PĒTERIS APINIS, ārsts
Ceļa locītavas funkcija un sāpes ir biežākais temats, par ko man nākas runāt ar saviem pacientiem, vienaudžiem un sporta veterāniem. Parasti es viņiem iesaku vērsties pie Ērika Ozola vai Kristapa Knohenfelda Traumatoloģijas vai ortopēdijas slimnīcā vai Visama Rafaela Aiwa klīnikā. Pats zvanu šiem izcilajiem speciālistiem un lūdzu pieņemt vēl vienu pacientu garās rindas galā. Tas galīgi nav tāpēc, ka es neticētu citiem izciliem Latvijas ortopēdiem, vienkārši tā tas ir sanācis, ka man vieglāk šķiet zvanīt šiem trim.
Pats daudzus gadus kā ceļa locītavas osteoartrīta un vēlāk artrozes pacients parasti mēdzu konsultēties pie savulaik Latvijas dižākā ceļa locītavas ķirurga Valda Zatlera vai sava drauga – vienkārši laba ortopēda, laba cilvēka un slimnīcas vadītāja Modra Ciema.
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā ir izcili radiologi, bet tad, kad kāds sūdzas par ceļa locītavu vai jebkādu citu kaulu vai locītavu ligu, es pacientam silti iesaku apmeklēt Pēteri Līkumu klīnikā “Orto”. Tad, kad man pašam nācās gulties uz operāciju galda, lai endoprotezētu ceļa locītavu, es izlūdzos operāciju veikt profesoram Pēterim Studeram Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Vārdu sakot – es Latvijā pazīstu cilvēkus, kas par ceļa locītavu zina visu, diagnosticē lieliski, veic izcilas artroskopijas vai operē kā Dievi. Problēma – viņi neraksta par ceļa locītavu, viņi to ārstē. Nav jau tā, ka internetā nevar atrast itin jaukus aprakstus par ceļa locītavu, šie apraksti noslēpušies klīniku (piemēram “Orto” vai Rīgas 2. slimnīcas) mājas lapās.
Meijo klīnikā strādā un par medicīnu daudz raksta mans kolēģis anesteziologs, bijušais žurnāla JAMA galvenais redaktors. Viņš ir par mani nedaudz vecāks, joprojām katru gadu skrien maratonu, klīnikā narkozes vairs nedod, taču cenšas par medicīnu un veselību kaut ko iemācīt Amerikai vai pat visiem ļaudīm uz zemeslodes, kas lasa angliski. Es viņam aizrakstīju – ko darīt, ja redakcija mani aicina rakstīt par ceļa locītavu, pacienti prasa kaut ko lasāmu par šo locītavu, bet es neesmu ortopēds, kurš drīkstētu par ceļiem rakstīt. Un mans kolēģis man atbildēja – “raksti kā pacients. Ja Tev ir endoprotezēta ceļa locītava, Tev ir visas tiesības un pat pienākums rakstīt”. Meijo klīnikā par sirdi pacientiem visvairāk raksta kardiologs, kurš pats jau pārcietis 2 infarktus un angiogrāfijas vairs neveic. Vispār Meijo klīnikā publicistikas jomā strādā 14 ārsti, kas raksta gan bērniem, gan senioriem, gan grūtniecēm, gan prezidenta kancelejai, gan Holivudai.
Pasaules izcilākā grāmata par ceļa locītavu tuvojas lasītājam
Pirms sākt stāstu par ceļa locītavu, piezvanīju uz Bostonu vienam no pasaules izcilākajiem sporta ārstiem un ortopēdiem profesoram Bertramam Zariņam. Profesors savulaik ir bijis ASV olimpiskā izlases galvenais ārsts, bijis ārsts Bostonas hokeja, futbola, amerikāņu futbola un basketbola komandām, operējis ceļa, plecu un elkoņa locītavas ne tikai šo komandu, bet arī citu ASV varenāko profesionālo komandu līderiem. Kā profesionālo sporta komandu galvenajam ārstam Bertramam Zariņam ir vairāk nekā 20 ASV profesionālo līgu (NBA, NHL, NFL uc.) zelta gredzenu, jo Bostona regulāri pamanās kādā līgā uzvarēt, un arī šogad pretendē uz kausu gan basketbolā, gan hokejā.
Savulaik Bertrams Zariņš bija viens no Pirmā Vispasaules latviešu ārstu kongresa iniciatoriem un organizatoriem, vēlāk radīja Latvijas medicīnas fondu, kas katru gadu jauniem latviešu ārstiem un medicīnas studentiem ļauj apgūt zināšanas pasaules nozīmīgākajās universitātēs un klīnikās. Savulaik Bertrams Zariņš bija viens no pasaules ceļa locītavas artroskopijas celmlaužiem, viņš arī atveda uz Rīgu pirmos artroskopus pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, mācīja operācijas Latvijas ārstiem.
Jau gadu, kopš Bertrams Zariņš pats vairs aktīvi neoperē, bet nule pabeidzis unikālu grāmatu par ceļa locītavu “Ķirurģiskā anatomija un ceļa locītavas ekspozīcijas” (“Surgical Anatomy and Exposures of the Knee”). Grāmatai ir divi autori – Bertrams Zarinš un izcilais poļu ortopēds, profesors Roberts Šmigiļskis (Robert Śmigielski). Vakar Bertrams Zariņš stāstīja, ka jau aprīlī vai maijā grāmata būs Rīgā un pasaules nozīmīgākajās bibliotēkās un medicīnas grāmatu interneta tirgotavās.
Īsumā mēģinašu pastāstīt par šo unikālo grāmatu, kuru šobrīd drukā viena no pasaules nozimīgākajām medicinas grāmatu izdevniecībām – Špringers.
