Kopš 2008. gada krīzes sākuma, globālo domāšanu par izeju no krīzes ietekmēja divas idejas – taupība un stimuli. Abām idejām ir dziļš teorētisks pamats un gara vēsture, kas aizsākas Haijeka un Keinsa darbos. Latvija, lai izkļūtu no krīzes, konsekventi pielietoja pirmo stratēģiju, iespējams, konsekventāk un stingrāk, kā jebkur pasaulē tas jebkad darīts, teju visa pārējā pasaule, bet pirmkārt jau attīstītās ekonomikas, pielietoja otru ideju un iepludināja savā ekonomikā gigantiskas, prātam neaptveramas, naudas summas. Patiesībā gan Latvijā, gan citur pasaulē šie procesi vēl turpinās.
Visu šo laiku gan nopietni ekonomisti, gan tirgi ir raudzījušies ar bažām uz attīstīto valstu neredzēto naudas drukāšanu, aizņemšanos un tēriņiem, kas ir stimulu politikas pamatā. Vienas no centrālajām bažām, kas pavada šo politiku, ir bažas par lielu inflāciju nākotnē, līdz kurai vajadzētu novest milzīgajai jaundrukātās naudas masai. Otra lielā problēma – pašu valūtu un valsts parādu stabilitāte uz gigantisko valsts parādu fona. Šīs bažas labāk par visu atspoguļojas zelta un sudraba cenā, kas sasniedza savus vēsturiskos maksimumus tieši šajā pēckrīzes periodā, un lai gan no tiem atkāpās, tomēr salīdzinoši vēl aizvien bija ļoti augstos līmeņos. Šonedēļ šis tirgus sabruka. Var, protams, pieņemt, ka šo trīsdesmit gadu laikā lielāko divu dienu kritumu izraisīja baumas, ka Kipra grasās pārdot daļu no savām zelta rezervēm, var ticēt dažādām teorijām par tirgus manipulēšanu, bet var arī pieļaut, ka bažas, kas saistījās ar stimulu politiku, vairs nenomoka lielos tirgus dalībniekus.
Nekāda inflācija, par ko biedēja stimulu pretinieki, nav novērojama, nemaz nerunājot par hiperinflāciju, dolāra sabrukumu vai ko tamlīdzīgu. Vismaz Amerikā stimulu politika, šķiet, ir nostrādājusi. Amerikas akciju indeksi ceļas, proti, ticība uzņēmumu veiksmei nākotnē ir neparasti augstos līmeņos, patēriņš, optimisms tāpat un turēt naudu zeltā, kurš dividendes nemaksā, tieši otrādi – prasa izdevumus par glabāšanu, nav dziļākas jēgas. Iespējams, šīs nedēļas zelta kritums rāda, ka stimulu politika bija pareiza, ar to saistītie riski nav iestājušies un ir pārvērtēti, un ja tā, tad, cita starpā, tas, protams, nozīmē, ka Latvija visu ir darījusi un dara nepareizi. Cita lieta, ka Latvijai vismaz 2009.gadā droši vien nebija izvēles, kādu ceļu iet, nācās iet vienīgo iespējamo.
Autors: Jurģis Liepnieks
Lasītāju viedokļi