AIGARS PRŪSIS
Okupācijas sekas nav tikai pieminekļi, nelojāli kolonisti u.c. grūtības. Politiķi, kuri iedzīvojušies turībā, strādājot tikai valsts darbā, nesamērīgi atalgoti amati dažādās padomēs, speciālie lidojumi, oficianti, kuri pienes tēju sapulcēs u.c. labumi nav nekas jauns.
Tieši tāpat bija PSRS, ko faktiski vadīja komunistisks oligarhāts, baudot visus iedomājamos un pat neiedomājamākos labumus, kamēr pārējie dzīvoja trūcīgi vai pat nabadzīgi.
Lai arī mūsdienās atšķirības starp “eliti” un pārējiem nav tik nesamērīgi lielas kā padomju laikā, daudzas Latvijas PSR tradīcijas palikušas arī šodien un tā nav tikai bieži piesauktā birokrātija un pārkontrolētība sīkumos.
Tikpat valsti bremzējoša parādība ir “ideoloģiski pareizā stāja” vai vismaz tādas izrādīšana arī nekur nav zudusi. Piemēram, nelegālās migrācijas krīze neradās tagad, tā sākās jau sen, vienkārši vēl pirms pieciem gadiem amatpersonas par to nedrīkstēja izteikties negatīvi. Ja kāds sociāli aktīvais par to ierunājās, ieskaitīšana ksenofobos vai pat nacistos bija nodrošināta.
Līdzīgs stāsts par integrāciju, kuras izgāšanās bija acīmredzama, taču par problēmām izpausties nedrīkstēja, tas varēja nepatikt Maskavai un galu galā integrācijas piltuvē desmitgadēm bira budžeta miljoni. Kamēr klajas naidīguma izpausmes, ja ne klusējoši, tad pacietīgi tika pieņemtas gan. Tikmēr 9.maijā salocīts slotaskāts ar Krievijas karogu latvietim varēja sabojāt visu atlikušo mūžu.
Un tās nav epizodes no pērnā gadsimta, tas taču bija nesen. Padomju laika palieka nav tikai prasība latviešu jaunietim zināt krievu valodu, kad viņš meklē darbu.
Arī tūkstošiem eiro prēmija pie algas priekšniecībai, bet termokrūze ar logo padotajam, ir okupācijas laika tradīcija.
Agrāk taču bija tāpat – par labu darbu kolektīviem piešķīra vimpeļus un ceļojošos karogus, kamēr komunistiskā elite iepirkās specveikalos un devās uzlabot veselību uz ārzemēm.
Latvijai ne tikai vajadzētu tiekties būt labākai par citiem, tādi arī varam būt, taču ar pagātnes ieradumiem tas neizdosies.
Avots: platforma “X”
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Tajā publikā nevar saredzēt nevienu gaišu galvu. Trakākais ir tas, ka viņi paši tic savai ekskluzivitātei.
Kuras okupācijas sekas tās ir? Krustnešu, poļu, zviedru, krievu vai vācu?
Cik var malt vienu un to pašu! Mums “brīvībā” teju divas paaudzes ir uzaugušas, bet pie vainas vēl aizvien okupācija.
..mēs nevēlamies redzēt, ka mums ir nevis ārējā okupācija, bet gan iekšējā, ka vara ir ierēdņiem un politiķiem, kuri lieliski kopē Eiropes sliktākās ieražas un tradīcijas. Vienkārši mums tas viss notiek tā provinciāli un pāķiski, un nevis ar glanci kā “civilizētajos rietumos”.
Tās nav “okupācijas” sekas, tās ir vēl senākas tradīcijas. Var palasīt Garlība Merķeļa grāmatu “Latvieši”. Senatnē kungiem ne tikai pienesa tējas un locīja muguras, bet pat bučoja mēteļa malas un piedurknes. Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” arī ir labi aprakstīts kā pielīda augstākā hierarhijā esošiem. Un mūsdienās katrs var redzēt darbavietās, kā zemā un vidējā līmeņa menedžeri “lien”, ja tā var izteikties, lielajai vadībai, tāpēc ka uz kakla ir ikmēneša kredītu maksājumi. Ja izkrīt no sava sociālā stāvokļa, tad mūsdienās pat ģimenes izjūk. Runājot par rakstu, ar šādiem rakstiem tiek taisīts sabiedrības viedoklis un stereotipi, ka viss sliktais, negatīvais, zemiskās un… lasīt vēl »
Mūsu pašu Edgars vairāk līdzinājās “glūņam” no Mērnieku laikiem, kad klanījās katra arzemnieka priekšā…