Latvijas ķieģeļu (diplomātijas) triumfs aiz robežām

ARMANDS PUČE, LA.lv

Virsrakstā likts stilizēts fragments no Pāvila Rozīša slavenā Cepļa, kas vēstīja par Latvijas tautsaimnieku gaitām ārzemju tirgos. Ja atceraties, tad par triumfu avīžpuikas kliedza brīdī, kad jau bija skaidrs, ka mūsu ceptie ķieģeļi nekam neder. Kaut kas līdzīgs pagājušajā nedēļā notika ar Latvijas diplomātiju, kas piedzīvoja uz starptautiskās skatuves lielāko izgāšanos kopš Vilhelma Muntera laikiem – kad toreizējais ārlietu ministrs gribēja iepatikties gan angļiem, gan krieviem, gan pieskarties fīreram. Laiki mainās, cilvēki – nē.

Runa ir nu jau par bēdīgi slaveno Eiropas Savienības sankciju gadījumu, kas Latvijas ārpolitiku parādīja kā nenopietnu. Zināmā mērā Latvijas diplomātijas elite ar šo nostājās blakus airBaltic, Rail Baltica, Stradiņu slimnīcas korpusu celtniecībai, un vēl virknei klajo neizdarību, kas notikušas vienas partijas ciešā uzraudzībā. Tāpēc gadījums nav nekas ārkārtējs – tas ir loģisks, jo to apstāv tas pats politiskais grupējums, kas grib dzīvot skaisti, bet nesaprot mēru.

Tie ir tie paši, kas valsti ieveduši debešķīgos parādos, tie paši, kas radīja ērtus priekšnoteikums IT un celtniecības karteļiem, tie paši, kas pārregulējuši svarīgākās nozares, tie paši, kas izveidojuši publiskā sektora slēpto diktatūru. Kam nav un nevar būt nekāda jēdzīga turpinājuma, ja neskaita konkrētu aprindu milzīgo atrautību no valsts interesēm.

Kā tas varēja gadīties, ka jautājumā par sankcijām krievu oligarhiem, 26 valstis no Eiropas Savienības atrod kompromisu un rēķinās ar ģeopolitisko realitāti (veikalu), bet Latvija paliek savā stūrgalvībā viena ar seju rasola bļodā?

Kā tas varēja notikt, ka Latvijas diplomātija savās iedomās palika ne tikai ārpus Vakareiropas, bet arī ārpus Baltijas – tēlojot kaut kādus svētos, kas nes nevienam nesaprotamus krustus. Vienatnē! Ārlietu ministre no Ņujorkas trotuāriem stāstīja, ka viņi visi – tie mūsu diplomāti – ir daudz un smaigi strādājuši šajā sakarā. Jā, strādāja. Slikti strādāja.

Šis kārtējo reizi apliecināja, ka Latvijas ārpolitika ir nekas vairāk kā ordeņu pasniegšana, protokolu tulkošana, rezolūciju servēšana, akreditēšanās un klanīšanās. Nesaku, ka šie cilvēki ir stulbi, bet to, ka viņi ir tālu prom no valstiskuma sajēgas – par to vispār nav šaubu. Vajag taču nodzīvoties savā svarīgumā līdz tādai pakāpei, ka ES prezidējošās valsts premjers nepieklājīgā vakara stundā zvana Latvijas premjeram un prasa pa tiešo, bez aplinkiem – klau, kas jums tur notiek?

Sankciju saraksti ir instruments. Kā instruments tas tiek turēts nevis melnajā kastē, bet tiek darbināts. Jā, nav patīkami redzēt un saprast, ka viena otra Eiropas valsts ir burtiski pielipusi pie krievu zābaku zolēm, tāpat kā daudzas aprindas kontinentā tiek pa rupjo korumpētas. Vai tas ir kāds pārsteigums, ko atklājām šajā rudenī? Ja mēs apzināmies, kur esam ieberzušies un tas noticis pie pilnas apziņas, kā var iedomāties, ka mēs te ienāksim ar savu dienas kārtību un turēsim kājas uz galda? Nākt jau var un vajag, tikai jābūt daudz viltīgākiem.

Ja latviešu runas un varas vīri tā uzvestos pagājušā gadsimta divdesmitajos, kā tas notika ar citas paaudzes latviešiem simts gadus vēlāk pie minētās sankciju paketes – tad mēs būtu bez valsts. Proti – mēs nebūtu! Jo Latvijas valsts pamats ir gan landesvēra apjāšana brīvības cīņās, gan boļševiku žmiegšana, piespiežot pēdējos samaksāt jaunajai republikai pēckara kompensāciju miljonos zelta rubļu. Tai skaitā! Tie bija apstākļi, kādos vajadzēja izrullēt neatkarību. Ko rullējām viņnedēļ?

Varētu domāt, ka esam vienīgie, kas cīnās pret Putina ieliktnīšiem. Varētu domāt, ka esam vienīgie, kas saprot, ko katrs krievu oligarhs nozīmē Kremļa agresijā. Ja kopējā Eiropas morāle šajā gadījumā ir starp sarkano lukturu ielu un Rīgas lidostas neuzbūvēto dzelzceļa staciju, tad apzināmies likmes. Ungāriem kaut ko vajag, slovāki diedelē, luksemburga panikā, franči ķemmē uzacis… Var saprast, ka pēdējā reizē arī igauņi un leiši kaut ko sarunāja, vai vismaz ielika kāju durvīs. Mēs sargājām Ļeņinu.

