„Valstsgribis”: četri bailīguma un gļēvuma gadi valsts prezidenta amatā

Īsi pirms atteikšanās no atkārtotas kandidēšanas uz valsts prezidenta amata Egils Levits savu katastrofālo nepopularitāti intervijā žurnālam „Ir” mēģināja skaidrot ar savu principiālo nostādni un drosmi attiecībā uz vakcināciju un virkni citu tēmu, kura, viņa vārdiem izsakoties, bijusi netīkama „gļēvlatviešiem”. Bet kā bija patiesībā? Par to stāsta šis fragments no jaunās grāmatas „Valstsgribis”.

„Egils Levits intervijā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālistei Elitai Veidemanei 2020. gada novembrī paziņo, ka viss esot izdevies gandrīz vai lieliski, viņš esot gluži labs visas tautas prezidents:

“Domāju, ka esmu kļuvis par tautas prezidentu. Paskaidrošu, kāpēc. Tautas prezidents nenozīmē, ka viņš visiem izpatīk. Un tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Esmu darbojies visas sabiedrības interesēs. Partijas pārstāv Saeimā un valdībā savas un savu vēlētāju intereses, prezidents pārstāv visas tautas intereses. Mana darbība ir vērsta uz to, lai tā nāktu par labu visai tautai, kuru veido ļoti dažādi cilvēki. Subjektīvi uzskatu, ka esmu visas tautas prezidents, taču katrs var domāt arī citādi.”

Jā, tieši tā – Egils Levits paziņo, ka viņš jau pusotru gadu esot “darbojies visas sabiedrības interesēs”, ka esot “pārstāvējis visas tautas intereses” un ka viņa darbība esot “vērsta uz to, lai tā nāktu par labu visai tautai”. Turklāt “visas tautas prezidents” pats acīmredzami ne tikai neņem vērā, bet pat vispār nepamana to, ar ko Latvijas valsts vara – kuras galva viņš oficiāli ir – jau kopš 2020. gada pavasara ir nodarbojusies  Covid  epidēmijas,  Covid  histērijas un Covid panikas apstākļos…

Ir tādi politiķi, valstu vadītāji, citas augstas amatpersonas, kuri savu pilnvaru laiku pavada mierīgi, bez kādiem stresiem un vērā ņemamiem izaicinājumiem. Un ir arī tādi, kuriem dieviņš, augstākā vara vai liktenis – sauksim, kā vēlamies, – noliek priekšā pārbaudījumus un dod iespēju parādīt: kas tad tu īsti esi – atbildīgs, izlēmīgs un gudrs valstsvīrs vai gļēva lupata? Egilam Levitam šāds pirmais lielais pārbaudījums valsts prezidenta amatā ir Covid epidēmija.

Pretēji paša “nācijas tēva” regulārajiem apgalvojumiem, ka viņš jau neko īsti nevarot, neesot viņam nekādu īstu pilnvaru, nespējot viņš tieši vadīt lietas un ietekmēt procesus, Latvijas Satversme un citi likumi cilvēkam, kas ieņem valsts prezidenta posteni, dod pietiekami plašas iespējas. Atjaunotajā Latvijas Republikā to katrs savā praktiskā un uzskatāmā veidā ir apliecinājuši ne tikai Vaira Vīķe-Freiberga, bet arī Valdis Zatlers, Andris Bērziņš, jā, pat pajolīgais Raimonds Vējonis.

Patiesībā arī pats Egils Levits to lieliski zina. Uzstājoties ar kārtējo garrunu, viņš uzskaita pa punktiem, nu jau kā galveno savu funkciju pieminot nevis darbu visas tautas labā, bet gan Saeimas un valdības darba vērtēšanu un atbalstīšanu:

“Šī Saeima atbildīgi pilda savus uzdevumus. Tā jāturpina līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām 2022. gadā. Satversmē noteiktā valsts prezidenta loma ir no neatkarīgas pozīcijas vērtēt un atbalstīt Saeimas un valdības darbu, ko tās veic valsts kopējā labuma interesēs.

Valsts prezidentam uzdevuma pildīšanai ir dota virkne svarīgu pilnvaru. Pirmkārt – viņam jāpārstāv Latvija starptautiski. Otrkārt – viņš var ietekmēt likumdošanas procesu. Treškārt, viņam jāpalīdz atrisināt krīzes. Un ceturtkārt – prezidentam jāskatās tālāk, nekā to dara politiķi un partijas, jāizdara secinājumi, jādod saprātīgi ierosinājumi. Ar savu redzējumu viņam jāietekmē politiskā dienas kārtība, lai Latvija sekmīgi virzītos uz priekšu.”

