Pagūt laikā apstāties – 16 emocionālās izdegšanas simptomi

apātija

Dzīve kā vāveres ritenī – paspēt, pagūt, nenokavēt. Strādājam no rīta līdz vēlam vakaram, brīvdienās un svētkos. Līdz brīdim, kad kauss ir pilns un vairs nespējam neko.

Kā laikus pamanīt, paglābt sevi un līdzcilvēkus no emocionālās izdegšanas?

Ir sešpadsmit izplatītas pazīmes, kuras novēro aktīvistiem ar emocionālās izdegšanas sindromu. Zināšanas par šīm izpausmēm palīdz labāk uzmanīt sevi un līdzcilvēkus, lai varētu laikus sniegt palīdzību.

1. Bezpalīdzības un bezcerības sajūta. Nav viegls uzdevums mēģināt paēdināt tūkstošiem bēgļu, īpaši tad, kad naudas nav, cilvēki nepalīdz, bet karš turpinās. Reizēm problēma šķiet tik milzīga, bet mūsu centieni tik niecīgi, ka rodas sajūta, it kā mēs gadu no gada skrietu ar pieri sienā. Dažreiz nolaižas rokas.

2. Sajūta, ka mēs nekad nedarām pietiekami daudz. Mēs gribam izdarīt visu pareizi, tāpēc reizēm mums šķiet, ka vienkārši par maz cenšamies, pietiekami labi neizprotam problēmu, par maz laika veltām darbam. Varbūt mēs vispār esam nepareizie aktīvisti? Aizmirstam, ka problēmai ir dziļas saknes un vainojam sevi un līdzgaitniekus, ka nevaram tās iznīdēt gada vai desmit gadu laikā.

3. Hiperatbildība. Ja tikšanās laikā jūs pārbaudāt darba saraksti un ejat uz tualeti, lai piekto reizi aprunātos ar grāmatvedi, mēs saprotam, par ko ir runa. Mums var likties, ka tikko uz minūti atslābināsimies, tūliņ viss sabruks un notiks pats šausmīgākais. Mums ir jākontrolē viss un vienmēr. Patiesība ir tāda, ka neviens pat nepamanīs, ja jūs izlasīsiet tikai referāta rezumējumu, nevis visas 500 lappuses. It īpaši, ja jūs tajā laikā esat atvaļinājumā.

4. Kreativitātes samazināšanās. Ja grupa radošu un gudru cilvēku augu vakaru nevar atrast jaunu ideju lieliskai akcijai, tas nozīmē, ka viņu smadzenes kaut kādu iemeslu dēļ ir pārstājušas normāli strādāt. Reizēm mēs tik ļoti koncentrējamies uz pārbaudītām, racionālām darbībām, ka nespējam ieraudzīt brīnišķīgas jaunas idejas. Tādā stagnācijas stāvoklī ir sarežģīti izdomāt nestandarta risinājumus, kas mūsu pasaulei ir tik ļoti nepieciešami. Kā arī vienkārši baudīt dzīvi.

5. Nespēja aptvert sarežģītas matērijas. Kad esam stresa stāvoklī, mēs tiecamies visu dalīt melnajā un baltajā, pareizajā un nepareizajā, savējos un svešajos. Realitātē jautājumi, ar kuriem saskaras aktīvisti, ir neticami sarežģīti. Taču, kad mūs piepilda traumējošas sajūtas, mēs sākam domāt, ka sliktie lauku iedzīvotāji izcērt labo mežu vienīgi savas muļķības un alkatības dēļ. Un mēs sākam ar viņiem cīnīties, palielinot bezdibeni un samazinot reāla risinājuma iespējas.

6. Novērtēšana par zemu. Ja mēs kļūstam par lieciniekiem patiešām traģiskiem notikumiem, tad viss pārējais, salīdzinot ar tiem, zaudē nozīmi. Un mēs pārstājam emocionāli reaģēt uz lietām, kuras šķiet mazāk svarīgas. „Tev ir trijnieks fizkultūrā? Zini, salīdzinājumā ar Etiopijas bērnu problēmām, tie ir pilnīgi nieki”. „Jūsu mēģinājumi glābt slimos, klaiņojošos dzīvniekus ir vienkārši smieklīgi, toties mūsu organizācija mēģina risināt reālas klimata problēmas”. Izklausās dzirdēts?

7. Hronisks nogurums un fiziskas slimības. Viena lieta ir, ja jūs jūtat nogurumu, jo šodien novadījāt lielu festivālu. Pavisam cita lieta, ja jūs nevarat pat atcerēties, kad jūsu ķermenis un prāts nav juties līdz nāvei noguris. Traumatiska pieredze nogurdina pati par sevi, bet kad tai pievienojas pārmērīgi grūti pienākumi un veselības aprūpes kultūras trūkums, mēs varam novest sevi un citus „līdz kliņķim” dažu mēnešu laikā. Nemaz nerunājot par gadiem. Jūs lielāties birojā ar to, cik naktis neesat gulējis?