Bertrams Zariņš grāmatu dēvē par ķirurģisku atlasu. Lieta tāda, ka pasaules medicīnas universitātēs anatomijas mācīšana tiek samazināta. Ortopēdijā mūsdienās lielākā daļa ceļgala operāciju tiek veiktas ar artroskopa palīdzību, tādēļ jauniem ārstiem un ortopēdijas rezidentiem reti nākas saskarties ar atvērtu ceļgala operāciju. Pieredzējušie ceļa ķirurģijas guru Zarinš un Šmigiļskis uzskata, ka mūsdienu ortopēdiem nereti ir nepietiekamas zināšanas par ceļgala anatomiju un maza pieredze ceļgala operācijās. Tomēr traumu gadījumā atvērtās ceļa locītavas operācijas joprojām ir nepieciešamas. Grāmata ir rakstīta, lai aizpildītu zināšanu trūkumu. Šis ķirurģiskais atlants daudzējādā ziņā atšķiras no citām anatomijas grāmatām. Tā ir rakstīta ķirurgiem. Tajā ir uzsvērtas anatomiskās struktūras, kas ir svarīgas ķirurģijā, bet nav uzsvērtas tās, kurām ir maza klīniskā nozīme. Struktūras ir attēlotas tādā ceļa locītavas stāvoklī, kādā parasti tiek veikta operācija, piemēram, 90 grādu saliektā stāvoklī iekšējās (mediālās) un ārējās (laterālās) pieejas gadījumā. Sniegtas bagātīgas augstas izšķirtspējas fotogrāfijas un skrupulozas jaunu disekciju ilustrācijas. Lai parādītu struktūras izmantota arī magnētiskā rezonanse un augstas izšķirtspējas datortomogrāfija. Biežāk izmantotās ķirurģiskās ekspozīcijas ir skaidri aprakstītas un ilustrētas.
Slimības skarta locītava ne vienmēr izskatās tāda kā iztēlojamies pēc grāmatām un studiju gadiem.
Pārskatot citas pasaulē nozīmīgākās grāmatas par ceļa locītavu, rodas pārliecība, ka ceļa locītavas izpratnē Bertrams Zariņš ir pacēlis latiņu augšup. Beidzot atnākusi latviešiem grāmata, kas globāli būs līderis savā jomā. Latviešiem šajā grāmatā ir plašāka vieta. Kaut atsevišķu nodaļu radīšanā piedalījušies izcili amerikāņu, spāņu, poļu ceļa ķirurģijas, anatomijas un radioloģijas guru, nevar nepieminēt, ka nodaļas par ceļa locītavas mugurējo un mediālo ķirurģisko pieeju, kur ļoti sarežģīts ainsvadu tīkls, daļēji rakstījis viens no pasaules pazīstamākajiem asinsvadu ķirurgiem, Stenforda universitātes ilggadējais ķirurģijas klīnikas vadītājs Kristaps Zariņš, bet grāmatas pirmo sadaļu par apakšējās ekstremitātes anatomiju – Latvijas universitātes Anatomijas katedras docētāji Jānis Šavlovskis un Kristaps Raits.
Grāmata vēl nav ieraudzījusi dienasgaismu. Kaut man bijusi iespēja to skatīt dažādās gatavības stadijās, lasīt precīzas definīcijas un saprotamus ķirurģijas skaidrojumus, tālāk šajā tekstā nebūs izmantota ne vārdkopa no šī unikālā materiāla. Lasīsim šo grāmatu maijā. Pieļauju, ka interneta tirdzniecībā tā nebūs lēta.
Četras personiskās pieredzes epizodes
Pirms gandrīz četrdesmit gadiem sacensībās kritu ar slēpēm un lauzu kāju tieši ceļa locītavā. Operēja mani izcils ortopēds Zigmunds Kovaļčuks – kā tolaik bija iespējams – vaļēji. Maratonu noskrēju pusgadu pēc operācijas. Kovaļčuks teica, ka nepaiešot pat divdesmit gadu, kad būšot tik labas endoprotēzes, ka visu to, kas nebija izdarāms vaļējā operācijā, izdošoties kompensēt. Zigmunds Kovaļčuks vēlāk vadīja Gaiļezera slimnīcu un Veselības jomu Labklājības ministrijā, bet attiecībā uz endoprotezēšanu viņam bija taisnība – savu endoprotēzi es sagaidīju.
Otrā epizode. Pagājušā gadsimta beigās Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu vadīja izcils ārsts Valdis Zatlers. Artroskopiju pārvaldīja kā Dievs, un samācīja to ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Ukrainas, Dānijas, Zviedrijas un citu valstu jauniem ortopēdiem. Dienā vadīja slimnīcu un operēja pašas sarežģītākās kaites, bet vakaros ARSā pieņēma pacientus līdz pusnaktij. Laiku pa laikam arī es pie viņa piestaigāju – lai viņš manā ceļa locītavā ievadītu gēlu, ko tolaik viņš mēdza atvest no Amerikas. Reiz viņš man teica apmēram šādus vārdus – “redzi, tur aiz durvīm sēž četrdesmit pacientu, visi ar ceļa locītavas problēmām. Trīsdesmit no viņiem pietiktu ar to diagnostiku, ko veicu pats ar rokām. Desmitam no viņiem būtu labi, ja viņi uztaisītu rentgena pārskata bildi. Bet diviem būtu nepieciešama magnētiskā rezonanse. Bet viņi visi sēž ar CD rokās (tolaik magnētiskās rezonanses attēlus pārnēsāja ar CD)”. Tā es sev vēlreiz pieņēmu zināšanai, ka ārsts, nevis magnētiskā rezonanse ārstē pacienta ceļa locītavu.
Trešā epizode bija pirms endoprotezēšanas operācijas. Rindā uz ceļa endoprotezēšanu stāvēju četrus gadus, tad vēl divus gadus atrakstījos. Beigu beigās – un tas bija piecarpus gadus atpakaļ – es piekritu sava drauga Modra Ciema viedoklim – jāveic tā ceļa locītavas endoprotezēšana ir. Aprunājos ar profesoru Pēteri Studeru, ko pacienti pazīst kā Dieva dotu ārstu, nolikām operācijas laiku. Ievērojami palielināju kustību apjomu.
