PĒTERIS APINIS
GLP-1 receptoru agonisti ir zāles (lietosim nosaukumu “semaglutīds” un “liraglutīds”, bet zāļu nosaukumus es neminēšu – mani lasītāji tos itin labi zina un ir apsprieduši ar saviem ģimenes ārstiem), kas imitē cilvēka hormonu, ko cilvēka organisms spēj ražot pats, ja vien uzturā tiek iekļauti atbilstoši pārtikas produkti. Jautājums ir, vai pareiza ēšanas režīma konsekventa ievērošana var stimulēt pietiekamu GLP-1 ražošanu, lai nozīmīgi kontrolētu apetīti, un – vai ārstēšana ar uzturu ir reāla alternatīva vai papildinājums medikamentiem.
Tātad – GLP-1 (glikagonam līdzīgais peptīds–1) ir hormons, ko cilvēka organisms ražo dabiski. Tas ir būtisks mūsu vielmaiņas un apetītes regulēšanas mehānisma dalībnieks. Šo hormonu cilvēka organismā ražo L-šūnas, tās ir speciālas šunas, kas atrodas līkumainajā zarnā (ileum) un resnajā zarnā (colon), reaģējot uz pārtikas uzņemšanu. GLP-1 liek aizkuņģa dziedzerim izdalīt insulīnu (kad cukura līmenis ir paaugstināts) un nomāc glikagona izdalīšanos, tādējādi stabilizējot cukura līmeni asinīs, iedarbojas uz smadzeņu centriem (hipotalāmu), sūtot signālu: “Esmu paēdis, pārtraucam ēst.” Bez tam GLP-1 palēnina kuņģa satura virzīšanos uz zarnām, kas nozīmē, ka enerģija no ēdiena tiek uzņemta lēnāk vai pakāpeniskāk, bet sāta sajūta saglabājas ilgāk.
Zāles, kuras satur GLP-1 darbojas, imitējot L-šūnu darbību.
Pārtikas produktos nav GLP-1, taču noteiktas uzturvielas – šķiedras, olbaltumvielas un veselīgas taukskābes – liek organismam to ražot dabiskā ceļā.
Olbaltumvielas darbojas ātri: aminoskābes, piemēram, leicīns, glutamīns un arginīns, aktivizē GLP-1 ražojošās L-šūnas tieši zarnās, radot ātru un izteiktu reakciju.
Šķiedrvielas iedarbojas lēnāk. Šķīstošās, fermentējamās šķiedras zarnu baktērijas (mikrobioms) sadala īsķēžu taukskābēs (SCFA) – butirātā, acetātā un propionātā –, kas liek L-šūnām izdalīt GLP-1 ilgākā laika posmā, vienlaikus barojot arī pašu mikrobiomu.
Lai mazinātu svaru un vienlaikus izvairītos no injicējamiem medikamentiem mērķis būtu regulāri ēst pārtiku, kas baro zarnu baktērijas un atbalsta hormonu signālu pārraidi.
Prebiotiskās šķiedras un augu izcelsmes uzturs var paaugstināt īsķēžu taukskābju līmeni jau dažu nedēļu laikā, kas ir pietiekami, lai barotu resnās zarnas šūnas un atbalstītu sāta hormonu, piemēram, GLP-1, darbību. Precīzus daudzumus ir grūti noteikt – nav tādu tabulu, kas parādītu, cik daudz apēstu ķiploku atbilst noteiktam butirāta daudzumam –, taču šāda uztura regulāras lietošanas kumulatīvais efekts ir labi dokumentēts.
Mēģināšu sagrupēt šķiedrvielu saturošos ēdmaņas produktus.
Pārtikas produkti, kas bagāti ar prebiotikām, ir cigoriņu sakne, topinambūri, sīpoli, ķiploki, puravi un sparģeļi. Šie produkti nodrošina fermentējamas šķiedras, kuras zarnu mikroorganismi īpaši efektīvi pārvērš īsķēžu taukskābēs, jo īpaši butirātā – savienojumā, kas visčaklāk stimulē GLP-1 producēšanu.
Otrajā – ļoti ieteicamo šķiedrvielu grupā es liktu krustziežu dārzeņus – brokoļus, Briseles kāpostus, kāpostus, ziedkāpostus un salātus – tie visi satur fermentējamas šķiedras (bet mikrobioms zarnās patiesībā nododas fermentācijas procesiem) un augu kombinācijas, kas atbalsta labvēlīgās zarnu baktērijas. Šos dārzeņus varētu pat viegli termiski apstrādāt, tas uzlabo to sagremojamību.
Pākšaugi – zirņi, pupas, lēcas, ir vēl viena svarīga kategorija. Tie ir bagāti ar fermentējamām šķiedrām, piemēram, galakto-oligosaharīdiem, kas ir saistīti ar paaugstinātu īsķēžu taukskābju ražošanu un palīdz sniegt smadzenēm uzlabotus sāta signālus.
