Ak, cik daudz vārdu mēs visi esam pateikuši par valsti, politiku, par visām nejēdzībām, kas notiek, un visiem uzlabojumiem, kas nepieciešami. Par nepietiekamo finansējumu izglītībai, zinātnei, medicīnai, policijai, par lielo birokrātiju, uzpūsto, neefektīvo valsts aparātu, par nepieciešamību transformēt ekonomiku, mazināt nabadzību, attīstīt reģionus, samazināt nodokļus darbaspēkam, panākt lētākus energoresursus, labot ceļus, atbalstīt jaunuzņēmumus un ko tikai visu vēl ne.
Ne tikai mēs, “parastie cilvēki”, sabiedrība un dīvāna eksperti, arī politiķi taču to vien dara gadu gadiem. Tikko ir izveidota jauna valdība – atcerieties, kādi vārdi skanēja vēl pirms dažām nedēļām – pirmo reizi kreisa valdība Latvija vēsturē, milzīgs panākums, visu pārskatīs un izvērtēs, un sāks no jauna, sadarbosies beidzot, atrisinās, jauna pieeja būs utt.
Tad lūk – tagad ir tas brīdis. Tagad ir tas brīdis, kad top budžets. Vienīgais īstais dokuments, ar kura palīdzību valdība un Saeima var kaut ko mainīt tajā, kā valsts dzīvo un attīstās.
Sava veida visu dokumentu dokuments, visu lēmumu lēmums, jo budžetā beigās atduras pilnīgi viss. Nodokļi un tēriņi, algas un izdevumi, pensijas un pabalsti, skolas un slimnīcas, policijas iecirkņi un armijas aprīkojums, zāles pret vēzi, bedres uz ceļiem, lielais bizness un mazais bizness, enerģētika un komunālie maksājumi. Viss atduras budžetā. Budžets noteiks to visu gadu uz priekšu, bet ilgtermiņa un vidēja termiņa sekas katram budžetam vienmēr attiecas ne tikai uz to gadu, par kuru tas konkrēti tiek pieņemts.
Attiecīgi, ja par kaut ko mums būtu tagad jārunā no rīta līdz vakaram, tad tas ir budžets. Pozīciju pa pozīcijai, jādiskutē, jāprasa pamatojumi, jāpiedāvā risinājumi. Visiem gudrajiem ekspertiem un kritiķiem, sabiedriskajiem medijiem jau jo īpaši, bet arī visām NVO, visām uzņēmēju organizācijām, pašvaldībām, protams. Tagad ir tas brīdis. Tagad vēl var mainīt, ietekmēt, labot budžetu. Ja tagad tas netiks darīts, ja tagad sabiedrība, profesionālās organizācijas, politiķi, mediji to nedarīs, tad mēs atkal vienu gadu (un, kā jau es teicu, tas nekad nav viens gads) būsim zaudējuši bez cīņas, bez piepūles, vienkārši tērējot savu laiku un resursus lietām, kas tieši šobrīd nav tik svarīgas kā budžets (piemēram, krievu valodas liktenis vienā medijā pēc trim gadiem. Turklāt ņemot vērā, ka lēmums jau ir pieņemts gan valdības, gan parlamenta līmenī).
Bet kāpēc tā ir? Kāpēc neviens nekur neko, pat mazāko uzmanību nepievērš tam, kas patiesībā Latvijas politiskajā dzīvē šobrīd visādā veidā ir pats svarīgākais.
