“deFacto” žurnālists Leitāns ir pārkāpis LSM ētikas kodeksu un redakcionālās vadlīnijas, secina ombuds

Latvijas sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālista Ivo Leitāna ierakstus sociālajā medijā “X” novērtējis kā neatbilstošus profesionālas un cieņpilnas komunikācijas principiem.

Atzinums par VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs” žurnālista Ivo Leitāna teksta ierakstiem  tiešsaistes sociālā medija “X” individuālajā profilā 

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds (turpmāk arī – ombuds) 2026. gada  26. oktobrī saņēma [..] (turpmāk – Iesniedzējs) iesniegumu (turpmāk – Iesniegums), kurā vērsta  uzmanība uz VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs” (turpmāk – LSM) žurnālista Ivo Leitāna (turpmāk – LSM žurnālists) ierakstiem tiešsaistes sociālā medija “X” individuālajā profilā.  

Iesniedzējs lūdz ombudam izvērtēt Ivo Leitāna izpausmi sociālajā medijā X un tās atbilstību LSM  Rīcības un ētikas kodeksam, t.sk. 2.1., 2.2., 6.1., 6.6. punktiem.  

Iesniegumam ir pievienoti trīs attēli – ekrānuzņēmumi, kuros skatāmi LSM žurnālista 2026. gada  24. oktobrī veiktie teksta ieraksti sociālā medija ”X” individuālajā profilā. 

Iepazīstoties ar Iesniegumu un tā pielikumu, ombuds pieņēma lēmumu veidot atzinumu par  Iesniegumā norādīto teksta ierakstu atbilstību VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs” Rīcības un  ētikas kodeksā [turpmāk – Rīcības un ētikas kodekss] un VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs”  Redakcionālajās vadlīnijās [turpmāk – Redakcionālās vadlīnijas] noteiktajām prasībām.  

Par ombuda lēmumu veidot atzinumu Iesniedzējs tika informēts ar 2026. gada 29. oktobra elektroniskā pasta vēstuli.  

Izvērtējot iesniegumu, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons konstatē: 

[1] Par Iesniegumam pievienotajos ekrānuzņēmumos skatāmajiem teksta ierakstiem 

Iesniegumam ir pievienoti ekrānuzņēmumi, kuros skatāmi trīs tiešsaistes sociālā medija “X” LSM  žurnālista individuālajā profilā veikti teksta ieraksti. Atzinuma veidošanas laikā ombuds 

pārliecinājās, ka ekrānuzņēmumos fiksētie teksta ieraksti ir skatāmi sociālā medija “X”  individuālajā profilā “@ivchix” (skat. izmantojot tīmekļa vietnes saiti: https://x.com/ivchix) un atbilst šajā profilā publicētajiem ierakstiem, un to saturs ir šāds: 

1) 2026. gada 29. oktobrī plkst. 22:34 veiktais teksta ieraksts (turpmāk – Teksta ieraksts 1); 

Kad tā pamuļķīša “ģimenes uzņēmums” beidzot atmaksās nodokļu parādu, kā viņš jau sen solīja?  Nu jau gandrīz 35 tūkstoši. [izcēlumi citētajos teksta ierakstos šeit un turpmāk mani – E.A.] 

2) 2026. gada 29. oktobrī plkst. 22:49 veiktais teksta ieraksts (turpmāk – Teksta ieraksts 2); 

Gemini gan ir ļoti naivs, jo šim deputātiņam ir ļoti paveicies ar @vid_gov labo sirdi. Lai gan  februārī piemērots aizliegums pamatkapitāla samazināšanai, 79 g. vecajai mammai “piederošās”  un “sievas vadītās” firmas nodokļu parāds tikai aug, aug un aug, bet kundziņam viss kārtībā. 

