noteikti to nezināju un, domāju, to nezināja un nesaprata arī prokuratūra ‒ tajā protokolā Meroni bija paslēpis dažas viltības.

Kādas?

Tās viltības ir tādas ‒ jūs redzat, ka arestētās mantas sarakstā ir iekļautas daudz visādu akciju, arī reāli taustāmu, bet pats vērtīgākais šajā sarakstā ir kvalificēts tikai kā “patiesā labuma guvēja tiesības”. Tas ir kaut kas pavisam virtuāls un netverams. Droši vien būs cilvēki, kas man nepiekritīs, bet, manā ieskatā, “labuma guvēja tiesības” vispār nav manta. Mantas aresta laikā es to nezināju. Šo gadu gaitā esmu šo jautājumu izpētījis. “Labuma guvējs” ir tikai “faktisks stāvoklis”, bet tas nav “tiesības”, kuras var piespiedu kārtā realizēt. Meroni speciāli mantas aresta sarakstā to vērtīgāko ‒ “Ventbunkeru” un sauskravu uzņēmumus, ielika arestēšanai nevis kā akcijas, bet tikai kā “labuma guvēja tiesības”. Viņš speciāli manas aresta protokolā ielika kaut ko pilnīgi virtuālu, netveramu, lai gadījumā, ja viņam ar attiecīgo uzņēmumu akcijām kaut kas būtu jādara, ja tas viss būtu jāpārliek jau tālāk kādās citās kompānijās ‒ lai viņš to pilnīgi brīvi varētu darīt un teikt, ka, neskatoties uz juridiskā īpašnieka maiņu, tās virtuālās labuma guvēja tiesības joprojām kaut kur ir un gaisā virmo bez izmaiņām.

Un tieši to viņš vēlāk arī darīja – akcijas Ventspils uzņēmumos brīvi ceļoja no vienas juridiskas personas uz otru pēc paša Meroni ieskatiem, nevienam par to nezinot un bez jebkādas kontroles.

Līdz ar to, runājot par glabātās mantas atdošanu valstij – “patieso labuma guvēju tiesības” jau īsti nevar atdot. Kā tad viņš tās atnesīs? Kādā burciņā vai konvertā? Kā es teicu, tas ir “faktisks stāvoklis”, nevis reālas “tiesības”. Tāpēc, ja es būtu Valsts nodrošinājuma aģentūra, es mantas pārņemšanai rīkotos tā: vispirms es pārņemtu akcijas, kuras protokolā ir aprakstītas kā akcijas, proti, kā īsta un nododama manta. Bet tajās vietās, kur noarestētas ir tikai “labuma guvēja tiesības”, es ietu pie procesa virzītāja kriminālprocesā un prasītu jaunu mantas arestu, bet nu jau konkrētu Latvijas uzņēmumu akciju līmenī ‒ arestētu akcijas “Ventbunkerā”, arestētu akcijas arī tajos uzņēmumos, kas pārkrauj sauskravas. Un ar šo akciju pārņemšanu valsts glabājumā tad nebūtu nekādu problēmu. Kad pie manis būtu reālas Latvijas uzņēmumu akcijas, es sasauktu akcionāru sapulci, ietu pie valdes un teiktu: “Nu tad stāstiet tagad, kā jūs pirkāt helikopterus, BMW džipus, par lielajām algām amatos ieceltajām amatpersonām un tā tālāk. Tas, manuprāt, ir visvienkāršākais veids kā valstij nokļūt glabājamos uzņēmumos. Citādos veidos valsts iztērēs milzīgu naudu un jēgas no tā beigās, visticamāk, nebūs nekādas, ja vien Meroni neizlems ar valsti sadarboties – braukt šurp, visu atdot un skaidrot. Ja viņš nesadarbosies, tad dzīšanās viņam pakaļ pa visu pasauli ir pilnīgi neveiksmei nolemts scenārijs. Mums jau ir tāda pieredze. Kad 2013. gadā Meroni Londonā mēģināja tirgot savu ietekmi Ventspilī, ar Anglijas tiesas lēmumu tika iecelti divi auditorfirmas “KPMG” partneri no Londonas biroja ‒ ļoti pieredzējuši cilvēki ‒, kā arestētās mantas līdzpārvaldnieki. Bija domāts, ka viņi varētu būt blakussēdētāji Meroni un to mantu vismaz privāttiesību sfērā līdzpārvaldītu. Tas bija reāli juridiski izdarāms, jo ārzemēs Latvijas prokuratūras lēmumam par mantas arestu nekāda liela spēka nebija.