Es saprotu, kāpēc vadības politiķi to nedara. Tāpēc, ka tas ir ļoti grūti. Tas prasa desmitiem un simtiem stundu ļoti smaga darba. Tas prasa smagus “nepopulārus” lēmumus, izlēmību, kompetenci, atbildības uzņemšanos – visu tieši to, kas lielākajai daļai šo cilvēku ir pilnīgi svešs. Viņiem ne tikai nav šo īpašību pašiem, bet, tā kā viņi savā dzīvē parasti paši neko nav vadījuši, radījuši, sasnieguši, viņi pat nenojauš, kas un kā viņiem būtu te jādara. Attiecīgi viņi nav spējīgi sastādīt budžetu, kas risinātu kaut jel vienu problēmu kaut jel vienā jomā, un paši to apzinās. Attiecīgi viņiem nav izdevīgi par to runāt vispār neko. It kā tāds sīkums nemaz neeksistētu. Viņu stratēģija ir visu novilkt un aizmuļļāt, lai tad jau vēl pēc īsa brīža varētu atkal teikt – nu tagad jau par vēlu par to runāt, šo visu risināsim nākamgad. Nākamgad, tad gan! Nākamgad, tad mēs sāksim jau vasarā par to runāt, apspriest un veidot. Tagad mums nekas nesanāca, jo vainīgi visādi apstākļi, kas mums neļāva te īsti labi pastrādāt, bet nu nākamgad, tad jūs redzēsiet, tad gan mēs strādāsim.
To es visu saprotu. Bet kāpēc sabiedrība, mediji, NVO, visādas domnīcas un biedrības, nemaz nerunājot par medijiem, kāpēc neeksistē sabiedrības pieprasījums pēc atklāta, caurspīdīga budžeta procesa, diskusijas un vismaz centieniem kaut ko valstī mainīt uz labu? Budžets ir ārkārtīgi apjomīgs dokuments, kas aptver visplašāko tēmu spektru, savā ziņā tas ir tik liels kā dzīve, tur ir viss, un tieši šāda dokumenta analīzē tik noderīga būtu visplašākā zinātāju iesaiste. To, kas tiešām saprot, kas slēpjas aiz tās vai citas pozīcijas un cik lietderīgi tas ir. Te tieši būtu īstā vieta tviterspēkam, pūļa gudrībai un labai žurnālistikai. Jo tādi cilvēki ir. Mums katrā jomā ir pa kādam izcilam speciālistam, par to nav nekādu šaubu. Un pa kādam skaitļu mīlim, un pa kādam ārvalstu pieredzi zinošajam utt.
Kur tas viss ir? Kāpēc mēs neķidājam budžetu rindiņu pa rindiņai, prasot – bet kas ir tas, un kam domāts šis, un kas slēpjas aiz tā, un vai tiešām par to jāmaksā tik daudz? Mēs to nedarām. Mēs gaidām, ka nākamgad. Un mums apsola, ka nākamgad, un mēs pievēršamies savām mīļajām vieglajām bezpiepūles, bezdomāšanas tēmām. Kāpēc tā notiek?
Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka daudzi, kuri varētu šādu sabiedrības pieprasījumu un spiedienu veidot, paši tieši vai netieši pārtiek no šī budžeta un gļēvulīgi baidās tieši tagad pievērst sev uzmanību, lai nesanāk tā, ka paši saņems mazāk.
Bet vai tas izskaidro visu? Es, atklāti sakot, neesmu pārliecināts, ka zinu atbildi uz šo savu jautājumu.
Es nezinu, kāpēc mēs kā sabiedrība, mēs, kas esam gatavi piebļaut pilnu tviteri un feisbuku par jebkuru sīkumu, mēs gadu no gada pilnīgā klusumā, bez neviena pīkstiena noraugāmies, kā tiek pieņemts, visur apstiprināts atkal nākamā gada budžets, kurš tiešā veidā lielāko daļu no mums nolemj nabadzībai un valsti atpalicībai. Pat aitas, kad tās dzen uz aploku, saceļ lielāku troksni.
