“Mums ir jābūt pilnībā laimīgiem. Nezinu kāpēc, bet tas mums neizdodas” – Deivids Linčs par dzīvi

Man šķiet, ka cilvēki nepieņem tik vienkāršu faktu: dzīvei nav jēgas. Es domāju, tāpēc cilvēkiem ir ārkārtīgi neomulīgi.

Jūs esat redzējuši, kā viesistabā rotaļājas suņi? Izskatās, ka viņi no tā patiešām gūst gandarījumu. Ripina bumbiņu, grauž mantas, smagi elso un izskatās laimīgi. Arī cilvēki ir ieplānoti būt tieši tādiem. Mums ir jābūt pilnībā laimīgiem. Nezinu kāpēc, bet tas mums neizdodas.

Manam vectēvam bija īres nams ar dzīvoklīšiem, kuros nebija virtuves. Kāds no īrniekiem olu sev cepa uz gludekļa. Un katru vakaru skrūvēja nost mašīnas antenu, lai to kāds nenolauztu. Es jutu, kā gaisā virmo bailes. Tās kļuva par brīnišķīgu degvielu topošajai liesmai.

Es raugos pasaulē un visur redzu absurdu. Ļaudis bez mita dara dīvainas lietas. Tik ļoti dīvainas, ka mēs esam pamanījušies tās neievērot. Tāpēc man patīk kafejnīcas – tur viss ir kā uz delnas.

Mums šķiet, ka kļūstot vecāki, mēs sākam saprast likumsakarības, bet patiesībā mēs vienkārši zaudējam iztēli. Bērnu dienās es pasauli uztvēru kā kaut ko maģisku. Protams, man bija arī visparastākās bailes. Piemēram, no iešanas uz skolu, bet no tā taču baidījās visi, tāpēc šīs bailes man šķita absolūti normālas.

Kad beidzās „Tvinpīka”, mani pārņēma skumjas. Es nespēju piespiest sevi pamest to pasauli. Es biju iemīlējies Lorā Palmerē un viņas pretrunās: ārējā spozmē un trūdošajā dvēselē. Man gribējās skatīties, kā viņa dzīvo, kustas, runā.

Cukurs dara mani laimīgu un iedvesmo. Man ir smaga atkarība no cukura. Es to saucu par „laimi granulās”.

Sekss — tā ir brīnumaina parādība. Tas ir kaut kas līdzīgs džezam: jūs varat klausīties vienu lipīgu dziesmiņu, cik reižu vien vēlaties, bet neskaitāmās variācijās. Seksam ir jābūt tādam pašam. Viena melodija, bet milzums aranžējumu.

Kad raugies no malas, satriecoši, kādas tik lietas var likties seksuālas.

Man gribas, lai uz ekrāniem iziet manas filmas, nevis pašam iziet sabiedrībā. Es domāju, ka nevajag pārāk interesēties par manu filmu likteni. Tas ir kaut kas līdzīgs jūsu bērnu skolas gaitām. Jums ir jāatļauj viņiem pašiem lemt, nav jāatvainojas, jābāž kabatās desmit dolāru naudas zīmes, jāatbalsta, un, ja nepieciešams, jāsaka, lai nedraudzējas ar to tur skuķi. Pēc tam jāpavada līdz durvīm un jādodas pašiem savās darīšanās.

Lūk, kas ir pats šausmīgākais mūsdienu pasaulē: cilvēki domā, ka televīzijas ziņu varoņu nāve ir nesāpīga un bez asinīm.

Ļaunums ir eksistējis vienmēr, taču tas bija līdzsvarā ar labo. Tad, kad dzīve ritēja rāmāk. Bet tagad plašsaziņas līdzekļi gāž cilvēkiem virsū tik daudz, ka viņi ar to visu vairs netiek galā.

Vienīgais rakstnieks, ar kuru es jūtu kaut ko radniecīgu, ir Kafka. Es patiešām spēju iebraukt viņa darbos. Ja viņš sarakstītu scenāriju detektīvam, es labprāt uzņemtu filmu.

Jaunībā, kad es strādāju par izsūtāmo, es visu laiku ēdu sojas pupiņas. Tās ir grūti sagremot, bet ir lētas un veselīgas. Tāpēc es tās ēdu.

Nāve mani biedē ar to, kā tās ir pārāk lielas izmaiņas. Taču novecošana gan man šķiet interesanta.

Vajadzētu dzīvot kā īstam mūkam. Taču es ne vienmēr to apzinos: man ir vājības, un tās liek man lidot ugunī.

Kulta seriāla Twin Peaks režisors Deivids Linčs ir dzimis 1946. gada 20. janvārī, ticis nominēts četrām Amerikas Kinoakadēmijas balvām kā labākais režisors par filmām “Ziloņcilvēks”, “Zilais samts”, “Malholanda ceļš” un kā viens no scenārija autoriem filmai “Ziloņcilvēks”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: interneta resursi