Bet tur jau ne tikai pats Meroni, bet arī prokuratūra nopietni pretojās šim Anglijas tiesas lēmumam, lai Meroni darbības uzraudzītu divi “KPMG” partneri!

Izstāstīšu līdz galam. Kāpēc es pieminēju “KPMG” partnerus? Tāpēc, ka viņi paši (briti) gandrīz neko nevarēja sadzīt rokā. Ar Anglijas tiesneša lēmumu iecēla tos divus mantas pārvaldniekus. Anglijas tiesnesis teica: “Es īsti nesaprotu, ko tas Meroni tur vispār tirgo, viņš tur ir sazīmējis brīnumu lietas!”

Anglijas tiesnesis retoriski vaicāja: “Kā viņš var tirgot to, kas viņam nepieder?”

Jā. Tur Meroni ļoti mērķtiecīgi, kā jau pieredzējis ofšorizētājs ‒ mums toreiz tādas pieredzes nebija nevienam ‒ , viņš Ventspils uzņēmumu īpašnieku ķēdēs bija paslēpis šādus visādus juridiskus “brīnumus”, kurus šobrīd, ja gribēs, viņš varēs ļoti veiksmīgi izmantot. Atceros, ka privāti sēdējām ar viņu kādā Ķīpsalas mājā, kas, protams, nebija viņa, bet kuru viņš arī “glabāja” vai pārvaldīja, un glabāšanas ietvaros arī bez maksas dzīvoja. Ļoti labi atceros to sarunu, kad viņš teica ‒ ka, pat ja prokuratūra atcels kādreiz mantas arestu, neviens nekam netiks klāt tāpat. Viss ir tā uzbūvēts, ka viņu neviens nekad nenoķers. Līdz ar to, racionālākais ir iet pie procesa virzītāja un prasīt mantas arestu Latvijas uzņēmumu akciju līmenī un izņemt no viņa rokām tieši to reāli vērtīgāko un reālo mantu, nevis kaut kādas tur burciņā vai aploksnē atnesamas “labuma guvēja tiesības”.

Jūs kā tulks piedalījāties mantas aresta procesā. Kā tas reāli notika? Spriežot pēc protokola, gandrīz vai sanāk tā, ka Meroni atbrauca ar čemodānu pilnu ar visādām akcijām un trasta līgumiem ‒ prokurori apskatījās saturu, pat nenokopējot atdeva viņam tos papīrus, un teica: “Brauc atpakaļ uz Šveici un glabā”?

Čemodāna apskati es neatceros, bet glabājamās mantas sarakstu taisīja viņš pats. Vismaz lielā mērā, jo viņš to sūtīja man un es tulkoju sarakstu latviski. Prokuratūra kriminālprocesā pret Aivaru Lembergu kaut ko par īpašnieku struktūru Ventspils uzņēmumos jau bija noskaidrojusi pati, bet tāda visaptveroša saraksta, tieši kas pie Meroni glabājas, prokuratūrai nebija. Pat ja prokuratūrai pašai būtu kādi mantas saraksti, tāpat no šiem sarakstiem bez nopietniem papildus skaidrojumiem nevarētu saprast “ne rīta, ne vakara” ‒ kas tur un kāpēc.

Meroni pats lielā mērā sataisīja mantas sarakstu un prokuratūra to vienkārši akceptēja kā patiesībai atbilstošu.

Pamata šaubīties par saraksta korektumu toreiz nebija. Arī es pats toreiz domāju, ka arestējamās mantas saraksts ir sastādīts korekti un atbilstoši Latvijas valsts interesēm.

Pārbaudīts nekas netika?

Neatceros, nevaru pateikt, vai notika faktiskā pārbaude. Mani pašu vairāk interesēja juridiskā puse. Es arī saprotu, kāpēc prokuratūra vēlāk ar aizdomām raudzījās uz iepriekš pieminētajiem auditorfirmas “KPMG” partneriem. Tajā brīdī civilprocesā par šo auditoru darbu maksāja Oļegs Stepanovs ‒ nu tā, pēc būtības. Mums visiem Ventspilī nepārtraukti noritēja savstarpējas biznesa cīņas par kontroli. Tāpēc nevienam tas pat nebija īpaši jāstāsta, kas ar visu to arestēto mantu varētu notikt pēc tās pārņemšanas, jo visiem vajadzēja kontroli Ventspilī. Neviens jau negribēja akciju mazākumu. Iespējams, ka tāpēc tobrīd prokuratūra domāja: kāda starpība, vienu Meroni nomainīs ‒ nāks otrs Meroni, kurš kriminālprocesā vispār nebūs vadāms un kontrolējams.

