Ar kādu amerikāņu palīdzību Eiropa var rēķināties kara gadījumā? Vai ASV pieprasīs lielāku brīvību izmantot sabiedroto bāzes? Un vai spēkā paliek amerikāņu kodolgarantijas? Šos jautājumus “The Economist” uzdod Lielbritānijas bruņoto spēku komandierim Ričardam Naitonam, kurš pauž uzticību transatlantiskajai sadarbībai, vienlaikus atzīstot, ka militārās klātbūtnes pārskatīšana vēl turpinās.
8. oktobrī publicētajā intervijā saruna sākas ar pārmaiņām, ko amerikāņi dēvē par “NATO 3.0”: Eiropas valstīm aliansē jāuzņemas lielāka atbildība un vairāk jāiegulda savā aizsardzībā. Taču šīs pārejas laikā sabiedrotajiem jānoskaidro, kādu ieguldījumu turpmāk nodrošinās ASV.
Vai ir skaidrs, ko ASV nodrošinātu kara gadījumā Eiropā?
Žurnālists jautā, vai Lielbritānijas militārajai vadībai jau ir skaidrība par amerikāņu nodomiem. Kādu palīdzību Eiropa varētu sagaidīt, ja konflikts sāktos 2028. vai 2029. gadā? Vai par ASV spēku klātbūtni jau ir pietiekama noteiktība, vai arī šis jautājums joprojām ir apspriešanas stadijā? Minētie gadi sarunā izmantoti kā iespējamā konflikta scenārijs.
Naitons atbild, ka tieši šo jautājumu noskaidrošanai paredzēta ASV militāro spēku izvietojuma pārskatīšana. Viņš atsaucas uz nesenām sarunām ar NATO spēku virspavēlnieku Eiropā, kurš vienlaikus vada ASV Eiropas pavēlniecību. Šim komandierim izvērtējumā ir būtiska loma, jo viņš atbild par spēkiem Eiropā un var novērtēt to uzdevumus.
Britu komandieris skaidro, ka amerikāņu klātbūtnei Eiropā ir trīs funkcijas. Tā palīdz nodrošināt ASV drošības intereses Eiropā, stiprina NATO aizsardzību un ļauj amerikāņiem īstenot militārās operācijas citos pasaules reģionos. Tāpēc spēku izvietojuma vērtējumam jāaptver plašāks uzdevumu loks par ieguldījumu alianses aizsardzībā vien.
Naitons pauž pārliecību, ka ASV apzinās Eiropas nozīmi savas valsts kopējā drošībā. Viņš norāda uz transatlantiskās aizsardzības savstarpējo saistību: Eiropas aizsardzība stiprina arī ASV austrumu krasta drošību.
Kā piemēru viņš min britu ģenerāļa Nika Perija stāšanos NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Norfolkā vadībā. Šī pavēlniecība atbild par Ziemeļatlantiju un Ziemeļeiropu, tādēļ eiropiešu ieguldījums tās darbā stiprina arī ASV drošību. Perijs amatā stājās 24. septembrī, kļūstot par pirmo britu virsnieku šīs pavēlniecības vadībā.
Vienlaikus Naitons atgādina, ka amerikāņu uzmanības pārorientēšanās ir ilgāks process. Jau Baraka Obamas prezidentūras laikā ASV runāja par lielāku pievēršanos Indijas un Klusā okeāna reģionam. Pašreizējā spēku izvietojuma pārskatīšana ir daļa no šīs attīstības.
Viņš uzticas amerikāņu militārajai vadībai un tās spējai sniegt pārdomātus ieteikumus lēmumu pieņēmējiem. Tomēr Naitons atzīst, ka ASV globālās saistības rada reālus izaicinājumus. Konkrētu Eiropai garantētu spēku apjomu viņš šajā atbildē nenosauc.
Vai ASV iegūs lielāku brīvību izmantot bāzes Eiropā?
Žurnālists atgādina, ka diskusijas par aizsardzības sloga sadali starp amerikāņiem un eiropiešiem notiek jau daudzus gadus. Tagad īpaši jūtīgs kļuvis arī jautājums par bāzu izmantošanu, piekļuvi tām un militāro lidaparātu pārlidojumiem.
Viņš atsaucas uz karu ar Irānu, kura laikā vairākas Eiropas valstis sākotnēji vilcinājās ļaut izmantot savu teritoriju uzbrukumiem. Vēlāk Lielbritānija piekrita ASV izmantot Fērfordas aviobāzi un Djego Garsijas bāzi Indijas okeānā. Žurnālists šajā kontekstā piemin arī ASV un Dānijas sarunas par Grenlandi.
Jautājuma būtība ir, vai jaunā vienošanās par pienākumu sadali NATO ietvers arī plašākas amerikāņu tiesības izmantot sabiedroto bāzes savām operācijām.
Naitons apstiprina, ka piekļuve bāzēm, to izmantošana un pārlidojumu iespējas tiks vērtētas spēku izvietojuma pārskatīšanā. Viņš norāda, ka līdzšinējā kārtība balstās principos un praksē, kas veidojušies kopš 20. gadsimta 40. gadu beigām.
