„Pareizā” VID ģenerāldirektora izvēle: Latvijā konkursi ir godīgi tikai tad, ja tajos uzvar attiecīgā brīža ministram vajadzīgs cilvēks

Pagājušā gada oktobrī Valsts kanceleja izsludināja konkursu uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu, kurš atbrīvosies šī gada februārī pēc tam, kad savu termiņu būs novilkusi līdz šim nekompetentākā VID vadītāja Ieva Jaunzeme.

Novembra sākumā Valsts kanceleja saņēma 20 pretendentu pieteikumus, no kuriem konkursa komisija pēc atbilstības prasībām pārbaudes uz otro kārtu atsijāja 7 pretendentus.

Otrajā konkursa kārtā novembra beigās noritēja šo pretendentu pārrunas ar konkursa komisiju, kuru vadīja Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis, un kuras sastāvā bija Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāre Baiba Bāne, Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš, CERT.LV vadītāja Baiba Kaškina un finanšu ministra padomniece Sanda Liepiņa.

Pēc pārrunām ar pretendentiem konkursa komisija izvēlējās 3 kandidātus, kuriem trešajā kārtā bija jāizpilda dažādi personāla atlases kompānijas testi, pēc kā, apkopojot otrās un trešās kārtas rezultātus, vajadzēja tikt noskaidrotam konkursa uzvarētājam, kurš saskaņā ar Valsts kancelejas mājaslapā publicēto konkursa nolikumu tiktu virzīts Ministru kabinetā apstiprināšanai amatā.  

Protams, oficiāli skaitās, ka VID ģenerāldirektoru atradīs atklāta konkursa rezultātā. Tomēr tālākie notikumi liecina, ka Latvijā konkursi ir godīgi tikai tad, ja tajos uzvar attiecīgā brīža ministram vajadzīgs cilvēks.

Konkursa trešā kārta norisinājās no 11. līdz 13.decembrim, bet personāla atlases kompānija savus rezultātus iesniedza Valsts kancelejā 15.decembrī. Tomēr savādā kārtā jau 13.decembrī notika J.Citskovska un finanšu ministra Arvila Ašeradena (Jaunā vienotība) tikšanās.

Par ko abi kungi runāja šīs tikšanās laikā, nav plaši zināms, bet tālākā notikumu attīstība liecina par iespējamu iepriekšējo plānu korekciju.

Proti, pilsētā jau pirms konkursa klīda runas, ka A.Ašeradenam ir prātā “savējais” kandidāts uz VID ģenerāldirektora amatu. Tomēr brutāli izvirzīt savu kandidātu uz tik svarīgu amatu bez formāla konkursa nevarēja atļauties pat tāds cilvēks kā A.Ašeradens. 

Tādēļ viens no iespējamiem plāna variantiem bija ļaut konkursam noritēt savu gaitu, un gadījumā, ja A.Ašeradena kandidāts spētu izturēt konkursu, viņš tajā uzvarētu un nebūtu nepieciešams veikt jebkādas korekcijas.

Gadījumā, ja A.Ašeradena kandidāts nespētu izturēt konkursu vai izrādītos prasībām neatbilstošs, kā variants tika apspriesta iespēja konkursu kaut kādu iemeslu dēļ pasludināt par neizdevušos, un tad A.Ašeradens virzītu savu kandidātu nu jau kā kandidātu “no malas”.

Vienlaikus klīda runas arī par to, ka A.Ašeradenam, kā jau profesionālam mahinatoram pienākas, ir padomā vēl viena kandidāte, kuru viņš arī personīgi bija uzrunājis piedalīties konkursā, – pašreizējā Valsts zemes dienesta (VZD) vadītāja Vita Narnicka.

Iemesli, kāpēc A.Ašeradenam bija nepieciešama arī V.Narnickas dalība konkursā, ir vairāki. Pirmkārt, vienmēr vajag nodrošināties ar rezerves variantu. Otrkārt, V.Narnicka iepriekšējos gados ir apliecinājusi sevi kā paklausīga ierēdne, ar kuras klusu piekrišanu apsviedīgi ļaudis var izbīdīt lielāka un mazāka apjoma IT iepirkumus valsts pārvaldē. Un, treškārt, V.Narnickas pārvietošana uz VID atbrīvotu citu mazāk, bet vienalga ietekmīgu amatu valsts pārvaldē – VZD ģenerāldirektora vietu.

