PĒTERIS APINIS
Pabiju Ukrainā kopā ar Egila Helmaņa konvoju. Turp braucu kā šoferītis, atpakaļ – kā mazā busiņā iespiests pasažieris. Helmaņa konvojs šoreiz bija īsta izturības skola – pirmajā dienā līdz Ternopolei, ieskaitot robežas šķērsošanu, otrajā – līdz Harkivai, ieskaitot braucienu cauri Kijevai, trešajā – pa neceļiem līdz frontei, frontes bunkuru un medicīnas iestāžu apmeklējums, un tad vēl vakarā atpakaļ līdz Dņipro. Kopā pie stūres turpat vai trīs tūkstoši kilometru, pašam jāmaksā par benzīnu, viesnīcu un ēdmaņu. Šis pēdējais noteikums nozīmē, ka tu faktiski ziedo Ukrainai arī savus līdzekļus. Un vēl – šis noteikums rada zināmu kopības sajūtu.
Uzreiz varu pastāstīt, ka brauciens turp vienatnē pie stūres – vidēji 16 stundas dienā, nepārtraukta uzmanība, neskaidri spēles noteikumi (ukraiņiem tuvāk pie frontes satiksmes noteikumi ir mazāk saistoši) ir daudz tīkamāka nodarbe nekā brauciens ar busiņu līdz robežai, tad robežas šķērsošana un brauciens ar citu busiņu mājās līdz Ogrei. Divas diennaktis atceļa ir nomācošas, grūtas un depresīvas. Vieglāk tiem, kas iedzer kādu glāzi antidepresantu. Busiņā esam 12, tieši tik, cik nu tajā vietu. Pēc izkāpšanas no busiņa, kājas un mugura saliekti āķī.
Helmanim ir uzstādījums – nekad nelikt internetā un neaprakstīt neko, kamēr atrodies konkrētā vietā. Nav atļauts norādīt savas atrašanās koordinātes, attēlus drīkst sūtīt tikai ar diennakts nobīdi. Lieta tāda, ka Krievijas izlūkdienestam nebūtu saldāka paēdiena kā aizsūtīt dronu uz vietu, kur sapulcējušies latviešu voluntieri. Vēl viens Helmaņa uzstādījums – nediskutē par uzdevumiem un izvēlētajiem (ne)ceļiem.
Šoreiz izrādījās tā, ka nevienu vakaru un nakti nebija laika uzrakstīt ne rindas.
Savu vadīto Citroenu nodevu militāristiem mežā pie Slovjanskas. Izbraucām cauri Izjumai. Pilsēta nonākusi pelēkajā frontes joslā. Ko tas nozīmē? Fronte kļūst arvien platāka, un šī platā fronte tiek cieši kontrolēta no krievu un ukraiņu droniem. Tagad šie droni brīvi lidinās arī pa Izjumas pilsētu. Pilsētniekiem ieteikts atstāt pilsētu – evakuēties. Šķiet, vairums ir pieraduši pie kara un droniem un nekur evakuēties negrasās.
Mēs galīgi neesam vienīgais konvojs. Konvoji ar mašīnām un cita veida humāno palīdzību ierodas ne tikai no Baltijas valstīm un Somijas, bet arī no Apvienotās karalistes. Mašīnas, kas tiek nodotas Ukrainas aizstāvjiem, nav jaunas no autosalona. Tās ir savu laiku nodzīvojušas mašīnas, ko Helmaņa ļaudis iepirkuši un saremontējuši. Šīm mašīnām trīs tūkstoši kilometru līdz fontei ir zināms pārdzīvojums. Es braucu ar mašīnu, kurai spidomentrs un priekšējais panelis biežāk nestrādāja nekā strādāja, bet 11 kilometrus līdz finišam cīnoties ar bedrēm veidojumā, ko tikai optimists varētu nosaukt par ceļu, pēkšņi atslēdzās drošības slēdzis, par kur nebiju informēts. Tā nu pa bezceļu, pa bedrēm, manu automašīnu īsā saitē vilka Helmanis. Iepriešminētajā mežā nedaudz garlaikoti ukraiņu armijas mehāniķi atrada problēmu 15 minūšu laikā un ukraiņu virsniekam nodevu priecīgi rūcošu mašīnu.