Teksta ierakstam 2 LSM žurnālists ir pievienojis ekrānattēlu, kurā lasāms šāds teksts: 

35 000 EUR ir ļoti liels nodokļu parāds, tādēļ Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reakcija būs  tūlītēja, stingra un vērsta uz agresīvu līdzekļu piedziņu, ja vien nodokļu maksātājs pats aktīvi  nesāks risināt situāciju. Šāda apmēra parāds fiziskai personai var izraisīt arī kriminālprocesa  risku, savukārt juridiskai personai – saimnieciskās darbības apturēšanu. 

Ombuds pieņem, ka pievienotajā ekrānattēlā ir lasāms mākslīgā intelekta sarunbiedra lietotnes  “Google Gemini” sniegtā informācija.  

3) 2026. gada 29. oktobrī plkst. 22:54 veiktais teksta ieraksts (turpmāk – Teksta ieraksts 3). Ja āksts atpazīs pats sevi un atbloķēs, var te atlīst ar skaidrojumu. 

[2] Par LSM darbinieku tiesībām un pienākumiem savā publiskajā komunikācijā 

Latvijas demokrātiskā valsts iekārta paredz un nodrošina iespēju sabiedrības locekļiem izteikt  dažādus savus viedokļus. Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību  konvencijas 10. pantā (Izteiksmes brīvība) ikvienam ir noteiktas tiesības uz vārda brīvību. Turklāt  tas attiecas gan uz vārda brīvību privātajā aspektā, kā tiesībām uz savu viedokli, gan publiskajā  aspektā, kā tiesībām paust savu viedokli jebkādā veidā.  

Vienlaicīgi tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, uz tām ir attiecināmi likumiski pamatoti  ierobežojumi, t.sk. ierobežojumi no darba devēja puses, jo darbinieka paustais viedoklis,  piemēram, tiešsaistes sociālajos medijos, var tikt saistīts ar viņa profesionālo lomu darba devēja  organizācijā. Šādi vārda brīvības ierobežojumi var tikt noteikti darba līgumā, darba kārtības  noteikumos, kā arī organizāciju rīcības un ētikas kodeksos, ja vien tie nav pretrunā ar ārējos normatīvajos aktos noteiktajām tiesībām.  

LSM darbinieku vārda un izteiksmes brīvību publiskajā komunikācijā ierobežo LSM pašregulējošās prasības, kas izteiktas: 

1) Rīcības un ētikas kodeksa sestās daļas “Ārējā komunikācija” 6.1. punktā: 

LSM darbinieki publiskajā komunikācijā ir godīgi un atbildīgi. Izmantojot savas pilsoniskās  tiesības uz vārda un rīcības brīvību, LSM darbiniekiem ir jāizvairās no darbībām, kas mazina  LSM uzticamību. [izcēlumi citētajā tekstā šeit un turpmāk mani – E.A] 

2) Rīcības un ētikas kodeksa sestās daļas “Ārējā komunikācija” 6.6. punktā: 

LSM darbinieki ievēro ētikas normas arī savos sociālo mediju privātajos profilos un citās  interneta vietnēs. LSM darbinieku privātajos kontos ieteicams uzsvērt, ka tiek pausts personīgais  viedoklis. Jāatceras, ka arī privāti pausts viedoklis ir LSM darbinieka viedoklis, tādēļ rūpīgi  jāpārdomā sava uzvedība, kā publicējot informāciju, tā daloties ar informāciju vai paužot viedokli  par to. Viedoklim jābūt izsvērtam, pamatotam un izteiktam pieklājīgi. 

3) Redakcionālo vadlīniju otrās daļas 2.4. punktā “Darbības sociālo mediju un interneta  platformās”: 

Žurnālisti ievēro profesionālās ētikas normas arī savos sociālo mediju privātajos profilos un citās  interneta vietnēs. Žurnālistiem jāizvairās no rīcības un komentāriem, kas grauj uzticēšanos LSM,  un jāatceras, ka žurnālists nevar ietekmēt to, vai citi viņu uztvers kā LSM darbinieku  (profesionāli) vai privātpersonu. 

