Populisti ir politiķi, kuri piedāvā vēlētājiem patīkamas, bet bieži vien nepiepildāmas idejas. Ar demagoģijas, agresīvas uzvedības palīdzību viņi iegūst plašu uzmanību. Šādas partijas runā vienkārši, skaļi un novelk skaidras robežas – mēs – un visi pārējie, kuri ir visu problēmu cēlonis, pret ko būtu jāsaceļas, skaidro raidījums “Nekā Personīga”.
Donalds Tramps un viņa priekšvēlēšanu kampaņas rīkotāji izmantoja stratēģiju, kā uzrunāt dusmīgo vēlētāju, kuram nepatika līdzšinējā lietu kārtība, valsts politika, atalgojums, valsts attieksme pret iebraucējiem. Tramps izmantoja to visu, lai iekļūtu vēlētāju prātos.
Izmantotās emocijas šādā politiķu retorikā ir riebums, nicinājums, dusmas un aizvainojums. Arī pret žurnālistiem, kuri uzdod kritiskus jautājumus. Tieši tas pat novērojams arī priekšvēlēšanu diskusijās Latvijā.
“Ir jāpierāda, ka tas, kurš uzdod neērtos jautājumus, pieder kādiem sliktajiem tautas ienaidniekiem. Tā nav īstā tauta, kas grib dzīvot tikumīgi, tradicionālās ģimenēs un tā tālāk, bet tie ir kaut kādi, kas nav ar mums. Jārada priekšstats, ja viņš uzdod jautājumu, ka viņš to nedara patiesības noskaidrošanas vārdā, viņš to uzdod tāpēc, ka viņam pašam ir slēptie motīvi. Viņš ir gejs vai pats grib iedzīvoties, vai strādā slepenu grupējumu interesēs”, norāda Utināns.
Psiholoģijas doktore (Latvijas Universitāte) Guna Svence savukārt uzskata, ka ar emocijām var paņemt tos, kuri ir nikni. Tas ir no politiskās psiholoģijas vēstures pierādīts – atliek tikai sakaitināt un uzkurbulēt emocijas masā, lai varētu masu savākt. Tas ir pats galvenais – uzkurbulēt emocijas, norāda Svence.
Par populistu līderiem bieži kļūst politiķi, kuri ir egoistiski un egocentriski aprēķinātāji. Psihiatrijā šādus cilvēkus dēvē par narcisiem. Daži no viņiem spēj kļūt arī par veiksmīgiem politiķiem, ja vien narciss redz iespēju, ka darot labus darbus, viņš var izcelties uz citu cilvēku fona. Bet sastopami arī politiķi – agresīvie narcisi, kuri savtīgu interešu vadīti izceļ sevi uz citu cilvēku rēķina.
Cilvēkus, kuri ir gatavi noticēt populistu solījumiem un pieņem viņu sagrozīto realitāti, ar vienkāršiem racionāliem argumentiem pārliecināt par pretējo praktiski nav iespējams.
Utināns skaidro: “Tas nav vienkāršs uzdevums. Tikai tad, ja katrs cilvēks pats sāktu domāt, ka manā galvā ir daudz emociju, gan domāšanas shēmu, kas ir aplamas. Un mans uzdevums ir šīs aplamās domāšanas shēmas izķert. Lai es neuzķertos, piemēram, uz kaut kādu politiķu solījumiem par medusmaizēm. Tas prasa attīstīt kritisko domāšanu, kas paņem tomēr gadus.”
Savukārt Putniece norāda: “Protams, ka kritiskā domāšana jeb cilvēka spēja novērot sevi par to, kas ar mani notiek, ir jāattīsta. Jo es kā persona esmu nobriedušāks, jo man šī spēja ir vairāk attīstīta. Jo es esmu infantilāks, bērnišķīgāks – ar vēlmi pārlikt atbildību uz apkārtējo pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, jo, protams, to man ir grūtāk izdarīt. Un man kritiskā domāšana būs ļoti nosacītā veidā. Ja mēs domājam par pusaudžiem. Cik viņiem ir raksturīga kritiska domāšana? Ļoti maz. Toties revolūciju uztaisīt viņi var. Sacelties. Viņiem arī objektīvi vecuma posma dēļ ir jāsaceļas pret vecākiem un pastāvošo iekārtu, lai viņi varētu atdalīties – separēties. Līdzībās domājot – mēs sabiedrībā daudz šādus procesus varam redzēt arī tieši politisko situāciju un vēlēšanu dēļ.”
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!