Ukrainai aizvadot jau otro gadu Krievijas agresīvā iebrukuma ēnā, Eiropas valstis saskaras ar kritiskiem izaicinājumiem tās militārās industrijas spējā nodrošināt augsto bruņojuma pieprasījumu.
Kamēr daži eksperti norāda uz būtiskiem iztrūkumiem Eiropas spējās koordinēt pietiekamu palīdzības piešķiršanu Ukrainas bruņotajiem spēkiem, citi saredz potenciālu Eiropai uzņemties arvien nozīmīgāku lomu Ukrainas militāro vajadzību apmierināšanā.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 22. kara mēnesī sniedzis ekskluzīvu interviju ASV ziņu aģentūrai “AP News”, kurā atzīst – Ukraina šobrīd ieiet jaunā kara fāzē pēc vasaras pretuzbrukuma, kurš pilnībā nesasniedza izvirzītos mērķus bruņojuma un sauszemes spēku deficīta dēļ.
“Mums nav pietiekoši daudz spēka, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Bet tas arī nenozīmē, ka mums vajadzētu padoties. Mēs esam pārliecināti par savu rīcību,” uzsvēra Ukrainas prezidents.
Eiropas izaicinājumi
Izaicinājumi militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai saistīti ne vien ar Eiropas dalībvalstu savstarpējo nespēju kopīgi koordinēt bruņojuma nodošanu Ukrainai, bet arī ar politiskās gribas trūkumu atsevišķiem Eiropas valstu līderiem. Tālab stratēģiskā konsultante un bijusī NATO ģenerālsekretāra palīdze Stefanija Babsta izvirza trīs potenciālos risinājumus šiem izaicinājumiem.
Pirmkārt, Eiropas valstīm būtu jāvienojas par vienotu un visaptverošu stratēģiju iepretim Maskavai, kā arī jāvienojas par katras valsts lomu potenciālā Krievijas iebrukuma NATO dalībvalstu gadījumā. Līdz šim nedz Eiropas Savienības (ES), nedz arī NATO dalībvalstis nav uzsākušas visaptverošu ierobežošanas stratēģiju iepretim Krievijai.
Otrkārt, Ukrainas atbalstītājiem būtu jāievieš efektīva atbalsta procesa pārvaldība, lai ilgtermiņā koordinētu militārās palīdzības plūsmu uz Kijivu. Viņa uzsver, ka izaicinājumus rada dažādas divpusējās un daudzpusējās struktūras, tostarp ES Eiropas miera mehānisms, NATO visaptverošās palīdzības pakete, ASV vadītās Drošības palīdzības grupas Vācijā, kas savstarpēji nekoordinē savus centienus sniegt palīdzību Ukrainai, tādējādi bieži dublējot savas funkcijas.
Visbeidzot, bijusī NATO ģenerālsekretāra padomniece uzsver, ka bez izšķirošas politiskās apņēmības Eiropas galvaspilsētas, jebkuri ilgtermiņa militārie solījumi ir nolemti neveiksmei.
Eiropas finansiālais spējas
Pretēji skeptiķiem, Žešovas Informācijas tehnoloģiju un vadības universitātē vieslektors Kristofs Bledovskis argumentē, ka Eiropa ir finansiāli spējīga apmierināt visas Ukrainas militārās vajadzības. Viņš norāda, ka ar nedaudz vairāk nekā 30 miljardu eiro ikgadējo militāro palīdzību Ukrainai, Eiropa ir līdzvērtīgs bruņojuma palīdzības sniedzējs ASV. Viņš uzskata, ka
Eiropa var atļauties lielākus militāros tēriņus, lai nodrošinātu Ukrainas eksistenciālās cīņas uzvaru pret Krieviju.
Savukārt Lielbritānijas ārpolitikas institūta (Chatham House) konsultants Krievijas un Eirāzijas programmā Keirs Giles norāda, ka Eiropa finansiāli viennozīmīgi spēj apmierināt Ukrainas militārās vajadzības, taču jautājums ir – vai tā kādreiz tiešām izlems to pilnvērtīgi darīt. Viņš norāda, ka, lai to panāktu, Eiropai nepieciešams pielāgot Krievijas radīto draudu uztveri.
“Ukraina šobrīd saskaras ar pašsaprotamiem izaicinājumiem, ko radījuši tās sabiedroto lēmumi “piliena veidos” sniegt lēnu militārā bruņojuma atbalsta plūsmu,” norāda Keirs Giels.
Eiropa ir arī izvairījusies no atbildības par savu aizsardzības spēju attīstības. Kamēr visā Eiropas munīcijas krājumi arvien vairāk izsīkst, Eiropa kopumā līdz šim nebija spējīga reaģēt uz pastāvošo industrijas izaicinājumu realitāti.
Tomēr Tallinas Starptautiskā aizsardzības un drošības centra direktora vietniece Kristi Raika norāda – Eiropa jau daudz ir darījusi, lai kāpinātu atbalstu Ukrainai, taču ir skaidrs, ka bez ASV iesaistes Eiropa nespēj patstāvīgi nodrošināt visu Ukrainas bruņotajiem spēkiem nepieciešamo.
“Kas ir vēl sliktāk – Eiropa nespēj sasniegt pat pašas uzstādītos mērķus. Kopējais ES dalībvalstu 2023. gada martā vienošanās par viena miljonu artilērijas lādiņu nodošanu Ukrainai, visticamāk, netiks sasniegts,” uzsver Kristi Raika.
Vienlaikus viņa uzsver, ka ES nespēja palielināt kopējo munīcijas ražošanu, simbolizē plašākas dalībvalstu kopējās problēmas. Lai gan ES kopējais aizsardzības finansējums pieaug, lielākā daļa dalībvalstu tā arī nesasniegs uzstādītos 2% aizsardzības tēriņus no to IKP. Turklāt visai bieži dzirdamas sūdzības no dažādu valstu aizsardzības nozarēm, ka to valstu valdības izvairās uzņemties ilgtermiņa saistības par bruņojuma ražošanas jaudu kāpināšanu.
Galvenais šo izaicinājumu avots ir politiskās gribas un stratēģiskā redzējuma trūkums. Lai gan Eiropa ir spējīga ekonomisko resursu ziņā darīt daudz vairāk, politiķiem tas prasa grūtas politiskās izšķiršanās.
Šo argumentu nozīmi uzsver Dublinas Universitātes starptautisko attiecību profesors Bens Tonrans, norādot, ka Eiropa spēj palīdzēt Ukrainai vairāk, taču tā izvēlas to nedarīt. Līdz šim sniegtais politiskais un ekonomiskais atbalsts ir bijis izšķirošs. Tomēr solījumu atbalsts neatbilst paveiktajam.
“Izskatās, ka dažās galvaspilsētās joprojām ir bailes no Ukrainas uzvaras – “Krievijas eksperti” ierosina neprovocēt Maskavu ar Ukrainas uzlidojumiem Krievijas teritorijā, nepārkāpt Krievijas sarkanās līnijas un “nedestabilizēt” starptautisko arēnu. Ukrainas roku sasiešana šādā veidā neveicina konflikta atrisināšanu. Tieši otrādi, tas nodrošina ilgstošu karu, kas ir izdevīgi Putinam un Krievijai,” skaidro B. Tonrans.
Eiropai nepieciešams panākt stratēģisko vienotību
Lai nodrošinātu Ukrainas un pašas Eiropas militārās vajadzības, bijušais Berlīnes Drošības politikas akadēmijas prezidents Karls-Heinzs Kamps mudina ES dalībvalstis sevi skatīt kā vienotu Eiropas stratēģisko veselumu, nevis atsevišķu dalībvalstu kopumu. Viņš arī norāda uz šādas uztveres pakāpenisku ieviešanu, uzsverot attīstību, kas panākta kopējā aizsardzības budžeta sliekšņa celšanā līdz 2% no valstu IKP, kā arī dalībvalstu panākto vienošanos par nepieciešamību stiprināt savus bruņotos spēkus.
“Aizmirstiet par Eiropas Aizsardzības Savienības ideju vai ES “suverenitāti” – tā ir ideja, kuru vairs retais uztver nopietni, izņemot, iespējams, Parīzi. Tā vietā uztveriet Eiropu kopā ar Ziemeļameriku un Āzijas Klusā okeāna demokrātiskajām valstīm kā mūri pret Krievijas revanšismu vai Ķīnas mēģinājumiem agresīvi izaicināt pastāvošo starptautisko kārtību,” argumentē Karls-Heinzs Kamps.
