Man pēdējā laikā vairs galīgi nepatīk rakstīt par politiski sarežģītiem jautājumiem, jo tas vienmēr noved pie tā, ka jāstrīdas ar idiotiem, bet tā ir tik bezcerīga un bezjēdzīga lieta, ka žēl dzīves, kas tam tiek izniekota.
Un tomēr, situācija nav gluži ikdienišķa, tāpēc lai tas būtu reiz par visām reizēm publiski pateikts un mana sirdsapziņa tīra, daži apsvērumi par integrāciju.
Tātad – kāda integrācijas politika Latvijas valstij būtu jāīsteno, ja Latvija kā nacionāla valsts vēlas pastāvēt ilgtermiņā? Ar nacionālu valsti es domāju tādu, kurā valsts valoda ne tikai formāli, bet arī faktiski ir latviešu valoda.
Sākšu no beigām, ar secinājumiem, lai tie, kam tas mazāk interesē, var aiztaupīt sev atrunas, un apsvērumus.
Tātad:
1) Ir jāizmet atkritumu urnā visi esošie integrācijas politikas dokumenti, kuru patiesais mērķis ir Latvijas krievu asimilācija. Varenā, totalitārā PSRS impērija 50 gadu laikā nespēja asimilēt ne latviešus, ne čečenus, ne citas mazās PSRS tautas. PSRS rīcībā bija gan burkāni, gan tādas pātagas, kādas ir tikai diktatūrām un tomēr PSRS to nespēja. Mazā Latvija, kuras rīcībā nav ne burkānu, ne pātagu dažādu ēleršu personā iedomājas, ka to spēs. Neticami stulba ideja.
2) Lai padarītu cittautiešus par sabiedrotajiem, jāatsakās no spēka un asimilācijas stratēģijām un tā vietā jālieto mārketinga stratēģijas. Nacionālas valsts ideju vajag nevis uzspiest ar varu (tas nav iespējams), bet “pārdot”. Un ticiet man, cilvēkiem var pārdot arī daudz jocīgākas lietas.
3) Nepieciešams profesionāls, pragmātisks valsts PR/mārketings “uz iekšu”.
4) Lojālie cittautieši ir jāatalgo, šaubīgie jāpadara par lojāliem, ienaidnieki par šaubīgiem utt., kā jau mēs to darām politiskajā mārketingā.
5) Integrācijas politikai ir jābūt vērstai ne tikai uz krieviem, bet arī uz latviešiem. Jāsaprot, ka rusofobie latviešu nacionālisti nacionālas valsts pastāvēšanai ir tikpat bīstami kā nelojālie cittautieši. Tie ir kā savienotie trauki. Valsts mārketingam jābūt vērstam uz to, lai neitralizētu dažādu cilinsku, āboltiņu, ēleršu un tamlīdzīgu provokatoru un rusofobu diversijas pret Latvijas valsti. Arī to ir iespējams panākt, lai gan, protams, liela daļa no viņiem ir Krievijas ietekmes aģenti, provokatori, un viņu provokācijas pilnībā nekad nebeigsies. Daudzi no viņiem neredz citu veidu nodrošināt savu būšanu politikā, kā vien kurinot nemitīgu “krievi nāk” histēriju. Grūti, bet arī ar šo realitāti ir jācīnās.
6) Kavēšanās ar šo pasākumu veikšanu novedīs pie diplomātiska spiediena uz Latviju no ASV un ES puses dot nepilsoņiem vēlēšanu tiesības pašvaldībās (kā tas ir Igaunijā) un iekļaut pilsonības likumā normas, kas atvieglotu pilsonības iegūšanu tiem nepilsoņiem, kuriem Latvija ir pastāvīgā dzīvesvieta kopš padomju laikiem. Vakardienas ANO cilvēktiesību komitejas rekomendācijas Latvijai valodas likuma un nepilsoņu statusa sakarā ir tikai pirmais no daudziem turpmākiem diplomātiskajiem mēģinājumiem norādīt mums, ka mēs paši vien būsim vainīgi, ja nespēsim nodrošināt mieru savās mājās. Vēl vairāk – neviens negrib sev uz kakla konfliktus, kurus uzkurina paši glābjamie, tas ir – latvieši.
7) Nedz ES, nedz ASV mums nepalīdzēs, ja mēs politiski nedarīsim visu iespējamo, lai nodrošinātu politisku stabilitāti un neveiksim REĀLUS pasākumus etnisko grupu tuvināšanai un spriedzes mazināšanai.