Ņemot vērā minētās pašregulējošās prasības ir jākonstatē, ka LSM žurnālistiem savā publiskajā  komunikācijā ir jāievēro gan vispārējas ētikas normas, kas noteiktas Rīcības un ētikas kodeksā kā  visiem LSM darbiniekiem saistošas prasības, gan profesionālās žurnālistikas ētikas normas, kas  noteiktas Redakcionālajās vadlīnijās un veidotas kā profesionālās darbības standarti augstvērtīga  žurnālistiskā satura radīšanai¹.  

Svarīgākais pamatojums šādai prasībai, kas, nenoliedzami, ierobežo LSM žurnālistu vārda un  izteiksmes brīvību, izriet no sabiedrības uzticēšanās apsvērumiem LSM kā sociālam institūtam un  žurnālistam kā sabiedrībā nozīmīgas sociālās lomas izpildītājam. Ja žurnālists savā privātajā  

¹ Žurnālistu vārda brīvības ierobežojumi nav tikai specifiska LSM prasība, bet pastāv arī ārvalstu sabiedriskajos  medijos. Piemēram, BBC (British Broadcasting Corporation) vadlīnijās [Guidance: Personal Use of Social Media, 2026] par sociālo mediju personīgo lietošanu ir noteikts, ka ikviens BBC darbinieks ir organizācijas pārstāvis gan  bezsaistē, gan tiešsaistē, tostarp sociālajos medijos.  

Skat. izmantojot tīmekļa vietnes saiti: https://www.bbc.co.uk/editorialguidelines/guidance/personal-use-of-social media.3 

komunikācijā sociālās tīklošanas vietnēs nesekos profesionālās ētikas principiem un neievēros no  tiem izrietošās prasības, tas var radīt situatīvu neuzticēšanos ne tikai žurnālistam kā personībai,  bet arī kā profesionālim. Rezultātā sekas var būt neuzticēšanās gan žurnālistiem kopumā, gan LSM  kā sabiedriski nozīmīgam sociālam institūtam demokrātiskā sabiedrībā. 

Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka katra teksta ieraksta tiešsaistes sociālo tīklu individuālajos profilos  atbilstība žurnālistu profesionālās ētikas prasībām ir jāskata ļoti individuāli un katra ieraksta  kontekstā, jo Redakcionālajās vadlīnijās izteiktās žurnālistikas kvalitātes prasības ne vienmēr pilnā  mērā un apjomā ir realizējamas tādā specifiskā izteiksmes žanrā kā teksta ieraksti individuālajos 

profilos sociālās tīklošanās vietnēs, kuri nereti ir subjektīvas attieksmes un dažkārt – acumirklīgo  emociju izpausmes.  

Attieksme un emocijas nav vērtējamas, piemēram, ar objektivitātes un precizitātes kritērijiem,  jo tās neapraksta objektīvās realitātes faktus, bet gan konstruē subjektīvu mentālo realitāti, nereti  paužot teksta ierakstu autora tā brīža sajūtas. Šādas personības pašizpausmes primārais uzdevums  ir nevis informēt par kādu notikumu, aprakstīt notiekošo, bet gan izteikt subjektīvu viedokli,  vērtējumu, attieksmi, balstoties tajā, ko teksta ierakstu autors to tapšanas brīdī uzskata par vērtīgu,  būtisku un svarīgu. Tāpēc katrs subjektīvais viedoklis vairāk vai mazāk ir tendenciozs gan savā  saturā, gan formā – materiāla izkārtojumā, intonācijā un vārdu izvēlē. 

Personiskā viedokļa un personiskās attieksmes paušana ir ekspresīva rīcība – teksta ieraksta autora pašizpausme, un, nereti, arī vokatīva rīcība – aicinājums citiem formulēt savu attieksmi un  atbilstoši tai rīkoties. Tāpēc šādi ieraksti pilnvērtīgi nav vērtējami kā kvalitatīvas žurnālistikas  teksti, pat, ja to autori pēc nodarbošanās ir profesionāli žurnālisti. Privāti pausts viedoklis un  attieksme ir analizējami to estētisko, morālo un ētisko kvalitāšu kontekstā.  

