Veselības taupīšana Kulberga budžetā

PĒTERIS APINIS

Noklausījušies Andra Kulberga skaidrojumu par taupības režīmu nākotnē, visu jomu atbildīgi ļaudis metas pie datora un raksta skaidrojumu – kāpēc tieši viņa konkrētajai jomai finansējumu mazināt nedrīkst. 

Ar veselības aprūpi ir vēl trakāk. Man un maniem kolēģiem nāksies iebilst nevis pret finansējuma samazinājumu, bet pret finansējuma nepalielināšanu. Es Kulberga plānos neesmu redzējis finansējuma samazināšanu veselības aprūpei, toties esmu saklausījis par 600 vai 800 miljonu budžeta tēriņa mazināšanu. Ja kāds grasās budžetu mazināt par tādu summu, viņam nāktos pateikt, ka nekādas algu paaugstināšanas nebūs ne skolotājiem, ne policistiem, ne medmāsām, viņam nāktos griezt finansējumu gan pašvaldībām, gan veselības, izglītības jomai un visiem mistiskajiem pētījumiem, ko veic nevalstiskās organizācijas, viņam nāktos krietni mazināt valsts aparātu. 

Iespējams,– premjers ir sevi uzdzinis kokā un lāga nezin kā nokāpt lejā. Esmu aptuveni sapratis, ka valsts pārvaldes reforma nedaudz atgādina “Avelatu” (atgādinājums par pagājušā gadsimta beigām tiem, kas vēl neslimo ar demenci). Tātad – visas neprivatizējamās kapitālsabiedrības tiks nodotas holdingam, kas sauksies Latvijas lielo investīciju fonds vai kaut kā savādāk. Holdinga akcijas tirgosim biržā. Toties airBaltic atbalstīsim. Bet varbūt es valsts vadītāja plānus līdz galam nesaprotu. 

Ne 600, ne 800 miljonus nevar ietaupīt uz valsts institūciju sašaurināšanas un taupības rēķina. Protams, izcili budžeta veidošanu būtu sākt, vismaz 10–20% samazinot tēriņus Valsts prezidenta kancelejai, Saeimai, ministrijām, bet Valsts bankai uzlikt papildus 20% nodokļus. Ministrijām un to pakļautības iestādēm mazināt birokrātu un “mirušo dvēseļu” skaitu par 10–15%. Tas viss kopā ļautu valsts budžetā ietaupīt 60–80 miljonus. Visi valsts pārvaldē strādājošie (ieskaitot, piemēram, ugunsdzēsējus) nozīmē miljards eiro. Tā nu man šķiet, ka valsts pārvaldē nav tādu ietaupījumu, kas stāv tumbočkā, ko var viegli paņemt. Protams, Latvijas pašvaldības ir ar budžeta līdzekļiem dāsnāk piedalītas nekā valsts iestādes, bet es neesmu redzējis nevienu premjeru un finanšu ministru Latvijas vēsturē, kas būtu gatavi pašvaldībām finansējumu nopietni un krietni mazināt. Ja budžetā mazinātu finansējumu Saeimai un Ministru kabinetam, varētu mēģināt mazināt finansējumu pašvaldībām par 10–15%. Varbūt mēs varam iztikt bez pilsētu svētkiem, ziedu vāzēm un vides objektiem, ja mums pacienti stāv rindā uz speciālista vizīti trīs gadus. 

Kulberga valdībai ar enerģisku rīcību varētu izdoties papildus līdzekļus atrast no Eiropas fondiem un investīcijām. Tad budžeta griešanas nazis varētu būt mazāks, bet tik un tā – apņemšanās mazināt izdevumus par 600 vai 800 miljoniem nozīmē mazināt finansējumu sociālajai sfērai un pabalstiem, satiksmei, izglītībai, muzejiem, teātriem, nevalstiskajām organizācijām un arī veselībai. 

Kāpēc es kā ārsts metos aizstāvēt veselības budžetu? Gauži vienkārši – katrs ārsts agri vai vēlu pārvēršas par pacientu. Ar rūpēm par kopējo budžetu kaut kādā mērā es domāju par veselības aprūpi sev un savai paaudzei. 

