Pēteris Apinis: Medicīna kā māksla un mākslas medicīna jeb Kultūras ministrijā integrēta veselības politika

Pēteris Apinis, ārsts

Trīs sarunas, kā šā raksta iegansts:

• pacietīgi noklausījies manu 15 minūšu uzrunu par to, ka galvenais valdības uzdevums ir veselības jomu integrēt visās politikās – aizsardzībā ar medikamentu rezervēm un sadarbību starp militārajiem un civilajiem mediķiem, izglītībā ar veselības pratības apgūšanu un bērnu sporta nodarbībām ikdienā, labklājībā ar darba nespējas lapu revīziju, zemkopībā ar veselīgu uzturu, ekonomikā ar atbalstu farmācijas rūpniecībai, Saeimas deputāts Viktors Valainis izmanto manas ieelpas brīdi un pajautā – kā es grasos integrēt veselību kultūrā un kultūru veselībā;

• dzīvā diskusijā par pneimonijas ārstēšanu konkrētam pacientam, es ieminos, ka varētu aizbraukt pie viņa un uzlikt bankas, kas manuprāt ir fizikālās terapijas metode. Kolēģis, pneimanoloģijas profesors Alvils Krams mani strupi pārtrauc ar vārdiem, ka bankas esot ķermeņa mākslas (bodyart) paveids;

• mans draugs, kardioloģijas profesors Oskars Kalējs pēta mums abiem labi pazīstama kolēģa kardiogrammu un atzinīgi murmina: „Kas par gleznu!”. Patiesībā šajā kardiogrammā ir gan visa veida aritmijas un ekstrasistolija, gan ilgāki pārtraukumi, un es šajā gleznā saskatu versāļiem rakstītus vārdus – jāimplantē kardiostimulators.

Pauls Stradiņš un viņa teiciens „Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla”

Aprit 75 gadi, kopš profesors Pauls Stradiņš, tolaik Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, nolasīja 1. kursa studentiem ievadlekciju, kurā runāja par medicīnas filozofiju, medicīnas ētiku, medicīnas attīstību un medicīnisku domāšanu. Šī ir viena no izcilākajam lekcijām Latvijas medicīnas vēsturē, un šajā lekcijā profesors teica „Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla, tā ir viscilvēcīgākā no visām mākslām. Mediķa lielākā alga ir prieks, ka Tu esi palīdzējis citam cilvēkam. Reti kāda cita profesija var sniegt tādu laimes sajūtu par labi izpildītu pienākumu”. 

Šajā ievadlekcijā profesors Pauls Stradiņš pateica ļoti daudz par medicīnu no sava skatpunkta, tas nudien nesaskanēja ar padomju režīma viedokli par medicīnu kā par kara medicīnu, bet tieši šī lekcija kļuva par ieganstu padomju līdzskrējējiem un komunistiem sākt profesora Paula Stradiņa vajāšanu. 

Komunistiem bija skaidrs, ka medicīna ir amats, komunisti spēja akceptēt, ka medicīna ir zinātne, bet to, ka medicīna ir arī māksla, pie kam mākslas augstākajā līmenī, to nu no ķirurga neviens negaidīja. Stradiņu atbrīvoja no dekāna amata, traucēja strādāt, un, šķiet, ievērojami saīsināja izcilā ārsta mūžu.  

Jau pēc Stradiņa nāves daudzus gadus profesora teicienu citēja, drukāja, iegreba plāksnītēs pie auditorijām, bet katrs medicīnu kā mākslu saprata savādāk. Mana skolotāja, leģendārā Gaiļezera klīnikas reanimācijas nodaļas vadītāja Vija Cera parasti paskatījās uz slimnieku, tad zīmīgi uz ārstējošo ārstu (mani), savilka uzacis un teica „tikai pusi kuba”, un tā bija māksla, iedot zāles nepārdozējot vai tieši tik, cik vajadzīgs, pat, ja rēķinot uz pacienta kilogramiem devai it kā būtu bijis jābūt lielākai. Savulaik devu narkozi, bet mikroķirurgs Jānis Ģīlis operēja norautu roku par stundu ilgāk, lai roka ne tikai būtu piešūta, bet arī – lai brūce labi izskatītos. Un arī tur es saskatīju mākslu. 

Nolēmu izprovocēt profesora Paula Stradiņa mazdēlu, savu draugu profesoru, kardiologu Andreju Ērgli, komentēt šo profesora Paula Stradiņa teicienu televizora ekrānā. Raidījumā piedalījās arī ministre Līga Meņģelsone un profesors, ķirurgs Viesturs Boka. Visiem iesaku raidījumu noskatīties (https://xtv.lv/rigatv24/video/adN1AOjDNql-30_01_2023_dr_apinis_1_dala) gan – lai vērtētu ministres viedokli, gan – lai ieklausītos, ko saka abi Professor Magnificus – Andrejs Ērglis un Viesturs Boka.

Andrejs Ērglis sava vectēva tekstu traktēja kā pieredzējuša ārsta spējas pieņemt lēmumus, kas balstīti uz zināšanām un ilggadēju pieredzi, pie kam uzsvēra, ka vispirms ir jābūt amatam, bet pēc tam mākslai. Kamēr ārsts nav apguvis savas prasmes, kamēr viņš zinātniski savas prasmes nav pierādījis, ārsts nedrīkst sākt medicīnā nodarboties ar mākslu. Un vēl – Andrejs Ērglis paziņoja, ka labs ārsts var būtu tikai tad, ja viņš ir vismaz drusciņ filozofs.

Savukārt Viesturs Boka atgādināja Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) teicienu „mīliet mākslu sevī, nevis sevi mākslā”, atzina, ka veselības aprūpe ar veselības zinātni kā jēdzieni jātuvina, jo Latvijā pārlieku bieži veselības aprūpes vadība balstās uz jēdzieniem „man liekas”, „manam radiniekam pieredze”. Profesors atzina, ka viņam patīk džezs, viņam patīk diksilends (Jaunorleānas bēru mūzika), un diksilendā ir ļoti svarīgi zināt pamattēmu, un „ja šo tēmu tu zini, ja tev ir laba izglītība, tu vari sākt improvizēt. Un veselības aprūpē ir tāpat – ja tu labi zini sabiedrības veselības tēzes, tev ir pietiekami laba izglītība, tu drīksti sākt improvizēt šajā sfērā”. 

Atbilde, ko es ieguvu no saviem domubiedriem bija – māksla ir zināšanās un prasmēs balstītas tiesības improvizēt, attīstīt, pilnveidot savas un sabiedrības zināšanas, attīstīt iespējas ārstēt un caur zinātni šīs zināšanas nodot citiem. 

Stāsts par mākslu medicīnā ir sarežģīts, Latvijā par to mēdz runāt pieklusināti, bet rakstīt neuzņemas neviens. 

Māksla medicīnā un medicīna mākslā

Mani kolēģi dzīvo mākslā un no mākslas nereti kļuvuši par medicīnas zvaigznēm; ortopēds Valdis Zatlers bija tiešām izcils bundzinieks ansamblī „Mazie brāļi”, bērnu ķirurgs Dzintars Mozgis un neiroķirurgs Kārlis Bicāns no galvas spēlē izcilu komponistu klavierkoncertus, Dita Auza Baumane glezno, Ģirts Freijs fotografē, nesaukšu tos, kurus zinu un pazīstu, bet daudzu kolēģu spējas un varēšanu mākslā es nezinu, jo vienkārši – visus pazīt nevar.  

Man allaž licies, ka tādi ārsti kā mikroķirurgs Jānis Zaržeckis, ginekoloģe Dace Matule, bērnu reanimatologi Vilnis Grīnbergs un Pēteris Kļava ir mākslinieki dvēselē. Patiesībā es varu nosaukt vēl daudzus. Tā ir māksla medicīnā.

Globālajā skatpunktā ir nonākusi mākslas medicīna un māksla kā palīgs dziedniecībā. Amerikas Ārstu asociācijas žurnāls „JAMA” nepaguris atkārto, ka mākslai, kultūrai un veselības aprūpei ir daudz kā kopēja. Tātad Kuultūras ministrija kaut kādā mērā var kļūt par veselības ministriju, ja ar kultūras līdzekļiem palīdzam paliatīvajā aprūpē, psihiatrijā vai vienkārši Covid–19 seku likvidēšanā. Taisnību sakot, māksla medicīnā mums jau ir bijusi – pianists Daniels Pavļuts vakcināciju uztvēra par kapu svētku mākslu, rezultātus šoreiz neapspriedīsim. Klarnetists Ints Dālderis ir labākais finanšu ministrijā atrodamais konsultants par veselības budžetu. Līdz šim man likās, ka labākais, ko var darīt tenors Nauris Puntulis, ir dziedāt leģendārās „Pērkona” dziesmas. Nav taisnība – kultūra un māksla var ienākt medicīnā un tai palīdzēt.