Sociālo mediju vidē robeža starp žurnālista personīgo un profesionālo identitāti sabiedrībā netiek  īpašo nodalīta, proti, tā pat kļūst arvien mazāk izteikta. Sociālās tīklošanās vietņu lietotāji bieži  vien uztver žurnālistu kā konkrēta medija vai organizācijas pārstāvi, tādēļ publiski paustie  viedokļi, reakcijas un cits saturs var ietekmēt auditorijas priekšstatu par žurnālista profesionalitāti  un pārstāvētās institūcijas uzticamību. Dažkārt žurnālisti savu pozīciju skaidro, norādot, ka  konkrētajā vietnē tiek pausts galvenokārt privāts viedoklis, tomēr šādos apstākļos norādes, ka  publicētais saturs atspoguļo tikai autora personīgo viedokli, ne vienmēr spēj novērst iespējamo  saikni starp žurnālista pausto un organizācijas reputāciju. 

[3] Par ombuda kompetenci 

Ņemot vērā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma (turpmāk –SEPLPL) 18. panta pirmajā daļā ombudam noteikto kompetenci pārraudzīt sabiedrisko  elektronisko plašsaziņas līdzekļu sniegto pakalpojumu atbilstību SEPLPL 1. pantā noteiktajam  mērķim un 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības  pamatprincipiem, kas izvērsti LSM pašregulējošajos dokumentos – Redakcionālajās vadlīnijās un  Rīcības un ētikas kodeksā – ombuda funkcijās ir pārraudzīt un sniegt savus atzinumus par to, vai  LSM saturā un tā veidošanas laikā veiktās žurnālistiskās darbības un pieņemtie redakcionālie  lēmumi atbilst profesionālās darbības principiem un ētikas prasībām.  

Līdz ar to pamatots ir jautājums par ombuda kompetenci sniegt atzinumu par LSM darbinieku teksta ierakstiem sociālo mediju individuālajos profilos, kas ombuda ieskatā ir uzskatāma par LSM  darbinieku privāti veiktu publisko komunikāciju.  

Ombuda redzējumā SEPLPL paredz tiesības ombudam sniegt vērtējumu par LSM darbinieku  publiskās komunikācijas atbilstību Rīcības un ētikas kodeksā un Redakcionālajās vadlīnijās  noteiktajam, jo [visi izcēlumi citētajā likuma tekstā mani – E.A.]: 

1) SEPLPL 18. panta pirmajā daļā definētās ombuda kompetences tvērums – ombuds  pārrauga sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu sniegto pakalpojumu atbilstību šā  likuma 1. pantā noteiktajam mērķim un 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko  plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipiem, sabiedrisko elektronisko plašsaziņas  līdzekļu ētikas kodeksiem un redakcionālajām vadlīnijām – norāda uz to, ka ombuda  atzinumu normatīvo ietvaru veido ne tikai SEPLPL, bet arī LSM pašregulējošajos  dokumentos – Rīcības un ētikas kodeksā un Redakcionālajās vadlīnijās – noteiktais; 

2) Rīcības un ētikas kodeksa sestajā daļā “Ārējā komunikācija” ir nostiprinātas prasības  attiecībā uz LSM darbinieku publisko komunikāciju; 

3) žurnālistu profesionālās ētikas standarts attiecībā uz žurnālistu ierakstiem sociālo mediju  privātajos profilos ir noteikts Redakcionālo vadlīniju 2.4. punktā. 

Ievērojot to, ka Rīcības un ētikas kodeksa un Redakcionālās vadlīniju prasības attiecas arī uz LSM  darbinieku privāti veiktu publisko komunikāciju, tad tā, ombuda ieskatā, kļūst par LSM  pašregulācijas priekšmetu, jo abi norādītie dokumenti ir attiecināmi uz LSM darbinieku publiski  paustiem viedokļiem un paziņojumiem. Tas nozīmē, ka LSM darbinieku publiskā komunikācija ir  ētiskā regulējuma ietvarā, un secīgi ombuds kā LSM pašregulējošās prasības pārraugoša 

institūcija ir tiesīgs sniegt vērtējumu (atzinumu) par LSM darbinieku publiskās komunikācijas atbilstību profesionālās ētikas prasībām, kamēr šāds vērtējums nepārsniedz LSM pašregulācijas normatīvo ietvaru. 

