Valsts drošība ir veselības jomas gatavība karam

PĒTERIS APINIS, ārsts

Citēšu Edgaru Rinkeviču raidījumā “Dr.Apinis”: Mēs nedzīvojam kara apstākļos, bet nedzīvojam arī miera apstākļos”. 

Kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem pasaule nav atradusies tik tuvu globālam karam. 

Latvija paaugstinās savu izdevumu tāmi aizsardzībai līdz 5% jau šogad. Patiesībā tas nozīmēs palielināt ārējo parādu aptuveni par vienu miljardu. Lieta tāda, ka Arvils Ašeradens tā steidzās uz Briseli izlūgties iespējas šo to pamainīt Eiropas fondu līdzekļos, ka bija piemirsis aizvērt ādas portfelīti un no tā vējš izsvaidīja šādus tādus papīrus. Pēc tam vējš tos dzenāja pa Smilšu ielu un vienu šādu papīrīti man gadījās pacelt, lai pēc tam iemestu miskastē. 

Ursula Von Leiena ir devusi zaļo gaismu ārējā parāda palielināšanai Eiropas valstu aizsardzības spēju stiprināšanai.

Tātad – valdība lems par papildu miljona izdali uz nākotnes rēķina. Aizsardzības ministrija beidzot varēs pie poligona uz betona klučiem uzstādīt nevis vecu bruņumašīnu, bet divus vecus tankus. Varbūt es kļūdos, bet ir radies iespaids, ka Aizsardzības ministrijas spējas apgūt (tērēt) līdzekļus nereti atrodas kaut kur pa vidu starp 200 miljoniem karavīru ēdināšanai līdz grimstošiem veciem mīnu kuģiem, kā arī vecām, britu norakstītām haubicēm, kuras pēc tam nododam Ukrainai. Es, protams, ironizēju, un līdz galam nespēju noticēt Lato Lapsas apgalvojumiem, ka trešdaļa militārās naudas noklīst neceļos. Es tiešām ceru, ka militāristi zags mazāk. 

Un tomēr – aizsardzība nav tikai pretgaisa aizsardzības līdzekļi, tanki, pulveris un droni.

Viena no būtiskākajām aizsardzības sastāvdaļām ir spēja glābt gan militārpersonas, gan civilpersonas no ievainojumiem, infekcijām un slimībām, kuru allaž kara laikā ir vairāk.

Visās lielākās valstīs kā Vācijā, Apvienotajā karalistē, pat Zviedrijā šiem nolūkiem ir kara hospitāļi, kuri miera laikā ir daļēji noslogoti ar militārpersonu, bet daļēji – civilpersonu veselības kopšanu. Un tomēr – gan vācu, gan franču, gan zviedru jaunie kara ārsti šobrīd strādā un mācās gan Ukrainā, gan Izraēlā. Globālajā tīmeklī ir ziņas, ka ķīniešu, irāņu un citu tautu jauni ārsti mācās Krievijas hospitāļos (formāli – palīdz glābt gan savējos, gan ievainotos, gūstā saņemtos ukraiņus). 

Apmācīt kara ārstus nav lēts projekts, bet kara ķirurģiju nekur labāk nevar mācīties kā karadarbības zonā. Līdz šim Ukrainā karadarbības zonā ir strādājuši mikroķirurgs Olafs Libermanis un traumatologs, ortopēds Mārtiņš Malzubris. Nosūtīt brīvprātīgi jaunus ārstus uz Ukrainu nozīmē viņiem maksāt labu komandējuma naudu un ļoti dāsni apdrošināt, rūpēties par viņiem, īpaši tiem, kas izvēlējušies strādāt tuvāk frontei. Un tomēr tas ir nepieciešams, jo Ukrainā katru dienu ar plašiem (vienlaikus sprādziena, šautiem un apdeguma) ievainojumiem ir simtiem karavīru, bet Latvijā ļoti reti – viens gadā. 

Otrs aspekts ir medicīnas rezerves. Var jau audus šūt ar makšķerauklām, var vārīt lupatas un izmantot par pārsienamajiem materiāliem, var narkozi dot ar ēteri, bet novokaīna pulveri šķīdināt pirms operācijas, var lietot daudzkārt lietojamas šprices un adatas. 

Hosamu Abu Meri būtu jāpatriec no ministrijas nevis viņa bērnišķīgās zīmēšanās un haotiskās zāļu cenu reformas dēļ, bet viņa nevīžīgās attieksmes pret rezervēm dēl. Nepārtrauktas darba grupas, tukšmuldēšana, solījumi, aizsegšanās ar dokumentu slepenību.

Patiesībā vienīgās rezerves mums ir NMPD – gan cilvēkresursi, gan automašīnas, gan medikamenti, gan imobilizācija – nestuves, šinas.