Šī “manta” ārvalstīs tika arestēta tā, kā nu tā tika arestēta. Bet pēc tam prokurori arī Latvijas uzņēmumos uzlika arestu “patiesā labuma guvēju tiesībām”, nevis reālām akcijām. Vispār jau Latvijas likumos nemaz nav tāda termina “patiesā labuma guvēja tiesības”. “Patiesais labuma guvējs” ir, bet “tiesības”? Kāpēc, kāpēc nelika arestu uzreiz uz akcijām?

Tur es nepiedalījos. Nezinu, kāpēc tas tā tika darīts. Iespējams, kaut kādu konfliktu risināšanai Ventspils uzņēmumos, lai pasargātu Meroni no mums. Es nezinu. Ar atrunu, ka neesmu akadēmiska autoritāte naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumos, bet esmu pietiekami daudz lasījis literatūru, varu teikt, ka mana pārliecība ir tāda, ka labuma guvējs ir “statuss” nevis “tiesības”. Atšķirība ir tāda, ka “tiesība” ir atzīta kā valsts aizsargājama, un to var iet un piespiedu kārtā īstenot arī tiesā. Piemērs. Blēdis uz savas vecmāmiņas vārda noreģistrē SIA. Blēdim tur nekas juridiski nepieder, bet reāli tieši viņš uzņēmumā pieņem lēmumus, vada reālo biznesu, un vecmāmiņa viņam tikai katru mēnesi atdod maisiņu ar bankā izņemto skaidro naudu. Bet tad kaut kas notiek ar vecmāmiņu un viņa blēdim paziņo ‒ es tev vairs maisiņu nedošu, jo uzņēmums juridiski ir mans. Atbilstoši likumam, blēdis mazdēls, kurš ir visu kontrolējis, vadījis ‒ viņš ir patiesais labuma guvējs, ne jau vecmāmiņa. Jautājums ‒ vai viņam ir tiesā piespiedu kārtā realizējamas tiesības uz naudu šīs fiktīvās shēmas rezultātā? Mana kā jurista atbilde būtu ‒ kategoriski nē! Valsts nesargā blēžus šādās situācijās. Valsts saka – jā, tu guvi nelegālus ienākumus no fiktīvām shēmām, tāpēc esi uzskatāms par labuma guvēju. Bet, vai valsts varētu teikt: tu drīkstēji fiktīvi slēpties aiz citiem un tas tev nodrošina tiesā realizējamas tiesības – tas nu gan nav iespējams. Ja kāds no maniem klientiem lūgtu, lai es aizeju uz tiesu un piespiedu kārtā īstenoju viņa “labuma guvēja tiesības” ‒ es nevaru iedomāties, kā to izdarīt. To var izdarīt tikai tad, ja vari pierādīt, ka man te pienācās arī kāda reāla akcija, kuru man neatdeva ‒ bija trasta līgums, tāpēc es esmu bez jebkā, tikai “labuma guvējs”. Tikai tad, ja man ir reāla taustāma manta ‒ tikai tad es varu teikt, ka man ir “tiesības”. Kā jau teicu, tad “labuma guvējs” nav “tiesība”, bet tikai “faktisks stāvoklis”, kuru kā juridiski regulējamu situāciju ir ieviesusi valsts, lai vieglāk mūs visus kontrolētu un mēs nevarētu slēpties aiz kaut kādām shēmām.

Vai tad es nevaru savu “labuma guvēja tiesību” nodot trastā /t.i., uzticības pārvaldīšanā/?

Nevar! Paskatīsimies tos pašus Ventspils uzņēmumus. Meroni tagad bezkaunīgi ir nodeklarējis arī sevi kā patiesā labuma guvēju un saka, ka viņš ir patiesais labuma guvējs nevis uz īpašuma tiesību pamata, bet gan tāpēc, ka viņš tur visu reāli kontrolē. Līdz ar to ir jājautā ‒ cik tad tur uz vienu mantu ir tie labuma guvēji? Kādu labumu tad Meroni gūst? Pieņemsim, ka prokuroriem izrādītos taisnība, ka Ventspils uzņēmumos ir Lembergs, viņa ģimene vai kas tur tagad palicis pāri. Vai tad viņiem tagad ar Meroni ir labumā jādalās, jo viņš jau tieši tāpat ir “labuma guvējs”?

