Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI!

KATRĪNA IĻJINSKA

Trešdiena bija lieliska diena, es biju nostrādājusi vienu mēnesi un uzzinājusi par politisko virtuvi un valsts pārvaldi vairāk, nekā visa līdzšinējā mūža garumā, un šo mēnesi es varēju atzīmēt ar aiziešanu uz raidījumu “Krustpunktā” parunāt par būvniecību. Raidījuma galvenā tēma bija ieskicēta: iepriekšējā svētdienā raidījums “De Facto” bija publicējis sižetu par to, ka “Rere grupas” uzņēmumi kavē virkni lielu būvobjektu, bet joprojām uzņemas jaunus pasūtījumus. Galvenā problēma, kāpēc būvdarbu pabeigšana tiek kavēta, ir fakts, ka uzņēmumam ir finanšu grūtības un tas nemaksā apakšuzņēmējiem. Attiecīgi gaidāmā radio raidījuma tēma bija – ko darīt, kā risināt šo jautājumu? 

Raidījumam es gatavojos, kā parasti, iedziļinoties tēmā – aprunājos ar Būvniecības politikas departamentu, ar valsts sekretāru, ieguvu piemērus no dzīves, izlasīju Ministru kabineta noteikumus par šo tēmu, izpētīju pat darba tirgu un ministrijas sagatavoto 60 pasākumu plānu birokrātijas mazināšanai būvniecībā. Kamēr sagatavojos raidījumam, es sapratu, ka no PR viedokļa vislabāk uz raidījumu būtu iet pašam ministram, taču diemžēl pagrozīt viņa kalendāru un sagatavoties raidījumam viņa gadījumā nebija iespējams. 

Ministram darba laikā, no pulksten 8:30 līdz 17:00 bija ieplānotas astoņas tikšanās. Rīts viņam sākās Latvijas Bankā, tiekoties ar Mārtiņu Kazāku, kurā es sākumā piedalījos, bet pēc tam mani palūdza iziet, tam sekoja tikšanās ar Inesi Galanti, pēc tam atnāca Rihards Rāviņš, tad bija “Vācijas brīfs” – gatavošanās komandējumam, kas sāksies jaunnedēļ, tad bija jāaizbrauc uz LMT biroju, kur notika “Eksporta barometrs 2024” pasākums, pēc tā cauri visai pilsētai ministram bija jāaizbrauc uz Saeimu, kur notika ZZS frakcijas sēde, tad jāatgriežas ministrijā un jānoklausās “brīfs par ES daudzgadu budžetu”, par kuru diskutēs nākamajā dienā Ministru kabinetā un visbeidzot vēl jāpaspēj uz TV24 raidījumu “Ziņu TOP”. Cik produktīva var būt šāda diena, spriediet paši, bet katrā ziņā raidījumam “Krustpunktā” es te vietu neatrodu. Raidījums iekrita vienā laikā ar “Eksporta barometru 2024”, un, ja man būtu jāizvēlas no savām profesionālajām pozīcijām, tad es ministra vietā neietu uz slēgtu, būtībā svinīgu pasākumu, kuru pārraida tikai Facebook lapā ar mazu auditoriju, bet ietu uz Latvijas radio, kuru klausās tūkstošiem cilvēku visā Latvijā runāt par tēmu, kura skar visu sabiedrību un tautsaimniecību kopumā un sasniedz arī Valaiņa elektorātu. Bet kurš tad var ieklausīties padomnieces padomos? Valainis savu padomnieci, t.i. mani, jau bija pārvērtis būtībā parastā preses sekretārē, kura aizvieto ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļu, jo problēmu ar tās nodaļas nekompetenci risināt ir nepatīkami.