Harkivā ukraiņu kolēģis man teica, ka viņam esot lūgums latviešu volontieriem. Varbūt nevajagot vest busiņus un parketa džipus, bet vecas degvielas autocisternas. Gandrīz pie katras slimnīcas, medicīnas iestādes un pat aptiekas Ukrainā atrodas lielāks vai mazāks ģenerators. Toties degvielas rezerves vislabāk uzglabāt vecā degvielas cisternā (uz auto vai traktora bāzes, labāka esot vienkārši piekabe), kam speciāli izrakta pazemes stāvvieta, kas pārklāta ar dēļiem, virs tās zeme un iesēta zālīte. Tad, kad degvielu (kara laikā degviela vienmēr ir dīzeļdegviela) vajadzēšot ātrajai palīdzībai vai ģeneratoram, uz šo pazemes stāvvietu varēšot aizstaigāt ar kannām. Šādu zemē novietotu mašīnu Harkivā redzēju – padomju laika ZILs pārkrāsots pelēkbrūnā krāsā. Šķiet, savā jaunībā šī mašīna bija vākusi pienu no zemniekiem. Patiesībā man šķiet, ka mums pašiem Latvijā derētu padomāt par šādām vienkāršām, salīdzinoši lētām degvielas rezervju stacijām. Kā redzējām, pat pēc vētras postījumiem Latvijā apstājās elektroapgāde, benzīntanki pārstāja darboties. Ukrainā bezgala daudz benzīntanku ir sabombardēti. To, ka krievu droni spridzina benzīntankus, rakstīts un stāstīts jau daudz.
Šķiet, ka stāsts par mašīnām nav tas, ko no manis vēlas uzzināt mans lasītājs. Ternopolē tikos ar Ukrainas Ārstu biedrības lokālo līderi Aleksiju. Viņš ir neirologs, kurš vairākus kara gadus pavadījis Zaporižjā, bet tagad sasniedzis pensijas vecumu un atgriezies dzimtajā Rietumukrainā. Man par pārsteigumu, neirologam darba ir pārpārēm – gandrīz visiem ievainotajiem, bet īpaši kontuzētajiem karavīriem ir perifēriskās nervu sistēmas bojājumi, galvenokārt polineiropātijas, kā arī galvassāpes, reiboņi. Ternipolē tiek atvesti galvenokārt ievainotie un cietušie, kam nav vajadzīga ķirurģiska ārstēšana, bet ļoti nepieciešama terapeita, neirologa, rehabilitologa palīdzība.
Eiropas literatūra (Ukrainā strādā daudz pētnieku no visas Eiropas) apgalvo, ka visiem ukraiņiem būšot vajadzīga psihiatra, psihologa vai psihoterapeita palīdzība. Pastāvīgas apšaudes, tuvinieku zaudējumi, pārvietošanās un nenoteiktība esot radījusi milzu postu sabiedrības mentālajai veselībai. Posttraumatiskā stresa sindroms, depresija, trauksme un hronisks stress skarot gan karavīrus, gan civiliedzīvotājus, īpaši bērnus un iekšzemē pārvietotās personas.
