Labklājības un veselības superministrija – riski un ieguvumi

PĒTERIS APINIS

Ideja par Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas apvienošanu vienā superministrijā Latvijas politiskajā telpā uzplaukst periodiski. 1993. gadā Valdis Birkavs abas ministrijas apvienoja vienā Labklājības ministrijā, ievietojot tās Veselības ministrijas ēkā, bet Labklājības ministrijā vēlāk uzradās veselības valsts ministra amats. Savukārt, 2003. gadā Einars Repše ministrijas sadalīja un Veselības ministrija no savas ēkas tika izsviesta un saņēma telpas uz Brīvības ielas pretī Stūra mājai.  

Šobrīd, šķiet, pienācis brīdis, kad politisku atzinību gūtu ministriju skaita mazināšanās. Uzradušās dažas potenciālās superministres un superministri, kas publiski skaidro, cik vērtīga būtu šāda ministriju apvienošana (un cik vēlams būtu tieši konkrētais personāžs superamatā).

Lai gan teorētiski veselība un labklājība ir nedalāmi jēdzieni (vesels cilvēks ir labklājīgas valsts pamats), reālā Latvijas situācijā šāda apvienošana nestu vairāk risku nekā reālu ieguvumu. Pēc katastrofāliem Daniela Pavļuta un Hosama Abu Meri ministrēšamas gadiem un haosa veselības jomā veselības aprūpes sistēma vispirms būtu stabilizējama, būtu nodrošināms tās pamatfinansējums. Strukturāla revolūcija un ministriju apvienošana novērsīs uzmanību no sistēmas glābšanas un padarīs veselības pakalpojumus iedzīvotājiem vēl mazāk pieejamus. 

Tātad – es pats uzskatu, ka ministriju apvienošana būtu populistisks un neefektīgs pasākums. Tomēr centīšos sniegt gan pozitīvos, gan negatīvos apvienošanas aspektus. Nenoliegšu, ka vairumu argumentu esmu aizņēmies no citiem (dažādu portālu) autoriem. 

Pozitīvais aspekts būtu, ka Veselības ministrijas ierēdņi uzzinātu par Labklājības ministrijas esamību un otrādi, pie tam šī atklāsme teiktu, ka ministrijas atrodas aptuveni 400 metru attālumā viena no otras. Tātad pozitīvā ziņa būtu sintēze starp veselības un sociālo aprūpi, kas visvairāk attiecas uz veciem un hroniski slimiem pacientiem.  

Sabiedrībai strauji novecojot, pieaug to cilvēku skaits, kuriem pēc slimnīcām (piemēram, pēc insulta, traumām vai onkoloģiskām operācijām) ir nepieciešama nevis tīri medicīniska gultasvieta, bet gan sociālā aprūpe un rehabilitācija. Pašlaik starp Veselības ministriju un Labklājības ministriju pastāv  šī 400 metrus platā pelēkā zona un birokrātiskas barjeras, kuru dēļ pacienti tā arī paliek uz ielas. Apvienota ministrija varētu vienot politiku, kas ļautu efektīvāk risināt pēcslimnīcu aprūpi un sociālo gultu deficītu. 

Otrais aspekts varētu būt datu sinerģija. Ar milzīgiem Veselības ministru un ierēdņu pūliņiem (es vēlos izcelt Andu Čakšu) ir radīta e-veselība, kas ir simtiem notrallinātu miljonu vērta bezcerīga sistēma – vairāk strādā nekā nestrādā, panikā dzen ārstus, aptiekārus un pacientus. Man ir iespaids, ka Labklājības ministrijai ar datu apstrādi veicies labāk. Abu ministriju datu bāzes un elektroniskās sistēmas strādā ar līdzīgu mērķauditoriju – hroniski slimajiem, cilvēkiem ar invaliditāti, senioriem, ģimenēm ar bērniem. Vienota vadība un vienota datu apstrāde varētu palīdzēt efektīvāk sasaistīt datus par invaliditātes cēloņiem ar reālo profilaksi, par darba spēju saglabāšanu, mazinot administratīvo slogu un dublējošās funkcijas. 

Sociālie apstākļi (nabadzība, bezdarbs, vientulība) tieši ietekmē cilvēku fizisko un mentālo veselību. Apvienota ministrija teorētiski varētu veidot vienotu valsts politiku, kas cīnās ne tikai ar slimību sekām (ārstējot pacientus slimnīcā), bet arī ar to sociālajiem cēloņiem. 