Tieši tā arī ir deklarēts. Pilnīgi uz vienu un to pašu “Yelverton Investments” kā patiesais labuma guvējs ir deklarēts gan Meroni, gan Aivars Lembergs, gan Urzula Haranda. Trīs labuma guvēji uz vienu mantu! Kā var tā būt?

Tā nevar būt! Trīs personām nevar vienlaicīgi būt nedalītas un pilnīgas īpašuma tiesībām līdzvērtīgas tiesības bez jebkādām proporcijām uz vienu un to pašu mantu. Pat kopīpašumā ir jābūt kādam domājamo daļu sadalījumam. “Tiesību” sfērā šāda situācija nav iespējama, jo attiecīgās tiesības nesējs un šīs tiesības apjoms vienmēr ir precīzi identificējams. Ja ir “tiesība”, tad tā nevar vienkārši ne no kurienes uzrasties vai arī izgaist. “Tiesībai” ir jāsākas un arī ir jāizbeidzas vai nu tiesiska darījuma, vai arī likuma darbības rezultātā. Meroni tagad ir atcelts no mantas glabātāja amata. Vajadzētu būt tā, ka viņa deklarētā kontrole un līdz ar to arī “patiesā labuma guvēja” statuss ir automātiski beidzies. Viņš, protams, uzskata, ka ir savādāk. Šis process jau pats par sevi rāda, ka “labuma guvējs” nav nekāda “tiesība”. Tas ir “stāvoklis”, kas var vienā dienā kaut kādu apstākļu rezultātā pazust. Ja tā būtu “tiesība” tad tā būtu jānodod – kā rakstīts likumā ‒, un tā nevarētu vienai personai vienkārši pazust, bet kādai citai tikpat vienkārši uzrasties. Un tad vēl jānoskaidro ‒ kurā brīdī tad šī “tiesība” dzima un uz kāda pamata?

Rudolfs Meroni
Rudolfs Meroni

Ventspils tranzītbizness ir nonācis vienās rokās

Intervijas turpinājumā advokāts Mārtiņš Kvēps atklāj lielāko biznesa noziegumu Latvijas vēsturē. Par šo noziegumu līdz šim tikai pieļāvuma formā ir rakstīts ļoti maz, bet M. Kvēps savu teikto ir gatavs aizstāvēt arī tiesā.

Par absurdo situāciju, kad deklarēti trīs savstarpēji izslēdzoši patiesā labuma guvēji, mēs vērsāmies ar iesniegumu prokuratūrā, lai tiktu uzsākts kriminālprocess. Proti – ja Urzula Haranda tiešām ir “Yelwerton Investments” (nosacīti – AS “Ventbunkers” 29% akciju it kā īpašnieks) patiesā labuma guvēja, tad bija jānotiek kaut kādam darījumam ar arestēto mantu, un tas ir nelikumīgi. Kāds ir jūsu viedoklis?

Darījums jau arī tur notika. Es domāju, tas gan ir mans subjektīvais viedoklis, ka tas summas ziņā varētu būt lielākais noziegums Latvijas vēsturē – vienā darījumā izsmeltās naudas apjoma ziņā.

Jūs runājat par “Ventspils naftas” akciju pārdošanu?

Nē. Es runāju par to, kas notika pēc tam. “Ventspils naftas” akciju pārdošana bija tikai sagatavošanās, lai pārņemtu Ventspils tranzītbiznesu.

Kas tas bija par darījumu? Publiski par to nav zināms.

Bija tā, ka sākumā visi cerēja, ka kāds kaut kur pasaulē Ventspils tranzītbiznesu nopirks. Tomēr neviens īsti pirkt negribēja, ņemot vēro arī bēdīgās starptautiskās politiskās aktivitātes. Beigās bija plāns, kas jau iepriekš brieda: AS “Latvijas naftas tranzīts” bija tā vieta, kurā tika sakoncentrēti milzu līdzekļi – beigās kopā aptuveni kādi 200 miljoni. Tika izlemts, ka it kā nav droši šo naudu glabāt vienkārši bankā, nauda kaut kur ir jāiegulda. Protams, ne jau “Swedbankā” vai “SEB bankā”. Droši vien sagadīšanās dēļ tika izvēlēta Meroni paziņu maza banka Lihtenšteinā, kuras paspārnē tika izveidots mistisks investīciju fonds, un tajā tika ielikta visa šī nauda. Tā beigās nonāca pie Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma “London Industry Ltd.”. Tam bija divi pastarpināti īpašnieki – Urzula Haranda un Kiprā reģistrēts uzņēmums, kas, savukārt, piederēja “Ventbunkera” citam īpašniekam. Iepriekšminētais fonds iedeva naudu šim te “London Industry Ltd.”, kas tad arī it kā nopirka visu. Kā var secināt no šiem apstākļiem, tad uzņēmumu grupa tika it kā nopirkta par pašas uzņēmumu grupas naudu, visticamāk, iepriekš ļoti labi apzinoties, ka šī nauda nekad netiks atdota “Latvijas naftas tranzītam”.