Tieši tajā laikā Rīgā bija ieradies profesors Bertrams Zariņš, kā allaž enerģijas pārpilns, labā omā. Izstāstīju viņam par savu lēmumu endoprotezēt celi. Viņš jautāja: “Vai Tu maratonu pēc tam skriesi?”. Biju nedaudz izbrīnēts, bet Bertrams teica – “ja Tu nevari uzstādīt sev kādu mērķi – piemēram, noskriet maratonu, tad kāpēc Tev endoprotezēt celi? Sēdēt pie televizora taču var arī ar artrozi, bet rīt pretsāpju tabletes ir lētāk”. Tā nu es viņam apņēmos maratonu noskriet un atgriezties sporta laukumā. Tiesa, maratonu vēl noskrējis tā arī neesmu, bet 21 kilometru noskrienu reizi divos mēnešos, un kaut kādu nebūt fizisku treniņu veicu ikdienas. Tas, ko no savas pieredzes varu teikt – endoprotezēšana ļoti uzlabo dzīves kvalitāti.
Ceturtā epizode notika pirms dažām nedēļām. Latvijas politikā ietekmīga un veselības aprūpes vadībā strādājoša dāma man rādīja savas ceļa locītavas magnētiskās rezonanses attēlus, nu tiešām – reti un skaisti. Teicu, ka man viņai ir divas ziņas – viena slikta, bet otra laba. Sliktā ir tāda, ka viņas vārdā redzamo sindromu nenosauks, jo ir redzētas vēl izteiksmīgākas deformācijas. Labā ziņa ir tā, ka endoprotezēšana ievērojami uzlabos viņai dzīves kvalitāti.
Kas pacientus interesē par ceļa locītavu?
Ceļa locītava ir viena no visvairāk izmantotajām locītavām cilvēka ķermenī. Tā ir ļoti sarežģīta struktūra, kas atbalsta kustību un nodrošina stabilitāti. Pacientus par ceļa locītavu visvairāk interesē šādas jomas:
• sāpes un traumas. Cilvēki interesējas par ceļa locītavu, jo tieši šī locītava mēdz tikt pakļauta dažādām traumām un sāpēm, kas ierobežo kustības, kā arī izraisa diskomfortu un cita veida nepatikšanu;
• kustīgums un elastība. Pacienti ir ieinteresēti saglabāt ceļa locītavas elastību un kustīgumu, jo tās ir būtiskas ikdienas aktivitātēm, sportošanai un veselīgai dzīvesveidam;
• profesionālās un sporta aktivitātes. Sportisti un cilvēki, kuri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, īpaši interesējas par ceļa locītavām, jo tās ir būtiskas sportiskam sniegumam;
• prevencija. Prevencijas metodes un vingrinājumi, kas palīdz saglabāt ceļa locītavas veselību un novērst traumas un slimības, mūsdienās ir kļuvušas par īpašu interesi daudziem cilvēkiem;
• rehabilitācija un ārstēšana. Dažādi ārstniecības un rehabilitācijas pasākumi tiek veikti, lai atjaunotu un stiprinātu ceļa locītavas, ārstētu traumas un slimības, kā arī – uzlabotu kustības. Internetā var atrast gan zinātniski pamatotus, gan šarlatāniskus ieteikumus ceļa locītavas profilaksei un traumu ārstēšanai;
• artroskopija, operācijas un citas invazīvas ārstēšanas metodes. Par ceļa locītavas ārstniecību klīst daudz mītu, cilvēki ar ceļa locītavas kaitēm bažījas par sāpēm operācijas laikā un rezultātiem.
Tātad – pacienti par ceļa locītavu interesējas no dažādām perspektīvām – gan no veselības un ārstēšanas viedokļa, gan no sporta un ikdienas kustību nodrošināšanas aspekta.
Ceļa locītavas pacients ārsta kabinetā
Ceļa locītava ir viras tipa locītava, kas ļauj kājai saliekties un iztaisnoties. Ceļa locītava ir sarežģīta locītava, kas sastāv no kauliem, skrimšļiem, saitēm, cīpslām un muskuļiem. Jebkura no šīm struktūrām var tikt bojāta traumas rezultātā, piemēram, kritiena, sasituma, sadursmes vai sporta traumas rezultātā.
Vesels skrimslis ir spilgts, balts, gluds un spīdīgs kā biljarda bumba. Ar vecumu šis skrimslis kļūst arvien plānāks un plānāks. Skrimšļos sāk parādīties nelieli iespiedumi un nelielas bedrītes, kas var būt radušās no traumām, par kurām pacients jau sen ir aizmirsis.
No visām ķermeņa locītavām ceļa locītavai ir vislielākais risks gūt traumas. Ceļa locītava visvairāk tiek nolietota saistībā ar vecumu, un ceļa locītavā visbiežāk veidojas neinfekciozs vai infekciozs artrīts.
Globāli 5 % no visiem pieaugušajiem pacientiem apmeklējumu laikā pie primārās aprūpes ārsta sūdzas ar ceļu sāpēm. Visbiežāk sastopamie ceļu sāpju cēloņi ir meniska plīsumi, osteoartrīts un patellofemorālās sāpes, lai gan ar ceļu sāpēm var būt saistītas daudzas citas slimības (par to – vēlāk).
Jebkura veida ceļa sāpes var kļūt par iemeslu invaliditātei, bet daudziem pacientiem sāpes noved pie ķirurģiskas iejaukšanās.
Ceļa locītavas sāpes parasti iedalām divās grupās:
• akūtās traumās, kas rodas pēc vienreizēja traumatiska notikuma;
• pārmērīgas vai ilglaicīgas lietošanas sāpēs, kad sāpes rodas pakāpeniski bez atsevišķa izraisoša notikuma.
Sāpes ceļa locītavā var izraisīt arī dažādas slimības, piemēram artrīts, podagra un infekcijas.
Pazīmes un simptomi, kas dažkārt pavada ceļa sāpes, ir pietūkums un stīvums, apsārtums un siltums (karstums?), vājums vai nestabilitāte, krakšķoši trokšņi, nespēja pilnībā iztaisnot ceļgalu, ceļgala bloķēšanās vai nestabilitāte.