8) Saskaņas centra uzaicināšana valdībā ir pats mazākais un vienkāršākais obligāti speramais solis, ja mēs vēlamies kaut ko reāli darīt integrācijas jomā. Kāpēc gan, piemēram, satiksmes ministrs nevarētu būt, teiksim, Agešins? PSRS KP pirmais sekretārs Gorbunovs varēja, bet vēsturnieks un jurists no Liepājas nevar? Smieklīgi. Vai labklājības ministrs? Vai SC ministrs Latvijas valstij ir vairāk kaitīgs, kā provokators Cilinskis? Lielākās politiskās partijas ignorēšana nav politiski pamatojama. Un kas ir Anrijs Matīss? Vai kāds zina viņa uzskatus, vai kāds ir kādreiz balsojis par viņu? Ar ko šāds ministrs ir labāks, ja neskaita māku pareizi menedžēt pasūtījumu izvietošanu Olšteina un Vienotības kasieru uzraudzībā?
9) Ir jāatjauno integrācijas lietu ministra amats vai jāizveido cita iestāde, kas profesionāli nodarbosies ar integrācijas politikas praktisku īstenošanu. (Vēl viena ļoti laba izdevība piedāvāt amatu Saskaņai.) Šajos pasākumos būs jāiegulda nauda, darbs un politiskā griba. Nav pieņemama situācija, ka Latvijas krievu vidū tik ārkārtīgi pieprasītos bezmaksas latviešu valodas kursus regulāri nodrošina vienīgi Rīgas dome, kurai vispār par to nebūtu jāatbild un kurai neviens tādus pienākumus neuzliek. Valdība, pat redzot milzīgo pieprasījumu pēc šādiem kursiem, visu savu enerģiju vienalga velta bezjēdzīgām un bieži vien naidu raisošām debatēm par satversmes preambulu un nepareizas vēstures izpratnes kriminalizēšanu, tā vietā, lai vienkārši mazliet palīdzētu Latvijā dzīvojošajiem krieviem apgūt valsts valodu.
Tas bija īsumā. Tagad daži vispārīgi apsvērumi.
Es esmu par to rakstījis iepriekš, bet to, šķiet, ir vērts atkārtot vēlreiz – integrācija, iecietība, dialogs nesākas ar savas patiesības ieciršanu akmenī. Tā nesākas ar totalitāru skaidrību, bet gan kaut ko tieši pretēju. Ar spēju atzīt savas patiesības ierobežotību. Ar ieklausīšanos svešajā, ar gatavību pieņemt vairākas patiesības un tiekties uz to līdzāspastāvēšanu. Ar kopīgas patiesības atrašanu, kas varētu kalpot par sākuma punktu.
Diemžēl tieši šī ir Latvijas problēma. Mēs, atdarinot PSRS labākos totalitāros paraugus, vispirms pasludinām savu taisnību un tad paziņojam, ka ja kādam (Latvijas krieviem) nepatīk, lai brauc prom.
Taču neviens nekur nebrauc – Latvija ir dzimtene arī šeit dzīvojošajiem krieviem, viņiem citas nav un viņi nedz grib, nedz grasās kaut kur braukt tikai tāpēc, ka kāds latviešu politiķis vai sabiedrības daļa viņus ienīst un dzen prom. Viņi izjūt to kā milzīgu netaisnību un noglabā rūgtumu, naidu, atriebties kāri.
Pēdējo divdesmit gadu laikā diemžēl viņiem ir bijis iemesls noglabāt ļoti daudz rūgtuma, naida un aizvainojuma. Ar tā izprašanu, iespējams, būtu vērts sākt.
Pateikt viņiem „brauc prom” nozīmē saņemt pretī – „pats brauc prom”. Tas ir strupceļš. Un politiska muļķība.
Pateikt, ja kaut kas nepatīk – brauc prom ir tiešs uzaicinājums uz konfliktu un Latvijas krievi tiek nemitīgi aicināti uz konfliktu, viņiem nemitīgi tiek norādīts, ka viņi nav šeit mājās, ka viņu intereses par valodu, izglītību, svētkiem, ne tikai netiks respektētas, bet ir apkarojamas. Viņu vēlēšanu tiesības ir formālas – jo neviens nekad neņems viņu politiķus valdībā. Latvijas krievi katru dienu saduras ar epitetiem “okupanti”, “piektā kolona” aicinājumiem uzņemties atbildību par Staļina noziegumiem un tml.