Vēl kāds pienesums varētu būt vienots skatījums uz darba nespējas lapām, vienota sapratne, vienota datu bāze, kopēja sadarbība ar darba devējiem. 

Tātad – ir virkne jautājumu, ko nebūtu slikti risināt vienotas ministrijas ietvaros. 

Kādi būtu iemesli neapvienot ministrijas? Apvienošanas fani mēdz skandēt, ka šāda ministriju apvienošanas reforma nozīmē valsts pārvaldes aparāta samazināšanu un naudas taupīšanu. Realitātē samazinātos ministra amats, parlamentārā sekretāra amats, valsts sekretāra amats, bet ievērojami pieaugtu valsts sekretāra vietnieku skaits. Ministriju augstākā līmeņa administrācijas izmaksas veido ļoti nelielu daļu no kopējiem nozaru budžetiem. Reģionālās struktūras – sociālie dienesti, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, slimnīcu tīkli – tāpat paliks savās vietās, tāpēc reāls finansiāls ietaupījums būs minimāls, bet haoss – ievērojams. 

Kāpēc haoss, jūs jautāsiet. Apvienotajam sarakstam taču ir iespējas rīkoties izlēmīgi. Jebkura liela mēroga administratīvā reorganizācija, struktūru un departamentu apvienošana praksē aizņem vairākus gadus. Tā vietā, lai risinātu degošas problēmas (piemēram, zāļu pieejamību, pacientu veselības pieejamības nevienlīdzību vai mediķu trūkumu), ierēdņi un vadība būtu aizņemti ar iekšējiem birokrātiskiem procesiem, amatu konkursiem un noteikumu pārrakstīšanu. Gandrīz visas birokrātisko papīru tonnas vajadzētu pārskatīt un parakstīt apvienotās ministrijas ministram. Pie visām veselības jomas iestādēm (un vadītāju kabinetiem) nāktos uzstādīt jaunas plāksnītes, nāktos drukāt jaunas veidlapas, radīt jaunus zīmogus. Visas darba grupas un starpministriju struktūras nāktos pārskatīt, un tam ierēdņi veltītu vismaz divus gadus. Ja nu mums nepieciešams samazināt izdevumus un mazināt pārvaldes aparātu, vienkāršākā metode būtu Ministru kabineta lēmums samazināt katrā ministrijā un tās pakļautības administratīvajās iestādēs darbinieku skaitu par 10%. Protams, ierēdņi kliegs un pretosies, taču ietaupījumu no ministrijām gūt izdosies. Tiesa, ministriju vidū ne Veselības, ne Labklājības ministrija nav visuzblīdušākās ar nejēdzīgām štata vietām. 

Protams, mani kā veselības jomas pārstāvi visvairāk satrauc problēma, ka veselības joma apvienošanās procesā nonāks pabērna lomā (vēsturiski tā tas bija arī no 1993. līdz 2003. gadam, kamdēļ Latvijas veselības finansējums ir visplānākais Eiropā, bet pensiju sistēma darbojas itin labi).

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas veselības aprūpē gadu desmitiem ir hronisks finanšu bads un milzīgas strukturālas problēmas, piemēram ģimenes ārstu pārslodze, nejēdzīga birokrātija, nejēdzīgas rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem. Apvienojot abas jomas, milzīgais Labklājības ministrijas budžets, kurā ir pabalsti, pensijas, sociālā apdrošināšana, aizēnos veselības aprūpes krīzi, un veselība kļūs par vienu no programmām milzīgajā resursu sadales cīņā, zaudējot savu politisko ietvaru. 

Protams, esmu ar interesi vērojis topošo superministru pieteikumus. Ar visu cieņu, bet ikvienam no šiem kandidātiem nebūs viegli vadīt vienlaikus tik milzīgas un krīzes skartas sfēras kā Latvijas veselības aprūpe ar tās milzīgajiem parādiem un nevienlīdzību pakalpojumu saņemšanā un labklājības sistēma ar pensijām, sociālajiem pabalstiem, darba tirgu utt. Jebkurā gadījumā jaunais superministrs kļūs par ugunsdzēsēju, kam nebūs laika stratēģiskai attīstībai.