Kad pacientam būtu jāvēršas pie ārsta? Pirmkārt, ja ceļa locītava ir nestabila un netur pacienta svaru. Tomēr nopietns iemesls ārsta apmeklējumam ir arī izteikts ceļa locītavas pietūkums, nespēja pilnībā izstiept vai saliekt ceļgalu, acīmredzama kājas vai ceļgala deformācija, kā arī – ja ir stipras ceļa locītavas sāpes, kas saistītas ar konkrētu traumu, un ļoti būtiski – ja papildus ceļgala apsārtumam, sāpēm un pietūkumam ir arī paaugstināta temperatūra un drudzis.
Ceļa locītavas trauma
Ceļgala kauli, tostarp ceļgala kauls (patella), var tikt salauzti kritiena (no velosipēda, motocikla vai skrejriteņa, kalnu slēpošanas laikā), autoavārijas laikā. Šāda trauma nozīmē ilgāku viesošanās pie ortopēda slimnīcā.
Biežākā ceļa locītavas akūta trauma ir muskuļu savilkums vai sastiepums, biežāk augšstilba priekšējā vai mugurējā pusē. Retāk trauma ir tiešs locītavas bojājums.
Muskuļu savilkumi vai sastiepumi visbiežāk rodas sporta veidos, kuros nepieciešams strauji kustības paātrināt un palēnināt – basketbolā, futbolā, rokasbumbā, amerikāņu futbolā. Vienkāršākie ieteikumi ir pārstāt sporta nodarbību (miers!), uzlikt aukstumu, pacelt kāju, mans ieteikuums – nedēļa ar kruķiem. Sporta sacensībās, kurās piedalās profesionāls sporta ārsts vai ortopēds, pirmā palīdzība ir arī pareiza kompresija – pareiza (atbilstoša izmēra, atbilstošas funkcijas) ortroze un pareizi teipi. Pretiekaisuma līdzekļi (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, ibuprofēns, diklofenaks, kā arī paracetamols) var mazināt sāpes, bet tos nedrīkst lietot bez ārsta ieteikuma un uzraudzības ilgāk par nedēļu. Ja pēc šāda veida traumas ir grūti staigāt un skriet, grūti iztaisnot locītavu, divas nedēļas saglabājas ceļa locītavas pietūkums vai sāpes, jāatrod iespēja apmeklēt speciālistu.
Menisks ir specializēts amortizējošs skrimslis, es teiktu – stingrs, gumijots skrimslis, kas darbojas kā amortizators starp apakšstilba kaulu un augšstilba kaulu. Ceļa locītavā ir divi meniski – iekšējais saucas mediālais menisks, bet ārējais – laterālais menisks.
Traumatiski meniska plīsumi rodas, kad pēkšņs, vērpjošs spēks pārrauj citādi veselu menisku. Traumatiskie meniska plīsumi visbiežāk rodas jauniem sportistiem. Profesionālais futbols un basketbols agri vai vēlu beidzas ar traumatisku meniska plīsumu (Latvijas sportistiem biežās menisku traumas nosaka agrīnā sporta specializācija un vājā vispārējā fiziskā sagatavotība; par muskulatūras nozīmi ceļa locītavas traumas profilaksē – vēlāk). Traumatiskus meniska plīsumus jaunākiem sportistiem itin bieži ārstē ar artroskopisku operāciju, labojot šos meniskus, sašujot tos vai izņemot saplēstās meniska daļas.
Deģeneratīvi meniska plīsumi rodas, kad ikdienas darbi vai treniņi saplēš meniskus, kas vecuma, artrīta vai citu faktoru dēļ kļuvuši mīksti un vāji. Deģeneratīvie meniska plīsumi rodas par 40 gadiem vecākiem pacientiem. Šādiem pacientiem parasti sūdzību nav, bet parādās līdz ar aktivitātes palielināšanos – kā pietūkums un sāpes. Deģeneratīvos meniska plīsumus sportistiem un nesportistiem, kas vecāki par 40 gadiem, biežāk ārstē bez operācijas.
Ceļa locītavu kopā tur četras saites: iekšējās un ārējās viru saites (mediālās un laterālās sānu saites) un krusteniskās saites, kas atrodas locītavas vidū (priekšējās un aizmugurējās krusteniskās saites)
Sānu un aizmugurējo krustenisko saišu traumas parasti rodas, kad ceļgala kustību pārtrauc kāds priekšmets vai cits spēlētājs (futbolā – kāja pret kāju). Priekšējo krustenisko saišu traumas biežāk rodas bez tieša kontakta, piemēram, straujā pagriezienā vai piezemējoties (basketbolistiem vai volejbolistiem) no lēciena (nereti – uz cita spēlētāja kājas).
Biežākie simptomi, kas rodami ceļgala saišu traumu gadījumā, ir locītavas pietūkums, sāpes un sajūta, ka ceļgals pārlieku viegli kustas uz priekšu un atpakaļ. Ortopēdam ir zināma virkne simptomu, ko pārbaudot, var gūt iespaidu par krustenisko saišu veselību.
Sānu saišu traumas parasti tiek dziedētas ar atpūtu, stiprinājumiem un rehabilitāciju. Priekšējo krustenisko saišu traumas prasa operāciju cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties pie sarežģītām sporta aktivitātēm.
Retāk skatāms ceļa locītavas bojājums, kas vairumā gadījumu saistīts ar traumu, ir ceļa kaula skriemeļa dislokācija – patella, kas nosedz ceļa locītavas priekšpusi, izslīd no vietas, parasti uz ceļa ārējo pusi.
Ceļa locītavas sāpes bez redzama traumatiska cēloņa
Patellofemorālas (patella ir ceļa kauliņš, bet femur – augšstilba kauls) sāpes ir visbiežāk sastopamais ceļgala sāpju cēlonis. Sāpes jūtamas ceļa locītavas priekšdaļā vai dziļi ceļgalā aiz ceļgala. Šīs sāpes pastiprinās tupot, skrienot, ilgstoši sēžot vai kāpjot lejup pa kāpnēm. Šīs sāpes parasti rodas laika gaitā, bez vienas konkrētas traumas epizodes. Patellofemorālās sāpes gandrīz nekad neizraisa ceļgala pietūkumu.
Visbiežāk sastopamie patellofemorālo ceļgala sāpju cēloņi ir vāji muskuļi (gūžas, četrgalvu (kvadriceps) un sēžas muskuļi), pārlieku saspriegti muskuļi (hamstrings, kvadriceps un muskuļi ap gūžas locītavu), nepareiza kāju pozicionēšana (ar nepareiziem apaviem pārlieku plakani vai augsti izliektas pēdas, ceļgalu vai gūžas rotācija) un nepareizi vingrinājumi (piemēram, hokejā). Ārstēšana ietver muskuļu nostiprināšanas vingrinājumus, muskuļu stiepšanu un lēnus, pakāpeniskus treniņu režīmus. Ar itin labiem panākumiem šādas sāpes var mazināt ārsts kineziologs un ārsts osteopāts, sāpes mazina arī pareizi uzlikti teipi un pareizas ortrozes gan pēdas, gan ceļa locītavai.
Patellārā tendinopātija tiek saukta par lēcēja ceļgalu. Patellārais tendinīts mēdz attīstīties slēpotājiem, riteņbraucējiem, tenisistiem, kā arī tiem, kas nodarbojas ar lēkšanas sporta veidiem un aktivitātēm.
Patellārā cīpsla iet no četrgalvainā muskuļa augšstilba priekšpusē uz lielo apakšstilba kaulu, un šī cīpsla ļauj iztaisnot ceļa locītavu. Tendinopātijas gadījumā cīpsla deģenerējas vai novājinās. Šī deģenerācija izraisa sāpes ceļgala cīpslā skriešanas, lēkšanas, kāpšanas, tupēšanas vai jebkuras citas kustības laikā, kad nepieciešama strauja, spēcīga kājas iztaisnošana ceļa locītavā.
Visbiežākais patellārās tendinopātijas cēlonis ir augšstilba muskuļu, hamstringu un sēžas muskuļu vājums, vai arī – kāda no šo muskuļu sasprindzinājums. Patellārās cīpslas tendinopātiju var izraisīt arī pārāk liela vai pārāk ātra fiziskās slodzes palielināšana.
Bursīts ir ceļa locītavas šķidruma maisiņa iekaisums. Ceļa locītavu ieeļļo locītavas šķidrums, ko ražo locītavas gļotāda un seši smērējoši bursas maisiņi. Bursas maisiņi var iekaist traumas, pārmērīga spiediena vai pārmērīgas lietošanas rezultātā.
Artrīts un citas slimības ceļa locītavā
Pastāv vairāk nekā 100 dažādu artrīta veidu.
Biežāk mēs sastopamies ar osteoartrītu. Dažkārt to dēvē par deģeneratīvo artrītu. Tas ir nolietošanās un nodiluma stāvoklis, kas rodas, kad vecumā izdilst ceļa locītavas skrimšļi dēļ ilggadējas lietošanas. Osteoartrīts tiks aprakstīts atsevišķā nodaļā.
Reimatoīdais artrīts. Reimatoīdais artrīts ir visnopietnākais artrīta veids – tā ir autoimūna slimība, kas var skart gandrīz jebkuru ķermeņa locītavu, protams – arī ceļa locītavu. Lai gan reimatoīdais artrīts ir hroniska slimība, tās smaguma pakāpe mēdz mainīties un tā var parādīties un izzust.
Podagra. Šis artrīta veids rodas, kad locītavās veidojas urīnskābes kristāli. Lai gan podagra visbiežāk skar kāju pirkstu locītavas, tā var izpausties arī ceļgalā.
Pseidogūtu, kas bieži tiek sajaukta ar podagru, izraisa kalciju saturoši kristāli, kas veidojas locītavas šķidrumā. Ceļi ir visbiežāk no pseidogūtas skartās locītavas.
Septiskais artrīts. Dažreiz ceļa locītava var inficēties, izraisot pietūkumu, sāpes un apsārtumu. Ceļgalu var inficēt baktērijas, vīrusi vai sēnītes, kas iekļūst caur brūci vai izplatās ar asinīm no citas ķermeņa daļas. Infekcija var izraisīt drudzi, apsārtumu, locītavas karstumu un strutas ap ceļgalu.
Septiskais artrīts bieži izpaužas ar drudzi, bet pirms sāpju parādīšanās parasti nav traumas. Septiskais artrīts ātri rada plašus ceļa locītavas skrimšļa bojājumus. Ja infekcija netiek ārstēta, tā var izraisīt nopietnas komplikācijas. Ja pacientam ir ceļa sāpes ar kādu no septiskā artrīta simptomiem, vēlams nekavējoties vērsieties pie ārsta.
Osteoartrīts
Osteoartrītu izraisa locītavu skrimšļa deģenerācija vai nolietošanās. Locītavu skrimšļi ir aizsargājoši, triecienus absorbējoši audi, kas pārklāj locītavas kaulu virsmas, tostarp ceļgala apakšējo virsmu. Osteoartrīts ir visizplatītākā artrīta forma un biežākais locītavu sāpju cēlonis cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Klasiski osteoartrīts izraisa rīta sāpes un vieglu stīvumu, kas uzlabojas, kad locītava sāk kustēties, un atgriežas, palielinot locītavas slodzi un aktivitāti.
Galvenais osteoartrīta iemesls ir liekais svars. Kādā plašā šķērsgriezuma pētījumā pierādīts, ka pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu un aptaukošanos ir ievērojami nozīmīgākas ceļa sāpes un samazinātā pašnovērtētā ceļa locītavas funkcija salīdzinājumā ar pacientiem bez aptaukošanās. Pacientiem ar metabolo sindromu pusmūžā gaidāmi ceļa locītavas simptomi. Metabolā sindroma un diabēta klātbūtne pacientiem korelē ar mazāku soļu skaitu un īsāku vieglas intensitātes fizisko aktivitāšu laiku. Un tomēr – neatkarīgi no mazākā soļu skaita šiem pacientiem ir ievērojami nopietnāki artrīta simptomi.
