Okupācija. Vārds ar smagu un pinķerīgu jēgu. Lai arī principā “okupācija” ir kā diagnoze, ko nosaka pēc zināmām pazīmēm (tās 1758. gadā aprakstīja Emeriks de Vatels grāmatā “Nāciju likums”), tomēr Latvijā šis vārds ir ieguvis sakrālu nozīmi. Tas ir nevis noticis vai nenoticis fakts, bet tā ir kā ticības patiesība. To var publiski atzīt vai noliegt. Un no šīs publiski paustās ticības daudz kas ir atkarīgs. Gluži kā Romas impērijā, kad ierēdņiem nācās publiski apliecināt savu ticību noteiktiem dieviem, kuri nu tajā periodā bija modē un fasonā.
Arī šobrīd mums ir partijas, kuras ticību “okupācijai” izvirza par savu pastāvēšanas stūrakmeni. Un ir partijas, kuru stūrakmens ir šīs ticības noliegšana. Ja kāds paziņo par savu neticību – tas jau ir galvenās ziņas cienīgas virsraksts avīzēs. Žurnālisti mēdz zvanīt un pa tiešo prasīt – Vai jūs ticat vai neticat? Re, mums ir partijas, kuras zvēr sadarboties tikai ar tiem, kuri publiski atzīs ticību. Un ir mocekļi (piemēram, Alfrēds Rubiks), kuri pārplēš kreklu un vēršas uz debesīm, saucot: Es neticu un neticēšu mūžam! Kā vieni, tā otri gūst atzinību savās respektīvajās masās – atkarībā no tā, vai masas ir krievu vai latviešu. Okupācija burtiski dzirda un baro veselas politiskās grupas un kustības.
Lai nu šoreiz paliek vēsturiskās un ģeopolitiskās nianses. Drīzāk gribētos mēģināt saprast, cik tiešām mums svarīga ir šī ņemšanās ap okupācijas tematiku. Diezgan iespējams, ka necik. Precīzāk sakot – tā var izrādīties visai neveselīga.
Ir grūti saprast, kādēļ latviešu partijas tik ārkārtīgi uzstāj, lai par “kreisiem” dēvētie spēki publiski atzītu okupāciju. Kas no tā mainās? Mēs taču vairs neceram dabūt nekādas kompensācijas. Mūsu vēstures grāmatas jau sen kā uzrakstītas, un bērniem skolās okupācija ir tāda pat aksioma kā Pitagora teorēma. Arī Rietumu pasaulē Baltijas valstu okupācija ir ierakstīta kā fakts. Tad nu intereses pēc iedomāsimies tādu dienu, kurā Urbanovičs paziņo: Jā, Latvija bija okupēta. Ko mēs darīsim? Bakstīsim viņam ar pirkstu sejā un kliegsim: Okupēta, okupēta! Apkampsim viens otru un šņukstēsim ausī: Beidzot mēs to piedzīvojām! Droši vien, ka nē. Visticamāk, mūsu dzīves paliks tieši tikpat haotiskas un valsts tieši tikpat nesakārtota, kā līdz šim. Diezgan droši var pat teikt – pēc pāris dienu mediju jūsmas, šī atzīšanās piemirstos un vairs nekad netiktu cilāta. Tad nāktos runāt par kaut ko šīsdienas realitātei tuvāku – un kaut vai šā iemesla dēļ gan Urbanovičs, gan viņa pretpoli nacionālajās grupās turas pie saviem ierakumiem. Okupācijas tēma ir viņu džokers, ko var izspēlēt brīdī, kad nevienas pa īstam jēdzīgas kārts uz rokām vairs nav.