Nākamajam superministram nāktos saskarties arī ar skaudru realitāti – naudas ne veselībai, ne pensijām, ne pabalstiem tuvākajos gados vairāk nebūs. Makroekonomiskie satricinājumi, enerģijas cenu kāpums, degvielas cenu kāpums, aizsardzības izdevumu kāpums un inflācija tieši un graujoši ietekmēs veselības aprūpes un labklājības nozari. Sabiedrībā bieži pastāv maldīgs priekšstats, ka ekonomikas krīzes, degvielas cenas un inflācija ir tikai makroekonomiski rādītāji, kas skar pilsoņa maciņu veikalā. Tomēr veselības aprūpē un labklājībā šie faktori grauj budžetu, pagarina rindas un padara veselību un sociālo atbalstu par greznības preci. Es domāju, ka ministram, kas pārņems Hosama Abu Meri nepadarīto darbu sarakstu, nāksies saskarties ar komunālo un enerģijas izmaksu šoku. Slimnīcas, klīnikas un laboratorijas ir lielas ēkas, kurām nepieciešama nepārtraukta apkure, gaisa ventilācija un sterilizācija. Enerģijas un degvielas cenām, gāzes un elektrības tarifiem strauji kāpjot, veselības iestāžu rēķini strauji pieaug. Ja valsts budžets paliek nemainīgs vai tiek ierobežots, bet vispārējā inflācija ir augsta, valsts par to pašu naudu var nopirkt ievērojami mazāk – mazāk medikamentu, mazāk izmeklējumu kvotu un mazāku apjomu medicīnisko materiālu. Inflācija apēd gan veselības aprūpei, gan labklājībai paredzēto naudu. Tajā pašā laikā augot dzīves dārdzībai, mediķiem un aprūpes personālam ir pamatotas prasības celt algas. Ja budžets netiek indeksēts atbilstoši inflācijai, radīsies tendence personālam masveidā aizplūst.

Slimnīcas par valsts piešķirto finansējumu spēs nodrošināt mazāku izmeklējumu vai operāciju skaitu, jo dārgāks kļūs viss ārstniecības un aprūpes process – sākot no vienreizlietojamajiem materiāliem un beidzot ar komunālajiem maksājumiem.

Valsts apmaksāto pakalpojumu apjoms saruks vai kļūst dārgāks, rindas uz plānveida operācijām un diagnostiku kļūst garākas. Pacienti, kam rindā jāgaida vairākus mēnešus, sagaidīs brīdi, kad slimība no viegli ārstējamas kļūs par ielaistu un hronisku problēmu, kuras ārstēšanai valsts tērēs daudzkārt vairāk naudas.

Šķiet, ka tuvākajos mēnešos degvielu cenu spiediena ietekmē saruks arī mājsaimniecību budžets. Pensionāriem un mazturīgajiem iedzīvotājiem izvēle būs – samaksāt par apkuri, nopirkt pārtiku vai iegādāties ārsta izrakstītos medikamentus. Šādos apstākļos daudzi pacienti finansiālu apsvērumu dēļ patvaļīgi pārtrauks lietot zāles.

Degvielas sadārdzināšanās tieši ietekmē pacientus reģionos, kuriem ar personīgo auto jāmēro desmitiem kilometru līdz tuvākajai slimnīcai vai ģimenes ārstam, bet itin bieži – līdz Rīgai pie speciālista. Bez tam augstās degvielas cenas apgrūtina neatliekamās palīdzības dienesta loģistiku. Tas padara medicīnu fiziski un finansiāli mazāk sasniedzamu.

Inflācija un cenu kāpums vissmagāk skar mazāk nodrošinātos iedzīvotājus, kuriem nav uzkrājumu. Bagātākā sabiedrības daļa inflācijas apstākļos turpina pirkt veselības pakalpojumus privātajās klīnikās, kamēr trūcīgākie iedzīvotāji ir spiesti stāvēt rindās vai atteikties no veselības aprūpes vispār.

Cilvēki lauku reģionos, kur jau tā ir mazāka speciālistu koncentrācija, cieš visvairāk, jo augošo transporta izmaksu un pakalpojumu dārdzības dēļ veselības aprūpe kļūst par ekskluzīvu privilēģiju.

Makroekonomiskā krīze, enerģijas sadārdzinājums un inflācija samazina veselības aprūpes budžeta reālo jaudu, pagarina rindas, liedz cilvēkiem iespēju iegādāties zāles un palielina plaisu starp tiem, kas var samaksāt par savu veselību, un tiem, kuri paliek novārtā. Nākamo veselības un labklājības superministru gaida diži izaicinājumi.  

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!