PĒTERIS APINIS
Rakstu par alkohola kaitīgumu ir daudz. Pats par šo ligu – dzert pārlieku, un tās sekām esmu rakstījis regulāri. Visiem tiem, kam pārliecīgas dzeršanas problēma Latvijā nešķiet aktuāla, es iesaku uzreiz ķerties pie komentāru rakstīšanas, jo manā rakstā nebūs nekāda attaisnojuma dzeršanai. Latvija joprojām ir līderis alkohola patēriņā Eiropā. Priekšvēlēšanu gaisotnē neviena partija nevēlas publiski pacīnīties par alkohola patēriņa mazināšanu Latvijā.
Mūsdienās nav pieņemts lietas saukt īstajos vārdos. Tā vietā lai teiktu – piektā daļa Latvijas iedzīvotāju ir dzērāji vai alkoholiķi, politkorekti tiek lietoti izteikumi, ka šiem cilvēkiem ir problēmas ar alkoholu, ka viņiem ir alkohola lietošanas netradicionāli paradumi vai arī – viņiem ir alkohola lietošanas traucējumi. Tiesa, alkohola lietošanas traucējumiem ir konkrēta definīcija, kuras galvenā atziņa ir: smaga problēmu dzeršana.
Par alkoholismu mēs dēvējam stāvokli, kad cilvēkam ir vēlme vai drīzāk fiziska nepieciešmaība lietot alkoholu, kaut arī šī lietošana negatīvi ietekmē viņa dzīvi.
Patiesībā mani interesē jautājums – kāpēc politika, ierēdniecība, sabiedrība un mēdiji izliekas neredzam alkoholisma problēmu un nesauc pārmēra dzeršanu īstajā vārdā. Šķiet, ka mēdiji strādā pēc uzmanības piesaistīšanas principiem. Mēdijos par alkoholismu raksta divos gadījumos – kriminālziņās, ja noticis kāds šausminošs noziegums vai nelaime reibumā vai arī dzeltenajā presē, ja stāsts ir par kādu slavenību un viņa alkohola lietošanas paradumiem (ar seju rosola bļodā). Hroniska, klusa dzeršana, kas lēnām grauj ģimenes un cilvēka veselību, nav sensācija. Tā ir ikdienai garlaicīga un smaga realitāte, par kuru nepatīk stāstīt, jo tā mēdijos neraisa klikšķus un šķiet pārāk nomācoša.
Šo rindu autors gana labi saprot, ka nekādu popularitāti ar pretalkoholisma rakstiem neiegūt, lasītāju šādiem rakstiem maz, un vairums to, kas rakstu sāka lasīt, līdz šai rindkopai nav tikuši, kur nu vēl – līdz beigām. Vienīgais labums – rakstu izlasa tirgotāji, alkohola ražotāji un VID darbinieki. Alkohola ražošana, tirdzniecība un viesmīlības nozare ir biznesa un nodokļu ieņēmumu avots valstij. Akcīzes nodoklis no alkohola tirdzniecības ienes valsts budžetā ievērojamus līdzekļus, tāpēc politiskā līmenī trūkst patiesas gribas radīt radikālus ierobežojumus, kas mazinātu alkohola patēriņu.
Latviešiem attiecībā uz alkoholismu ir kolektīvas vainas apziņa, bet nav vēlmes uzņemties atbildību. Sabiedrība nevēlas atzīt, ka alkoholisma izplatība ir epidēmiska un valstiskā mērogā katastrofāla problēma. Ir daudz vieglāk izlikties, ka tā ir tikai dažu cilvēku personīgā izvēle, nekā atzīt, ka sociālā vide, stress, nabadzība vai kultūras tradīcijas aktīvi veicina šo atkarību.
Par alkoholismu nemīl runāt arī tāpēc, ka patiesība ir neērta. Tā apdraud ienesīgu biznesu, lauž ērtos priekšstatus par tradicionālo dzīvesveidu un liek katram pašam sev uzdot nepatīkamus jautājumus par saviem vai savu tuvinieku dzeršanas paradumiem. Līdz ar to ir daudz vieglāk izvēlēties kolektīvu klusēšanu.