Gatavojoties raidījumam, es atcerējos Cilvēkkapitāla attīstības padomes sēdi – to pašu, kurā Uldis Augulis teica, ka negrasās neko uzlabot, kamēr būs ministrs. Atcerējos tāpēc, ka, atskaitot šo kliedzošo izteikumu, tur skatīja arī citu, specifisku jautājumu, kas tagad man noderēja. Proti, pilotprojektu būvniecībā. Dažādas iestādes, tostarp NVA, bija vienojušās par labu lietu – pamainīt veidu, kā tiek apmācīti pieaugušie cilvēki, kuri ir bez darba. Kā tiek mainīta cilvēku kvalifikācija, lai viņi nevis vienkārši par valsts naudu aizietu kaut kādos kursiņos un turpinātu sēdēt mājās, jo apgūtās prasmes nav pieprasītas, bet rīkotu apmācības, balstoties uz reālo darba tirgus pieprasījumu. Tātad pilotprojekts, kurš, es ceru, četru mēnešu laikā ir pavirzījies tālāk par idejas līmeni, paredzēja apmācīt 600 betonētājus. Jā, 600 nevis 60 vai 6. Es nepārrakstījos – Latvijā šobrīd iztrūkst 600 betonētāju. Kā tu pabeigsi objektu, ja nav, kas strādā? Pareizi – nekā. Tātad, ir problēmas ar darbaspēku. Kur ir palicis darbaspēks, mēs visi ļoti labi zinām – tas ir Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā un visur citur, bet ne Latvijā. 

Iezīmējot problemātiku, valsts sekretārs man pastāstīja gadījumu no dzīves. Bija Latvijā tāds uzņēmums SIA “Prospere Pro” – logu ražotājs, kurš nodarbināja cilvēkus, Ulbrokā veicot darbu ar pievienoto vērtību. Tad nu šis uzņēmums bija kļuvis par apakšuzņēmēju kādam Salaspils domes pasūtījumam, kuru uzvarēja ģenerāluzņēmējs, es nezinu, kurš. Situācija izvērtās tā, ka logu ražotājam par darbu nesamaksāja. Viņš sūdzējās Salaspils domē, rakstīja visām iestādēm, bet pilnīgi visi atbildēja, ka viņus tas neinteresē, tieciet paši galā. Nu, tāda ierasta prakse, kas tur liels, kādam nesamaksāja… bet, tā kā tēma man ir tuva, es tomēr negribētu apstāties pie pozīcijas “kas tur liels?”, bet gribētu paturpināt ķēdīti, kuru, acīmredzot, neredz ne “Vienotība”, ne pakaļ skrējēji ZZS, un koalīcijas partneri “Progresīvie” arī paklusē, jo viņiem lielākas problēmas, starp citu, arī būvniecībā. 

Tātad, kas notiek, ja nesamaksā apakšuzņēmējam? Jebkuram, protams, bet šoreiz mums par piemēru ir ražotājs un īsais kurss grāmatvedībā, kuru es esmu izjutusi uz savas ādas.

Pirmkārt, tiek iznīcināts viens ražojošs uzņēmums. Uzņēmuma vadītājs, apzinoties, ka pasūtītājs nav kaut kāds kaktu kantoris, bet viena turīga Latvijas pašvaldība, ir uzticējies, par savu naudu iepircis materiālus, visticamāk, maksājot avansā. Viņš ir saražojis logus, un tagad viņam jāmaksā darbiniekiem algas. Uzņēmējs ir izrakstījis rēķinu ģenerāluzņēmējam, piemēram, mēneša sākumā, ar dāsnu apmaksas termiņu, teiksim, 60 dienas. Man nav informācijas, kāda bija reālā pasūtījuma summa, bet vieglākai rēķināšanai pieņemsim, ka tā bija 100 tūkstoši eiro + PVN. Un pieņemsim, ka uzņēmums nodarbināja piecus cilvēkus ar algu “uz rokas” 1000 eiro – jā, kādam vairāk, kādam mazāk, bet vidējam pieņēmumam, domāju, reālistiski. Tātad, lai saražotu logus, izejvielām uzņēmējs ir iztērējis ap 30 tūkstošiem eiro. Ja pasūtījis izejvielas Latvijā, tad jāpieskaita PVN, kas ir 6300 eiro. Tātad 36,3 tūkstošus viņš ir samaksājis uzreiz vai pa daļām. Tālāk viņš tērē elektrību, apkuri, telpas un iekārtas, skaita nolietojumu, jo paļaujas, ka viņam par darbu samaksās, jo pasūtītājs taču ir pašvaldība. Viņš saražo logus un piegādā tos ģenerāluzņēmējam, izrakstot tajā pašā mēnesī rēķinu. Pienāk nākamā mēneša sākums un viņa grāmatvede iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā atskaites. Pirmkārt, līdz 15.datumam, atskaiti par nodarbinātajiem. Nodarbināti ir pieci cilvēki, kuri “uz rokas” saņem 1000 eiro. Tātad, katrs no šiem cilvēkiem uzņēmējam izmaksā 1700 eiro. Ja viņš ir godprātīgs uzņēmējs, viņš uz laiku “aizņemas” naudu jeb apgrozāmos līdzekļus no tiem ienākumiem, kurus radījuši citi pasūtījumi, un samaksā darbiniekiem 5000 eiro algās. Principā viņš tērē uzņēmuma peļņu, kuru varētu novirzīt, teiksim, jauna ripzāģa iegādei. Un tikko grāmatvede ir iesniegusi atskaiti, uzņēmējam ir jāsamaksā vēl 3500 eiro nodokļos par darbiniekiem – sociālais, ienākumu, riska nodeva utml. Te viņam ir izvēle – samaksāt uzreiz vai pagaidīt. Ja viņam ir nauda, viņš maksās uzreiz, jo nākamajā dienā viņam sāks uzrēķināt procentus jeb soda naudu. Soda nauda ir tāda, ka jebkurš adekvāts uzņēmējs, ja vien viņam ir nauda, maksās uzreiz. Soda nauda ir 18% gadā. Tādu kredītu neviens uzņēmums atļauties vienkārši nevar, nerunājot jau par ražotājiem. Un tā kā mūsu piemērā uzņēmums nav viendienīte, viņam visticamāk ir arī citi pasūtījumi, tad pieņemam, ka 3500 eiro viņam atradīsies un viņš samaksā nodokļus par darbiniekiem. Viņš turpina gaidīt 60 dienas, kad pasūtītājs norēķināsies par viņa, visticamāk, lielāko pasūtījumu. Bet pienāk 25.datums un viņa grāmatvede iesniedz nākamo atskaiti – PVN deklarāciju. Tajā grāmatvede ieraksta visus izrakstītos rēķinus un tikko tas ir izdarīts, neskaitot citus objektus, tieši par konkrēto Salaspils objektu uzņēmējs uzreiz ir parādā valstij 21 tūkstoti eiro – 21% no 100 tūkstošu pasūtījuma. Bet šīs naudas viņam nav, tā ir liela summa. Viņam ir jāizvēlas – vai pagaidīt, kamēr samaksās pasūtītājs, bet tad tas maksās dārgāk, ar VID soda naudu, vai arī atkal “aizņemties” no citu pasūtījumu peļņas un samaksāt uzreiz. Protams, viņš atkal paļaujas, un atkal samaksā valstij 21 000 eiro avansā. Kopš pasūtījuma saņemšanas būtībā ir pagājuši divi mēneši, šajā laikā viņš ir iztērējis 36 300 izejvielām, 8500 algām un nodokļiem, 21 000 samaksājis PVN, tātad kopā 65 800 eiro. Vēl viņam ir bijuši transporta izdevumi, nolietojums un visādi sīkumi. Būtībā no 100 tūkstošiem, ko viņš tikai potenciāli cer saņemt, viņš ir iztērējis 70 tūkstošus un turpina cerēt, ka tūliņ, tūliņ viņam samaksās pasūtītājs. Bet laiks iet, 60 dienas paies apmēram nākamā mēneša vidū, kad viņš jau atkal būs iesniedzis atskaiti par nodarbinātajiem. Tā arī notiek – viņa grāmatvede atkal iesniedz atskaiti par nodarbinātajiem un viņš atkal iztērē 8500 eiro. Un tad pienāk rēķina apmaksas termiņš, kuru viņš gaidījis divus mēnešus! Bet nauda neienāk. 