8. Nespēja klausīties un apzināta izvairīšanās. Neceļat klausuli? Cerat, ka svarīgā tikšanās nenotiks? Dažreiz mēs tā rīkojamies neapzināti, lai izvairītos no pastāvīgā spiediena, kurš kļūst neizturams.

9. Disociatīvie momenti. Stipri traumējošu notikumu rezultātā var rasties un atkārtoties stāvoklis, kad cilvēks atslēdzas no notiekošā, neapzinās, kas ar viņu notiek, tā vietā atkal un atkal pārdzīvojot traumējošos notikumus. Kā tādos gadījumos reizēm saka, „visu laiku ir acu priekšā”. Ja tā notiek un atkārtojas, svarīgi saprast, ka tā ir normāla psihes reakcija uz nenormāliem notikumiem un vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem.

10. Sajūta, ka jūs esat slazdā. Dažreiz mēs sākam vainot savā bēdīgajā stāvoklī visus apkārtējos – priekšnieku, politiķus, neapzinīgus cilvēkus, entropijas spēkus… Mēs aizmirstam, ka pat vissmagākajās situācijās mums ir gara brīvība, un atdodam visu varu pār sevi citiem.

11. Vaina. Vienas no aktīvistu visiecienītākajām lamatām, īpaši, kad viņi uzzina par pasaules krīžu mērogiem un iemesliem. Sevi var vainot praktiski visā – laidi pasaulē bērnu, tātad esi vainīga pasaules pārapdzīvotībā un pakļautībā patriarhātam; tev nav bērnu, tātad domā tikai par sevi vai arī varēji adoptēt kādu, kurš palicis bez vecākiem. Saņem algu par aktīvista darbu, nesaņem algu un dzīvo uz citu rēķina, ēd ēdienu, elpo gaisu. Vaina ir ļoti viltīga sistēmas daļa, kura neļauj mums produktīvi strādāt, vienoties, dzīvot savu īsto dzīvi.

12. Bailes. Pašas par sevi bailes vai nedrošība – tas ir normāli. Problēma ir tajā, ka mēs neprotam atlaist un pārvaldīt šīs bailes, tās tiek uzskatītas par kaut ko apkaunojošu. Tā bailes, tāpat kā nogurums, krājas zem superaktīvista bruņām un pamazām saindē, sasaistot mūsu prātu un neļaujot kustēties. Bez tam, mūsu šķietamā bezbailība rāda sliktu piemēru jaunajiem aktīvistiem, kas mūs redz un sāk domāt, ka ir kauns baidīties no HIV/AIDS pandēmijas vai vardarbības ģimenē.

13. Dusmas un cinisms. Tāpat kā bailes, arī dusmas ir dabiska reakcija. Nepatikšanas sākas tad, kad mēs dusmojamies visu laiku uz visiem pēc kārtas, vai gluži otrādi – slēpjam un racionalizējam savas dusmas. Otrais īpaši spilgti raksturīgs meitenēm un sievietēm, ko sabiedrība, kā likums, māca būt savaldīgām, bet sieviešu niknuma izpausmes izsmej. Apspiestas dusmas pārvēršas par cinismu.

14. Nespēja just līdzi / sastingums. Kad ārējie stimuli ir pārslogojuši mūsu nervu sistēmu, tā pārstāj tos uztvert. Stipru emociju iedarbības rezultātā aktīvisti var vispār pārstāt kaut ko just, iestājas emocionālā truluma stāvoklis. Gadās, ka mēs sākam izmantot dažādus stimulatorus, tādus kā alkohols, narkotikas, ekstremālie sporta veidi, pārmērīgs darba daudzums, lai jel kaut ko justu. Interesanti, ka darbs stresa situācijās veicina adrenalīna izstrādi, ļaujot cilvēkam justies dzīvam, un tāpēc apstāties, atteikties no adrenalīna un atpūsties kļūst aizvien sarežģītāk.

15. Atkarība. Saistīta ar iepriekšējo simptomu. Dažreiz stresa ietekmē aktīvisti izmanto alkoholu, narkotikas, ēdienu, seksu, videospēles un citus stimulatorus, lai kaut uz laiku aizbēgtu no problēmu pilnās realitātes. Ja problēmas netiek risinātas, ļoti viegli attīstās atkarība.

16. Grandiozitāte: pārmērīga sava darba svarīguma sajūta. Ja darbs kļūst par mūsu personības centru, iespējams, tā notiek tāpēc, ka tas baro mūsu ego, mūsu sava svarīguma sajūtu. Bez tam, „svarīgs darbs” ļauj mums nenodarboties ar sevi, savām attiecībām, savu ģimeni. Daudzi aktīvisti un misionāri tika noveduši sevi līdz garīgiem traucējumiem, bet savas attiecības līdz sabrukumam, jo viņu darbošanās lielā mērķa labā viņiem likās svarīgāka nekā tas, kas pieprasīja viņu tūlītēju uzmanību šeit un tagad. Aktīvisms – tā nav vieta, kur slēpties no personīgajām problēmām, bet izaugsmes un attīstības ceļš.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook , Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Laura van Dernoot Lipsky grāmata “Trauma Stewardship: An Everyday Guide to Caring for Self While Caring for Others

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar