Pāris trīs miljoniņu: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte

Mārcis Bendiks

Vēlēšanas demokrātijā ir kā Ziemassvētki mazumtirdzniecībā: laika ritums gādā par cikliskumu, ar kādu tuvojas notikums, kura rezultāti pēcāk ietekmēs ilgāku laika sprīdi. Uzvarētāji vadīs, peļņu guvušie attīstīsies, un tā līdz nākamajam attiecīgā cikla notikumam. Un līdzīgi kā drēgnā rudens dienā jūs pēkšņi pārsteidz veikala telpās džinkstoši džinglbelli un citas popsīgas draņķības, arī vēlēšanas nāk ar saviem trokšņiem un piedāvājumiem.

Atšķirībā no lielveikalu akcijām un izpārdošanām priekšvēlēšanu politiskajā jampadracī kustība šķietami ir divos virzienos. No vienas puses, nāk piedāvājumi “pircējiem”, t. i., vēlētājiem, kuri ir kārdinoši un neatvairāmi, kā, piemēram, pensiju indeksācija ikurāt pirms pašām vēlēšanām. No otras puses, pie varas un naudas esošie cenšas pieskaņoties vēlētāju noskaņojumam, tajā pašā laikā neaizmirstot par savu kampaņu finansēšanas avotiem. Šajā ziņā raksturīga ir notikumu virkne ap Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu.

Atgādināšu, vēl pērn attparistu spice šādu NA piedāvājumu nekaunīgi apņirdza kā pilnīgi absurdu. Tagad, kad sabiedriskā doma ir nobriedusi un pārbriedusi, Rīgas domes vadība iekļaujas priekšvēlēšanu “izpārdošanā”, bet tās otrajā formā: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte. Un šajā ziņā izgaismojas gan dažas politiskās realitātes detaļas, gan iznāk arī kāds atgādinājums latviešu literārās valodas leksikas jomā.

Rīgu vada mērs Staķis, fīrējas viņa padomnieks Knoks un vicemērs Ķirsis, un formāli ir vēl pārītis vicemēru, kuri joprojām meklē savu vietu dzīvē. Tā vicemērs Edvards Smiltēns, kurš lielākoties veido Rīgas attiecības ar Mārupes hercogisti, Džungahorijas republiku un izklaidē pa kādam apkārt klīstošam ārzemju darbonim, pēkšņi ieraudzīja iespēju izcelties. Viņš taču arī grib būt nojaucēju priekšpulkā, lai arī pilsētas attīstība, jaunbūves un tamlīdzīgas lietas nav viņa atbildības (un, kā redzams, arī kompetences) lokā. Tā nu nāca viņa publiskā prātošana, ka okupekļa nojaukšanai vajadzēšot pat līdz 100 000 eiro. Ak, pasaulīt, kāds naivums!

Vicemērs Ķirsis drīz pēc tam nosauca skaitli “2 miljoni”, ko strauji pielaboja uz “pāris miljonu”. Te nu noderēs maza izziņa.

Vārds “pāris” kā lietvārds mums labi pazīstams tādos piemēros kā “cimdu pāris” vai “laulāts pāris”, bet tas var tikt lietots arī skaitļa vārda nozīmē, citēšu LLVV 6.1. sējuma 340. lpp., “4. nom.: pāris, ģen.: pāra vai divsk.: pāri; skait. nozīmē. Divi; arī nedaudz.”. Tātad “pāris” var būt gan tieši divi, gan nedaudz, tātad divi vai vairāk. Drusku. Konkrēts “pārītis”, kas pastaigājas parkā, ir divi personāži, bet pārītis latu, dienu vai aliņu ir “nedaudz”. Divi vai drusku vairāk. “Pāris dieniņu” kavēšana projekta nodošanā visbiežāk būs piecas, “pārītis” aliņu – kādi seši divos piegājienos. Ķirša “pāris miljonu” šobrīd ir piebremzējuši uz trīs.

Tiktāl leksika, tagad par aritmētiku. Vicemērs Smiltēns ir ne tik daudz naivs, cik pagalam atpalicis. Kovidiski astronomiskā naudas iztīrīšana attparistu ministrijās ir pilnībā mainījusi mērogus, ar kuriem progresīvo jenotu Rīgas domei jārēķinās asās politkonkurences apstākļos. Mēģināšu to ilustrēt “gultu mērogā”.

Par 100 000 senos laikos varētu sagādāt kādas 12 līdz 14 specializētas gultas Rīgas 1. slimnīcas vajadzībām. Bet 2021. gada rezultāti rāda, ka Pavļuta&Co iejūtīgā vadībā 120 gultas prasījušas 80 miljonus, kas iznāk kādi 660 000 eiro par vienību. Nu kā gan kāds var iedomāties, ka milzu dzelzsbetona konstrukciju var novākt par vienu sestdaļu no konkurentu iepirktas gultas cenas? Āksts, nudien.

Un vicemēra Ķirša “pāris” miljonu, kas izrādījās “trīs”, ir mazāk par piecām jaunajām gultiņām, tātad lētāk nekā Smiltēna 14. Tās gan bija vecās, bet tas bija tad. Tagad ir vēlēšanas, un, tām gatavojoties, ir gan jādod vēlētājiem kāds gandarījums, gan jāuzpilda partiju politkara kase. Ziemassvētki ir katru gadu, bet vēlēšanas drusku retāk.

Pārpublicēts no aprinkis.lv