Šādus apzīmējumus un norādes tieši un netieši Latvijas krievi divdesmit gadus dzird pastāvīgi, tajā skaitā no ļoti augstu amatpersonu un politiķu mutēm. Vai viņiem ir pamats mīlēt tādu valsti? Vai tas palīdz stiprināt viņu lojalitāti Latvijai? Un vai viņi ir vainīgi, ka radusies šāda situācija?
Latviešu politiskā elite vienkārši atsakās saprast, ka Latvijā dzimušam un augušam krievu tautības cilvēkam, Latvijas pilsonim, nedrīkst teikt – ja nepatīk, brauc prom vai norādīt, ka tu esi nelojāls Latvijai, jo balso par Saskaņas centru vai vēlies, lai tavi bērni mācās savā dzimtajā valodā.
Es jau nemaz nerunāšu par nepilsoņiem, no kuriem daudzi cita starpā bija aktīvi Latvijas neatkarības atbalstītāji un uzskatīja, ka Latvijas pilsonība viņiem toreiz, kad bija nepieciešams viņu atbalsts, lai atjaunotu neatkarību, tika apsolīta, bet vēlāk netika iedota.
Mums ir jābūt pateicīgiem Latvijas krieviem, ka viņi klusējot un mierīgi šo attieksmi ir tik ilgi cietuši.
Vienmēr šajās diskusijās kāds norāda uz komentāriem internetā un citām parādībām, kas pierāda, ka Latvijas krievi jūtas piederīgi Krievijai, nevis Latvijai un nav lojāli ne Latvijai, nedz simpatizē latviešiem. Nu, bet protams, ka tā ir. Es vēl brīnos, ka šo radikālāk noskaņoto krievu ir tik maz, ņemot vērā, cik daudz tādu pašu ekstrēmistu un deģenerātu ir latviešu vidū.
Jā, protams, bija interfronte, un vēl aizvien ir ļoti daudz krievu, kuri atklāti ienīst Latvijas valsts projektu un pie pirmās izdevības cīnīsies pret to. Jā, Latvijā katru gadu ir cilvēki, kas pieņem Krievijas pilsonību. Krievijas pilsoņu kopīgais skaits Latvijā ir lielāks nekā pilsoņu skaits daudzās Latvijas pilsētās un situācija pasliktinās ar katru gadu.
Jā, protams, ka tā ir, bet tieši tāpēc Latvijas valstij būtu nekavējoties aktīvi jāpievēršas vispirms tiem, kuri vēlas sadarboties, iekļauties, tiem, ar kuriem vēl ir iespējams dialogs. Diemžēl tas nenotiek, jo dialogs ir iespējams starp vienlīdzīgiem partneriem, bet latviešu politiķi tā vietā šajos jautājumos izmanto iespēju izrādīt savu pārākumu, bravūru un nicinājumu. Viņi vienmēr izvirza nosacījumus.
Simbolisks piemērs te ir attieksme pret Saskaņas centru. Vispirms nosacījums bija tikt vaļā no komunistiem, tad ņemsim valdībā. Saskaņas centrs to izdarīja. Nē, izrādās, ka nav pietiekami, vajag publiski atzīt okupācijas faktu, tad ņemsim valdībā. Labi, Saskaņas centrs to izdarīja. Nē, izrādās, ka nav pietiekami. Tagad ir jauni nosacījumi. Kad viens uzvedas kā priekšnieks, uzstāda noteikumus, pārbauda to izpildi, izvirza jaunus, tad tas nav dialogs, bet bez dialoga nav iespējama nekāda integrācija, nekāda saskaņa, nekāda stabilitāte un miers.
Krievu tautības cilvēki saprot šo attieksmi un ja krievu cilvēki ielās saka, ka viņi jūtas kā otrās šķiras cilvēki, tad varbūt ir vērts mums pajautāt sev – kāpēc? Kādas politikas sekas tās ir un vai mēs patiešām uzskatām, ka tā nav problēma. (Neslēpsim, daudzi latvieši uzskata, ka tam tā arī ir jābūt – viss ir pareizi, krieviem te ir jābūt otrās šķiras cilvēkiem. Šādu cilvēku netrūkst arī parlamentā un valdībā.)
Ir iespējama tikai viena stratēģija, kā izkļūt no šīs situācijas. Tas ir mērķtiecīgs valsts mārketings “uz iekšu”, kura uzdevums ir gan Latvijas latviešiem, gan krieviem “pārdot” ideju, ka mums šeit var būt viena jauka Eiropas ziemeļu valsts, mūsu dzimtene, kurā mēs visi spējam, bagātinoties viens no otra, dzīvot mierīgi, draudzīgi, atbalstot un saprotot vienam otru. Mārketings, kurš aicina Latvijas krievus izprast latviešu bailes, rūpes un nedrošību par savu valodu, tautas izdzīvošanu, vēstures iespējamo atkārtošanos un savukārt latviešus aicināt izprast šejienes krievu sarežģīto situāciju, to, ka viņi ir tādi paši vēstures līkloču un situācijas upuri kā mēs.
