Man personīgi vislielākais pārsteigums ir Jūrmala.
Es biju pievērsis uzmanību ZZS stratēģijai, kas paredzēja, ka Rīgas kampaņa ir jāsinhronizē ar Jūrmalas. Pat vairāk, Rīgas produkti jāorientē uz balsu iegūšanu Jūrmalā. Visi droši vien pamanīja tās ZZS reklāmas, kas stāstīja, ka Rīgā viņu vadībā varētu izdarīt to pašu, kas jau ir izdarīts Jūrmalā, visādi uzsverot Jūrmalas pārākumu pār Rīgu un dažādas iniciatīvas, kas ir realizētas Jūrmalā. Tas, ka šis triks, kopā ar masīvo un visumā prātīgo Trukšņa kampaņu pašā Jūrmalā, tik veiksmīgi nostrādās, mani pārsteidza. Visu cieņu šīs kampaņas veidotājiem.
Arī visādi citādi ZZS ir uzskatāma par vienu no veiksmīgajām šajās vēlēšanās startējošajām partijām. Labi rezultāti daudzās pilsētās, Rīgā atpazīstamību un treniņu ieguvis jauns, perspektīvs politiķis, kas tagad varēs veiksmīgi startēt parlamenta vēlēšanās, tas ZZS ir īpaši svarīgi, jo soliņš viņiem īss. Mātes klēpī (vai pareizāk – tēva klēpī?) droši vien atgriezties nāksies zaļajiem. Vieni vienīgi ieguvumi un atjaunota ticība saviem spēkiem. Tiešām labi nostrādāts.
Visu Latvijai/TB-LNNK it kā arī ir lieli ieguvēji, tomēr šiem panākumiem nav tik lielas nozīmes, jo vismaz Rīgā tie nav partijas nopelns, bet drīzāk gan apstākļu sakritība. Ja nebūtu Ēlertes un Vienotība būtu izvēlējusies kādu saprātīgāku stratēģiju, viņi šādus lielus panākumus negūtu. Panākumi partijai iekrita rokās, jo Ēlerte pacēla un mobilizēja nacionālo ideju un tās aizstāvjus, bet nespēja paņemt šīs balsis. Viss notika tieši tā, kā daudzi to prognozēja, tiklīdz Ēlertes kandidatūra tika nosaukta. Ja ne šis Ēlertes faktors, vislatvieši tik daudz balsu, bez nekādas kampaņas un naudas ieguldījuma, nedabūtu. Tajā pat laikā jāatzīmē arī Baibas Brokas negaidītais talants un spējas, bez kuriem šie panākumi nebūtu iespējami. Līdzīgi kā ZZS, arī vislatvieši ir ieguvuši jaunu, perspektīvu nacionāla mēroga politiķi, par kuru pirms tam mēs nezinājām neko un kura nākotnē partijai būs ārkārtīgi noderīga.
Par Vienotību, šķiet, viss skaidrs. Pagājušajās vēlēšanās Pilsoniskās savienības, Jaunā laika un Sabiedrības citai politikai saraksts Rīgā ieguva 33% balsu. Tagad 15%. Vairāk kā uz pusi mazāk. Vienotība ir zaudējusi arī visur citur Latvijā. Nedaudz komiski, ka premjers Dombrovskis šajos apstākļos, kad vispār nav ar ko lepoties, lielās ar Lāčplēša kunga panākumiem Daugavpilī. Jā, Lāčplēsis šobrīd patiešām ir Vienotības parlamenta frakcijas deputāts, taču Daugavpilī viņš nestartēja kā Vienotības saraksta līderis, bet gan kā pavisam citas, proti, Latgales partijas vadītājs un Vienotība Daugavpils domē vispār nebūs pārstāvēta.
Piebilst pie visa, šķiet, ir vērts tikai vienu. Skatoties un lasot vēlēšanu nakts komentārus, ir skaidrs, ka Vienotība pat aptuveni nesaprot, kas notiek un kas nav pareizi. Tas dod ļoti lielas cerības visiem Vienotības pretiniekiem, domājot par Saeimas vēlēšanām nākošajā gadā.
Klausoties vēlēšanu nakts ekspertus un viedokļus, šķiet, ka neviens īsti arī nespēj objektīvi paraudzīties uz Saskaņas centra rezultātu un saprast tā saknes. Skaidrs, ka tās nav tikai etniskā balsojumā, kā daudziem gribētos. Jau vairākus gadus daudzi neatkarīgi pētījumi ir rādījuši lielu latviešu īpatsvaru SC elektorātā, vēlēšanu rezultāts pierāda, ka tas ir kļuvis vēl lielāks. Tas ir ļoti interesants fenomens, kas sakņojas procesos, par kuriem latviešu partijām nav pat nojausmas un kurš ir izrādījies dzīvotspējīgs. Tāpat jāņem vērā, ka Ušakova profesionālisms arī kampaņu organizēšanā pārspēj konkurentus par galvas tiesu. Reti nākas vērot tik pragmātisku un labi nostrādātu kampaņu. Protams, arī viņam būs grūti atkārtot šo rezultātu, jo apstākļi šoreiz bija neparasti labvēlīgi. Ēlerte ar savu „atsaldēto” nacionālismu, protams, palīdzēja mobilizēt krievvalodīgos, un ar savu stilu un izgudroto kampaņas tēzi – „Ameriks 20%” padarīja visu iespējamo pret Ušakovu vērsto kritiku par farsu. Tikai pateicoties Ēlertes gvelztajām muļķībām korupcija vispār “nepielipa” Ušakovam un kā tēma neradīja nekādas problēmas sarakstam, pat neskatoties uz īstā laikā sakritības pēc ļoti izdevīgi pieslēgušos KNAB.
Tā vai citādi, Ušakovs trešo reizi pēc kārtas ir pārspējis pats sevi un ieguvis balsis tur, kur, šķiet, tās jau vairs sen nav iespējams iegūt. Visu cieņu.
Tomēr valstij vissvarīgākais ir tas, ka vēlēšanu naktī mēs redzējām Rīgā krievvalodīgus cilvēkus, kas priecājās par rezultātu, vicinot Krievijas karogus, kamēr latviešu politiķi un partijas neuzdos sev jautājumu, kāpēc tas tā ir un ko darīt, lai tā nebūtu, bet turpinās iesākto Ēlertes parauga nacionālo politiku, šādu cilvēku nekļūs mazāk, bet tieši otrādi un tas ir vairāk nekā slikti. Paradoksālā kārtā šo problēmu cenšas risināt tikai Saskaņas centrs, taču, maigi izsakoties, nesaņem pretī nekādu palīdzību vai pat dialoga iespējas.
Šeit jānorāda uz labajām ziņām. Saskaņas centram atkal ir izdevies noturēt Lindermana un ekstrēmistu politiskos centienus smieklīgi zemā līmenī. Tā ir labā ziņa.
Reformu partijas rezultāts Rīgā ir labāks, nekā es gaidīju. Izskatās, ka par viņiem ir nobalsojuši visi viņu partijas biedri ar visiem radiniekiem. Tas Reformu partijas gadījumā jau ir daudz. Ja viņi patiešām nesadalīsies, dažam aizejot pie Repšes, dažam uz Vienotību, dažam uz mājām, tad Saeimas vēlēšanās radinieku balsis tik labu rezultātu nespēs nodrošināt. Panākumi Liepājā neko šajā ainā nemaina.
Aktivitāte.
Grūti uzreiz pateikt, kas ir zemās aktivitātes īstais iemesls. Būtu vajadzīgi pētījumi.
Karstais laiks varētu būt viens iemesls. Tā dēvētais klusais mēnesis un reklāmu aizliegumi, kā rezultātā nenotiek mobilizācija, vēl viens. Jauns emigrācijas vilnis – arī iespējams. Visi šie faktori kopā dažādās kombinācijās? Uz šiem jautājumiem nevar atbildēt, vienkārši pasūkājot pirkstu, bet ir skaidrs, ka aktivitāte būs liela problēma Eiroparlamenta vēlēšanās.