Savukārt lielāka skeleta muskuļu masa allaž rada labāku prognozi osteoartrīta pacientiem.
Osteoartrītu ārstē, mainot dzīvesveidu – samazinot svaru, ārstnieciski vingrojot, izvairoties no lēcieniem un mikrotraumām. Vienkāršoti – rehabilitācijas speciālists iesaka lēkšanu, skriešanu, bumbu spēli aizstāt ar staigāšanu, peldēšanu, braukšanu ar velosipēdu un eliptiskajiem trenažieriem. Cilvēki ar lieko svaru var panākt ievērojamu osteoartrīta sāpju mazināšanos, zaudējot tikai 10 % ķermeņa svara. Ārstnieciskā vingrošana ietver ikdienas mazas slodzes aerobiskus vingrinājumus un pretestības vingrinājumus, lai stiprinātu muskuļus. Eiropā osteoartrīta ārstēšanā populāra ir joga un tai-či, kā arī dažāda veida fizioterapeitiskas un kinezeoloģiskas procedūras.
Par osteoartrītisku ceļa locītavas sāpēm kombinācijā ar fiziskām aktivitātēm ārstiem allaž bijis pretrunīgs viedoklis. Pašreizējie pētījumi pārliecinoši liecina, ka lielākajai daļai pacientu fiziskās aktivitātes būtu jāiekļauj pamatārstēšanā. Pārliecinoši par labākajām fiziskām aktivitātēm osteortrītisku sāpju gadījumā vairums ārstu uzskata nodarbības baseinā – peldēšanu un aerobiku. Pacientiem, kas ārstēšanas procesā izmanto dozētus fiziskos vingrinājumus pārliecinoši samazinās funkcionālie ierobežojumi, locītavu stīvums, locītavu sāpes.
Ģenētika ietekmē iespējas saslimt ar ceļa locītavu artrītu. Lai gan pacients nevar kontrolēt osteoartrīta ģenētisko komponentu, viņš var mainīt dzīvesveidu, kas ievērojami ietekmē ceļa locītavas problēmas, piemēram, kontrolēt svaru. Pacients var pārtraukt smēķēt, jo smēķēšana ierobežo organisma spēju dziedēt gan pirms operācijas, gan pēc operācijas.
Tas, kas man no amerikāņu pētījumiem šķita visnesaprotamākais – osteoartrīta pacientiem ar zemāku izglītības līmeni ir ilgāka ārstēšana un sliktāka prognoze.
Osteoartrīts agri vai vēlu nonāk līdz artrozei. Artroze ir slimība, kuras rezultātā iet bojā skrimslis (kaulu virsmu pārklājums) un tam seko kaulu galu dilšana. Bet artroze nav šī raksta mērķis.
Vai fiziskas pārslodzes palielina osteoartrīta risku?
Šķiet, ka nē. Kādā perspektīvā kohortas pētījumā maratona skrējējiem konstatēts, ka kumulatīvais skriešanas gadu skaits, vidējais skriešanas temps, noskrieto maratonu skaits būtiski neprognozēja artrīta risku. Ne vīriešiem, ne sievietēm nav konstatēta nekāda saistība starp kumulatīvo skriešanas vēsturi un artrīta risku. Vēl vairāk – ilggadēja garo distanču skriešana ir aizsargājoša pret vispārējām ceļa locītavas sāpēm gan vīriešiem, gan sievietēm.
Ērces un ceļa locītavas sāpes
Latvijā nereti esmu saklausījis pacientu bēdas, ka ceļu sāpes viņiem sākušās pēc pārslimotas Laima slimības vai kādas citas ērču pārnēsātas slimības. Nopietnāko pēdējo gadu pētījumu atradu JAMA Network Open, kur bija ar milzīgu datu materiālu analizēta iespējama saistība starp pārslimotām ērču pārnēsātām slimībām un muskuļu un skeleta simptomiem, tostarp rentgenoloģiski diagnosticējamu osteoartrītu. Neviena no ērču pārnēsātajām slimībām nebija saistīta ar simptomātisku radioloģiski pierādāmu ceļa locītavas osteoartrītu. Pētnieki arī nebija atraduši saistību starp ērlihiozes vai riketsiju seropozitivitāti un hroniskiem muskuloskeleta simptomiem vai osteoartrītu. Tomēr bija pierādīts, ka pacienti ar paaugstinātu imūnglobulīna E līmeni biežāk sūdzas par ceļgala sāpēm vai stīvumu.
Secinājums diemžēl ir – resni cilvēki ar lieku svaru un šī svara izraisītu osteoartrītu mēģina atrast citu sāpju cēloni, piemēram, pārslimotu Laima slimību.
Citi iemesli, kas izraisa ceļa locītavas sāpes un ligas
Sāpes ceļa locītavā var izraisīt dažas mehāniskas problēmas, piemēram, deģenerācijas rezultātā kaula vai skrimšļa gabaliņš var atlūzt un peldēt locītavas šķidrumā. Tas var neradīt nekādas problēmas, ja vien netraucē ceļa locītavas kustībām, līdz iesprūst kā zīmulis durvju virās.
Riteņbraucēji mēdz iedzīvoties iliotibiālās joslas sindromā.
Sāpes gūžas vai pēdas locītavā var izraisīt sāpes ceļa locītavā. Ja pacientam ir sāpes gūžas vai pēdas locītavā, viņš mēdz mainīt staigāšanas veidu, saudzējot sāpīgo locītavu. Taču izmainīta gaita mēdz radīt lielāku slodzi ceļa locītavai un ar laiku izraisīt ceļa locītavas sāpes.
Dažreiz ceļa locītavā var būt novirzītas sāpes no muguras vai gūžas traumas, pat ja ar pašu ceļa locītavu nekas nav noticis.
Iepriekšēja ceļgala trauma palielina iespējamību, ka ceļgalu pacients traumēs vēlreiz.
Dažas slimības, kas skar citas ķermeņa daļas, var izraisīt arī ceļa sāpes. Piemēram, diabēts var bojāt nervus un asinsvadus kājās un pēdās, izraisot neiropātiju un asinsrites traucējumus. Citas slimības, kas var izraisīt ceļa sāpes, ir osteoporoze, fibromialģija un vēzis.