Šā raksta autors lūdz godājamo lasītāju atvainot, ka liela daļa šajā rakstā sniegtās informācijas nav autora atklāsmes vai zināšanas, bet apskats no žurnāla „The Lancet” (šis žurnāls šogad atzīmēs 200 gadu jubileju un ir viens no pieciem nozīmīgākajiem medicīnas žurnāliem pasaulē) rakstiem un Pasaules Veselības organizācijas materiāliem. Tiem, kam laika vairāk – iesaku pašiem lasīt medicīnas oriģinālliteratūru.  

Mākslai ir nozīme gan labas veselības veicināšanā, gan slimību profilaksē un ārstēšanā. PVO ir aicinājusi pasaules valstu valdības izmantot starpnozaru pieeju, realizējot mākslas potenciālu sabiedrības veselības jomā. 

Pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi pētnieku, veselības aprūpes speciālistu, mākslinieku un politikas veidotāju interese par mākslas lomu sabiedrības veselības problēmu risināšanā. Pasaules veselības organizācija 2019. gadā publicēja pārskatu par vairāk nekā 3000 pētījumiem, kuros pētīts – kā veselību, ārstniecību un labklājību ietekmē (pacientu un ārstu) dalība izpildītājmākslā, vizuālajā mākslā un literatūrā, kā arī iesaistīšanās kultūras un kultūras mantojuma norisēs. Šie pētījumi pierādīja mākslas intervenču ietekmi uz garīgām slimībām, neiroloģiskiem traucējumiem, neinfekcijas slimībām, akūtām slimībām stacionāra apstākļos, bet īpaši – dzīves beigu aprūpē, piemēram, paliatīvajā aprūpē. 

Dažādās datu bāzēs atrodami daudzi informatīvi materiāli, kas balstās uz kohortas pētījumiem par korelāciju starp neiesaistīšanos mākslas procesos un sliktu veselību – depresiju, hronisku slimību nelabvēlīgu gaitu, bet īpaši – ar vecumu saistītu veselības stāvokļa lejupslīdi.

Tad nu šī raksta autors pieslienas viedoklim, ka mākslai varētu būt nozīme sliktas veselības profilaksē, labas veselības veicināšanā, kā arī dažādu slimību ārstēšanā, bet medikamentiem, staru terapijai, ķirurģijai šī nozīme ir daudzkārt lielāka. Autoram šķiet, ka daudzkārt lielāka nozīme par mākslu cilvēka veselībā ir sportiskām aktivitātēm un veselīgam uzturam, bet raksta tapšanas gaitā kolēģi mani pārliecināja, ka garīgai veselībai nav mazāka joma; savukārt kultūrai un mākslai garīgās veselības stiprināšanā ir ļoti liela un nozīmīga loma. 

Joma, ko mēdzam dēvēt par mākslas terapiju, var ietvert mākslas un kultūras aktivitātes, kas tiek veiktas ikdienā vai īpaši izstrādātas mākslas programmas, kas paredzētas mērķtiecīgiem veselības uzlabošanas mērķiem, vai arī – terapeitiskās mākslas programmas, ko īsteno sertificēti mākslas terapeiti.

Kā sabiedrības veselības politikas veidotāji varētu izmantot mākslas potenciālu? Kā Nauris Puntulis varētu palīdzēt Līgai Meņģelsonei stiprināt Latvijas iedzīvotāju veselību?

Straujās sociālās pārmaiņas un sociālā nenoteiktība, ko izraisījusi Covid–19 pandēmija un karš Ukrainā, radījusi vajadzību pēc intervences pasākumiem, kas vērsti uz nevienlīdzību veselības jomā, garīgām slimībām, vientulību un izolētību, tieši tām jomām, ko var mazināt mākslas terapija.  Māksla šajā ziņā ir zema riska, rentabla, integrēta un holistiska kompleksa veselības problēmu risināšanas iespēja.