Uzņēmējs ir iztērējis nepilnus 80 tūkstošus eiro, bet viņam nesamaksā. Viņš ir paļāvies uz to, ka pasūtītājs ir pašvaldība! Bet viņam tāpat nesamaksā.

Viņš sāk strīdēties un rakstīt vēstules visapkārt, saņem vēstules, ka “tā nav mūsu darīšana”, bet kontā turpina svilpot vējš. Viņš cer, ka viņam samaksās un neatlaiž darbiniekus, turpina “aizņemties” no citu objektu peļņas, turpina cīnīties un ar laiku pārstāj maksāt nodokļus, jo vienkārši nav, no kā. Viņš kļūst par nodokļu parādnieku un mēģina izskaidrot situāciju VID, bet tur viņu nedzird. Viņam uzrēķina soda naudu 18% gadā, gandrīz kā “ātrajā kredītā”. Bet viņš joprojām neatlaiž darbiniekus – viņš maksā viņiem algas, bet nesamaksā par viņiem nodokļus. VID viņu ieliek “melnajā sarakstā” kā sūrāko nodokļu nemaksātāju. Nodokļu parāda dēļ viņš nevar iegūt nevienu valsts vai pašvaldību pasūtījumu. Bet viņš vēl cīnās! Uzņēmējs turpina cīnīties par saviem darbiniekiem, kuri ir savas jomas profesionāļi, un tādus nevajag atlaist. Vajag atrisināt krīzi un strādāt tālāk, viņš taču ir uzņēmējs! Uzņēmējs labi zina, ka, atlaižot darbiniekus, atrast citus vietā pēc tam būs ļoti grūti, šie varbūt aizies uz citu uzņēmumu un kur tad viņš meklēs vietā? Un tā viņš turpina cīnīties, bet viņam kā nemaksāja, tā nemaksā… un pienāk bankrots, pienāk diena, kad ir jāatlaiž visi. Viņš ir parādā valstij nodokļus ar soda naudām, viņš ir radījis piecus bezdarbniekus, kuri tūliņ, tūliņ ies saņemt bezdarbnieka pabalstu no valsts, viens no pieciem cilvēkiem aizbrauks strādāt uz Īriju.

Uzņēmējs ir pazaudējis biznesu, bet Latvija ir pazaudējusi vienu ražotāju, kurš maksāja nodokļus, nodarbināja cilvēkus un uzturēja ierēdņus. Tikai tāpēc, ka visiem vienalga, ražojošs uzņēmums ar pieciem darbiniekiem ir pārvērties par vienu aizbraucēju un vēl četriem bezdarbiniekiem, kuriem jāmaksā pabalsts. Valsts uzņēmējam atņems visu – izpārdos iekārtas, ēkas, datorus. Un nosegs.. nē, ne nodokļus. Soda naudu nosegs! Nodokļu parāds paliks un uzņēmējam vēl būs slikta reputācija. 

Pie kā mēs palikām? Jā, es taču gatavojos raidījumam…

Tātad, mēs tagad par nodokļu maksātāju naudu “ražosim” 600 betonētājus, jo tos, kas mums bija, mūsu valsts ir pēc augstāk minētā piemēra pati ir aizdzinusi strādāt citur, ārpus Latvijas. Kā aizdzinusi? Nosakot, ka jāuzvar zemākajai cenai, bet detaļas nav svarīgas. Un tāpēc ģenerāluzņēmējs, lai piedāvātu zemāko cenu jau iepriekš, ir “ierēķinājis”, ka viņš nesamaksās apakšuzņēmējiem… vai maksās algas aploksnē, vai vēl kaut kā izgrozīsies, bet viņam vajag nodrošināt zemāko cenu, lai varētu iegūt pasūtījumu! Un tā ģenerāluzņēmējs kādu apčakarē – vai nu apakšuzņēmēju, vai valsti, apakšuzņēmēji bankrotē, strādnieki brauc prom, un visa Latvijas sabiedrība apmaksā jaunu darbinieku “ražošanu”, pārkvalifikāciju un, protams, visādu indiešu un pakistāņu ievešanu. Jo nav jau, kas strādā. Paši aizdzinām.

Ārpus Latvijas šobrīd dzīvo vairāk nekā 240 000 Latvijas pilsoņu. Ne nepilsoņu, ne kaut kādu citu iedzīvotāju, bet cilvēku ar Latvijas pilsoņu pasēm.

Ko tad darīt? Neticēsiet! Neko! Viss jau ir izdarīts! Visu izdarīja lielā mērā “Nacionālā apvienība”. Vai Viktors Valainis to zina? Varbūt, bet visticamāk, ka nē. Gatavojoties raidījumam, es uzzināju, ka 2022. gada 5. jūlijā, laikā, kad ministri mainījās, bet tomēr Ekonomikas ministriju ilgstoši vadīja NA, tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 419, kuri nosaka, kādi nosacījumi ir obligāti ietverami publisko būvdarbu līgumos. Tur ir daudzi labu punktu, bet viens no tiem – 63. panta piektā daļa, kas nosaka, ka pasūtītājam ir tiesības paredzēt līgumā norēķināšanos ar apakšuzņēmējiem pa tiešo. Ko tas nozīmē? 

MK noteikumi saka – ja pasūtītājs, teiksim, “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ), vēlas, tas var iestrādāt līgumā ar ģenerāluzņēmēju tādu punktu: ja apakšuzņēmējs ir darbu izpildījis un ir parakstīts pieņemšanas – nodošanas akts, bet ģenerāluzņēmējs nesamaksā, tad apakšuzņēmējs var šo rēķinu kopā ar aktu nosūtīt pa taisno pasūtītājam un pasūtītājs to apmaksā, noņemot šo summu no nākamā maksājuma ģenerāluzņēmējam. 

Nu, vai nav brīnišķīgi? Klāt paņemam izcilo EM super ekspertes Olgas Feldmanes 60 punktu birokrātijas mazināšanas plānu, un tu esi “šokolādē”. Ministrs varētu iet uz raidījumu stāstīt, kāds viņš ir malacis! To, ka MK noteikumi pieņemti “Nacionālās apvienības” ministrēšanas laikā varētu izlaist un pasniegt labās pārmaiņas savā mērcītē – pateikt, ka tas ir Ekonomikas ministrijas sasniegums, nenorādot partiju. Pilnīgi neviens nevar rādīt ar pirkstu un kaut ko pārmest! Ekonomikas ministrija šajā gadījumā patiešām ir izdarījusi visu, kas ir tās spēkos, lai uzlabotu situāciju! Ja Valainis būtu iedziļinājies tēmā un aizietu uz raidījumu ar plašu sasniedzamību, viņš tajā justos kā kungs un karalis – būtu izdarījis labu darbu, ieguvis pozitīvu publicitāti, pacēlis tautsaimniecībai būtisku tēmu, iespējams, pat diskusijās rastos jaunas idejas situācijas uzlabošanai. Vieni vienīgi plusi! Bet nē, viņam šodien astoņas tikšanās.

Pienāca pulksten 13:00. Visu raidījumu es neatstāstīšu, to varat noskatīties arhīvā (palasiet arī komentārus, tie ir lieliski), tajā piedalījās dažādi cilvēki, tostarp VNĪ pārstāvis. Spriedām mēs arī par dažādiem citiem aspektiem, es ieturēju savu līniju, aizstāvēju ministriju, līdz apakšuzņēmējiem arī nonācām.