Es nezinu, kāpēc tā ir. Varbūt mēs esam pārāk stulbi tik nopietniem jautājumiem un mūsu žurnālistiem nav pietiekamas izglītības vai prāta, varbūt katru reizi, kad mēs kaut ko rakstām soctīklos vai komentējam par politiku, tam patiesībā nav nekāda sakara ar politiku, ar rūpēm par valsti, bet tas ir tikai veids, kā mēs izgāžam kaut kur drošā vietā savas uzkrātās dusmas, neapmierinātību, rūgtumu, kam iemesls patiesībā esam mēs paši, mūsu pašu neveiksmes, grūtā dzīve u.tml. Šādam mērķim, protams, vislabāk der tikai ļoti viegli un ātri sagremojamas tēmas, kas neprasa nekādu iedziļināšanos. Iespējams, ir vēl kaut kas, bet, kamēr tas tā būs, kamēr budžeta veidošanas process ne tikai nebūs svarīgs politiskās dzīves notikums, bet vispār neparādīsies mediju un sabiedrības dienaskārtībā, nez vai mēs varam pat cerēt sagaidīt kādas pozitīvas pārmaiņas valsts attīstības tempos un virzienā.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Samazināt birokratiju un atmest “kursa biedru” domāšanu būtu pirmais solis.
Budžeta sastādīšana lielā mērā attiecas uz lēmumu pieņemšanu par iebetonējamo un ieprogrammējamo (abi bez pietiekamas kvalitātes) naudas daudzumu, valsts pārvaldes birokrātijas palielinājumu un tās apmaksas lielumu. Pārējais ir pēc pārpalikuma finansēta inerce. Ilgtermiņa mērķi nebūs, jo tik tālu budžeta sastādītājiem fantāzija nevelk.
Galvenais , ka nav profesionălas , neatkarīgas , žurnālistikas , piem ordeņotă Tomsoniņa vāvuļošana , un pārējie Vienotības sulaiņi !
Kāds valsts ienaidnieks propagandonkas lindas abudabi vietā LTV pieņēma to putnubiedēkli?
Jāni Dombur! Lūdzu neaicini vairāk uz savu raidījumu Jāni Reiru. Viņš ir labs cilvēks. Bet vakar visi varēja redzēt, ka viņš ir dumjš.
Nav ko smieties. Ja tev sieva sāktu vadīt kanceleju gejam, tu arī būtu apjucis
un te kāds kaut ko ņems aubē???? Nu esat nopietni. Tie saeimas deputātiņi ar 9 klasu izglītību ir gatavi kaut ko tādu lasīt? Rimstaties – paši vien ļāvām marģināļiem saskriet pie Augstā Galda un tur māzoties
Deputātus ievēl pilsoņi, un ja pilsoņiem labpatīk deputāts ar 9 klašu izglītību tad tā tam būs būt.
Taču Latvijas problēma ir nevis deputāti ar 9 klašu izglītību, bet pārgudri ierēdņi, un deputāti sliņķi.Redzams, ka slinkojošu deputātu un ierēdņu īpatsvars ir lielāks jo “augstāka” un dārgāki pirkta izglītība, jo neba jau papīrītis tika pirkts, lai strādātu.
Tu arī skaties Dźonu Viku? Labais fiļmuks, ne
Es domā, ka šito ārzrmju vārdu budžet vaig latviskot. Jo es esmu par latvisku latkrieviju. Liekabata varbut
Lielkabata? Labāk megapods. Vēl labāk pa vecam- obščaks
Reiram būtu jāsaka , ka budžets ir daudzums kam jāveic sociālā korekcija.
Valsts bundulis
Padomietim ir grūti uzņemties atbildību.
Budžets ir indikators tam, vai valdības deklarāciju vispār taisās pildīt un prioritāšu eksistenci. Taču paša LV budžeta pozīciju formulēšana, ir vairāk dezorientējoša kā kaut ko paskaidrojoša. Par daudzām budžeta pozīcijām deputātiem nav pat nojēgas,- slikti vai labi, kur nu vēl saprotams sabiedrībai kopumā. Tiek bakstos par it kā kompetentā deputāta priekštatiem (noņemot atbildību no atbildīgā ierēdņa). To daži sauc par lēmuma pieņemšanu nekompetences zonā un pārformulē budžeta pozīcijas sev un vēlētājiem saprotamā formātā. LV turpina balsot par jumtiem, durvīm, burnīcām un aspirīnu – atspērušies, kur nav nekā par par ieguvumiem no šīs rosības.