Aicināt Latvijas krievus piedalīties mūsu kopīgajā Latvijas projektā, padarīt Latvijas ideju un identitāti iekārojamu, modernu, izdevīgu. Lietot visas zināmās mārketinga stratēģijas, lai “pārdotu” viņiem Latviju, padarītu viņus par sabiedrotajiem. Tas nav nereāls projekts. Ne jau visu Latvijas krievu domas par Latviju un ne jau viena gada laikā ir iespējams mainīt, sabiedrībā vienmēr būs dažādi strāvojumi un viedokļi, bet radikāli mainīt situāciju četru, piecu gadu laikā būtu iespējams. Turklāt, veiksmīgu pasākumu īstenošana nemaksās 600 miljonus gadā kā armija. Pietiktu ar kādiem 10% no šīs summas. Varbūt ir laiks nopietni ķerties pie tā?
Pretējā gadījumā, ja gribēs, viņus padarīs par saviem sabiedrotajiem Krievija. Tik vienkārši tas ir. Patiesībā Krievija jau sen strādā šajā virzienā, taču pagaidām pietiekami vispārīgi, ar mazu naudu, uzturot fonu, nevis ar konkrētiem precīziem uzdevumiem un lieliem līdzekļiem. Krievijai ir visas iespējas šo darbu padarīt daudz reižu aktīvāku un agresīvāku, turklāt Krievija lieliski zina un saprot, ko nozīmē politiskais mārketings, ko nozīmē “pārdot” dažādas idejas saviem iedzīvotājiem un tautiešiem.
Pati no sevis Latvijas sabiedrība nekļūs par vienotu un stipru nāciju, ja mums to vajag, tad mums ir jāsāk kaut kas darīt. Integrācijas politika šobrīd ir pirmais un svarīgākais Latvijas valsts aizsardzības un drošības jautājums.
13% Latvijas iedzīvotāju ir krievvalodīgi nepilsoņi, kuri piedevām vēl visu laiku tiek apvainoti un lamāti par okupantiem, piekto kolonnu un tamlīdzīgi. Liela daļa no viņiem dzīvo uz nabadzības sliekšņa vai zem tā. Pat ja mums blakus nebūtu milzīgs, potenciāli agresīvs kaimiņš, kas gan var būt vēl lielāks sprādzienbīstamas nestabilitātes avots valstī?
Nav jēgas runāt par dārgo pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādi, zemessardzes stiprināšanu un armijas palielināšanu, ja mēs turpinām ignorēt un apvainot šo nepilsoņu armiju. Bet ir jau vēl arī Krievijas pilsoņi un ir arī krievvalodīgie Latvijas pilsoņi un ir pat lielākā Latvijas politiskā organizācija Saskaņas centrs un vesels lērums mazu daudz radikālāku organizāciju. Vai tiešām arī pēc Ukrainas kāds domā, ka ir pareizi izlikties, ka tā visa nav, ka mēs varam atcerēties par šiem Latvijas iedzīvotājiem vienkārši tikai tad, kad parādās kāda jauna ideja, kā ierobežot viņu tiesības uz valodu, izglītību vai “nepareizajiem” uzskatiem?
Stratēģija ir strauji jāmaina. Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana ir tieši atkarīga no mūsu prasmes, gudrības un piepūles.
Mēs esam ļoti maza tauta, ja mēs gribam savu valsti, mums ir jābūt ļoti gudriem. Arī attiecībās ar Latvijas krieviem. Prom viņi nebrauks neatkarīgi no tā vai tas kādam patīk vai nē. Viņi te ir un attiecības būs jāveido pātīk vai nē.
Kāda gan varētu būt alternatīva gudrai integrācijas politikai? Ko iesaka nacionālisti un rusofobi – palielināt spiedienu, vairāk lamāt, apsaukāt, nojaukt uzvaras pieminekli, vēl mazāk ņemt vērā politikā un domāt, ka tam nebūs seku?
Es nedomāju, ka tā mēs saglabāsim savu valsti. Patiešām, nedomāju.
Autors: Jurģis Liepnieks
Lasītāju viedokļi