1991. gadā, kad visa latvju tauta ar naivām sejām stāvēja uz barikādēm, Arvils Ašeradens jau bija izfunktierējis, kā prihvatizēt par valsts naudu izveidoto laikrakstu Diena.
Žurnālisti slēpa no OMON Dienas datorus un gatavojās pagrīdei, bet Ašeradens jau lidinājās uz Stokholmu un diņģējās, par kādu cenu pārdot zviedriem avīzi. Kamēr Dienas galvenais redaktors Viktors Daugmalis un viņa komanda naktīs negulēja un veidoja jauno laikrakstu, Ašeradena shēmu līdzdalībniece Sarmīte Ēlerte pa Augstākās padomes politiskajiem gaiteņiem sapina tādas intrigas, ka Diena beigās nonāca viņas pašas un Ašeradena nagos, bet tie, kas bija šīs avīzes patiesie radītāji, tika atšūti, padzīti un atstāti pie ratiem.
Vairāk nekā 20 gadus Ēlertes masu smadzeņu skalošanas orgāns meloja, liekuļoja un veidoja politiku tā, lai tie politiķi un amatvīri, kas rūpējas par Latvijas labumu, tiktu maksimāli diskreditēti, bet lai rullē tie, kas izpatīk Rietumu koncerniem pie Latvijas kolonizācijas, resursu noplicināšanas, etniskas un materiālas plaisas radīšanas, pie Latvijas kā nacionālas valsts vājināšanas. Tas viss bija pasniegts tādā liekulības mērcē, ka Diena cīnās par godīgumu, caurspīdību, tiesiskumu un visādām tādām labām lietām. Bet tas jau bija sen un laikam vairs nav taisnība. Dienu tagad taisa citi cilvēki, avīze ir mainījusies uz augšu, bet bijusī Dienas propagandistu komanda tagad taisa mazietekmīgo žurnālu Ir.
Ašeradens tagad ir ekonomikas ministrs no partijas Vienotība. Tāda tipa cilvēki kā Ašeradens laikam ir vajadzīgi, jo bez viņu kamptspējas varbūt latvji joprojām dzīvotu komunismā un valsts manta joprojām piederētu valstij, kas laikam nav tas labākais variants, lai ekonomika virzītos uz priekšu. Tomēr nevajag tad domāt, ka šādi ļaudis ir labie un pūkainie.
Vienotība allaž ir bazūnējusi, ka augstām amatpersonām, ierēdņiem jābūt politiski neitrāliem. Savulaik Vienotība inspirēja ņirgas par Aināra Šlesera šofera dēla kļūšanu par atbildīgu amatpersonu, cītīgi meklēja, kuram politiķim kurš ierēdnis bijis klasesbiedrs un tādā garā. Nupat Vienotībai izdevās norakt Ingu Koļegovu, kas bija piekritusi kļūt par Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieci. Galvenais, kāpēc Koļegova izsauca Vienotības aizdomas, bija šaubas par viņas politisko neitralitāti, jo skolas izlaiduma ballē viņa dejojusi ar pašreizējo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Tā kā Vējonis līdz kļūšanai par prezidentu bija ZZS frakcijā, politiskā neitralitāte nekādi nesanāk.
Vienotība pastāv uz to, lai nākamie VID vadītāja kandidāti tiktu izvēlēti konkursā. Tas ir tik skaisti. Taču neskaisti būs, ja konkursu mēģinās organizēt tādā pašā veidā, kā nesen notikušo pseidokonkursu, kurā par Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieku tika iebīdīts Jānis Patmalnieks. Būtu Vienotība un Ašeradens atklāti teikuši, ka šis Patmalnieks ir savs čoms, kam ministrs uzticas, tas būtu normāli un saprotami. Loģiski, ka ministram vajag, lai viņa cilvēks darbojas pa gaiteņiem, kabinetiem un papīriem. Patmalnieks ir nevis kaut kāds partijas sīkbiedrs, bet megamaksātājs, var teikt pat, ka sponsors. 2014. gada pirmajā pusgadā viņš Vienotības kasē kā biedru naudas iemaksājis 15 000 eiro. 2014. gada jūlijā Patmalnieks atstāja Eiroparlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa padomnieka amatu un, spriežot pēc viņa CV, pusotru gadu nekur nav strādājis vai arī kautrējas par savu nodarbi šajā laika posmā.
Arī 2010. un 2011. gadā Patmalnieks maksājis milzīgas biedra naudas tolaik partijai Jaunais laiks – katru gadu 5000 latu. Skaidrs, ka cilvēks, kas iztērējis tik daudz naudas partijas stutēšanā, tagad varēs ieguldījumus atgūt, saņemot amatpersonas algu un varbūt vēl kādos veidos, jo augstais amats dod iespējas šo to pieregulēt likumdošanas procesā. Nevar pat īsti uzreiz tā atcerēties, kad vēl kāds amatvīrs ticis pie krēsla līdzīgi klajā, politizētā veidā. Varbūt pat, ka tik ļoti nekaunīga gadījuma nav bijis.
Patmalnieku par uzvarētāju pasludināja konkursa komisija, kuru vadīja EM valsts sekretārs Juris Stinka, kurš šo augsto amatu ieguva nesen – tieši Ašeradena ministrēšanas laikā. Komisijas sastāvā bijuši ekonomikas ministra Ašeradena biroja vadītāja Ginta Ozola, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs, bijušais partiju Vienotība un Pilsoniskā savienība valdes loceklis Rolands Irklis, EM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko, kā arī nezin kāpēc Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Ir acīmredzams konkursa komisijas partejiskums, taču publikai Ekonomikas ministrija stāsta pasaciņas, ka Patmalnieks kļuvis par valsts sekretāra vietnieku tāpēc, ka ieguvis lielāko punktu skaitu kā varens speciālists, nevis kā partijai un ministram pietuvināta persona.