18. novembrī Vladimirs Putins izteica bažas par to, ka Krievija pretraķešu aizsardzības sistēmu un iniciatīvu “Promt Global Strike” uzskata par savas drošības apdraudējumu un dara visu, lai to neitralizētu.
Vēl tiešāks, kā raksta amerikāņu žurnāls “The National Interest“, ir bijis Krievijas Aizsardzības un drošības komitejas priekšsēdētājs Viktors Ozerovs. Viņš 21. novembrī, sniedzot interviju ziņu aģentūrai “RIA Novosti”, brīdināja, ka Krievija pilnveido savas uzbrukuma spējas, lai pārvarētu NATO pretraķešu aizsardzības sistēmu. Ozerovs konkrēti pieminēja “gaiss-zeme” klases raķetes, kuras ir spējīgas pārvarēt amerikāņu pretraķešu sistēmu Eiropā. Vienlaikus Krievijas armija pie robežas ar NATO dalībvalstīm – Polijas un Lietuvas – Kaļiņingradas apgabalā ir izvietojusi raķešu kompleksus “Bastion”, kuri nākotnē apdraud NATO pretraķešu objektu Polijā.
Zīmīgi, raksta “The National Interest“, ka par spīti visām pretrunām, kuras izraisīja Trampa piezīmes par NATO un Baltijas valstīm pirmsvēlēšanu kampaņas laikā, mēs neesam dzirdējuši gandrīz nevienu vārdu par pretraķešu aizsardzības sistēmu. Taču tas nepārsteidz, jo tam ir virkne iemeslu. jaunievēlētais prezidents Tramps ne reizi vien ir runājis par attiecību uzlabošanu starp ASV un Krieviju. Savukārt Putins pastāvīgi runā par to, ka NATO pretraķešu sistēmas izvietošana Eiropā ir viens no faktoriem, kas veicina attiecību pasliktināšanos.
Maijā ASV aktivizēja pretraķešu aizsardzības objektu Rumānijā, bet 2018. gadā ir plānota raķešu pārtvērējraķešu izvēršana Polijā. Obamas administrācijas īstenotā pretraķešu aizsardzības programma, pēc dažu ekspertu domām, ir palīdzējusi nostiprināt attiecības starp ASV un vāji aizsargātajām Austrumeiropas valstīm, kuras robežojas ar Krieviju, raksta bb.lv.
Asās domstarpības par pretraķešu aizsardzību, kas pastāv starp Vašingtonu un Maskavu, ir neatņemama sastāvdaļa vispārējai neuzticībai, kas izveidojusies starp abām pusēm. Daļēji tas ir saistīts ar Krievijas sašutumu un neapmierinātību par NATO paplašināšanos austrumu virzienā, kas notikusi pēc padomju impērijas sabrukuma. Tādas NATO locekles kā Polija un Baltijas valstis ar entuziasmu ir atbalstījušas ideju par pretraķešu vairoga izveidošanu, taču nevis tāpēc, ka tic tā spējām aizsargāt tās pret Krievijas raķetēm, bet gan tāpēc, ka Savienotās Valstis tām sniedz militāri politisko atbalstu, lai apkalpotu un uzturētu darba kārtībā radiolokācijas stacijas un pārtvērējraķetes, kas tiks izvietotas šajā reģionā.
Tādējādi NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas izvēršana drīzāk ir nevis tiešs esošo grūtību iemesls, bet gan līdzeklis, lai mazinātu spriedzi, kas valda starp Ziemeļatlantijas aliansi un Krieviju.
Jūlijā, sniedzot interviju “New York Times”, Tramps izteicās, ka Krievijas iebrukuma gadījumā vājās NATO valstis automātiski neatbalstīs. Tas norāda uz to, ka ASV Trampa darbības laikā nevēlēsies radīt kara risku ar Krieviju, lai aizsargātu tālu atrodošos sabiedrotos, ja tas patiešām cieši neskars amerikāņu tautu. Bet tas izraisa nopietnus jautājumus par NATO pretraķešu sistēmas nākotni. Turklāt tas saskan arī ar Trampa uzskatiem par izolācijas politiku un viņa viennozīmīgi negatīvajiem uzskatiem par amerikāņu karaspēka izmantošanu ārpus valsts robežām.
Tālāk “The National Interest” spriež, ka pēc Aukstā kara Amerikas administrācija pretraķešu aizsardzībā saskatīja sistēmu, kas spēj aizsargāt pret divkāršajiem draudiem ballistisko raķešu un masu iznīcināšanas ieroču veidā no Irānas un Ziemeļkorejas revizionisko režīmu puses. ASV valdība visiem spēkiem centās pārliecināt Krieviju par to, ka NATO pretraķešu aizsardzības sistēma ir nomērķēta nevis uz Maskavu, bet gan uz Teherānu. Taču Putins nekad šādiem apgalvojumiem nav ticējis. Maskava vienmēr ir nemainīgi izteikusies, ka sistēma rada draudus Krievijas stratēģiskajiem noturēšanas spēkiem.
Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Kremļa vadība ir ļoti uzmanīga un aizdomu pilna, pat neņemot vērā fizikas likumus, no kuriem izriet, ka nav iespējams izveidot tik efektīvu aizsardzības sistēmu, kas spētu apdraudēt Krievijas atbildes potenciālu. Tāpat tā baidās no negaidītiem tehnoloģiskiem jaunatklājumiem, kas varētu paaugstināt ASV sistēmas efektivitāti. Vēl jo vairāk – amerikāņu sistēma “Prompt Global Strike” hipotētiski var radīt iespēju pirmajam atbruņojošam triecienam pret Maskavu. Bet pilnveidota pretraķešu sistēma varētu arī neitralizēt vājināto atbildes triecienu no Maskavas puses. Kremlim tās ir vislielākās šausmas, un tieši ar to tiek skaidrota Krievijas agresīvā pretdarbība NATO sistēmai.
Otrkārt, Maskavai ir svarīgas nevis reālās pretraķešu vairoga iespējas, bet drīzāk gan tas, kā šīs iespējas uztvers eiropieši un pārējā pasaule. Kremlis baidās, ka Krievijas stratēģiskā varenība būs vājāka, ja pasaule noticēs ASV pretraķešu sistēmas spējai iznīcināt tās kodolraķetes. Jo citu iebaidīšana ir Kremļa trumpis tā ārpolitiskajā arsenālā, un šādi iespaidi radīs par Maskavu priekšstatu kā par papīra tīģeri. Tieši tāpēc Putins, visdrīzāk, visās sarunās ar Trampa administrāciju aicinās atcelt NATO plānus par pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošanu.
Ir acīmredzami, ka Tramps politiskajos jautājumos dod priekšroku mākai vienoties. Tāpēc viņš par izlīgšanu ar Putinu, kā minimums, mēģinās kaut ko dabūt pretī. Savukārt Krievijas līderis var mēģināt paplašināt Krievijas ietekmes sfēru gan ģeogrāfiski, gan psiholoģiski, atsakoties kaut kur piekāpties. Kad Tramps pārbrauks uz Balto namu, viņš diez vai atcels NATO pretraķešu sistēmas izvēršanas plānus. Taču tādām valstīm kā Polija, Igaunija, Latvija un Lietuva par šādu iespējamību (izlīgšanu ar Krieviju – bb.lv) būs reāls pamats satraukumam. Tās šādā lēmumā saskatīs bīstamu mēģinājumu nomierināt Krieviju, kas palielinās tās spēkus un drosmi. Vēl jo vairāk, šādam solim var būt nopietnas sekas, kas ietekmēs Ziemeļatlantijas alianses vienotību un saliedētību.
Pasaule vēro un gaida, publikāciju nobeidz “The National Interest”.