Svarīgi ir piebilst, ka nedz normatīvie akti, nedz Redakcionālās vadlīnijas un Rīcības un ētikas  kodekss nedod ombudam tiesības sniegt Iesniegumā minēto apstākļu juridisko izvērtējumu, tai  skaitā, ombuda atzinumā sniegtajam vērtējumam nav disciplināru pilnvaru, jo ombuds nekonstatē  disciplinārpārkāpumus un nepiemēro sodus. Ombuda atzinums ir vienīgi profesionālajā ētikā  balstīts LSM darbinieku publiskās komunikācijas izvērtējums, nevis juridisks lēmums par LSM  darbinieku atbildību.  

Ievērojot minētos apsvērumus, Iesnieguma kontekstā ombuda iespējās ir sniegt vērtējumu par  atzinumā norādīto LSM žurnālista teksta ierakstu satura un publiskošanas fakta atbilstību Rīcības  un ētikas kodeksa sestās daļas 6.1., 6.6. punktos un Redakcionālo vadlīniju 2.4. punktā noteiktajām  prasībām.  

Izvērtējot konstatēto, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons secina: 

[4] Par LSM žurnālista teksta ierakstu atbilstību LSM profesionālās ētikas prasībām 

Lai izvērtētu, vai LSM žurnālista teksta ierakstos ir saskatāmi iespējamie profesionālās ētikas  pārkāpumi, būtu jāvērtē ne tikai šo teksta ierakstu semantika – kas tajos tiek pateikts, bet arī to  pragmatika – kāda komunikatīvā rīcība ar šiem izteikumiem tiek īstenota. Proti, vērtējami ir ne  tikai paši formulējumi un to saturs, bet arī izteiksmes veids un tonis (paraverbālā informācija), lai  noskaidrotu, ko LSM žurnālists ar šiem teksta ierakstiem ir pateicis, kādas komunikatīvās darbības  ir paveicis un kādu rezultātu ir vēlējies panākt. 

Konkrētie teksta ieraksti ir vērtējami kā komentāri par kādu vārdā nenosauktu politiķi (deputātu)  un viņa ģimenes uzņēmuma nodokļu parādiem. Komentāru tonis ir kritisks un ironisks, savukārt  tajos lietotie apzīmējumi – “pamuļķītis”, “deputātiņš”, “kundziņš”, “āksts” – ir nievājoši un  noniecinoši, pauž izsmieklu un nicinājumu. Tādējādi jau sākotnēji ir konstatējams profesionālās  ētikas risks, kas saistīts ar personas cieņas aizskaršanu un publisku personas noniecināšanu.  

Protams, ne katrs ass, ironisks vai sarkastisks izteikums ir kvalificējams kā profesionālās ētikas  pārkāpums. Būtiska nozīme ir izteikumu konteksts, kas ļauj tos vai nu attaisnot kā ētiski pamatotus,  vai noraidīt kā nepamatotus. Šajā gadījumā izteikumu plašāko kontekstu veido divi apstākļi.  

Pirmkārt, nozīme ir LSM žurnālista profesionālajai lomai un ar to saistītajai atbildībai. Žurnālista  profesionālais uzdevums ir sabiedrības interesēs un gadījumos, ja tam ir pietiekams pamatojums, argumentēti kritizēt kādas personas (politiķa) rīcību, nevis noniecināt tās personību. Kritiskam personas rīcības vērtējumam ir jābūt faktoloģiski pamatotam un patiesam (objektīvam), kā arī tā mērķim ir jābūt saistītam ar pamatotām sabiedrības interesēm. Šādai kritikai jāpalīdz sabiedrībai  izprast konkrētā jautājuma būtību, nevis jāaizstāj argumentācija ar personu pazemojošiem  apzīmējumiem. 