Hosama lepošanās ar slimnīcu rezervēm ir absolūts bulšits. Slimnīcām ir trīs mēnešu rezerves atbilstoši slimnīcas profilam – īpaši hronisku slimnieku aprūpei, terapeitisku akūtu slimnieku ārstēšanai.

Ukrainas piemēri un Ukrainas pieredze mums ir zināma – narkotisko atsāpināšanas līdzekļu, pārsienamā materiāla, infūzu krājumi izbeidzās pirmajā dienā.

Hosams Abu Meri neko nav darījis, lai Latvijā būtu nodrošināta atsāpināšanas līdzekļu un infūzijas šķīdumu ražošana rūpnīcā “Kalceks” (rūpnīcas “Grindex” sastāvdaļa). 

Mums ir skaidri zināms ne tikai Eiropas Komisijas izstrādātais 200 zāļu saraksts, bet arī NATO ieteiktais vēlamo zāļu, aparatūras, instrumentu un pārsienamo materiālu rezervju apjoms – rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētikām (pretsāpju medikamentiem), pretšoka līdzekļiem, infūziem, antimikrobiskiem līdzekļiem, kā arī sterilizācijas, imobilizācijas un pārsienamajam materiālam, anestēzijas līdzekļiem un aparatūrai mēneša patēriņa apjomā kara apstākļos, bet vēl – NATO standartam atbilstošas autonomas elpināšanas iekārtas. Visu neuzskaitīšu, informācija ir pieejama.

Gandrīz visu no tā mēs varam ražot  Latvijā, ja vien tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas likumdošanā (rezervēm un stratēģiskajiem iepirkumiem tiek garantēta Latvijā ražotu preču prioritāte), un paredzēts valsts atbalsts ražotājiem, kas uzņemas šo darbu veikt. Liepājas rūpnīca “Tonus Elast” jau šobrīd var saražot sterilus pārsējus ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu rezervēm un vēl kā palīdzību Ukrainai, atliek pieņemt politisku lēmumu. Tiem, kas neatceras – Latvijas firma “Arbor Medical” ražoja maskas – respiratorus Covid–19 laikā priekš Vācijas, bet Kariņa valdība sūtīja uz Ķīnu “AirBaltic” lidmašīnas, lai iegādātu daudz dārgākas maskas, turklāt bez sertifikāta un apšaubāmām spējām aizturēt vīrusu infekciju. Piemēri, kad Latvijas valdība pamanās rīkoties absurdi, mums vai cik. 

Slikts piemērs bija degvielas rezerves, kas Latvijai bija “uz papīra” –  ieslēptas līgumos ar piegādātāju, bet reāli neatradās Latvijā.

Tas, ko ilgi nevarēja saprast vidējais Latvijas ierēdnis, – šīs rezerves, kas atrodas ārpus Latvijas, būs neiespējami atgādāt uz Latviju kara apstākļos. Vismaz šo jautājumu Viktors Valainis ar stingru roku ir atrisinājis. 

Medicīniskās rezerves ir apdrošināšanas polise (šo teicienu esmu aizņēmies no Lienes Cipules), labi ir šo polisi neizmantot, bet vajadzības gadījumā tā ir lielisks atspaids. Mums ir Ukrainas pieredze, un mums ir jāmācās no Ukrainas pieredzes. 

Un ukraiņi mums ir teikuši par rezervēm – tām ir jābūt fiziskām rezervēm, tās nedrīkst būt kaut kur uz papīra vai līgumos atrunātas, ar nodomu protokoliem apstiprinātas.

Rezervēm jāatrodas dažādās lokācijās, bet mazākās noliktavās un ēkās. Krievu artilēristam patīk lieli mērķi. Jādomā par vairākās vietās izvietotām rezervēm gana tuvu ārstniecības iestādēm, īpaši universitātes slimnīcām un reģionālajām slimnīcām. Ļoti svarīgi, lai šīs medikamentu rezerves nav tikai trīs lokalizācijās valstī. 

Būtiskas mācības no Ukrainas kolēģiem: “nekad nelieciet visas olas vienā grozā, turiet medikamentu rezerves slimnīcas tuvumā, bet ne pašā slimnīcā”, “humānā palīdzība bieži ir haotiska, vienveidīga un ar notecējušiem terminiem”, “humānajā palīdzībā grūti orientēties, ja medikamenta nosaukums nav pazīstams, bet anotācija rakstīta ar hieroglifiem”, “medikamenti, kas ir slimnīcu rezervēs miera laika apstākļos, ir pilnīgi citi, kā vajag kara  laikā”,  “hroniskiem slimniekiem pasliktinās veselības stāvoklis, daudz vairāk vajag medikamentu hipertonijas, diabēta, astmas un psihisko slimību ārstēšanai”.