Līdz ar to parādās nepieciešamība nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi mākslai un kultūrai, apmācīt veselības un mākslas speciālistus, kā arī noteikt konkrētas sabiedrības veselības jomas, kur iespējama mākslas terapijas intervence. Šo rindu autoram ir sajūta, ka pieejamība kultūras pasākumiem Latvijas laukos ir fragmentāra, piemēram, operu jābrauc skatīties uz Rīgu vai vismaz uz Siguldu – ārsta Daiņa Kalna organizētajos Operas svētkos, savukārt ansambļa „Bet, bet” koncertā varētu iespraukties vietējā estrādē. Tieši tāpat – nopietnāku veselības aprūpi, piemēram sirds operācijas vai kompleksu vēža ārstēšanu jābrauc saņemt uz Rīgu, bet laba kardiologa vai onkologa konsultācijai būtu jābūt pieejamai novada centrā.

Pasaules Veselības organizācija iesaka veselības politikas veidotājiem aktīvi sadarboties ar mākslas nozari un iekļaut mākslu veselības aprūpes speciālistu apmācībā, tātad Kultūras ministrijai būtu jāsāk rosīties, bet Rīgas Stradiņa universitātē ārstu apmācībā jāiekļauj sapratnes veidošanu par Pikaso (Pablo Diego José Francisco de Paula Juan Nepomuceno María de los Remedios Cipriano de la Santísima Trinidad Ruiz y Picasso).

Ko par mākslas terapijas pieejamību un mākslas intervencēm medicīnā var atrast pasaules literatūrā?

Singapūras Nacionālās mākslas padomes stratēģijā 2018.–2022. gadam rakstīts, ka Singapūra apņēmusies „sniegt mākslas atbalstu tādām nepietiekami aptvertām kopienām kā slimnīcas un aprūpes nami”.

Austrālijas Mākslas padome atzīst, ka māksla „ietaupa izdevumus un nodrošina ieguldījumu atdevi veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumu jomā, palīdzot risināt tādas būtiskas problēmas kā novecošanās, vientulība, hroniskas slimības un garīgā veselība”. Austrālijas Viktorijas štatā ir noteiktas konkrētas sabiedrības veselības jomas, piemēram, veselīgas pārtikas vides veidošana, kura varētu „izmantot mākslu un kultūras vidi kā spēcīgus līdzekļus, lai ietekmētu informētību, attieksmi un uzvedību”.

Anglijas Mākslas padomes 2022. gada paziņojumā „Radoša veselība un labklājība” ir iekļauta apņemšanās mākslas jomas pārstāvjiem stratēģiski sadarboties ar veselības un sociālās aprūpes nozarēm un pievērsties radošo praktisko prasmju attīstīšanai, bet par prioritāti noteikt ieguldījumus mākslā un kultūrā tiem, kas saskaras ar nevienlīdzību. 

ASV Nacionālā štatu mākslas aģentūru asambleja ir sniegusi ieteikumus attiecībā uz mākslu konkrētās sabiedrības veselības jomās, proti, opioīdu un kanabinoīdu epidēmijas mazināšanai, novecošanās stabilizācijai, kā arī slimnīcu vides jomā. ASV Rodailendas štata Veselības departaments sadarbojas ar štata Mākslas padomi, un kopā radījušas ziņojumu par štata politiku mākslas un veselības stratēģijā. Priekšlikumi ietver ieguldījumus pētniecībā un koncentrē uzmanību uz mākslas prakses attīstīšanu, lai atbalstītu sabiedrības veselības jautājumus – atkarību likvidēšanu, veterānu garīgo veselību un hronisko slimību ārstēšanas līdzestību.

Īrijas stratēģiskajā rīcības plānā „Veselīga Īrija 2021–2025″ ir uzsvērta apņemšanās nodrošināt, ka „vietējām iestādēm tiek sniegts pietiekams atbalsts, lai ļautu īstenot ilgtermiņa stratēģisko kultūras un mākslas plānošanu vietējā līmenī” kā vienu no galvenajiem sabiedrības veselības un labklājības virzītājspēkiem.

Somijas valdība veselības politikas dokumentā „Labklājība, veselība un drošības veicināšana 2030″ ir uzņēmusies saistības palielināt mākslas pasākumu izmantošanu rehabilitācijā, palielinot sadarbību starp sociālās un veselības aprūpes, uztura, fizisko aktivitāšu un kultūras speciālistiem. Somijā koordinēti valsts centieni pārtop vietējos kultūras un labklājības plānos, pie kam tie balstās uz PVO ieteikumiem, nosakot mērķgrupas, proti, ģimenes ar maziem bērniem, veselības un sociālās aprūpes iestādēs un vecāka gadagājuma cilvēki, saistot to ar mākslas izmantošanu veselības uzlabošanai – no mākslas un kultūras prasību nodrošināšanas reģionā vai pilsētā līdz ģimenes ārsta kultūras receptēm. 