Šķiet, ka cilvēks ir gauži izturīga mašīna, un ukraiņi – gan tie, kas frontē pabijuši, gan tie, kas dzīvojuši Rietumukrainā, ir neticami labi adaptējušies pie psihoemocionālās spriedzes, un viņi ir izbrīnīti, ka katram nu būšot vajadzīga psihiatra konsultācija. Toties ukraiņi, īpaši tie, kas dzīvo tuvāk frontei, vēlas tikt pie gastroenterologa un neirologa, jo atzīst, ka kara laikā tieši atraugas, dedzināšana, caureja un nelaba dūša kļuvusi par ikdienas problēmu, gluži kā iepriekš minētie neiroloģiskie simptomi, nogurums, nespēks un mistiski reiboņi. Lai gan Ukrainas veselības aizsardzības sistēma strādā, lai uzturētu imunizācijas līmeni, kara apstākļos ir grūti nodrošināt simtprocentīgu vakcinācijas aptveri bērniem, kas rada teorētiskus riskus infekciju slimību uzliesmojumiem. Masveida migrācija, patvertnēs pavadītais laiks un pajumtes dalīšana ar svešiem ļaudīm palielina risku elpceļu infekciju izplatībai.
Sabiedrības veselības stāvoklis Ukrainā atrodas bezprecedenta spiediena un krīzes apstākļos. Man jau šķiet, ka Ukrainas veselības aprūpes sistēma ir izrādījusi apbrīnojamu noturību un nav sabrukusi, bet sabiedrības veselības rādītāji un sistēmas kapacitāte saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem.
Slimnīcas, klīnikas, dzemdību nami un ātrās palīdzības automašīnas regulāri tiek pakļautas uzbrukumiem un bombardēšanai. Tas ierobežo piekļuvi pamataprūpei, īpaši frontes un pierobežas reģionos. Uzbrukumi civilajai un enerģētikas infrastruktūrai (apkurei, elektrībai) rada papildu riskus slimnīcu nepārtrauktai darbībai, ventilācijai intensīvās terapijas nodaļās un operāciju zālēs, sterilitātei un medikamentu uzglabāšanai.
Lai gan Ukrainā kara traumu un ievainojumu ārstēšana ir prioritāte, sirds un asinsvadu slimības, onkoloģija, cukura diabēts un elpceļu hroniskās slimības joprojām ir galvenais priekšlaicīgas mirstības un nāves cēlonis. Karš un iedzīvotāju pārvietošanās būtiski apgrūtina regulāru hronisko medikamentu saņemšanu, slimību monitoringu un profilaksi, kas daudziem pacientiem noved pie vēlīnām un bīstamām slimību stadijām.
Ko vēl saklausīju sarunās ar ierindas ārstiem un frontes mediķiem? Tā kā karadarbībā ir simtiem tūkstošu ievainoto (gan militārpersonu, gan civiliedzīvotāju, tostarp daudzi ar smagām ekstremitāšu traumām un amputācijām), milzīgs slogs gulstas uz rehabilitācijas sistēmu un protezēšanu. Lai gan valsts un starptautiskie partneri (tai skaitā Latvija, uzņemot ievainotos rehabilitācijai) dara daudz, vietējā infrastruktūra un speciālistu kapacitāte ilgtermiņā nespēj apmierināt milzīgo pieprasījumu pēc specializētās rehabilitācijas un palīglīdzekļiem.
Egils Helmanis no Dņipro dodas uz Odesu un Moldovu. Atvadoties līdzu viņam nemēģināt šķērsot fronti vai izzināt krievu spējas noskaidrot viņa atrašanās vietu. Tomēr skaidrs, ka viņa ceļš nebūs pa drošajām šosejā, bet gan iespējami tuvu frontei, viņš atvedīs zināšanas, informāciju un cerams – pats sevi dzīvu, sveiku un veselu. Lāčplēša dienā – 11. novembrī viņam būtu labi Ogres muzejā stāstīt un rādīt – ko nozīmē karš Ukrainā, cik nozīmīgi ir ukraiņu karavīri Latvijas drošībai, un cik svarīgi ir latviešiem ziedot un atbalstīt ukraiņu karavīrus. Man škiet, ka Helmaņa un citi Latvijas autokonvoji ukraiņiem palīdz saprast, ka viņi nav pamesti vientuļi pret Krievijas militāro mašīnu.
KO viš dirš?