Protams, daudzi uzstās uz “vēsturisko taisnīgumu”. Bet cik daudzi no viņiem tā uzstātu, ja šo “taisnīgumu” nāktos attiecināt nevis uz abstraktiem “krieviem”, bet arī pašiem uz sevi. Ar to es domāju – ja reiz šeit valdīja okupācijas režīms, tad ikviens, kas šajā režīmā darbojās, tam palīdzēja, to uzturēja, kalpoja šī okupācijas spēka armijā vai policijā, strādāja skolās vai avīzēs – visi šie cilvēki bija okupācijas spēku kolaboranti. Arī tā laika valsts pārvaldē, kā zināms, nevaldīja tikai un vienīgi ar tankiem no Krievijas atbraukuši okupanti. Diezgan daudzi, vietām pat vairākums, bija tepat dzimušie brāļi un māsas latvieši. Līdz ar to, ja mēs prasām krievvalodīgajiem atzīt savu okupācijas grēku, tad būtu tikai godīgi to pašu atzīt arī pašiem. Diez vai daudzi uz to būtu gatavi, ņemot vērā, ka liela daļa šo “kolaborantu” arī pašreiz ieņem visādus vadošus darbus un amatus. Mums pat šobrīd ir ministri, kuri bijuši komunistiskās partijas biedri: tātad ne tikai kolaboranti, bet faktiski – aktīvi okupanti. Un neko – iestājas par integrāciju un aizstāv nacionālās vērtības, kā visi pārējie. Ar to es gribu teikt: ja mēs tiešām nopietni sāktu revidēt okupāciju un visus okupantus, tad mēs tos simts krēslus Saeimā nemaz nevarētu aizpildīt. Un to nu valsts, it īpaši tik maza, kā mēs, vienkārši nevar atļauties.
Arī no paša jēdziena “okupācija” patiesībā nav nekādas jēgas. Jo okupācija taču var būt arī laba. Nevajag aizmirst, ka šobrīd mūsu pašu valsts un armija ir daļa no okupācijas spēkiem kaut kur tālajās tuksnešu zemēs. Un mēs taču no tā īpaši nekaunamies, ne arī staigājam apkārt pelnos kaisītām galvām. Tieši otrādi: mēs uzskatām, ka pateicoties okupācijas karaspēka – resp., mūsu un sabiedroto – klātbūtnei, šajās valstīs notiek brīvas, demokrātiskas un morāli visādi attaisnojamas vēlēšanas. Tad kā mēs varam justies aizvainoti, ja tieši šādus pat principus un vēlēšanu apstākļus tā laika militārais pārspēks ieviesa pie mums?
Tādēļ būtu jāsaprot pašiem, ko mēs prasām atzīt – okupāciju vispār, vai arī kādu īpaši sliktu okupācijas paveidu? Un vispār – ja kādam ir tik svarīgi, lai kaimiņš Ivans atzītu savas okupantu saknes, tad viņš var doties ciemā un teikt – Sveiki, mani sauc Jānis, un es arī esmu okupants. Tas būtu diezgan godīgi. Bet šāda perspektīva kaut kā nešķiet īpaši vilinoša.
Protams, latvieši tik nemitīgi alkst dzirdēt okupācijas atzinumu galvenokārt tādēļ, ka tas apstiprina mūsu domāšanas sistēmu. To sistēmu, kurā latviešu tauta ir mūžīgi žēlojams upuris, kurā neviens no mums nav vainīgs, kurā visas sliktās lietas izdarījis kāds no ārpuses. Tā ir drausmīgi neveselīga domāšana un noved pie tā, ka tautai joprojām ir iespējams iestāstīt – visās jūsu nelaimēs vainojami krievi/oligarhi/masoni/sorosīti utt. Neveselīgi arī tādēļ, ka tā vietā, lai politiķi runātu par kādiem nebūt ekonomikas jautājumiem un citām svarīgām lietām, viņi var nodoties tirādēm par vēsturiski filozofisku terminoloģiju. Spilgts piemērs – Sarmīte Ēlerte, kurai pa visu šo laiku kultūras ministres amatā nav nekā atrādāma, tādēļ viņa vēlēšanu aģitāciju būvē uz drošiem okupācijas pamatiem. Ņemot vērā mūsu ekonomisko un demogrāfisko situāciju, varbūt tiešām varētu šo nodarbi atstāt labākiem laikiem. Bet tikmēr – lai vieni tic okupācijai, citi inkorporācijai, vēl citi – kaut kam vēl citam, un tad lai sēžas pie galda un beidzot sāk kopā kaut ko darīt šodienai.
Ja nu ir viena lieta, ko mēs varam mācīties no tiem tālajiem notikumiem, tad tā ir atziņa – ja neiemācīsimies savu valsti pārvaldīt paši, tad var nākties samierināties, ka to atnāk pārvaldīt citi. Tādēļ ir vairāk, nekā skaidrs – Saskaņas centra rosinātais moratorijs okupācijas apspriešanai varētu būt diezgan veselīgs. It īpaši jau pašiem latviešiem.
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi