Par to, kāpēc ir tik svarīgi būt līdzās savam mājdzīvniekam viņa dzīves pēdējos mirkļos

suns

Mājdzīvnieka nāve – šī ir ļoti skumja un smaga tēma, tomēr par to jārunā. Un lai arī kurš tas būtu – suns, kaķis vai kāds cits dzīvnieks, četrkājainā mīluļa aiziešana citos medību laukos ir traģisks notikums, kas ne ar ko neatšķiras no tuva cilvēka zaudējuma.

Tīmeklī karstas debates raisa veterinārās klīnikas publicēti raksti par to, cik svarīgi ir saimniekam būt klāt sava mājdzīvnieka eitanāzijas brīdī.

Bez šaubām, izšķirties par klātbūtni sava četrkājainā mīluļa iemidzināšanas brīdī ir ļoti smags lēmums. Un kāds tur brīnums – četrkājainis ilgo kopā pavadīto gadu laikā ir kļuvis par labāko draugu un iemantojis pilntiesīgu ģimenes locekļa statusu. Un šķirties no ģimenes locekļiem vienmēr ir neciešami smagi.


Ross Taylor LastMoments

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās – tādi, kuri paliek kopā ar savu mājdzīvnieku līdz pat viņa dzīves pēdējai sekundei, un tādi, kuri atved viņus uz veterināro klīniku eitanāzijai, bet paši izvēlas pagaidīt aiz durvīm.  Katram, protams, ir savi iemesli tā rīkoties. Un šis raksts lielākoties ir domāts tiem, kuri izvēlētos aiziet.

Tikai pilnīgi muļķi var uzskatīt, ka dzīvniekiem nav emociju – viņi jūt gan mīlestību, naidu, bailes un dvēseles sāpes. Un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nedrīkst pamest vienu savu draugu viņa dzīves pēdējos brīžos. Mirkļos, kad jūs viņam esat visvairāk vajadzīgs.  

Kad mājās uzrodas kucēns, neviens nedomā par to, ka reiz būs diena, kad nāksies šķirties. Tomēr šāds brīdis būs, lai cik bēdīgi tas izklausītos. Un mums tas ir jāapzinās. Viennozīmīgi, tā būs baisa diena, bet tāda nu ir daba – nāve ir neizbēgama. Gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Vienkāršākais veids, kā saprast mājdzīvnieku – iedomājieties sevi viņa vietā. Kā jūs justos sava mūža pēdējos mirkļos palicis pilnīgi viens, kad visi, ar kuriem visu dzīvi diendienā bijāt kopā ir kaut kur citur, bet ne jums blakus? Šermuļi pārņem, kaut ko tādu iztēlojoties, vai ne?

Veterinārārsti mēdz stāstīt, ka tie mājdzīvnieki, kurus saimnieki atstājuši vienus aci pret aci ar mūžīgo aizmigšanu, nevar vien beigt skatīties uz aizvērto durvju pusi – tūlīt, tūlīt viņš ienāks, mans Cilvēks…  Un tas ir pilnīgi saprotams.

Dzīves pēdējos mirkļos ikviens grib sev līdzās just pašu svarīgāko un tuvāko cilvēku. Un tā ir visiem – gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Cilvēki, kuri savu mājdzīvnieku atstāj vienu nāves brīdī, vēlāk to ļoti mēdz nožēlot. Nenoliedzami – tas ir ļoti smagi, tomēr nāve ir neizbēgama, tas ir jāpieņem un jāpārdzīvo.  

Tieši tāpēc mums ir jābūt stipriem, lai paliktu kopā ar tiem, kuri bijuši uzticami draugi ilgus gadus.  Ir taču cilvēcīgi sērot, lai ko arī teiktu tie, kuri uzskata, ka “tas taču ir tikai dzīvnieks”.  Lielākajai daļai cilvēku suņa vai kaķa zaudējums ir tāda pati traģēdija, kā tuva cilvēka nāve.

Un nevajag slēpt savas asaras, nevajag kautrēties lūgt palīdzību, lai vieglāk pārdzīvotu šķiršanās brīdi. Vienmēr jūsu draugu lokā atradīsies kāds, kurš būs gatavs sniegt mierinājumu, jo ir pārdzīvojis līdzīgus brīžus.

Bet nedrīkst aizmirst: ja reiz dzīvnieka mūžs ir galā, eitanāzija drīkst notikt atbilstošā vietā – sertificētā veterinārā klīnikā, nevis kaut kur tumšā mežā būdā pie kaktu dakteriem. Tikai speciālisti zinās, kā pareizi palīdzēt mājas mīlulim pārcelties uz citiem medību laukiem tā, lai dzīvnieks neciestu un nemocītos.

Uzticamais dzīves draugs nejutīs sāpes, viņš vienkārši aizmigs, un pēc tam, kad stās pukstēt viņa sirsniņa, pārcelsies kaut kur tur – aiz varavīksnes.  Un jums ir jābūt līdzās viņam šajā brīdī. Pat ja tikai paturēsiet viņa ķepu, noglāstīsiet vēl beidzamo reizi, gan viņam būs vieglāk, gan jums pašiem.

Un tas nav daudz prasīts, salīdzinot ar visu to mīlestību un uzticību, ko viņš savas dzīves laikā jums devis, neko pretī neprasot.

Un kad kāds laiciņš būs aizritējis, jūsu mājās ieklumpačos cits kucēns vai kaķēns. Tas nebūs tas pats, tas būs cits – ar citiem stiķiem un niķiem, bet tādu pašu lielu mīlestību un neizmērojamu uzticību.

Iespējams, pēc mīluļa aiziešanas citos medību laukos, mierinājumu jums sniegs dzīvnieku patversmes apmeklējums. Izvest pastaigā, parotaļāties, izstāstīt savas bēdas viņiem – patversmē nokļuvušajiem, kuri jūs noteikti sapratīs. Un kas zina – varbūt kāds no viņiem sadziedēs rētu jūsu sirdī, piespiežot savu miklo purniņu pie jūsu vaiga it kā sakot – ņem mani sev līdzi, es protu būt draugs.

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme “Ulubele” atrodas:
Stopiņu novads, Līči,
“Ozolaines” teritorijā, LV-2118, p/n Cekule
e-pasta adrese: [email protected]

Izstāstiet komentāros, vai arī jums ir nācies piedzīvot sava četrkājainā mīluļa zaudējumu un kā jūs to pārdzīvojāt?

Un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


3
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Skats
Skats

Var piekrist rakstītajam, bet ja vetklīnika par šo pakalpojumu pensionàram prasa 140 eiro, bet pensija ir 200, tad ir par ko padomàt.

Indra
Indra

Kāpēc jāiemidzina ? Cilvēki taču netiek nopoteti !

Mārtiņš
Mārtiņš

Lieliski, apraudājos, lasot rakstu. Jo zinu, ka kādu dienu arī man būs jāiet tam cauri. Un kādam necilvēkam ir jābūt, lai pēc brīvas izvēles nebūtu blakus savam dzīvniekam nāves brīdī.