Nopirka visus lielos Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumus?

Par “Kālija parku” un citiem sauskravu uzņēmumiem es nezinu, es zinu par “Ventbunkeru”. Tas ir tas lielais darījums 2016.-2017. gadā, ko “Ventbunkera” bijušie akcionāri arī deklarēja /Olafam Berķim, Igoram Skokam un Genādijam Ševcovam piederošie uzņēmumi, kas bija AS “Ventbunkers” akcionāri, 2016. gadā deklarēja milzu peļņu – piemēram, O. Berķim piederošā SIA “Kement” deklarēja peļņu 21, 6 miljonus eiro – R.R., U.D./.

Patiesībā tas nebija nekāds normāls komerciāls darījums. Tur no šī šķietamā darījuma abām pusēm piedalījās vieni un tie paši cilvēki, nenotika nekādas normālas biznesa sarunas; šķietamos pircējus un pārdevējus konsultēja vieni un tie paši cilvēki. Jo lielā mērā darījuma abas puses pēc būtības arī bija vienas un tās pašas.

Lai paslēptu galveno šī darījuma “arhitektu”, kā viena no labuma guvējām šajā darījumā tika uzrādīta austriete Urzula Haranda. Esmu par to pilnīgi pārliecināts un esmu pat gatavs arī iet uz tiesu aizstāvēt savu pārliecību, ka Haranda ir fiktīvs labuma guvējs, kura, iespējams, pat īsti nezina, kur ģeogrāfiski Ventspils atrodas. Esmu pats viņu saticis, esmu pats bijis arī pie viņas mājās Austrijā. Zinu, kā viņa dzīvo. Zinu arī viņas vīru. Viņi nav nekādi tranzītbiznesa uzņēmēji. Viņi, manā ieskatā, ir fiktīvi beneficiāri un caur šiem, pēc visām pazīmēm spriežot, fiktīvajiem darījumiem ar viņu atbalstu vienkārši pa apli tika “izgriezta” cauri milzīga nauda. Domāju, ka valstij šo darījumu rezultātā aizgāja garām arī milzīga ienākumu nodokļu nauda, jo “Latvijas naftas tranzīts” it kā naudu ieguldīja fondā, bet patiesībā visi taču zināja, ka tā nauda nekad netiks atdota. Tā tika pārlikta kabatā citiem cilvēkiem. Ja viņi pa ķēdīti tur izmaksātu dividendes, tad tas viss būtu savādāk – valsts būtu šo to saņēmusi. Droši vien šobrīd tiek stāstīts Valsts ieņēmumu dienestam, ka viss patiesībā bija skaisti, ka bija atnācis investors – Anglijas ciematiņā, kurā ir apmēram 7 tūkstoši iedzīvotāju reģistrēta sabiedrība -, līdzīgi kā mūsu mikrouzņēmums, kas nodod tikai saīsināto gada pārskatu, norādot, ka tam nekas nepieder. Bet tagad tam pēkšņi pieder visa Ventspils. Šajā uzņēmumā pastarpināti 50% piederēja Urzulai Harandai, bet 50 % viena cita ventspilnieka ģimenei. Šos otrus 50%, cik es zinu, Meroni izpirka un tādējādi “pārdevējs” nopelnīja divreiz. Tādējādi tagad gan “London Industry Ltd.”, gan arī Ventspils tranzītbiznesā ir viens saimnieks.

Tā ir Urzula?

Nav tā Urzula. Tas, protams, ir mans subjektīvais vērtējums. Es esmu pārliecināts, ka tas ir Meroni. Es neticu pasakai par to, ka viena pat ne vidēji turīga Austrijas uzņēmēja pēkšņi sadomā un arī nopērk Ventspils tranzītbiznesu.