Vienlaikus Bratislavas Globālās drošības foruma organizējošā NVO (GLOBSEC)viceprezidente Alena Kudzko norāda, ka Eiropa nespēs apmierināt Ukrainas militārās vajadzības, pat ja tā tiešām to vēlētos. Viņa norāda uz šī brīža Eiropas dalībvalstu savstarpējām nesaskaņām un centieniem meklēt vainīgo līdzšinējo solījumu nepildīšanā.
“Pastāv arī acīmredzamas atšķirības attiecībā uz Ukrainai sniegtā atbalsta izcelsmi. No astoņām Ukrainas lielākajām atbalstītājām, visas, izņemot Apvienoto Karalisti, atrodas samērā tuvu Ukrainai. Šajā grupā acīmredzami nav Itālijas, Spānijas un Francijas. Viņu vārgais pienesums atgādina vienaldzību, ko Polija vai Baltijas valstis izjuta pret Grieķiju un Itāliju migrācijas krīzes laikā,” atgādina Kristofs Bledovskis.
Līdzšinējā ES aizsardzības industrija nav bijusi pietiekami caurskatāma un tai trūkst pārstāvniecības. A. Kudzko norāda, ka šo izaicinājumu risināšanai ir izšķiroša loma ilgtermiņa militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai.
Tomēr ilgākā laika termiņā Eiropa, viņasprāt, spēj ieņemt nozīmīgu Ukrainas partnera lomu.
Lai tas notiktu, ES ir jāceļ savas militārās industrijas kapacitāte un jāpalīdz Ukrainai nodrošināt patstāvīgas spējas bruņojuma ražošanā.
Avots: Sargs.lv/CarnegieEurope/AP News
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Spējas ir, vajag gribu. Eiropiešiem jāsaprot (arī tādiem idiotiem kā ungāriem un slovakiem), ka Krievija vienmēr būs drauds. Kamēr vien tā nebūs dekolonizējusies.
Tikpat skaidrs, ka tas tā saucamais karš beigsies ar sarunām un teritorijas sadali. Pie kam, jo ātrāk tas notoks, jo ukriem vairāk paliks. Atzīt zaudējumu arī jāmāk,tikai tam vajag nedaudz smadzeņu
Galvenais jautājums vai Eiropas nodokļu maksātāji grib maksāt par karu? Jā ir daļa kas grib, bet lielākā daļa negrib. Un tas ir pat te Latvijā. Manējais darba devējs arī visu laiku aģitē par karu, ka nedrīkstot aizmirst ka notiekot karš, ka jāpalīdz Ukrainai, ka jāpriecājas ka karš tikai Ukrainā. Un visu pārējo demagoģiju. Algas saviem darbiniekiem nepalielina, bet uzņēmums ziedoja palīdzību Ukrainai. Tagad vairs nē, nevar atļauties. Iemesls tāds, ka gandrīz puse darbinieku neapmierināti, ka finansē karu bet pie algām nepieliek. Es tajā skaitā. Ja agrāk es biju viens no čaklākajiem darbiniekiem, tad tagad esmu izoptimizējis savu darba laiku. Strādāju… lasīt vēl »
Gan jau būs labi. Iedarbinās rūpnīcas un būs. Citur jau fiziku skolās labi māca.
“Gan jau” karā ar Krieviju neder. Jābūt skaidram redzējumam, kā piegādāt nepieciešamo bruņojumu Ukrainai, un stingrai apņēmībai realizēt šādu plānu.
Diemžēl tas tā ir un nav pamata domāt,ka Eiropa ātri nāks pie kādas saprātīgas vienotas domas. Zaļa kursā kādi te tanki? Ar zaļo pēdu un ilgtspēju, putniņu labjūtību un elektriski pārvetojamiem lielgabaliem, protams pa velojoslām… ? Noteikti dzimumvientiesībā un tikai Stambulas un vēl kādu desmit aizvien bezjēdzīgāku konvenciju Ko mēs te šausminamies, ka Rietumeiropā vispār nesaprot kā uz viņiem attiecas vietējais robežkonflikts, tad ītais laiks pievērsties dzimumorientācijai skolā un dzimummaiņai kā absolūti nepiece;samo nosacījumu aizvien blondāku valdību karogos
Pats sevi slavini, to var redzēt no retorikas.