2020. gada sākumā sākoties Covid epidēmijai, Krišjāņa Kariņa valdība ar tās nespējīgo vadītāju un haotiskajiem ministriem ignorē jebkādu veselo saprātu un bez jebkāda racionāla un pārdomāta plāna metas pieņemt visnejēdzīgākos lēmumus, iznīcinot valsts tautsaimniecību un šķiežot aizņemtus miljardus. Šajā laikā ne tikai vakanta, bet arī viegli ieņemama ir patiešām īsta nācijas tēva, līdera un visas tautas prezidenta vieta.

Jā, vieta ir vakanta – bet tā arī paliek tukša, jo Egils Levits nevis pārnestā nozīmē, bet pilnīgi burtiski ieslēdzas Rīgas pilī, savā Jūrmalas rezidencē vai lepnajā Āgenskalna dzīvoklī, maksimāli ierobežojot savus kontaktus. Kā ar neslēptu izsmieklu atstāsta pilij tuvi avoti, šajā laikā “visas tautas prezidents” patiešām dzīvo paniskās bailēs no briesmīgā vīrusa:

“Protams, 2020. gada pavasarī ziņas no Ķīnas, pēc tam no Itālijas un Amerikas bija briesmīgas. Pēc tam, protams, vīruss “nomierinājās”, kļuva mazāk letāls, bet tobrīd cilvēki Ķīnā tiešām saļima uz ielām, tā ka cilvēku bailes Latvijā varēja labi saprast. Un vienalga – nez vai bija daudz cilvēku Latvijā, kas bija tā pārbijušies kā mūsu “nācijas tēvs”.

Iespaids bija tāds, ka pašiedomātam mesijam kāds ir pēkšņi pateicis – tu vari nomirt. Viņš tad arī pārbijās un palika pārbijies mēnešiem ilgi, nē, pat ne mēnešiem, bet pāris gadus. Tie, kam tolaik bija tā ekskluzīvā iespēja apmeklēt Rīgas pili, noteikti atceras, cik dramatiski bija dezinfekcijas pasākumi. Un runa bija tikai par Rīgas pili, ne par nonākšanu kaut desmitu metru attālumā no mūsu Jonasoviča…”

Izgrūstot pa labi un kreisi – pārnestā nozīmē – seniorus un citas riska grupas, kuras tajā laikā patiešām pat ļoti nāvējošais vīruss apdraud īpaši, “nācijas tēvs” kopā ar premjeru Krišjāni Kariņu un citām “valstisko nepārtrauktību nodrošinošajām personām” 2021. gada sākumā pirmie metas saņemt Latvijā sākotnēji ievestās AstraZeneca vakcīnas.

Publiski šīs “valstisko nepārtrauktību nodrošinošās personas” savu mazdūšības, divkosības un patiesībā neslēptas nekrietnības aktu mēģina izskaidrot kā cēlus centienus iedrošināt uz vakcinēšanos plašās tautas masas – tās pašas, kurām vakcīnu vienkārši nav un vēl ilgi nebūs.

“Īpašā persona” vakcīnu saņem – bet bailes nezūd. Jau drīz izrādās, ka kā pirmā sertificētā AstraZeneca vakcīna nav ne īpaši laba, ne droša, ne efektīva, un “nācijas tēva” reakcija ir tik traģikomiska, ka ārsts Pēteris Apinis sacer pat veselu rakstu ar izsmejošu virsrakstu “Par kādas īpašas amatpersonas bailēm, saņemot otro AstraZeneca vakcīnu, un šīs rīcības konsekvencēm”. Lūk, daži tā fragmenti:

“Kāda augsta Latvijas amatpersona baidās saņemt otro vakcīnu pret Covid–19 ar AstraZeneca/Oksfordas universitātes vakcīnu. Iespējams, pirmajai vakcīnas devai bija blaknes – slikta pašsajūta, drudzis vai pat sāpes vakcinācijas brīdī un pēc tam.

Iespējams, ka amatpersona pārvalda angļu un vācu valodu un lasa baisas ziņas par septiņiem nāves gadījumiem, kas, iespējams, bijuši saistīti ar šo vakcīnu. Tiesa, šo baiso nāves gadījumu aprakstā dominē atziņa, ka mirušās bijušas sievietes, kas lietojušas kontracepcijas tabletes un smēķējušas, bet mūsu amatpersona neatbilst nevienai no šīm pazīmēm.