Vēl kāds arguments, par ko Andris Kulbergs nav informēts, par ko Hosams Abu Meri kā vienīgais no politiķiem kaut ko nojauš –, ir parādi veselības aprūpes jomā. Valsts ir parādā slimnīcām, aptiekām, laboratorijām, veselības centriem – par padarīto darbu nav samaksāts, bet pirms vēlēšanām visiem tika solīts, ka viss tiks samaksāts. Nākamais ministrs, kas ieies pa Veselības ministrijas durvīm, uzzinās par simtiem miljonu dažādu parādu. Es šeit nerunāšu par Stradiņa slimnīcas jaunajiem korpusiem, kas pateicoties Hosama Abu Meri lauztajiem līgumiem, valstij izmaksās vismaz 200 miljonus vairāk nekā šie korpusi būtu izmaksājuši, ja līgums nebūtu lauzts. 

Pieņemsim, ka nākamais veselības ministrs kaut nedaudz būs mācījies finanses un budžetēšanu. Viņš uzreiz aptvers, ka Latvijas veselības aprūpes nozares finansējuma mazināšana vai nepietiekama bāzes nodrošināšana radīs nopietnus riskus gan pacientu veselībai, gan visai valsts drošībai un stabilitātei. Samazinot finansējumu, samazināsies valsts apmaksāto izmeklējumu, speciālistu konsultāciju un operāciju kvotas. Tas nozīmēs garākas rindas, kuru dēļ onkoloģiskām, sirds un asinsvadu, plaušu slimībām diagnoze tiks uzstādīta pārāk vēlu – tad ārstēšana ir daudz dārgāka un mazāk efektīva, tieši ietekmējot pacientu dzīvildzi.

Pateicoties Hosama Abu Meri pūliņiem Latvijā jau šobrīd dzīvildze ir īsākā Eiropas savienībā, tāpat veselīgi nodzīvoti dzīves gadi ir īsāki nekā citās Eiropas savienības valstīs. Tieši Hosama rosības laikā Latvija gandrīz visos rādītājos pārvācās uz Eiropas pēdējo vietu un no priekšpēdējās sāka strauji atpalikt. Latvijā šobrīd arī novēršamās mirstības rādītāji salīdzinājumā ar citām Eiropas savienības valstīm ir augstākie. Finansējuma cirpšana šo situāciju vēl vairāk pasliktinātu.

Esmu jau dzirdējis politiķu pseidoargumentus, ka ārsti Latvijā saņemot pārlieku lielas algas. Pieļauju, ka patiesi lielas algas Latvijā saņem 3–4% ārstu, bet pārējie – ievērojami mazāk. Toties medicīnas māsas Latvijā ir gauži vāji apmaksātas, to skaits trūkst. Nepietiekams finansējums un smagi darba apstākļi mudina māsas pamest valsts sektoru, strādāt privātklīnikās vai emigrēt uz citām valstīm, radot neatgriezenisku robu veselības aprūpes sistēmā.

Brīdī, kad valsts budžetā ir “svētā govs” – aizsardzība, kurai pienākas 5% līdzekļu no IKP, politiķiem pietrūkst izpratne, ka veselības aprūpes sistēma ir valsts nacionālās drošības un civilās aizsardzības neatņemama sastāvdaļa. Slimnīcām, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un rezervēm ir jābūt gatavām ne tikai ikdienas darbam, bet arī dažādām krīzes situācijām, katastrofām vai ģeopolitiskiem apdraudējumiem. Finansējuma mazināšana grauj šo sagatavotību, vienkārši – rezerves tiks iztērētas, bet iespējam militāra konflikta gadījumā NMPD automašīnas apstāsies. 

Līdzekļu taupīšana veselības aprūpē īstermiņā ir iluzora. Ja cilvēki laikus nesaņem primāro palīdzību un efektīvus medikamentus, hroniskās slimības saasinās, un viņiem vēlāk ir nepieciešama daudz dārgāka akūtā stacionārā palīdzība, intensīvā terapija un ilgstoša darbnespēja, kas kopumā valsts ekonomikai izmaksā daudz dārgāk. Vesela un darbspējīga sabiedrība ir valsts ekonomiskās izaugsmes pamats. Slimības, kuras laikus neārstē, palielina priekšlaicīgu invaliditāti un samazina valsts kopproduktu.