Alkohols ir cieši ieaudzis sabiedrības tradīcijās un ikdienas dzīvē. Latviešiem alkohols līst visus dzīves svarīgākos notikumos – kāzās, bērēs, dzimšanas dienās, valsts svētkos, pēc sporta uzvarām un zaudējumiem, kā arī – atzīmējot darba nedēļas noslēgumu piektdienas vakarā. Lāga nesaprotams latviešu dzīvesstila paradums ir dubulti standarti. Kamēr klasisks alkoholiķis, kurš zaudējis darbu un sociālās saites, tiek bargi nosodīts, cilvēku, kurš katru vakaru mājās izdzer pudeli vīna vai pāris alus kausus, sabiedrība uztver kā pilsoni, kas atpūšas pēc darba. Robeža starp normālu iedzeršanu un atkarību ir apzināti izpludināta.
Sabiedrība sastāv no indivīdiem, un sabiedrības bailes atzīt alkoholsima problēmu sākas ģimenē. Atzīt, ka tev vai tavam tuviniekam ir alkoholisms, joprojām nozīmē saskarties ar milzīgu sabiedrības nosodījumu. Cilvēki baidās no kauna zīmes, tāpēc problēma tiek slēpta aiz slēgtām durvīm. Atkarība ir slimība, kuras viena no galvenajām pazīmēm ir noliegums (“es varu atmest jebkurā brīdī”, “es dzeru ne vairāk kā citi”). Kamēr indivīds problēmu neatzīst sev, sabiedrība labprāt pievienojas šim klusēšanas līgumam un izliekas neko neredzam.
Viss pārējais raksts ir atgādinājums par alkoholu kā par indi un veselības grāvēju.
Apzīmējums „alkohols” pēdējos 300 gadus tiek saprasts kā sinonīms etilspirta šķidrumiem. Alkohola lietošanas vēsture un mēģinājumi ierobežot tā patēriņu, sākās Eiropā un Amerikā ap 1700. gadu, kad tika strikti noteikti četri spirta veidi: metilspirts, etilspirts, propilspirts un butilspirts. Etilspirts jeb etanols tiek izmantots alkoholisko dzērienu ražošanā, tādēļ tika atzīts par vairāk vai mazāk labu esam. Pārējie trīs spirti ir bīstami – metilspirts pat nelielās devās var izraisīt aklumu, bez tam visi trīs šie spirti (metil-, propil- un butil- spirts) pat relatīvi nelielās devās izraisa nāvi.
Alkohols jeb etanols atrodams alū, vīnā un stiprajos dzērienos. Spirtu ražo, fermentējot raugus, cukurus un cietes. Dzērienu ražošanā var izmantot arī citus augus, piemēram, kaktusu vai cukurniedres.
Alkohols ir dzidrs, gaistošs šķidrums, kas ļoti labi šķīst ūdenī. Alkohola uzsūkšanos samazina pārtika, īpaši taukainie ēdieni. Uzsūkšanās notiek galvenokārt no zarnām. Alkohola koncentrācija asinīs ir atkarīga no svara un ķermeņa taukiem, alkohola patēriņa daudzuma un laika grafika, kā arī uztura ietekmes. Alkohola lietošana īsākos laika periodos vai lielākos daudzumos, kā arī tukšā dūšā izraisa lielāku alkohola koncentrāciju asinīs.
Alkohols galvenokārt metabolizējas (90 %) aknās. Fermentu alkohola dehidrogenāze pārvērš alkoholu par acetaldehīdu, simpatomimētisku toksīnu, ko droši var vainot paģiru iedarbībā. Acetaldehīds tālāk metabolizējas ar aldehīda dehidrogenāzi līdz etiķskābei un, visbeidzot, līdz oglekļa dioksīdam un ūdenim. 10% alkohola izdalās arī caur urīnu, plaušām ar elpošanu un sviedriem.
Alkohols paaugstina inhibējošo neirotransmiteri GABA (gamma aminosviestskābi) un samazina nervu signālus šajā neironu ceļā. Šīs darbības dēļ alkohols ir pazīstams kā centrālās nervu sistēmas depresants, un tas pazemina gan kognitīvās, gan fiziskās spējas. Kombinācijā ar citiem centrālo nervu sistēmu nomācošiem līdzekļiem, piemēram, opiātiem, barbiturātiem vai benzodiazepīniem, alkohols ir drošs ceļš uz morgu.