Un tomēr – tā kā man nav bijusi iespēja pajautāt augstajai amatpersonai, kāpēc tā izvairās saņemt AstraZeneca/Oksfordas universitātes vakcīnu, konsekventi turpināšu šo amatpersonu dēvēt par amatpersonu un ne ar pušplēstu vārdu nenorādīšu, kuru tieši es domāju.

Kā partizāni klusē arī valdības politiķi un “Panorāma”. Gluži tāpat augstās amatpersonas birojs, Vakcinācijas birojs un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas daļas vadītāja kategoriski atsakās paust jebkādu ziņu – kāpēc godājamā amatpersona pazudusi no publiskās telpas un baidās no vakcīnas līdzīgi kādam krievu multiplikācijas filmas varonim – Āfrikas upju dzīvnieciņam.

Minētās amatpersonas rīcība man un maniem kolēģiem lika aizdomāties par konsekvencēm. Pirmā konsekvence būtu skaidra – amatpersona pirmo vakcīnas devu ir saņēmusi un ar Covid–19 ļoti smagi saslimt un nomirt vairs nevar. Tātad – varēs svinēt Jāņus, Latvijas valsts 103. jubileju un ziemassvētkus, jo no Covid–19 nebūs mirusi, pat ja otrreiz nevakcinēsies.

Sarežģītāk ir ar variantu – otrajā vakcinācijas kārtā vakcinēties ar citu vakcīnu. Vācijā un Dānijā izskan aicinājumi – tos, kas pirmoreiz vakcinējušies ar AstraZeneca/Oksfordas universitātes vakcīnu, otrajā kārtā vakcinēt ar “Pfizer/BioNTech” vakcīnu. Manuprāt, cilvēka imunoloģiskā sistēma arī varētu būt nedaudz izbrīnīta par dažādu veidu vakcīnu kombināciju.

Un es tiešām neesmu pārliecināts, vai tiešām tieši ar augsto Latvijas amatpersonu būtu jāsāk eksperiments – pēc pirmās Oksfordas Universitātes/”AstraZeneca” vīrusu vektoru vakcīnas vakcīnas devas kā otro devu vakcinēt “Pfizer/BioNTech” mRNS vakcīnu. (..)

Katrā ziņā mans ieteikums godājamajai valsts amatpersonai būtu saņemties un vakcinēties ar otro AstraZeneca/Oksfordas universitātes vakcīnas devu. Nav zāļu bez blaknēm, nav vakcīnu bez blaknēm. (..)

Un tomēr – galvenā bēda Latvijā ir tā, ka Veselības ministrija un Vakcinācijas birojs rīkojas īpaši haotiski gan vakcīnu iegādē, gan izplatīšanā, gan iedzīvotāju reģistrācijā, radot pamatotu neapmierinātību cilvēku vidū un pretestību vakcinācijas procesam.

Tūkstoš antivakcinēšanas aktīvistu nespēj nodarīt vakcinācijas procesam tik daudz ļauna kā Daniels Pavļuts un Eva Juhņēviča. Latvijā divas vakcīnu devas saņēmuši (tātad IR vakcinēti) mazāk par 1 % iedzīvotāju, un ar šo rezultātu Latvija pārliecinoši ir pēdējā vietā Eiropā. Varbūt augstā valsts amatpersona vienkārši vēlas būt karognesējs šim valsts vakcinācijas haosam?…”

Kādu nākamo vakcīnu beigu beigās paklusām izvēlas “nācijas tēvs” un cik pamatotas ir viņa demonstrētās paniskās bailes šai sakarā, – tas tā arī nav droši uzzināms. Lai gan Valsts noslēpuma likums tieši un skaidri noteic, ka ir aizliegts ierobežot pieejamību informācijai par valsts prezidenta veselības stāvokli, Egils Levits kategoriski nevēlas atklāt sabiedrībai šādas ziņas.

“Tiesiskuma pīlāra” kanceleja jau tradicionāli parūpējas par “likumīgu” pamatojumu šim untumam: tai šādu ziņu nemaz neesot, likums neuzliekot par pienākumu tādas radīt. Jau mēnesi pēc Egila Levita stāšanās augstajā amatā viņa kanceleja oficiālā dokumentā paskaidro – liecieties nu mierā, ziņkārīgie lumpeņi, uz katru jūsu likumu mums ir divi pretī:

“Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmo un otro daļu, norādītā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši kompetencei ir pienākums radīt, un tas attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē.

Likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” un citos normatīvajos aktos Kancelejai noteiktā kompetencē neparedz tiesības un pienākumus radīt vai uzglabāt informāciju par valsts prezidenta veselības stāvokli.

Tā kā neviens normatīvais akts neparedz valsts prezidenta veselības pārbaužu kārtību, biežumu un ar to saistītos jautājumus un Kancelejas lietvedībā nav Jūsu prasītā informācija, nevaram Jums to izsniegt.”

Kopš šī Egila Levita kancelejas paziņojuma paiet vairāk nekā trīs gadi, un šīs grāmatas tapšanas laikā tiek pārjautāts – vai tad nu tiešām “nācijas tēvs” un “tiesiskuma pīlārs” šajā laikā neko nav izdarījis, lai, kā demokrātiskā un tiesiskā valstī pieņemts, arī Latvijā būtu pieejama informācija par valsts augstāko amatpersonu veselības stāvokli:

“Valsts noslēpuma likumā noteikts, ka nedrīkst tikt ierobežota pieejamība informācijai par valsts prezidenta veselības stāvokli. Jūsu iestāde man iepriekš ir paziņojusi, ka tai šāda informācija neesot pieejama un likums tai neuzliekot par pienākumu šādu informāciju radīt.

Mediju informācija rāda, ka Jūsu iestādei daudzkārt ir nācies saskarties ar mediju un sabiedrības interesi par šo jautājumu.

Šai sakarā vēlos saņemt Jūsu iestādes atbildes uz šādiem jautājumiem

1) vai pašreizējā valsts prezidenta pilnvaru laikā Jūsu iestāde ir veikusi kādas darbības, lai nodrošinātu sabiedrībai informācijas pieejamību par valsts prezidenta veselības stāvokli? Ja jā, tad kādas? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?

2) vai pašreizējā valsts prezidenta pilnvaru laikā Jūsu iestāde ir saņēmusi no pašreizējā valsts prezidenta uzdevumu veikt kādas darbības, lai nodrošinātu sabiedrībai informācijas pieejamību par valsts prezidenta veselības stāvokli?

3) vai Jūsu iestādes darbinieki, tostarp, bet ne tikai pašreizējā valsts prezidenta padomnieki šīs personas pilnvaru laikā ir šai personai ierosinājuši vai ieteikuši veikt kādas darbības, lai nodrošinātu sabiedrībai informācijas pieejamību par valsts prezidenta veselības stāvokli?”

Egila Levita vārdā vai pilnvarojumā sniegtā atbilde ir skaidra un nepārprotama: “Atbildot uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem, informēju, ka Kanceleja nav veikusi Jūsu norādītās darbības, šādu darbību veikšanu nav ierosinājis ne valsts prezidents, ne Kancelejas nodarbinātie.” Tiešām – kāpēc lai lumpeņiem būtu šādas tiesības?…

Lai nu kā, baidīties no briesmīgā vīrusa Egils Levits arī pēc dubultās vai nezin cik reižu vakcinācijas turpina uzskatāmi un pārliecinoši. Piemirstot “solidaritāti” un “iekļaušanu”, aiz dažādu izmēru žogiem un nožogojumiem no “iekļaujamās” tautas “nācijas tēvs” paslēpjas visdažādākajos masu pasākumos – sākot no reliģiskā pasākuma Aglonā, kur “parastā tauta” atšķirībā no Egila Levita un citiem augstiem kungiem un dāmām spiesta dieviņu lūgt, aiz žoga stāvot, un beidzot ar jau aprakstīto Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu.

13. Saeimas deputātam – skandālistam Aldim Gobzemam ne visās lietās ir pilns rublis, taču attiecībā uz “nācijas tēva” baiļu tēmu viņš ir ļoti trāpīgs un precīzs: “Levits mīž no savas tautas, nespējot pie tās iznākt 18. augustā. Levits mīž no īstas opozīcijas, ieslēdzoties pilī ar savu mīļāko, kurai diedelēt amatus un izdomājot ieganstus, lai īsto opozīciju nepieņemtu pilī. Levits kā vakcinēts mīž no vesela cilvēka ar negatīvu testu. (..) Citiem vārdiem – Levits nobijās no manis un nepieņems mani kā frakcijas priekšsēdētāju pilī, jo viņam, vakcinētam, ļoti, ļoti bailes ir. Bailīgs mīzējs mums tas Nācijas tēvs.”