Protams, A.Ašeradens zina, ka V.Narnicka pirms kļūšanas par VZD vadītāju daudzus gadus vadīja VID IT pārvaldi un viņas tiešā pārraudzībā VID slēdza līgumus par desmitiem miljoniem eiro ar dažiem uzņēmumiem, kuriem bija ne tikai aizdomīgi īpašnieki (par kuriem plašu pētījumu publicēja žurnāls “Forbes”), bet kuriem bija arī aizdomīga aizkulišu saistība ar pašu V.Narnicku – ieskaitot viņas brāļa saistību ar dažiem IT uzņēmumiem, agrākās vietnieces pašreizējo darbu lielāko VID līgumu uzvarētāju uzņēmumā, kā arī pašas pieķeršanu privātos kontaktos ar šo lielāko iepirkumu uzvarētāju pārstāvjiem.

Vienlaikus A.Ašeradens zina arī to, ka VID IT sistēmās tuvākajos gados ir paredzēts investēt vēl desmitiem miljoniem eiro, un tieši V.Narnicka ir vispateicīgākais kandidāts palīdzēt “pareizajiem” uzņēmumiem uzvarēt šo līdzekļu apguvē. Un fakts, ka viņai nav jelkādas izpratnes par nodokļu iekasēšanu, vai tas, ka arvien pieaug to cilvēku skaits, kuri uzdod jautājumus par V.Narnickas atbilstību pat VZD direktores amatam, ir pavisam otršķirīga lieta.

Cik saprotams, par V.Narnickas kandidatūru iestājas politbiznesmeņi, kuri jau ir apsildījuši rokas IT iepirkumos ar viņas klātbūtni vai vēlas to darīt. Savukārt par otru, pagaidām slepeno A.Ašeradena kandidātu, kurš nespēja izturēt konkursu, iespējams, kādu vārdu aizliek tādi ietekmi zaudēt negriboši personāži kā Sarmīte Ēlerte un citi. Viņiem “savs” VID ģenerāldirekotrs ir vajadzīgs kā gaiss, lai turpinātu pelnīt ar iedomātu un/vai patiesu ietekmi tāpat kā līdzšinējās VID ģenerāldirektores I.Jaunzemes laikā.

Ironiskā kārtā A.Ašeradena plānus nedaudz izjauca konkursa komisija, kuru bija sastādījis pats A.Ašeradens. 18.decembrī komisija tikās uz konkursa rezultātu apstiprināšanas sapulci. Pēc rezultātu apkopošanas izrādījās, ka konkursā ir uzvarējusi pavisam cita kandidāte – „nevienam nezināma” VID darbiniece Baiba Šmite-Roķe.

Konkursa komisijas rezultāti radīja neērtības A.Ašeradenam. No vienas puses, būtu grūti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc augstāko novērtējumu saņēmusī kandidāte netiek virzīta apstiprināšanai Ministru kabinetā. No otras puses, nedrīkst pieļaut, ka svarīgajā amatā nokļūst cilvēks, par kuru nekas nav zināms, pat ja tas ir uzvarējis konkursā.

Tādēļ J.Citskovskis izdarīja visu, lai šie konkursa rezultāti tiktu noslepenoti, un pieturēja tos līdz 27.decembrim, ļaujot A.Ašeradenam aiziet atvaļinājumā un iegūstot laiku izdomāt stratēģiju izejai no neērtās situācijas.

Izeja no neērtās situācija izrādījās pat Latvijas valsts pārvaldei neordinārs risinājums – oficiāli J.Citskovskis Valsts kancelejas vārdā nosūtīja A.Ašeradenam divu kandidātu vārdus – konkursā augstāko novērtējumu saņēmušās B.Šmites-Roķes un finanšu ministram izdevīgākas V.Narnickas.

Nav gan skaidrs, kā J.Citskovskis iztēlojās šāda konkursa rezultāta tālāko gaitu – vai kandidātēm tagad būs jācīnās peldkostīmos arēnā A.Ašeradena priekšā? Turklāt, apzinoties, ka šāds “risinājums” izsauks mediju un sabiedrības neizpratni, A.Ašeradens un J.Citskovskis izmantoja seno Latvijas ierēdniecības tradīciju nopludināt iespējamu rezonansi raisošu informāciju tieši pirms brīvdienām ar valsts ziņu aģentūras LETA palīdzību.

Tagad, kad brīvdienas ir pagājušas, skatīsimies, kādu ceļu izvēlēsies A.Ašeradens – vai viņš no divām kandidātēm izvēlēsies sasmērējušos, bet acis pieverošo V.Narnicku, vai atradīs veidu, kā atcelt konkursa rezultātus un virzīt savu “neatkarīgo” kandidātu.

Savukārt mums pārējiem atliek tikai uzdot jautājumu – kad beidzot Latvijā valsts pārvaldē notiks kaut viens godīgs konkurss?

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!