Šī ir tāda lieta, ko es kā jurists nekādi nevaru saprast. Šī shēma, ko es tikko pastāstīju, ir kā no mācību grāmatas par naudas atmazgāšanu: fiktīvs beneficiārs, nauda iziet pa pierādāmu apli ar mērķi slēpt tās izcelsmi, darījumam nav divu neatkarīgu pušu – angļu valodā ir tāds jēdziens “arm’s length transaction” – rokas attālumā, kas nozīmē divas neatkarīgas darījuma puses. Bet te ir vienas un tās pašas personas, kuras apkalpo vieni un tie paši konsultanti. Esmu redzējis e-pasta sarakstes ar Lihtenšteinas banku, kur viņi apspriežas, ka darījumā vajadzētu izmantot Eiropas Savienībā reģistrētu kompāniju, lai darījums izskatītos ticamāks. Šo apstākļu noskaidrošanai nav vajadzīga sarežģīta izmeklēšana. Mūsu Finanšu izlūkošanas dienestam to visu pārbaudīt ir elementāri. Nespēju saprast, kāpēc, piemēram, “AB.LV bankai” ir jātaisnojas Finanšu izlūkošanas dienestam, bet šīs shēmas sakarā nekas netiek darīts. Tiešām – to nu es nevaru saprast, kā tas ir iespējams, jo visas darījuma aizdomīgās pazīmes ir kā no mācību grāmatas.

Vēl tāds aspekts, ka tā manta nemaz nav arestēta, jo nav sūtīti uz valstīm tiesiskās palīdzības lūgumi?

Manta arestēta ir. Jautājums ir tikai ‒ kurās valstīs šim lēmumam ir juridisks spēks. Latvija jau nav ASV, kurām faktiski ir gandrīz vispasaules jurisdikcija. Tas arī bija viens no faktoriem, ko man Meroni vienā reizē pačukstēja: ja tas nav Šveicē apstiprināts, viņš varētu vispār neko neievērot. Tagad tomēr mēs runājam tikai par ģeogrāfisko atbildības principu. Kad Meroni bija Latvijā, viņam to mantu iedeva glabāšanā šeit uz vietas. Bet pastāv arī personiskās atbildības princips. Atbilstīgi personiskās atbildības principam, Meroni būtu grūti izbēgt no atbildības, vienkārši pasakot, ka Šveicē kaut kas nav spēkā – savas glabātāja saistības viņš uzņēmās Latvijā un attiecībā pret Latvijas valsti, un es tur biju klāt.

Jūs esat autors vienam ļoti skaistam salīdzinājumam – Meroni ir kā garderobists, kurš negrib atdot jums jūsu mēteli. Proti, 2012. gadā jūs intervijā teicāt: “Mēs savā starpā mēdzam salīdzināt Rudolfu Meroni ar garderobistu, kurš uz izrādes laiku ir paņēmis paturēt jūsu mēteli – mūsu gadījumā tās ir akcijas -, bet pēc izrādes beigām atsakās to atdot. Lai to pamatotu, garderobists liek lietā smalkus juridiskus terminus – garderobists saka, ka tomēr atzīst jūs par jūsu mēteļa labuma guvēju un apgalvo, ka pats valkā mēteli tikai un vienīgi jūsu ekonomiskajās interesēs.” Pēc tam, kad tiesa pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no mantas glabātāja pienākumiem, vienīgais, ko Meroni ir paudis publiski – mani no Latvijas uzņēmumu padomēm nemaz nevar atcelt bez manas piekrišanas. Tātad “garderobists” veiksmīgi ir pievācis “mēteli”?

Jā. Pēdējās līdzdalības pirkuma shēmas, kur tika izskaitīta cauri nauda no “Latvijas naftas tranzīta”, beigās it kā nopērkot “Ventbunkeru”, viens no diezgan acīmredzamiem mērķiem bija iegūt arī matemātisku vairākumu “Ventbunkerā”. Viņam ir matemātisks vairākums, un, pat pēc prokuratūras aprēķiniem, tiesājamajam pilsētas mēram vai viņa ģimenei nav vairāk par divām septītdaļām. Jebkurā gadījumā – tas ir tikai akciju mazākums, ko valsts tagad varētu pārņemt. Ja valsts to reālu akciju veidā pārņem, tad tomēr ir pietiekami daudz iespēju, ko ar to visu var darīt. Kaut vai paprasīt – kā tiek vai netiek no “Ventbunkera” apmaksāti bijušā mantas glabātāja privātie izdevumi.

Mantas pārņemšana jau var notikt tikai tādā veidā, ka valdēs un padomēs, kur tagad ir pats Meroni un viņa cilvēki, tiek iecelti Nodrošinājuma valsts aģentūras cilvēki. Kā savādāk?

Patiesā labuma guvēja tiesību pārņemšana vispār nav iespējama. Tā nav manta. Jāpārņem ir reālas akcijas un jārealizē no tām izrietošās tiesības akcionāru sapulcēs. Tas arī ļauj pretendēt uz kādu vietu arī uzņēmumu amatos. Tā tam pēc loģikas un likuma vajadzētu būt. Bet Ventspils uzņēmumos diezin vai kāds laidīs valsti klāt pie kādiem amatiem, kas ļautu pārbaudīt darījumus, jo tad dažiem cilvēkiem tā būtu katastrofa.

Iepriekš bija tāda situācija – ja kāds kaut ko jautāja par mantu, tad prokuratūra sūtīja pie tiesas, bet tiesa sūtīja pie prokuratūras. Poncijs pie Pilāta un nevienam nekāda atbildība nebija. Tagad situācija ir gandrīz tāda pati. Aģentūra sūta pie tiesas, tiesa saka – ejiet pie aģentūras, mēs taču viņiem likām, lai pārņem! Atkal tā situācija nekāda. Mēs, sabiedrības pārstāvji – mums tas interesē – jau neko uzzināt nevaram?

Tā kā mantas glabātājs ir viena no valsts “juridiskajām rokām”, ja tā būtu mana teikšana, es diezgan ātri pārņemtu arestētās mantas apjomu. Vērstos pie policijas un prokuratūras, kur ir jaunais kriminālprocess, par kuru ir bijušas publiskas ziņas, un prasītu, lai arestē arī reālās akcijas Latvijas uzņēmumu līmenī, nevis dzītos pakaļ tikai kaut kādām “labuma tiesībām”. Pat teorētiski nevaru iedomāties, kā varētu izskatīties kaut kāda “labuma guvēju tiesību” nodošana. Tiešām jāsmejas – burciņā atvedīs droši vien ar uzrakstu “Guvējs”.

Vēl viena lieta. Meroni konvertēja uzrādītāja akcijas par vārda akcijām, par juridisko īpašnieku norādot savu uzņēmumu “Eurocom”. Vai šāda konvertēšana nav arestētās mantas maiņa, kas bija aizliegts?

Visās Britu Virdžīnu salu kompānijās ar likumu aizliedza uzrādītāja akcijas un tās bija jākonvertē. “Ventbunkerā” triki ar “labuma guvēju tiesībām” /t.i., norādot, ka arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības”, nevis reālas akcijas – R.R, U.D./ bija tieši tāpēc, lai šitādus gājienus ar akciju konvertāciju vai citādu maiņu varētu taisīt. “Ventbunkera” akcijas vispār ir staigājušas pa labi, pa kreisi. Tās ir bijušas pie kaut kādiem mistiskiem Holandes nodibinājumiem, par kuriem prokuratūra pat dzirdējusi, visticamāk, nav. Arī tas, kā notika galvenā “Ventbunkera” akcionāra – Holandes kompānijas “Yelverton Investment” – sadalīšana divās kompānijās: it kā tur Lembergs ir vienā kompānijā, divi opozicionāri – otrā kompānijā; tomēr, vienlaicīgi, pēc Meroni skaidrojuma, šie divi juridiski patstāvīgie uzņēmumi ir kaut kāds milzīgs mantiski nedalāms kopums, kas, manuprāt, ir pilnīgi murgi no juridiskā viedokļa. Atbilstoši viņa paša radītajām juridiskajām shēmām, Meroni varēja darīt gandrīz jebko, kas viņam ienāca prātā. Ja kāds aizietu pie viņa un pavaicātu: “Tev nav kauns tā darīt?”, viņš atbildētu: “Bet labuma guvēju tiesības jau gaisā joprojām virmo neskartas! Tas, ka es te klusi vingroju apakšā ar akcijām un tās jau sen pieder pilnīgi citiem uzņēmumiem, tas jau neko nemaina – re, es esmu uzrakstījis kvīti, ka “labuma guvēja tiesības” pastāv joprojām!” Šis piemērs arī labi ilustrē “labuma guvēja” statusu, ka tās nav nekādas “tiesības”.

Kādā pieredzes bagātākā valstī par šādiem gājieniem Meroni varētu dabūt kārtīgi pa biksēm. Latvijā, domāju, šādu shēmu šķetināšanai trūkst pieredzes.

Kā jūs prognozējat, ar ko šis var beigties?