Šī nav tukša, nepamatota apsaukāšanās, – Aldis Gobzems publisko izteiksmīgu Valsts prezidenta kancelejas vēstuli, ar kuru viņam kā nevakcinētam aizliegts ierasties Rīgas pilī ar negatīvu Covid-19 testēšanas sertifikātu:

“Godājamais Gobzema kungs!

Valsts prezidenta kancelejā saņemta Jūsu 2021. gada 29. septembra vēstule Nr. 142.8/2-13-13/21. Tajā, atsaucoties uz Valsts prezidenta kancelejas 2021. gada 28. septembra vēstulē Nr. 1296 minēto par epidemioloģiskās drošības pasākumiem Valsts prezidenta kancelejas telpās Rīgas pilī, lūdzat veikt atkāpi no noteiktajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem un atļaut Jums uz 2021. gada 1. oktobra valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētājas un Saeimas frakciju priekšsēdētāju klātienes tikšanos ierasties, uzrādot nevis derīgu digitālo Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, bet gan negatīvu Covid-19 testēšanas sertifikātu.

Atkārtoti paskaidrojam, ka, lai nodrošinātu drošu darba procesu Valsts prezidenta kancelejā un mazinātu riskus Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem un valsts prezidenta un kancelejas viesiem, apmeklētājiem, pakalpojumu sniedzējiem un citām personām inficēties ar Covid-19, pasākumi Valsts prezidenta kancelejas telpās Rīgas pilī tiek rīkoti, stingri un, pēc būtības ievērojot “zaļā koridora” principu. Proti, pasākumā iekštelpās piedalās tikai personas, kuras var uzrādīt derīgu digitālo Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.

Vasaras laikā ārtelpās – Rīgas pils dārzā – ir rīkoti arī atsevišķi pasākumi, ievērojot “dzeltenā koridora” principu, kas pieļauj dalību pasākumā arī tām personām, kuras varēja uzrādīt negatīvu Covid-19 testēšanas sertifikātu.

Tomēr vēršam Jūsu uzmanību, ka līdz šim visi pasākumi Rīgas pils iekštelpās ar valsts amatpersonu līdzdalību, kuros piedalījušies arī Saeimas deputāti, rūpējoties par pasākuma dalībnieku un viesu veselību un drošību, organizēti tikai “zaļā koridora” apstākļos un pulcējuši pat ievērojamu skaitu dalībnieku klātienē (piemēram, valsts apbalvojumu svinīgās pasniegšanas ceremonijas šā gada 19. un 20. augustā un Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremonija šā gada 21. augustā).

Rūpējoties par ikviena un vēl jo vairāk par Saeimas deputātu veselības aizsardzību un drošību, atkārtoti paskaidrojam, ka Valsts prezidenta kancelejas telpās drīkst atrasties tikai personas, kuras var uzrādīt derīgu digitālo Covid 19 – vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Tādējādi arī ikviena valsts prezidenta tikšanās ar valsts amatpersonām tiek organizēta, ievērojot minēto “zaļā koridora” principu.

Atgādinām: ja Jums pastāv kādi šķēršļi derīga digitālā Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu uzrādīšanai, Jums ir iespēja uz 2021. gada 1. oktobra valsts prezidenta. Saeimas priekšsēdētājas un Saeimas frakciju priekšsēdētāju klātienes tikšanos savā vietā deleģēt citu Saeimas frakcijas “Neatkarīgie” deputātu, kurš var uzrādīt derīgu digitālo Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu…”

Vēl pat 2021. gada rudenī, kad jau ir pilnīgi skaidrs, ka vīruss ir zaudējis savu sākotnējo jaudu, nogalina nesalīdzināmi retāk un lielākoties cilvēkus ar citām smagām kaitēm, Egils Levits steidzīgi un nervozi nolasa uzrunu tradicionālajā “Latvijas lepnuma” pasākumā un no tālākās tā daļas steidzīgi dodas prom.