Ilgstoša alkohola lietošana izraisa aknu, sirds un asinsvadu slimības, kā arī vēzi un nervu sistēmas bojājumus, psihiskas problēmas, piemēram, depresiju, trauksmi un antisociālu uzvedību.
Alkohols un tā patēriņš mēdz izraisīt vairākas izteiktas uzvedības izmaiņas. Pat nelielas devas ievērojami pasliktina spriešanu un koordināciju. Nelielos daudzumos alkohols var izraisīt relaksācijas un mierīguma sajūtu, apspiest satraukumu, bet dažiem – iedvesmot pašapziņu. Lielākas alkohola devas palielina iespējas depresijas sajūtām. Intoksikācija rodas tāpēc, ka aknas ik stundu nespēj metabolizēt vairāk kā vienu vai divas devas alkohola (0.01–0.02%). Ja cilvēks patērē vairāk alkohola nekā organisms spēj metabolizēt, rodas intoksikācija. Intoksikācija parasti ilgt no vienas līdz 12 stundām, bet intoksikācijas sekas ilgst 24 stundas vai ilgāk.
Atkārtota alkohola lietošana var radīt paaugstinātu toleranci, kas savukārt rada lielākus apjomus, kas nepieciešami, lai panāktu sev vēlamo efektu. Tiklīdz organismam rodas atkarība no alkohola, pēkšņa tā lietošanas pārtraukšana var izraisīt abstinences simptomus. Abstinences simptomi var būt dzīvībai bīstami un ietver trauksmi, trīci, halucinācijas un krampjus.
Alkohols var būt nāvējošs, ja alkohola daudzums sasniedz koncentrāciju virs 460 miligramiem alkohola uz 100 mililitriem asins (0,46 %). Ar smagu alkohola intoksikāciju var rasties nāve no elpošanas nomākuma.
Spirta sajaukšana ar kofeīnu vai enerģijas dzērienu kombinācija ar alkoholu ir moderna un aknām ļoti bīstama kombinācija.
Pārmērīga alkohola lietošana var izraisīt alkoholismu jeb alkohola atkarību. Alkoholismā ir četri kardināli simptomi: alkas, kontroles zudums, fiziska atkarība un tolerance. Klīnicists var diagnosticēt alkoholismu, pamatojoties uz konkrētu kritēriju kopumu, ko publicējusi Pasaules Veselības organizācija.
Dzeršana un braukšana katru gadu izraisa neskaitāmas autoavārijas, traumas, bet dzeršana atpūšoties ir iemesls slīkšanai un citiem pāragras nāves gadījumiem.
Alkoholisms ir ārstējama slimība, bet tiek uzskatīts par mūžīgu hronisku slimību, kas prasa padomu, atbalstu un bieži vien zāles, lai kontrolētu tieksmes. Recidīvi ir bieži sastopama problēma alkoholiķiem. Alkoholisma attīstības riski ietver ģenētisku predispozīciju un dzīvesveida praksi. Stress, alkohola pieejamība un vienaudžu grupas var palielināt alkoholisma risku.
Alkohola lietošana un alkohola lietošana tīņu vidū rada lielākās bažas sabiedrības veselības jomā.
Alkohola lietošana grūtniecības laikā ir ļaunprātīga sava bērna veselības graušana. Alkohols ātri tiek pārnests no mātes asinsrites uz augli caur placentu un nabas saiti. Alkohols ir īpaši toksisks mazulim pirmajos trīs grūtniecības mēnešos, kad attīstās svarīgi orgāni, bet patiesībā ir bīstams visos grūtniecības mēnešos, jo smadzeņu attīstība turpinās visu grūtniecības laiku. Bojājumi auglim var rasties arī grūtniecības sākumā, pirms sieviete var zināt, ka ir stāvoklī. Alkohols palielina abortu risku, iedzimtu defektu iespējamību bērnam, kavētu bērna augšanu un garīgu defektu iespējamību bērnam.
Mātes, kuras grūtniecības laikā pārmērīgi lieto alkoholu, var dzemdēt zīdaiņus ar augļa alkohola spektra traucējumiem vai augļa alkohola sindromu, kas ietver neatgriezeniskas fiziskas un garīgas izmaiņas mazulim, parasti – invaliditāti mūžizglītībai, sliktu atmiņu, hiperaktivitāti, nepietiekamu uzmanību, runas vai valodas kavējumus un citus traucējumus.