Latvijas ārlietu keni un bārbijas ne mazāk un ne vairāk ir kā tie bankas ABLV akcionāri, kas savulaik arī domāja un bija pārliecināti, ka viņi finanšu pasaulē ievedīs savus zelta stieņus un savus standartus. Viņi bija tieši tikpat augstprātīgi, kā tagad uzvedas tie, kas no Latvijas puses spēlē diplomātiju. Kāpj ANO tribīnēs un pieprasa reformas, aizmirstot, ka ne mēs šo pavieglo pasaules lielvaru projektu veidojām, ne mēs to mainīsim vai likvidēsim. Iemaksas gan no mums paņems par uzturēšanos Drošības padomes tualetēs, bet tas jau ir stāsts par tukšo numuru…

Bet varbūt mēs pie tā nelaimīgā sankciju galda Eiropā palikām vieni un pēdējie tikai tāpēc, ka tiekam uzskatīti par amerikāņu piekariņiem?

Paklausieties mūsu bikškostīmu intervijas, kurās “Trampa kungs” un “misters Tramps” izskan nevis kā racionāla pieklājība, bet kā lišķība vai bezgaumīga pielīšana, kas savu augstāko transatlantisko fāzi ieguva pie Nobela prēmijas virtuālās iesvēršanas vienam (ap)jukušam valsts vadītājam. Kur tur ir mūsu intereses?

Ja mēs uzstājam uz kaut kādu krievu oligarhu noliegumu, tad gribētos vismaz nojaust – ko darīsim tālāk? Kā turpmāk bīdīsim savu dziļo domu pie Turcijas, Uzbekistānas vai Azerbaidžānas paklājiem, jo šīs valstis vistiešākā veidā šajā konkrētajā gadījumā sabloķējās ar Franciju, kad tā pret divu krievu izņemšanu no sarakstiem paprasīja Baku galvenajam čiekuram atbrīvot franču spiegus? Kāda tagad būs mūsu taktika Eiropas tiesā, jo tieši Latvija ir tā, kas tur tiesājas ar oligarhu Fridmanu par viņam savulaik piešķirtajām sankcijām, no kurām tagad viņš ticis vaļā?

Varam atkal izrādīt prinicipialitāti un maksāt Šveices advokātiem, vai – tomēr draudzēties ar reālitāti? Ja Latvija līdz pēdējam stāvēja špagatā ar savu veto, vai tā vispār apzinājās, ka, paliekot ar šo veto, šobrīd vismaz 2500 dažāda izmēra krievu oligarhi uz Vidusjūras jahtām dzertu šampanieti? Tas bija ļoti tuvu un te var uzdot jautājumu – kam patiesībā kalpo mūsu amatpersonas? Ja kāds kaut kur pasaulē runā Latvijas vārdā, tad vismazāk vajadzētu plātīties ar vispasaules glābšanas komitejas apliecību. Premjers Kulbergs apgalvo, ka viņš uz visa šī organizētā haosa fona tomēr ir sarunājis ar Makronu no Francijas kaut kādu militāru darījumu.

Vai tas nozīmē, ka līdz tam mums pie kompromisu galda bija tikai vientuļās un novītušās pienenes poza? Tādā gadījumā – kas tā par tādu ārpolitiku, kur visi kaut ko sarunā, par kaut ko vienojas, bet mēs krāsojam lūpas?

Un, cik zibenīgi mēs Usmanovu un Fridmanu ielikām kaut kādās savās nacionālajās sankcijās! Vai apspriede turpinās, piesēdētāju kungi?

Šeit jāatgādina 2025. gada pavasaris, kad notika līdzīga ņemšanās ap ES sankciju sarakstiem, kuros samesti iekšā visādi krievu pasaules stumdītāji. Arī toreiz tika atbrīvoti vairāki personāži un darījums bija līdzīgs. Starp atbrīvotajiem no sankcijām bija tāda Gulbakhora Ismailova, kam Jūrmalā pieder nekustamais īpašums un, kas pa planētu Zeme staigā kā…

Ališera Usmanova māsa. Jā, jā – tā paša Usmanova, kura dēļ visam Latvijas ārlietu sektoram pagājušajā nedēļā tecēja asinis pa degunu. 2025. gada martā igauņi šo Ismailovu pēc ES sankciju atcelšanas uzreiz ielika savu nacionālo sankciju sarakstā. Mēs, savukārt, pasaulei toreiz stāstījām, ka nevaram šo nevēlamo personu sankcionēt, jo nav izveidota juridiskā bāze. 2025. gada septembrī šos papīrus tomēr sakārtojam, ko viņdien uz savas ādas piedzīvoja jau minētais Usmanovs un Fridmans.

Bet, kur palika Ismailova? Nekur. Viņai gan īpašums joprojām Dzintaros, gan brīva pārvietošanās un nekādu sankciju Latvijā. Ar šo gribu pateikt, ka Latvijas vingrojumi pie sankciju sarakstiem ir ļoti divdomīgi, jo piekritīsiet – Ismailova nav tālu kritusi savā turībā un ietekmē no brāļa, bet viņai Latvijā viss ir kārtībā. Aizmirsām? Nemelojiet.

Tāpēc tā stingrā poza, kas viņdien stāstīja par mūsu nelokāmo pārliecību, stāju un vērtībām, ko it kā esam pie sankciju sarakstiem sargājuši, kopumā bija nekas vairāk kā parastais veļas pulveris reklāmās. Lietot var, bet jēga nekāda. Tieši tāda izskatās mūsu ārējā politika ar apšaubāmas reputācijas profesionāļiem galvgalī.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!