Komandieris atzīst, ka bāzu izmantošana ir radījusi domstarpības. Viņaprāt, ir saprotama amerikāņu vēlme paļauties uz infrastruktūru, kurā ASV ieguldījušas līdzekļus, un uz ilgstoši veidotajām attiecībām ar sabiedrotajiem.
Vienlaikus valstīm, kuru teritorijā atrodas bāzes, ir pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Tām jāpieņem lēmumi par to, kādām darbībām šo infrastruktūru drīkst izmantot. Naitons pauž pārliecību, ka sabiedrotie spēs atrast risinājumu, kas savienos šīs intereses.
Vai Eiropa joprojām var paļauties uz ASV kodolaizsardzību?
Noslēgumā žurnālists pievēršas kodolatturēšanai – jomai, kurā NATO aizvien būtiski paļaujas uz amerikāņu arsenālu. Viņš jautā, kādus signālus Naitons saņēmis no ASV kolēģiem par gatavību saglabāt šo lomu un kā amerikāņi plāno savas saistības apliecināt.
Jautājums izskan uz Eiropas aktīvāku kodolatturēšanas diskusiju fona. Žurnālists norāda gan uz Lielbritānijas, gan Francijas aktivitātēm un Francijas sarunām ar citām Eiropas valstīm par plašāku franču kodolgarantiju lomu.
Naitona atbilde šajā jautājumā ir pārliecinoša. Viņš saka, ka amerikāņi gan privātajās sarunās, gan publiskajos paziņojumos devuši ļoti spēcīgus apliecinājumus gatavībai turpināt nodrošināt kodoljumtu sabiedrotajiem.
Runājot par Franciju, komandieris atsaucas uz prezidenta Emanuela Makrona uzrunā izklāstīto pieeju paplašinātajai kodolatturēšanai. Taču šīs ieceres detaļas vēl tiek izstrādātas un precizētas.
Naitons uzsver, ka atturēšanas būtība ir potenciālajam pretiniekam raidītais signāls. Krievijai jāapzinās, ka Lielbritānija, ASV un Francija kā kodolvalstis ir gatavas reaģēt, ja tām uzbruks ar kodolieročiem bruņota valsts, piemēram, Krievija. Viņš atkārtoti norāda uz saņemtajiem amerikāņu apliecinājumiem par kodolatturēšanas politiku un gatavību saglabāt šo drošības garantiju.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Eiropa ar sevi galā tiks. Bet pie mums krievu aģenti ir salīduši armijā un aktīvi to grauj. Un iestādēm kam tas jākontrolē – pofig. Visiem pofig. Tas mani baida visvairāk, ka esam jau Maskavas province.
ASV sūtīs vistu kājiņas Krievijai.
Uzturēs rubli cik vien spēj.
Trampulis ir Eiropā izgāzies beņķī un uzlicis kājas uz galda, jo viņam ir lielā runga. Viņš gan aizmirst, ka Eiropai pieder liela daļa Amerikas akciju un liela daļa maksātspējīga tirgus. Ar to viņu varētu atvēsināt, bet tas muļķis neko negrib dzirdēt un maļ savu maļāmo.
Kārtējais brīvā tekstā muldošais kadrs, kurš rīt var pateikt diametrāli pretējo, un neviens viņam nejautās- kas, kā, pa šo nakti ir mainījies :) Pieņemu, ka eiropas susuri ir tīrā sajūsmā, kā abi slāvi braši klapē viens otru, un gaida ko no krāsmatām varēs uzlasīt. Ukrainai jau tagad no 3 grivnām 2 ir ārvalstu dotācijas.Jeb, pilnīga atkarība. Pēc pašu ukraiņu datiem, ja kas. Krieviem arī nav cukurs, vājinās, šķoba savu ekonomiku, zaudē cilvēkus. Amīšiem, škiet, tas viss ir tuvu pie d. ,kad tik smuki izskatās vietējā nozīmē. :)
Kārtējais jefiņš. Man ļoti patīk formulējums – kas būs, ja konflikts sāksies 2028. vai 2029.gadā….. Redz, šobrīd ir 2026.gads. Sapratāt? vēl jau 2027. gadiņš starpā, vai ne? To tak tas āksts nemin. Labi, tad nu es arī varu prognozēt, kas notiks 2036. gadā un piemēslot jau tā piemēslotos sociālos medijus…. ;-)
Eiropa ir kā veca klimaksaina vecene, sargāt tai vairs nav ko un nav arī žēl tādu laist pa apli. Kādas vadītājas – Kalasa, fon der Lejena, Lagarda tāda savienība. Ne naftas, ne retzemju metālu, par ko amerikāņiem te karot? Amerikāņiem visizdevīgāk būtu ja Eiropā būtu kariņš, Eiropa būtu drupās un atkārtotos WW2 laiki, kad ASV savu 30to gadu ekonomikas krīzi pārvarēja uz Eiropas rēķina. ASV visu ražo, Eiropa pērk, jo Eiropa izpostīta. Un no Eiropas smadzenes, uzņēmumi, patenti aizplūst uz ASV, līdzīgi kā Einšteins, Verners fon Brauns un citi. Daļēji to ir paveicis karš Ukrianā un sankcijas, Trampa tarifi, autobūve… lasīt vēl »
https://youtu.be/xtSTMYGEyaM und
Donalds teica, ka aizstāvēs tās valstis,kuras tur bij līdz 1994m gadam.