Šobrīd Latvijas universitātes un reģionālās slimnīcas dzīvo ar atbildības sajūtu autonomi funkcionēt vismaz pirmās 24 stundas. Tas ietver elektrību, ūdeni, siltumu, pārtiku, iekārtas, kas spēj funkcionēt, citas nepieciešamās lietas, un ietver arī personālu. Jebkura militāra konflikta un katastrofas gadījumā eksponenciāli pieaug vajadzība pēc atsevišķiem medikamentiem, sterilizācijas iespējām, pārsienamajiem materiāliem, operācijas šuvju materiāliem un instrumentiem, anestezioloģijas līdzekļiem un tehnoloģijām. Pašreizējās universitātes un reģionālo slimnīcu rezerves, kas miera apstākļos nodrošina darbu vairākām nedēļām, militāra konflikta gadījumā izsīktu pirmajā vakarā. 

Un tomēr šīs rezerves būtu jāveido kā militārs iepirkums. Saīsinot birokrātisko iepirkšanas ceļu, saīsinot ceļu medikamentiem, kuriem tuvojas termiņa beigas, nonākt slimnīcu aptiekās, bet rezervēs nonākot medikamentiem ar maksimāli gariem derīguma termiņiem. 

Nevar ticēt Hosama Abu Meri sapņiem, ka viņš izveidos valsts medikamentu lieltirgotavas. Tās darbotos tikpat efektīvi kā “RailBaltic” vai “AirBaltic”.

Valstij ir jāveido partnerattiecības ar privātām, labi strādājošām lieltirgotavām.

Īpaši jau tāpēc, ka Hosama Abu Meri murgainās zāļu cenu reformas dēļ ir samazinājusies medikamentu pieejamība, zāļu ražotāji no Latvijas aiziet.

Šobrīd esam apdraudēti – neviens nevar prognozēt, kā turpināsies Krievijas agresīvā politika. Latvijas uzdevums būt gataviem militāram, vai provocētam konfliktam nozīmē veselības jomas un bruņoto spēku sadarbību.

Tas nozīmē stratēģiju – kā ievainotās militārpersonas vai civiliedzīvotājus militārie mediķi nodod NMPD, kā Universitātes slimnīcas un reģionālās slimnīcas šos slimniekus uzņem, kā ārstē apdegumus, kontūzijas, šautas un plēstas brūces utt. Pirmkārt, tas nozīmē medikamentu un pārsienamā materiāla rezerves.

Patīk kādam vai nē – šis apdraudējums nozīmē arī veselības mācības atgriešanos skolās, tehnikumos un pat augstskolās.

Katram studentam vai skolniekam ir jāiemācās ne tikai lellei ārēji masēt sirdi un viņu elpināt mute mutē, bet arī veikt elementāru imobilizāciju, nodrošināt siltumu, šķidrumu, pārsiet (nelietot žņaugu!), studentiem būtu jāmāk arī atsāpināt cietušo.

Visiem es iesaku atcerēties par mūsu Twitter konvojiem – kāpēc mēs sūtam mašīnas ukraiņiem? Galvenokārt tās tiek izmantotas ievainoto evakuācijai. NMPD mašīnu rezerves kara laikā izsīks, būtu labi militāristiem izveidot vairākus nelielus rezerves medicīnisko autoparkus visos Latvijas novados. 

Un pēdējais. Kā jau teicu, izšķirošais etaps ir kara hospitāļi vai slimnīcas, kas spēj uzņemt daudz ievainotos vienlaikus. Latvijā kara hospitāļu nav, tātad funkcijas būs jāuzņemas tām slimnīcām, kas spēj vienlaikus daudz pacientu uzņemt un sniegt intensīvu palīdzību. Austrumlatvijā tādas ir trīs – Daugavpils, Valmiera un Madona. 

Latvijai stratēģiski ir divas daudzprofilu pieaugušo ļaužu universitātes slimnīcas – pa vienai katrā Daugavas pusē. Tiesa, Stradiņa klīnikā universitātes slimnīca kā neatliekamās palīdzības slimnīca ir ievainota. Pateicoties Hosamam Abu Meri, kurš politisku iemeslu dēļ pārtrauca attiecības ar celtniecības kompāniju, Stradiņa slimnīcas jaunajos korpusos svilpo vējš, neviens celtnieks nav ar mieru pabeigt būvēt šos korpusus, kaut piedāvājuma summa pieaugusi daudzkārt. Patiesībā valdībai būtu jāvienojas, ka jaunie korpusi būtu nodēvējami par kara hospitāli, iekļaujami militārajos izdevumos, slimnīca pabeidzama un miera laikos daļēji izīrējama civilo pacientu ārstēšanai. Neesmu pārliecināts, ka Evika Siliņa, Arvils Ašeradens, Hosams Abu Meri un Andris Sprūds ar šo kalambūru tiks galā. Bet vajadzētu gan, jo kara pirmajā dienā (es tiešām ceru, ka kara nebūs) Rīgā pāri Daugavai tiltu nebūs, krievi nobombardēs pat Kaspara Brišķena pāli. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!