Ja Nodrošinājuma valsts aģentūra neies to ceļu, kuru es teicu … Nu labi, vēl, protams, – manas personiskās attiecības ar Meroni gan neļauj tam ticēt -, bet nu vēl ir variants, ka Meroni atbrauc uz Latviju un tad kopā ar advokātiem, Nodrošinājuma valsts aģentūru sēž un domā, kā Latvijas valstij visizdevīgākajā un juridiski drošākajā veidā visu nostiprināt, atdot, lai viss notiek skaisti, pārskatāmi, dokumentēti. Teorētiski tāds variants arī ir iespējams. Bet, ja mēs saņemsim tikai garlaikotas vēstules no Krētas, kurās pensionēts mantas pārvaldnieks svešvalodā stāsta, ka viņam nav laika ar mantas nodošanu nodarboties, tad tas viss, ļoti iespējams, beigsies ne ar ko. Dzenoties pakaļ kaut kādam mantas apjomam pa visu pasauli, tiks iztērēts tikai milzīgs naudas apjoms un no tā jēgas nebūs nekādas. Ja valsts tiešām to uzskata par savu goda jautājumu, vēl viens variants ir algot kādu nopietnu starptautisku Londonas advokātu biroju, nevis tikai Latvijas biroju, kuram ir kārtīgs tiesu lietu departaments, un tie tad Meroni ātri piespiedīs pie sienas – pats biju liecinieks tam, kā tas 2013. gadā notika Londonā. Londonas advokātu kārtīga darba rezultātā tiesnesis varēja secināt: paskatījos pierādījumus un redzu, ka Meroni tirgo visu, tai skaitā to, ko viņam valsts uzticēja. Ja tas process Londonā būtu turpinājies – tur pat cietumā varēja nonākt par mantas šķērdēšanu, neskatoties uz to, ka process bija civillieta, nevis krimināllieta. Ārvalstu liela biroja nolīgšana gan būtu ļoti dārgs prieks – tam vajadzētu atrast miljonos mērāmu naudu.

Kurš beigās par to visu izrādīsies atbildīgs?

Manuprāt, par visu sadarīto būtu jāmaksā Meroni, ja runājam par mantisko atbildību sakarā ar mantas vērtības samazināšanu, kā arī par naudu, kas tiks iztērēta, mantu pārņemot un to meklējot, noskaidrojot apstākļus, prasot speciālistiem kādus viedokļus. Ja es būtu mantas pārvaldnieks un Nodrošinājuma valsts aģentūra mani aicinātu ar man tik nepatīkamu tiesas lēmumu, kurā rakstīts, ka es, iespējams, kaut ko esmu pārkāpis, es momentāni būtu klāt un darītu visu, ko man liek. Jo otra alternatīva ir kriminālatbildība. Bez variantiem. Tāpat būtu jārīkojas attiecībā arī pret Meroni.

Ir cilvēkiem arī tāds vilinājums teikt, ka tur valsts kaut ko ir pārkāpusi. Mans viedoklis ir tāds, ka Meroni mūs visus, mani pašu ieskaitot, ļoti skaisti apveda ap stūri. Es tiešām tajā mantas aresta protokola sastādīšanas brīdī domāju, ka mēs kopā cīnāmies par taisnību, ka patiesībā viss tieši tā arī ir, kā ir uzrakstīts. Tikai pēc tam, kad sākās mēģinājumi kaut ko pārdot, sapratu, ka mēs cīnāmies ne tikai par taisnību, bet vēl arī par Meroni naudu. Tai laikā biju pabeidzis universitāti Amerikā, biju profesionāli pabijis advokātu birojos ārzemēs. Latvijas apstākļu kontekstā man bija diezgan laba privāttiesiskā sagatavotība. Bet pat ar šīm zināšanām nepietika, lai uzreiz ieraudzītu Meroni viltības, tās es pamanīju un sapratu tikai tad, kad viltības jau tika liktas lietā. Ko tad prokuratūra varēja tai laikā saprast vispār bez pieredzes šādos jautājumos? Ja es būtu redzējis, ka tur tiek iecementēti kaut kādi Meroni nākotnes biznesa iedīgļi, būtu to uzreiz teicis prokuroram Andim Mežsargam. Bet es tiešām to neredzēju.

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: neatkariga.lv

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


2
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
zemnieks
zemnieks

Mani ne. Es jau no sākuma teicu, ka ar šo glumiķi ielaisties nevajag.

Rese
Rese

.. ne jau mūs, bet lēmējus, kas ir savā bezkompromisa tiesiskumā pazuduši ar citām interesēm