Konkrētie teksta ieraksti rada iespaidu, ka tie ir tapuši saistībā ar kādu žurnālistisku izpēti. Ja tas  tā ir, tad pastāv risks, ka ierakstu izteiksmes veids var diskreditēt arī vēlāk medijā publiskotos žurnālistiskās izpētes rezultātus. Proti, ar šķietami “privātiem” izteikumiem sociālā medija  individuālajā profilā žurnālists var apdraudēt pats savu profesionālo darbību publiskajā medijā, jo  auditorijai var rasties šaubas par viņa spēju saglabāt profesionālu distanci un objektīvi izvērtēt  žurnālistiskās izpētes priekšmetu. Šāda komunikācija var mazināt uzticēšanos ne tikai konkrētajam  žurnālistam, bet arī viņa pārstāvētajam medijam un žurnālistikas profesijai kopumā. 

Otrkārt, būtiska nozīme ir konkrētajam kritikas objektam un iespējai to identificēt. Lai gan teksta  ierakstos ir sniegtas vairākas norādes, kas ļauj mēģināt identificēt kritikas objektu (uzņēmuma  nodokļu parāda esība un apmērs, uzņēmuma īpašnieka vecums, viņa un uzņēmuma vadītāja  radniecība ar politiķi, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta piemērotais aizliegums samazināt  pamatkapitālu), tomēr šīs norādes nav pietiekamas, lai auditorija nepārprotami noteiktu, par kuru  politiķi ir runa.  

Šāda identificējamības nenoteiktība apgrūtina žurnālista izteikto apgalvojumu faktoloģisko  pārbaudi un neļauj pilnvērtīgi izvērtēt to patiesumu (objektivitāti). Tādējādi tiek radīts neobjektivitātes iespaids un veicinātas šaubas par žurnālista spēju saglabāt profesionālu distanci,  kritizējot personu, kuras identitāte auditorijai nav skaidri atklāta. Tā vietā, lai sniegtu pietiekamu  informāciju un argumentētu savu vērtējumu par konkrētās personas rīcību, žurnālists izmanto šo  personu raksturojošus, bet vienlaikus noniecinošus apzīmējumus – “pamuļķītis”, “deputātiņš”,  “kundziņš” un “āksts”. Nenosakot nepārprotami kritikas objektu, auditorijai nav iespējams  pilnvērtīgi pārliecināties arī par šāda vērtējuma faktoloģisko pamatojumu un samērīgumu. 

Ņemot vērā izklāstītos apstākļus un apsvērumus, ombuds secina, ka nievājošu un izsmejošu  apzīmējumu lietojums konkrētajos teksta ierakstos ir pretrunā ar prasību LSM žurnālistiem  publiskajā komunikācijā ievērot cieņpilnu attieksmi. Ombuda ieskatā šādu apzīmējumu lietojums estētiskā aspektā ir vērtējams kā bezgaumīgs, jo tas pauž sociāli neakceptējamu (nepieklājīgu)  komunikatīvās rīcības veidu – apsaukāšanos – kā apzinātu citas personas noniecināšanu,  aizskaršanu, pazemošanu. Tādējādi racionālu argumentāciju par personas rīcību aizstāj emocionāli  un personiski vērsts uzbrukums pašai personai. Šis apstāklis 1) teksta ierakstos lietotos apzīmējumus, 2) veikto komunikatīvo rīcību un 3) tās mērķi liek vērtēt kā žurnālista  profesionālajai ētikai neatbilstošus.  