Savulaik esmu mēģinājis Latvijā ieviest sportošanas recepti. Vienkārši – ārsts izraksta aerobas un anaerobas kustības vismaz piecas reizes nedēļā. Pasaulē gana populāras ir kultūras un mākslas receptes. Labs piemērs ir Grieķijas Kultūras un sporta ministrijas un Veselības ministrijas kopēji radītās kultūras receptes; tā ir starpvaldību darba programma, kas vienlaikus apmāca māksliniekus un kultūras darbiniekus sabiedrības veselībā, bet veselības aprūpes darbiniekus kultūras un mākslas izpratnē.

No pašvaldību politikas piemēriem mākslas un veselības jomas simbiozē labs piemērs ir

Zviedrija. Skānes lēņa kultūras un veselības stratēģijā atzīts, ka centieni kultūras un veselības jomā ir neatņemama daļa no darba, kas vērsts uz vienlīdzīgu veselību, skaidri atzīstot nepieciešamību pēc vispārējas, atbilstošas piekļuves mākslai un kultūrai, lai veicinātu sabiedrības veselību. Šī pieeja ir daudzsološa, jo mākslas un kultūras infrastruktūra ir lielā mērā atkarīga no vietas, pilsētvides; arī tādas sarežģītas problēmas kā nevienlīdzība veselības jomā risināšanai biežāk ir nepieciešama lokāla pieeja. Atbilstoši Zviedrijas nostājai, pašvaldību balstītas kultūras intervences var efektīvi uzlabot fizisko veselību, veselības uzvedību un veselību noteicošos sociālos faktorus.

Un vēl viens – nu jau starptautisks projekts, kas izceļ ne tikai kultūras lomu sabiedrības veselībā, bet nu jau kultūras mantojuma lomu: Āfrikas Savienības programmā par 2021. gada tēmu noteica mākslu, kultūru un kultūras mantojumu, uzsverot nozares un kultūras darbinieku lomu labas veselības un labsajūtas veicināšanā, kā arī Covid–19 seku – sociālās un garīgās veselības problēmu mazināšanā. 

Māksla un kultūra veselības aprūpē ir moderna starptautiska virzība

Jauns apskats par kultūras, labklājības un veselības intervences pasākumiem, kas pasūtīts Eiropas Komisijas līdzfinansēta iniciatīvas projekta „Kultūra veselībai” ietvaros, rāda Eiropas valstu apņemšanos sadarboties, lai izstrādātu attiecīgus politikas ieteikumus. Apskats ir balstīts uz pārliecību, kā māksla var risināt globālas problēmas, piemēram, Covid–19 pandēmijas seku likvidāciju, dinamiskas pārmaiņas darbā un ekonomikā, kā arī norādītas turpmākās pētniecības un politikas rīcības iespējas.

Lai gan konkrētas politikas izstrādāšana mākslas, kultūras un veselības simbiozē paliek atsevišķu valstu ziņā, starptautiskās iniciatīvas un sadarbība nepārprotami palīdz leģitimizēt un iedrošināt valstis novērtēt mākslas iekļaušanu veselības politikā un veselības aprūpes sistēmā, kā arī rada iespēju starptautiskajiem partneriem mācīties vienam no otra.

Starptautiskā mērogā par mākslu un veselību ir ievērojama politiska interese, īpaši jautājumā par vienlīdzīgas un taisnīgas mākslas un kultūras pieredzes nodrošināšanu, kas vienlaikus atbalstītu sabiedrības veselību. Otrs politiskās intereses jautājums ir mākslas un radošuma iekļaušana veselības aprūpes iestādēs, mākslas uzticamības veidošana veselības aprūpes speciālistu un sabiedrības vidū, kā arī atbalsts radošiem praktizējošiem speciālistiem. Un tomēr – lielākā daļa politikas veidotāju mēdz runāt par mākslas un veselības attiecībām salīdzinoši vispārīgi. Nemaz nebūtu slikti, ja politikas veidotāji skaidrotu mākslas lomu sabiedrības veselības veicināšanā, jo pierādījumi liecina, ka ieguldījumi mākslā ir saistīti ar labākiem sabiedrības veselības rezultātiem, un – kas jau ir pierādīts – ieguldījumu samazinājumi mākslā negatīvi ietekmē sabiedrības veselību. 

Eiropas atzinums – lai veidotu mākslas un veselības simbiozes politiku, ir vajadzīga vienlīdzīga abu nozaru iesaiste. 

Globāli veselības aprūpes iestādes sabiedrības veselības un mākslas, kultūras saikni akceptē retāk un mazāk nekā mākslas iestādes un kultūras institūcijas. 

Cilvēkiem ir nepieciešamas dažādas augstas kvalitātes mākslas un kultūras līdzdalības iespējas visos dzīves posmos. Zemāks līdzdalības līmenis ir personām ar garīgās un fiziskās veselības vajadzībām, kuras potenciāli varētu gūt vislielāko labumu no iesaistīšanās mākslā.

Gan Latvijā, gan citur pasaulē – sabiedrības veselības mērķu īstenošanai būtiski būtu uzlabot mākslas un kultūras piedāvājumu cilvēkiem, kam pašlaik ir vismazākā piekļuve mākslai un kultūrai.

Starpnozaru rīcība starp veselības un mākslas politikas veidotājiem ir progresīvākā pieeja, jo tā norāda uz dažādu nozaru kopīgu atbildību par sabiedrības veselību un palīdz sabiedrības veselības vadītājiem saprast, ka ieguldījums iedzīvotāju emocionālajā un sociālajā labklājībā, izmantojot mākslu, ir arī ieguldījums sabiedrības veselībā.

Nepieciešams veidot ciešākas saiknes starp zinātni un mākslas, kultūras, veselības simbiozes politikas izstrādi 

Pasaules politikā, medijos, bet īpaši nevalstiskajā sektorā dienaskārtības veidotāji sāk pievērst uzmanību dažām konkrētām sabiedrības veselības jomām, kurās ir spēcīga pierādījumu bāze mākslas pielietošanai, piemēram, garīgā veselība, demence, novecošana, sāpes; ir nepieciešams spēcīgas pierādījumu jomas pārvērst politikā, īpaši attiecībā uz veselību noteicošajiem sociālajiem faktoriem. Pētījumi liecina par plašu spektru un mērogu, atspoguļojot politikas ekosistēmas sarežģītību, parādot, ka politikas veidotāji varētu darīt vairāk, jo īpaši sabiedrības veselības jomā. 

Uz pierādījumiem balstītas medicīnas zinātnes akadēmiskās aprindas tomēr objektīvi norāda, ka mākslas aizstāvība veselības aprūpē nereti pārspīlē mākslas pozitīvo ietekmi.

Gan mākslas, gan veselības politikas veidotājiem mākslas, kultūras un veselības aprūpes simbioze parasti nešķiet esam viņu ierastā darbības joma. Dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs skatījums uz valsts lomu mākslas un veselības jomas attīstībā – dažās valstīs valsts iestādēm ir aktīva loma mākslas un veselības jomas projektu pasūtīšanā, savukārt citās valstīs to vada mākslas un veselības jomas sadarbības partneri no nevalstiskā sektora. 

Lielākais politikas veidošanas dokumentu skaits (un īpatsvars) mākslas un veselības jomas simbiozē ir Somijā un Jaunzēlandē, un šajās valstīs visvairāk dokumentu nāk no valsts iestādēm, nevis no nevalstiskajām organizācijām.

Secinājumi 

Pasaules Veselības organizācijas apkopotie rezultāti no vairāk nekā 3000 pētījumiem liecina, ka mākslai ir liela nozīme veselības traucējumu profilaksē, veselības veicināšanā, kā arī slimību pārvaldībā un ārstēšanā visa mūža garumā. 

Pēdējā desmitgadēs ir ievērojami palielinājies pētījumu skaits par mākslas ietekmi uz veselību un labklājību. Un šie pētījumi parāda, ka mākslai ir vieta veselības aprūpē. Kultūras ministrijai un Veselības ministrijai ir iespējas kultūrvidi izmantot sabiedrības veselības labā.

Es nezinu, vai es pietiekami strukturēti atbildēju Viktoram Valeinim uz viņa jautājumu. Patiesībā žēl, ka līdz šim jautājumu par mākslas un medicīnas simbiozi Latvijā nekad nav uzdevis neviens kultūras vai veselības ministrs.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!