Publikai sociālajos tīklos viss ir skaidrs. “Levits ar visu savu valstsgribu ir pirmais prezidents, kurš atnāca uz “Latvijas lepnumu”, nolasīja runu un fiksi notinās. Visi citi prezidenti vienmēr ir palikuši līdz beigām. Runa ir par vērtībām, bet galvenais – par empātiju, kuras šim Briseles kartupelim diemžēl ir svešvārds…” “Lietuvietis ļoti labi runāja no galvas, visi pārējie arī – tikai prezidentam jālasa no lapiņas. Tik tukšs ir tas gaismas nesējs… “ “Bet kā var nejust, nesaprast, neizprast “drēbi”. Cilvēks dzīvo burbulī?…” “Viņš nav prezidents, viņš ir ierēdnis. Un pie tam slikts…” “Jā, šeit nu bija tā reize, kad iestājoties par vērtībām, vajadzēja izrādīt sākotnējo lozungu darbībā: ka būs visas tautas prezidents.” “Mūsu Valstsgriba ir riktīgs mīkstais… bailīgākais starp visiem Eiropas Valstsgribām. Viņš baidās iziet no savas pils, pat lai tiktos ar infektologu Ugu Dumpi un epidemiologu Juriju Perevoščikovu.”

Tikmēr uz jautājumiem aizmukšanas sakarā Egila Levita kanceleja atbild tradicionāli augstprātīgi – nekas “augstākajam konstitucionālajam orgānam” jums nav jāpaskaidro:

“Atbildot uz 4. jautājumu, informēju, ka valsts prezidenta darba kārtība tiek plānota atbilstoši valsts prezidenta veicamajiem darba pienākumiem, kas ir noteikti Latvijas Republikas Satversmē.

Atbildot uz 5. jautājumu, informēju, ka valsts prezidenta darba kārtības publiskiem pasākumiem varat iepazīties valsts prezidenta mājaslapas sadaļā “Valsts prezidenta darba kārtība”.

Atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Tas, ka valsts prezidentu māc paniskas bailes par savu personisko veselību un dzīvību, vēl nebūtu nekas traks, – ļoti daudziem cilvēkiem ir bail no visdažādākajām lietām, un viņi vienalga spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Daudz sliktāk ir tas, ka faktiski visu Covid epidēmijas laikus Egils Levits nevis vismaz mēģina pildīt valsts galvas funkcijas un pienākumus (par nācijas līdera lomu nemaz nerunāsim), bet faktiski kļūst par valdošās koalīcijas un Krišjāņa Kariņa valdības piedēkli un haotisko lēmumu leģitimizētāju.

Patiesībā Egils Levits dara tieši to, ko apliecinājis savā jau pieminētajā garrunā: notiek nevis darbs visas tautas labā, bet gan Saeimas un valdības darba vērtēšana un vispirms jau gandrīz akla bezierunu atbalstīšana. Ļoti precīzs ir opozīcijā esošās Zaļo un Zemnieku savienības paziņojums, kam portālā pietiek.com dots virsraksts “Levits nespēj vai nevēlas pildīt savus pienākumus un “pazūd aiz savas pils augstajiem mūriem”:

“Ne tikai Latvijas valsts dibināšanas svētkos, bet arī ikdienā aizvien skaudrāk iezīmējās valsts prezidenta Egila Levita kā valsts vadītāja līderības problēma. Acīmredzams, ka valstij sarežģītos brīžos E.Levits vienkārši nespēj vai nevēlas pildīt savus valsts prezidenta pienākumus un “pazūd aiz savas pils augstajiem mūriem”, nespējot adekvāti reaģēt uz notikumiem sabiedrībā.

Valsts prezidents nedrīkst uz visu nolūkoties tikai no malas kā miermīlīgs novērotājs, jo īpaši šobrīd, kad valstij ir vajadzīgs spēcīgs līderis, akcentē partiju apvienība Zaļo un zemnieku savienība (ZSS), norādot, ka valstsvīra autoritātes neesība un visu laiku zemākais valsts prezidenta darba novērtējums ir likumsakarīgs E.Levita darbībai vai drīzāk bezdarbībai.

ZZS ieskatā E.Levits ne tikai nav spējis saliedēt Latvijas sabiedrību, bet pieļāvis valdošās koalīcijas antidemokrātisku rīcību, kad tautas priekšstāvjiem Saeimā un pašvaldību domēs tiek nepamatoti ierobežoti vēlētāju dotie mandāti. Tas ir unikāls demokrātijas ierobežošanas piemērs visā Eiropā, par ko jau ir izteikušies vairāki atzīti konstitucionālo tiesību eksperti.

Ilgstošas pandēmijas situācijā, Ministru kabinetam demonstrējot apjukumu, nekonsekvenci un nespēju pieņemt lēmumus, ko skaidri iezīmēja žurnālistu izmeklēšanas, valsts prezidents neizmantoja iespēju sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdi, iesaistoties un palīdzot visai sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā, kas, iespējams, izraisīja daudzu cilvēku personiskās traģēdijas un pat nāves.”

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!