Vai Latvijā veselības aprūpe varētu strādāt ekonomiskāk un racionālāk? Noteikti, tikai veselības aprūpi būtu jāvada speciālistam ar pieredzi un sapratni, ka veselība un medicīna nav tikai nauda, bet arī empātija, ētika, zināšanas, zinātne, izglītība, saskaņota sistēma, tehnoloģijas, jauni medikamenti. Politiķi, kas skaļi kliedz, ka atsevišķās veselības aprūpes nozarēs vai procesos Latvijā varētu strādāt ekonomiskāk vai efektīvāk, lāga nesaprot, ka samazinājumam nevajadzētu ietvert pacientu aprūpes kvalitātes samazināšanu vai pakalpojumu liegšanu, bet gan resursu pārdali un administratīvā sloga mazināšanu. Gan ārsti, gan māsas lielu daļu darba laika pavada, aizpildot atskaites, dokumentus un administratīvās formas. Vienkāršojot šos procesus, varētu iegūt vairāk laika tieši pacientu aprūpei un mazināt administratīvās izmaksas. Tiesa, vispirms vajadzētu atlaist lielu daļu pašreizējo Veselības ministrijas un NVD darbinieku, kas strādā tikai virzienā – palielināt birokrātiju, meklēt visur vainīgos, sodīt, prasīt atskaites utt. 

Iespējams, ka Latvijā zināmus ietaupījumus varētu sniegt slimnīcu reforma. Ne tā, ko augustā un septembrī priekšvēlēšanu karstumā kā reformu iesniedza Hosams Abu Meri, kas nerisināja neko. Reāla reforma nozīmē pāreja no slimnīcām uz dienas stacionāriem un mājas aprūpi. Daudzas procedūras, diagnostika un operācijas, kuras agrāk prasīja vairāku dienu vai nedēļu ilgu uzturēšanos dārgā stacionārā, mūsdienās veiksmīgi un daudz lētāk var veikt dienas stacionārā vai ambulatori. Otrs reālas reformas jautājums būtu resursu dublēšanās novēršana. Ja reģionos atrodas vairākas mazas slimnīcas, kas cenšas nodrošināt vienu un to pašu dārgo pakalpojumu spektru (un cieš no speciālistu trūkuma), tas nav pārlieku ekonomiski izdevīgi. Efektīvāks modelis ir skaidra hierarhija – universitātes slimnīcas, tad trīs reģionālās slimnīcas Liepājā, Daugavpilī un Valmierā, tad lokālās slimnīcas, kas vairāk fokusētos uz terapiju, neiroloģiju, hronisko pacientu aprūpi, geriatriju, rehabilitāciju un ilgtermiņa aprūpi.

Katra rinda, ko es uzrakstu, samazina varbūtību, ka Andris Kulbergs un viņa padomnieki šo rakstu izlasīs līdz beigām. Par resursu taupīšanu man ir daudz ko teikt, bet šoreiz es vēlos piebilst, ka būtiski ir paplašināt kompensējamo zāļu loku, bet ļoti pārdomājot – vai naudu ieguldīt dārgos inovatīvos medikamentos vai antibakteriālā terapijā, plaušu un sirds slimību zālēs utt., kas ir relatīvi lētākas un glābj daudzu slimnieku dzīvības. 

Prioritāri nauda būtu ieguldāma ģimenes ārstu dienestā un NMPD. Investējot stiprākās ģimenes ārstu praksēs un hronisko slimību profilaksē, valsts var ietaupīt līdzekļus, kas citādi aiziet ielaistām un ļoti dārgām neatliekamās palīdzības vai intensīvās terapijas epizodēm.

Secinājumi. Centieni samazināt finansējumu veselības aprūpei ir bīstami valsts drošībai un sabiedrības veselībai. Veselības aprūpes iestāžu budžetus jau šogad nopietni iedragājušas degvielas, enerģētikas, medikamentu cenu celšanās. Dažādi veselības jomas parādi ir lielāki nekā premjerministrs iztēlojas. Es nesaprotu kāpēc valstij no Eiropas līdzekļiem nodokļu maksātāju naudas ir jātērē 13 miljardi nevienam nevajadzīgam RailBaltic dzelzceļam, nevis 200 miljoni Stradiņa slimnīcas jaunajiem korpusiem.