Rieksti un sēklas, tostarp mandeles, valrieksti, linu sēklas un čija sēklas ir mazāk koncentrēti fermentējamo šķiedru avoti, bet satur tādas šķiedrvielas un augu savienojumus, kas pazīstami kā polifenoli un palīdz barot mikroorganismus.
Vēl jāpiemin rezistentā ciete, kas atrodama vārītos un atdzesētos kartupeļos vai rīsos. Tā neuzsūcas tievajās zarnās un tiek fermentēta resnās zarnās, nozīmīgi veicinot īso taukskābju ražošanu.
Olbaltumvielu avoti, par kuriem ir visvairāk pierādījumu tiešai GLP-1 stimulācijai, ir gaļa, zivis, sūkalu olbaltumvielas, olas, grieķu jogurts, biezpiens.
Vēl GLP-1 ražošanai būtu nepieciešami veselīgie tauki, ko vajadzētu apēst ar avokado, taukainām zivēm, neapstrādātu olīveļļu, sviestu, kokosriekstiem, riekstiem un sēklām.
Olbaltumvielu, veselīgo tauku un šķiedrvielu kombinēšana ir galvenais princips – tas ir pamats sāta sajūtai. Mērķis nav vienkārši ieturēt vienu šķiedrvielām bagātu maltīti, bet gan nodrošināt stabilu ēdienreizes ritmu, kas raida sāta hormonu signālus.
Centīšos izvairīties no receptēm un ieteikumiem – ko ēst brokastīs, pusdienās un vakariņās, bet L-šūnām būtu svarīgi, lai cilvēks ēstu regulāri un allaž uzņemtu gan šķiedrvielas, gan olbaltumus, gan veselīgus taukus. Šāds ēšanas veids vienlaikus atbalsta vairākus sāta sajūtas mehānismus – palēnina gremošanu, stabilizē glikozes līmeni, saglabā muskuļu masu un baro zarnu mikroorganismus, kas savukārt pastiprina GLP-1 signālu pārraidi.
Literatūrā var atrast ziņas, ka L-šūnu stimulācijai var izmantot arī intervālu badošanos un lēnu ēšanu. Rūpīga košļāšana ļauj signāliem no zarnām paspēt aizceļot līdz smadzenēm, pirms cilvēks ir apēdis par daudz. Un vēl L-šūnas ietekmē fiziskā aktivitāte. Sportošana uzlabo jutību pret insulīnu un, kā rāda daži pētījumi, palīdzē optimizēt organisma atbildes uz GLP-1 signāliem.
Izmantošu gadījumu, lai vēlreiz censtos atrunāt savus lasītājus no ultraapstrādātas pārtikas produktu lietošanas. Superpārtika vai industriāli apstrādāta pārtika nomāc L-šūnu aktivitāti. Šie pārtikas produkti parasti tiek sagremoti pārāk ātri un nesniedz ilgstošu sāta sajūtu. Tieši rafinētie cukuri visvairāk saistīti ar samazinātu sāta sajūtu un palielinātu kaloriju uzņemšanu.
Ultraapstrādātiem pārtikas produktiem parasti ir zems olbaltumvielu un šķiedrvielu saturs, un tie tiek sagremoti ļoti ātri, izraisot cukura līmeņa kāpumus asinīs, kam seko enerģijas kritumi, kas var izraisīt vēl lielākas alkas pēc ēšanas un izsalkumu. To mīkstā tekstūra un ārkārtīgi patīkamā garša arī veicina to, ka tos var viegli apēst pārlieku daudz.
Un tomēr – šis raksts nav mēģinājums kaut kādā veidā pārliecināt, ka laba ēdmaņa ļautu izvairīties no medikamentu lietošanas svara mazināšanai. Uztura stratēģijas var atbalstīt organisma dabiskos izsalkuma signālus, taču tās nav salīdzināmas ar GLP-1 zālēm. Cilvēkiem ar aptaukošanos vai nopietniem vielmaiņas traucējumiem uztura un dzīvesveida izmaiņas vislabāk darbojas kopā ar medicīnisko ārstēšanu, nevis kā tās aizstājējs. Lai gan dabiskā stimulēšana ir lielisks veids, kā uzturēt veselīgu svaru un labu vielmaiņu, tā nevar aizstāt medicīnisku ārstēšanu, ja ir diagnosticēta aptaukošanās vai 2. tipa cukura diabēts.
Tajā pašā laikā zāļu injekcijas vien ir pārāk šaurs un nepietiekams risinājums – lai panāktu ilgstošus rezultātus, dzīvesveida un ēšanas izmaiņas ir nepieciešamas. Iespējams, ka man nav taisnība, bet ļoti daudzi pacienti, kas saņem injekcijas, ar to palīdzību zaudē apetīti un sekojoši – svaru, uzlabo sirds – asinsrites sistēmas veselību, bet tiklīdz injekciju lietošana tiek pārtraukta, viņi atgriežas pie iepriekšējiem paradumiem un atgūst lielu daļu no zaudētā svara.