Vispār sākot ar deklarāciju un budžeta taisīšanu darbojas politiķuprāt šķietamas sabiedrības interešu pārvēršana ierēdņiem škietamos skaitļos ko politiķi apkaro vai atbalsta cīnoties pēc viņiem šķietamas popularitātes sabiedrībā ar ko realitātei nav ne mazākā sakara.
Varētu runāt par pilsonisko nostāju budžeta izskatīšanai, bet sastādīšanas laikā neviens nedod nekādu informāciju. Publika tiek iepazīstināta ar gala rezultātu. Un tad jau var tikai brīnīties.
Tas viss ir muļķības, ka neviens par kaut ko jēdzīgu necīnās. Tas tiek darīts, bet praktiski vienmēr atšūti, jo visbiežāk labākā versija ir pilnīgi pretēja politiķu un ierēdņu izlolotam, piemēram, bija kādreiz dabūts samazinātā PVN likme koksnes kurināmam, tagad to atjaunot neviens netaisās. Tās balsis, kas visu laiku aicina mainīt īpašumu greizo kadastrālās vērtēšanas metodi, noslāpē prasības visu ko darīt ar nekustāmā īpašuma nodokli, bet kā lielums ir tiešā sakarā ar kadastrālo vērtību. Cik laika un darba nav ieguldījušas LTRK un LDDK, radošās savienības un ZA, bet rezultāts 0. Apvainojumus ir pelnījuši politiķi un ierēdņi, kas sirgst ar tīšu kurlumu,… lasīt vēl »
Cilvēki ar atbilstošām izglītībām un pieredzi būtu, bet viņi jau labu laiku ir “aizmirsti”, jo nebija ērti ierēdniecībai, politiķiem un it sevišķi žurnālistiem. Žurnālisti, piemēram, diskusijām aicina banku ekonomistus, kam ir visai šaurs skatījums uz tautsaimniecību un jāpārstāv banku intereses, tas pats ir ar daudz ko citu. Finanšu ministrija izceļas īpaši par padomniekiem uzaicinot mūziķus, kam reāla izpratne par uzņēmējdarbību, valsts saimniecību un sarežģītu sistēmu izturēšanos nav un nekad nav bijusi. Vienīgais ko politiķi darījuši ir zinātnieku un mākslinieku apvainošana pašiem neizprotot ne viņu darbu ne radītā nozīmību.
Piemēram, Dālderis ko man nejauši izdevās saplacināt.
Tāpēc, ka mēs esam mazohistes. Uz katru sitienu ar pletni pa dibenu mēs atbildam ar smaidu
Ā, kapē politiķi nav iepriekš neko vadījuši, radījuši vai sasnieguši? Tas jau tāpat kā sieviešiem prasīt – kāpēc jūs neesat vīrieši
Varbut to Stambulas bībeli ar steigu Latkrievijā jāpieņem. Lai tad beigtu te jautājumus uzdot kapēc tā un kapēc šitā. Butu skaidrs, ka Latkrievijā nav ne vīriešu, ne sieviešu. Lielakā daļa ir tikai – latvāņi
Vai Liepnieks var nosaukt kaut vienu žurnālistu, kas kaut ko ir vadījis, izņemot pildsplavu, un kas neko citu kā skolas solu žurnālistikas vai kāda citā sociālo ‘zinātņu’ fakultātē nav deldējis. Kaut vienu, kam ir finansista, jurista, grāmatveža, auditora, krīžu vadības speciālista vai cita profesionāla IZGLITĪBA un/vai PRAKTISKA pieredze. Ja nevar, tad nav jābrīnās, ka nekāda iedziļināšanās budžetā nav un nemaz nevar būt no mediju puses – vienalga, privāto vai sabiedrisko.
“.. finansista, jurista, grāmatveža, auditora, krīžu vadības speciālista..”
Visas Tevis nosauktās specialitātes ir tās ko apgūst ierēdņi, činavnieki un citi liekēži, un kas nav ne par tugriku piepildītas ar jēgpilnām zināšanām, un kuru apgūšanai nav vajadzīgs saprāts lielāks par to kāds piemīt pērtiķim.