VNĪ ir valsts lielākais būvdarbu pasūtītājs – caur to iet visi lielie objekti. Ko mēs uzzinājām raidījumā? To, ka VNĪ neuzskata par vajadzīgu šo MK noteikumos jau iestrādāto iespēju norēķināties ar “apakšniekiem” ielikt savos līgumos. “Lai paši tiek galā, mēs tur nejauksimies,” raidījumā saka VNĪ pārstāvis. Pārstāvis iestādei, kura ir Finanšu ministrijas jeb “Vienotības” pakļautībā. Jā, VNĪ pārstāvis Kaspars Maračkovskis raidījumā pateica, ka VNĪ ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar apakšuzņēmējiem, ar uzņēmumiem, ar ražotājiem, ar cilvēkiem un strādniekiem. Un te mēs atgriežamies pie tā, ka “Rere grupa” nevar pabeigt objektus, jo nemaksā apašuzņēmējiem.

Regulējums ir, bet mēs to negribam izmantot, jo mums ir pofig.

Nē, nu jā.

Bet tas vēl nav viss! Es gribētu tomēr paturpināt notikumu ķēdīti un parunāt par to, kas par to visu maksā, pavisam īsi. Tātad, ja VNĪ objektā ir iesaistīta Eiropas Savienības fondu nauda, bet tas netiek pabeigts laikā, tad mēs zaudējam ES fondu naudu un par to maksājam paši. Arī tu, lasītāj. Ja tur nav iesaistīta ES nauda, tad tāpat mēs visi par to maksājam, jo objekts jau lētāks nepaliek. Ja būvnieks sāk prasīt termiņa pagarinājumu, tad pieaug būvniecības izmaksas, jo ilgāk ir jāīrē žogs, ilgāk jānomā sastatnes, ilgāk jālieto gaisma un instrumenti, jāmaksā procenti par naudas izmantošanu, vienalga, vai bankā vai nebankā. Arī par to maksājam mēs visi, arī tu, lasītāj. Un tad notiek tiesvedības, un kamēr tās notiek, tikmēr pieaug būvniecības izmaksas inflācijas dēļ, un darbaspēka izmaksas arī aug. Bet uzbūvēta slimnīca kā nav, tā nav… Uzbūvēts ugunsdzēsēju depo kā nav, tā nav. Universitāte kā nav, tā nav. Cilvēki turpina braukt prom, uzņēmumus slēdz ciet, VID turpina skaitīt naudu, bet EM koridoros mēs plānojam, kā no jauna apmācīt 600 betonētājus. Un tā

mēs visi draudzīgi maksājam par šo farsu tikai tāpēc, ka “Vienotības” VNĪ nav iestrādājusi līgumā opciju norēķināties ar godprātīgajiem apakšuzņēmējiem. Jo vienkārši negribējās.

Pēc raidījuma es aizgāju pusdienās ar pazīstamu baņķieri un turpināju slavēt Valaini, sakot, ka tūliņ mēs pamainīsim visu sistēmu. Es pabeidzu darbus un aizgāju priecīga mājās – man bija labs garastāvoklis, jo es biju izdarījusi kaut ko jēdzīgu – norādījusi uz ačgārnību un, ņemot vērā, ka Valainis mani uz to raidījumu palaida, es ticēju, ka ir cerība!

Nākamajā dienā es atnācu uz darbu agri un, satiekot ministru viņa kabinetā, gāju stāstīt, cik labi man gāja raidījumā! Viņš nedzirdēja. Skatoties telefonā un nepaceļot acis, viņš pateica, ka nākamreiz, ejot uz raidījumu, ir jāsaskaņo viedoklis ar partijas viedokli… es nosmīnēju un aizgāju. Man bija skaidrs, ka esmu aizvainojusi “Vienotības” jūtas, bet viss pārējais nav svarīgi. Nākamreiz? Nopietni?

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!