Kā jau vairākkārt rakstā minēts, palielināt risku saslimt ar ceļa locītavas jebkurām problēmām var liekais svars. Liekais svars un aptaukošanās palielina slodzi ceļa locītavām īpaši, ejot augšup un lejup pa kāpnēm. Tas paātrina locītavu skrimšļa noārdīšanos, tātad arī palielina osteoartrīta risku.
Muskuļu elastības vai spēka trūkums palielina ceļa locītavas iespējamo problēmu risku. Spēcīgi muskuļi palīdz stabilizēt un aizsargāt locītavas, bet muskuļu elastība var palīdzēt sasniegt pilnu kustību diapazonu. Spēka un elastības trūkums palielina ceļa traumu risku.
Daži sporta veidi ceļu locītavām rada lielāku slodzi nekā citi. Kalnu slēpošana ar stingriem slēpošanas zābakiem un iespējamiem kritieniem, basketbola lēcieni un pagriezieni, bet īpaši cīņa par bumbu futbolā ar vairākkārtēju muskuļu sasprindzināšanu palielina ceļgalu traumu risku. Risku var palielināt arī darbs, kurā ceļa locītavas tiek atkārtoti sasprindzinātas, piemēram, celtniecībā vai lauksaimniecībā.
Pacienta iespējas mazināt ceļa locītavas sāpes
Pašaprūpe ir nozīmīga mazāk izteiktu ceļa locītavas traumu vai slimību gadījumā. Vieglas ceļgala traumas bieži vien uzlabojas ar atpūtas režīmu, ledus pielikšanu, ortrozi vai cita veida kompresiju, kājas pacelšanu. Kamēr ceļgals atveseļojas, var palīdzēt svara samazināšana, stiepšanās, muskuļu stiprināšanas vingrinājumi un vingrošana ūdenī.
Ledus ir noderīgs sāpju un pietūkuma mazināšanai. To var pielikt ceļgalam uz 15 līdz 20 minūtēm ik pēc divām līdz četrām stundām, īpaši pēc fiziskas aktivitātes. Labi noder ledus maisiņš, saldēti dārzeņi vai saldēts dvielis. Ledošana būtu jāveic guļus, bet pietūkušais ceļgals jāpaceļ virs sirds līmeņa.
Lai paātrinātu atveseļošanos un pasargātu no ceļgala bojājumiem nākotnē, uz laiku jāizvairās no aktivitātēm, kas izraisa sāpes. Pavisam noteikti būtu jāizvairās no tupēšanas, straujas griezes vingrinājumiem, dejošanas, trenažiera, kas simulē kāpšanu pa trepēm. Vispār jau ir vairāk vingrinājumu, no kuriem vajadzētu izvairīties (piemēram, baseinā izvairīties no peldēšanas kraulā) – bet to precīzāk pastāstīs fizioterapeits.
Kas ir ieteicams? Pēc mazākas traumas gandrīz vienmēr var ātri staigāt – ar to būtu aizvietojama skriešana. Ūdens aerobika un peldēšana būs ļoti vēlamas nodarbības.
Laba ir slēpošana klasiskā solī, kā arī vingrinājumi ar distanču slēpošanas vai eliptiska tipa trenažieriem. Vairumā gadījumu riteņbraukšana vai treniņš uz velotrenažiera ar nepārspīlētu slodzi ir ieteicams.
Stiepšanās vingrinājumi ir tie, ko fizioterapeits parasti iesaka sākt uzreiz, piemēram –nākamajā dienā pēc traumas. Stiepšanās vingrinājumiem vajadzētu būt iespējami maigiem un pakāpeniskiem, stiepšanās beigās noturot vienmērīgu spiedienu. Izstiepšanu būtu jānotur 20 līdz 30 sekundes, un tā jāveic gan traumētai, gan netraumētai kājai. Katrs muskulis būtu jāizstiepj trīs līdz piecas reizes vienā vienā reizē, bet šādas staipīšanās reize varētu būt četras reizes dienā. Derētu izvairīties no lēcienveida un straujiem stiepieniem, jo tā var bendēt jau tā savainotos audus.
Es ieteiktu staipīšanās vingrinājumus vismaz pirmās divas nedēļas veikt fizioterapeita vadībā, šo vingrinājumu ir daudz, tos var pielāgot konkrētai problēmai.
Dažiem palīdz akupunktūra un uztura bagātinātāji, piemēram, glikozamīns un hondroitīns. Plaši tiek lietotas dažādas pretiekaisuma smēres, gēli, un pasaulē plaši lieto smēres, kas paredzētas zirgu locītavām, jo nopērkamas lielā iesaiņojumā, bet sportiski seniori šīs ziedes tērē lielos apjomos katru dienu.
Ārstēšanas metodes ceļa locītavu problēmu gadījumā
Visbiežāk sastopamo ceļa locītavas sāpju gadījumu sākotnēja ārstēšana nozīmē konservatīvu ārstēšanu, galveno uzmanību pievēršot vingrošanai fizioterapeita vadībā.
Fizioterapeits vislabāk var iemācīt stiepšanās vingrinājumus un vingrinājumus, kas uzlabo spēku, elastību un līdzsvaru. Lai mazinātu sāpes un iekaisumu, fizioterapeiti mēdz izmantot masāžu, ultraskaņu vai elektrostimulāciju.
Ir divu veidu injekcijas, ko parasti izmanto pacientiem ar ceļa locītavas sāpēm. Viens no tiem ir kortizons, kas ir steroīds un spēcīgs pretsāpju medikaments, kas mazina iekaisumu. Injicēšana kabinetā aizņem apmēram divas minūtes, un palīdz mazināt sāpes un pietūkumu. Būtu vēlams, lai šīs injekcijas tiktu veiktas ar zināmu intervālu, itin drošs ir trīs mēnešu intervāls.
Ir pacienti, kas saņem kortizona injekcijas vairāk nekā 10 gadus. Kortizona injekcijas ļauj viņiem darīt lietas, kas viņiem patīk.
Otrs injekciju veids ir gēla injekcijas. Tās tiek reklamētas internetā, par tām tiek stāstītas labas un sliktas lietas, ap šīm gēlu injekcijām valda zināms mīts. Tās nav pretsāpju zāles, tas ir lubrikants. Tas mēģina ieeļļot skrimšļus, jā šādi skrimšļi vēl ir. Kad palicis kauls pret kaulu, kad pacientam vairs nav daudz skrimšļa, ar šīm zālēm ir grūti kaut ko sasniegt.
Locītavā mēdz injicēt arī trombocītiem bagātinātu plazmu, kas ir paša cilvēka trombocīti, kas tiek ievadīti ceļgalā. Šobrīd šai ārstēšanas metodei ir diezgan maz pierādījumu, toties tā ir ļoti dārga.
Ceļa locītavas sāpes itin labi, taču uz relatīvi īsu laiku, var noņemt anesteziologi ar nervu blokādi.
Ja ceļgala sāpes ir stipras vai nereaģē uz citiem ārstēšanas veidiem, var būt nepieciešama operācija, lai atjaunotu vai aizstātu bojātās ceļgala struktūras. Operācija var būt indicēta arī tad, ja pacientiem ir smagi locītavas bojājumi, deformācija vai nestabilitāte. Lēmums par operāciju ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, pacienta vecuma, svara, aktivitātes līmeņa, ceļgala izmēra un formas, kā arī vispārējā veselības stāvokļa. Ķirurgs pārbauda ceļa locītavas kustību diapazonu, stabilitāti un izturību, kā arī radioloģiskās diagnostikas metodes, lai novērtētu bojājumu apmēru. Ķirurgs mēdz ar pacientiem pārrunāt operācijas riskus un ieguvumus, pieejamos mākslīgo locītavu veidus un ķirurģiskās metodes, kā arī paredzamos rezultātus un atveseļošanās procesu.
Artroskopija ir minimāli invazīva operācija, kuras laikā ar nelielu kameru un instrumentiem pārbauda un labo bojātās struktūras ceļa locītavas iekšpusē.
Menisektomija ir operācija, kuras laikā tiek izņemta saplēstā meniska daļa.
Krustenisko saišu rekonstrukcijas laikā priekšējās krusteniskās saites aizstāj ar transplantātu no citas ķermeņa daļas vai donora.
Locītavu protezēšana ir operācija, kuras laikā no ceļa locītavas tiek noņemtas bojātās virsmas un tās tiek aizvietotas ar metāla un plastmasas komponentiem.
Osteotomija ir kaulu nostiprināšanas procedūra, lai izlīdzinātu apakšējo ekstremitāti un mazinātu sāpes.
Ceļa locītavas endoprotezēšana
Par ceļa locītavas locītavas protezēšanu ir daudz baiļu un satraukuma, ko lielā mērā veicina mīti. Cilvēki domā, ka viņi ir pārāk jauni vai pārāk veci. Endoprotezēšana ir nepieciešama ceļa locītavas funkcijas atjaunošanai, neatkarīgi no vecuma.
Maldīgs priekšstats ir tas, ka ceļa locītavas protēzes nav ilgmūžīgas.
Katru gadu, ko implants atrodas pacienta ķermenī, 1% gadījumu implants sabojājas, tāpēc pēc 20 gadiem 80% cilvēku ceļa locītavas implants joprojām funkcionē ļoti labi.
Pati operācija nav sāpīga, un arī atveseļošanās nav pārāk sāpīga.
Ceļa locītavas protezēšanas operācijas mērķis ir samazināt sāpes, uzlabot funkcijas, kopumā uzlabot dzīves kvalitāti.
Ceļa locītavas protezēšanu iedala daļējā un pilnīgā ceļa locītavas protezēšanā. Daļējas ceļa locītavas protēzes priekšrocība ir tā, ka nomainot nolietoto daļu, tiek saglabāta pārējā ceļa daļu, kas nav bojāta. Operācija ir mazāk invazīvā un pēc tās ir ātrāka atveseļošanās. Daļējas ceļa locītavas protēzes risks ir, ka artrīts turpinās progresēt, kas galu galā novedīs pie pilnīgas ceļa locītavas protēzes.
Totālā ceļa locītavas protēze ir viena no visdrošākajām un visbiežāk veiktajām operācijām, ar teicamiem rezultātiem.
Ieteikumi – kā iespējami ilgi sportā saglabāt savas ceļa locītavas bez artroskopijas vai endoprotezēšanas operācijas
Katrs liekais kilograms rada papildu slodzi locītavām, palielinot traumu un osteoartrīta risku.
Jābūt formā, lai varētu nodarboties ar savu mīļoto sporta veidu. Lai sagatavotu muskuļus savai mīļotai sporta spēlei vai kalnu slēpošanai, visu gadu laiks jāvelta fiziskās sagatavotības uzlabošanai.
Jātrenējas perfekti. Nekad nevajag sportot trenažieru zāles ar sliktiem trenažieriem.
Profesionāļu klātbūtne, atbalsts un zināšanas nodarbībās ir ļoti noderīgas.
Jākļūst spēcīgam, saglabājiet elastību. Vāji muskuļi ir galvenais ceļgalu traumu cēlonis. katram nepieciešama augšstilbu priekšējās un aizmugurējās daļas muskuļu stiprināšana. Līdzsvara un stabilitātes treniņi palīdz muskuļiem ap ceļgaliem efektīvāk sadarboties.
Tā kā arī saspringti muskuļi var veicināt traumu rašanos, svarīga ir stiepšanās. Nepieciešams visos treniņos iekļaut lokanības vingrinājumus.
Būtu vēlams ieklausīties savās ceļu locītavās. Vēlams uzmanīgi izvēlieties vingrinājumus. Ja pacientam ir osteoartrīts, hroniskas sāpes ceļgalos vai atkārtotas traumas, būtu jāapsver vismaz dažas dienas nedēļā pāriet uz peldēšanu, ūdens aerobiku vai citām ceļa locītavai mazākas slodzes aktivitātēm.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lasītāju viedokļi