Ombuds pieļauj, ka noteiktās situācijās ironisku un pat sarkastisku izteikumu lietojums var būt  ētiski attaisnojams. Tomēr konkrētajos teksta ierakstos nepietiekoši kontekstualizētā informācija nedod pietiekamu pamatu šādam attaisnojumam. Ja “apsaukāšanās” (estētiskā vērtējumā) motīvs  ir bijusi vienīgi emocionāla izlāde, tad cita persona šādā komunikācijā ir izmantota par žurnālista  emociju izpausmes objektu. Šāda attieksme nav savienojama ar cieņpilnas komunikācijas principu  un žurnālista profesionālās ētikas prasībām un neliecina par ētisku attieksmi pret citu personu kā  subjektu.  

Izvērtējot konstatēto, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons atzīst: 

[5] Ombuds atzīst, ka Iesniegumā norādītie LSM žurnālista Ivo Leitāna teksta ieraksti sociālā medija “X” individuālajā profilā neatbilst profesionālas un cieņpilnas komunikācijas  principiem.  

Teksta ierakstos lietotie apzīmējumi “pamuļķītis”, “deputātiņš”, “kundziņš”, “āksts”, kā arī  izteiktais aicinājums “atlīst ar skaidrojumu” pauž nievājošu un nicinošu attieksmi pret kritikas  objektu. Izvērtējot ierakstu saturu un kontekstu, ombuds nesaskata tajos argumentētu kritiku par  konkrētās personas rīcību vai citu pietiekami pamatotu komunikatīvu mērķi, kas attaisnotu šādu  izteiksmes veidu. Tādējādi ierakstu komunikatīvā funkcija ir personas noniecināšana un autora  nicinošās attieksmes paušana. 

Šāda komunikācija neatbilst cilvēka cieņas principam, jo persona tajā netiek uztverta kā cieņas un  respektējošas attieksmes vērts subjekts, bet gan kļūst par noraidījuma, nicinājuma un izsmiekla  objektu. Lietojot personu noniecinošus un pazemojošus apzīmējumus, žurnālists nevis kritiski  vērtē personas rīcību, bet gan vēršas pret pašu personu, tādējādi neievērojot prasību izturēties pret  ikvienu cilvēku ar cieņu un respektēt viņa personību.  

Līdz ar to ombuds atzīst, ka LSM žurnālists nav ievērojis LSM Rīcības un ētikas kodeksa 6.6.  punktā noteikto prasību ievērot profesionālās ētikas normas arī sociālo mediju privātajos profilos  un citās interneta vietnēs, kā arī nav ievērojis LSM Redakcionālo vadlīniju 2.4. punktā “Darbības  sociālo mediju un interneta platformās” noteiktās profesionālās ētikas prasības. 

Turklāt, publicējot šādus ierakstus, LSM žurnālists nav ievērojis arī LSM Rīcības un ētikas  kodeksa 6.1. punktā noteiktās ārējās komunikācijas prasības. Šādu teksta ierakstu publiskošana var mazināt auditorijas uzticēšanos ne tikai konkrētajam žurnālistam, bet arī viņa pārstāvētajam  sabiedriskajam medijam, un negatīvi ietekmēt tā reputāciju. 

Izvērtējot atzīto, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons iesaka: 

[6] Ņemot vērā iespējamos LSM reputācijas riskus, kurus varētu radīt atzinumā vērtētie LSM  žurnālista teksta ieraksti, ombuds iesaka LSM Ētikas komisijai izvērtēt LSM žurnālista rīcību, lai  tādējādi veicinātu LSM darbinieku izpratni par savām tiesībām, kā arī pienākumiem un  ierobežojumiem publiskajā komunikācijā, t.sk. tiešsaistes sociālo mediju individuālajos profilos.  

LSM žurnālisti ir tiesīgi paust savu personisko viedokli gan privāti, gan publiski, bet  vienlaikus ir jāapzinās un jāuzņemas atbildība par šīs rīcības sekām gan attiecībā uz medija,  gan savas profesijas reputāciju.  

Ja LSM Ētikas komisija tiks sasaukta un žurnālista rīcības izvērtējums saistībā ar publicētajiem  teksta ierakstiem tiks veikts, tad ombuds lūdz informēt par pieņemto lēmumu. 

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons